NAGĻEJET NA GLAZAH

19:59 Virsnite 0 Comments

Otrdiena, 09:30, 5.janvāris




Rīts sākās ar Kaspara paziņojumu, ka viņam šis ceļojums esot apnicis, jo mēs huiņoj stradajem. Nav jau tā, ka lamu vārdi man ir sveši, taču šādam paziņojumam agrā rīta stundā laikam nebiju gatava. Un ko diez tas nozīmē? Izrādās viss vienkārši – džekam piegriezies neko nedarīt, viņam nepietiek ar labu laiku, vides maiņu un notikumiem, kuri mūs atrod paši, ir kaut kur jāraujas, jāskrien. Tā jau ir, darba zirgi aptaukojas, ja tos vairs neiejūdz un nedzen vagā. Paši atceraties, kas notika ar Holivudā dzīvojošo Arnoldu, kad viņš pārstāja intensīvi cilāt svarus – izplūda kā jēla ola karstā pannā.




Savukārt es, nezinu kur no labsajūtas likties, jo nekā nedarīšana ir kļuvusi par manas būtības nozīmīgu daļu. Ir dienas, kad sēdēšana uz īres nama terasītes vai vienkārši uz kāpnēm pie mājas liekas kā mutē kūstoša baltā šokolāde smalku baudu cienītājam. Nav jau arī tā, ka neko nedarām, mums ir sava dienas programma – iejukt vietējo pūlī un plūst pa piedzīvojumu straumi, kas brīžiem pārvēršas krāčainā upē.
Piektdiena, 07:00, 7.janvāris
Rīts Madurai aust saulains un silts. Vēl agrs, taču pirms kādas stundas kaimiņu numuriņa ceļojošie indieši klausījās graujošu mūziku, uzmodinādami pusi daudzstāvu viesnīcas iemītnieku. Kaspars lauzās pie viņu durvīm un veltīja dažus personiskus epitetus modernajiem jauniešiem, kuriem no tā visa ne silts, ne auksts, tomēr mūzika tika apklusināta. Šovakar Kaspars solījās draudēt ar nazi, ja puiši trokšņošot, par ko man nav ne mazāko šaubu – varētu izvērsties sakāpināta drāma.




Vakardiena tika veltīta pārbraucienam Puducherry – Madurai. Kaut arī aizgulējāmies, taču visu paspējām laikā. Lai nokļūtu Indijas dienvidu vienā no nozīmīgākajām pilsētām, kurā atrodas neparastās zemes augstākais templis, vispirms bija jābrauc uz Villapurum – 45 minūtes vilcienā paskrēja nemanot.




Sagaidījuši nākamo dzelzs restoto zvēru, pirmo reizi piedzīvojām vietu sadales burvību. Izrādās mūsu vietās kāds jau ērti iekārtojies. Sieviete, kas sēdēja man paredzētajā vilciena plauktā, nekaunīgu ģīmi vērās acīs un izlikās neko nemanām. Nav jau tā, ka manam dibenam liela atšķirība piesēst pa labi vai kreisi, taču kārtējo reizi indieši nostiprināja manu pārliecību par viņu kolektīvo rakstura iezīmi, kura krieviski skan daudz labāk – naglastj. Nē, nu, varbūt šī sieviete ir labs cilvēks, taču visa turpmākā brauciena laikā viņa man nepatika.
Kad plānojam pārceļošanu no vienas pilsētas uz nākamo, zinām, ka visa diena tiks veltīta šim notikumam, tāpēc ir muļķīgi cerēt, ka nonākuši galā varēsim izvērt apjomīgu galamērķa apskates tūri.




Šī bija patīkamā pārbraukšana, kāda mums Indijā bijusi. Vagonā sastaptā ģimene – mamma ar diviem pieaugušiem bērniem – māsu un brāli kļuva par Amēlijas auklēm 6 stundu garumā. Pekausis tika sacienāts ar cepumiem, tēju, rotaļlietu arsenālu papildināja vēl viens mobilais telefons, taču vislielāko sajūsmu izraisīja jauniegūtais tetovējums uz mazās plaukstiņas, kas pacietīgi tika turēta atvērta, kamēr nožūs henna. Mans bērns lēnām pārtop par pilntiesīgu šīs kultūras mantojuma pārzinātāju ar mazu sārtu rīt zvaigzni pierē.





Taču arī sencīšiem savs prieciņš – iepazināmies ar Gitu (nu ļoti rets vārds Indijā) – mājsaimnieci, kas ar vīru dzīvo Apvienotajos Arābu Emerātos un aizraujas ar jogu. Beidzot esam uzzinājuši, uz kuru ašramu jādodas jogiem iesācējiem, lai kārtējo reizi nenāktos sastapties ar pārdošanas menedžeriem, kuri mēģina mums notirgot laimīgas dzīves noslēpuma formulu. Par šo vietu nekas nav teikt Lonely Planet ceļvedī, tas vien jau ir labi.





Jo tuvāk Keralai, jo daba kļūst sulīgāka – krāsas iegūst pilnvērtīgu atspīdumu un tā vien gribas nogulties rīsu lauka vidū, lai vērtos pasaules nesteidzīgajā ritmā. Pie apvāršņa iezīmējas kalnu grēdu līnijas, Indija mainās.
Ap pulksten 16:00 sasniedzām Madurai. Atvadījušies no ceļa biedriem un uzklausījuši kārtējo ieteikumu nevienam neuzticēties, šķīrāmies ar labām sajūtām. Madurai nav liela, taču pārapdzīvota. To izjutām jau pirmajās minūtēs, jo vienam cilvēkam paredzētajā kvadrātmetrā rosījās vēl vismaz 3 pāri citu cilvēku pēdas. Par privāto telpu šeit nevar būt ne runas. Pirmo reizi plānodami ceļojumu uz priekšu, iegādājāmies vilciena biļetes uz Nagercoil – vietu, kas atrodas padsmit kilometrus pirms Kanyakumari – galējā Indijas dienvidu punkta. Protams, ir iespējams braukt līdz pašam galam, taču vilcieni nejēdzīgos laikos. Jau rīt pēcpusdienā atkal dosimies ceļā.




Atraduši viesnīcu par 350 Rs diennaktī netālu no stacijas, tātad arī no tempļiem, jo viss šeit ir kompakti un līdzsvarā, devāmies vakariņās uz Surya restorānu, kas minēts jau iepriekš piesauktajā ceļvedī.




Tādu pilsētas skatu no daudzstāvu viesnīcas jumta terases restorāna vēl nebiju skatījusi – viss kā uz delnas – pilsētas miers un nemiers, burbuļojošas ielas un grandiozi tempļi. Pilnai laimei laiku pa laikam debesīs iemirdzējās salūta ziedi. Arī ēdiens ļoti labs un par ĻOTI pieņemamām cenām. Kārtējo reizi norijāmies kā izbadējušās cūkas pie putras siles. Pēc tam pie miera atpūtināt nervu šūnas, lai pietiktu spēka atkal iejukt indiešu pūlī.
Ieteikums ceļotājiem – ja esat Indijā uz ilgāku laiku un zināt, ka internets būs nepieciešams vairāk, nekā ziņu sūtīšanai mājās palikušajiem, tad par 2300 + 300 Rs var iegādāties Reliance piedāvāto komfortiņu un internetu izmantot bez ierobežojumiem vienmēr un visur. Turklāt nākamajā reizē, kad uzturēsieties šajā zemē, varēsiet atkal tam pieslēgties par tikai 300 vietējām naudiņām.