NE TIKAI SH*T HAPPENS

05:11 Virsnite 2 Comments

Svētdiena, 07:00, 2.janvāris
Naktī spēlējām kariņus – mēs pret moskītiem. Lai arī daudzi no viņiem krita kaujas laukā, man ir sajūta, ka viņi ir uzvarējuši, jo mēs kasāmies kā blusu apsēsti suņi. No mājām līdzi paņemtais Dermobacter ir kaut kāds brīnumlīdzeklis – uzsmērē un vairs neniez, arī pumpas ātri vien pazūd, taču to pumpu ir tik daudz... Laikam otrā īsti negulētā nakts pēc kārtas liek mums kļūt vājākiem.
Jauno gadu sagaidījām Chennai (Čenai), kas pēkšņi mums atklāja savu otru personības pusi. Pretstatā smakai, netīrībai un pastulbiem cilvēkiem nostājās majestātiski tempļi, sakopti privātmāju rajoni un lāga dvēseles, kas par baltu velti mums darīja labu. Dzīve ir viena amizanta rotaļa – tu jau esi gatavs parakstīt nicinošu spriedumu, kā negaidīti viss sāk mainīties un liek tev nokaunēties par to, ka esi domājis tumšas domas.



Ja jūsu ceļi kādreiz ved uz Chennai, tad Mylapore ir tas pilsētas rajons, kur patverties no pārējā pilsētā piedzīvotā ļembasta. Noteikti iesaku nesteigties, ja esat atraduši Rama – Krishna Mutt temple, tur ārzemniekiem ieeja netiek liegta un ir patīkama noskaņa, kas iedvesmos ilgākam laikam.



Tamil Nadu ir ļoti reliģisks Indijas štats, tāpēc baltādainajiem nav atļauta ieeja hinduistu svētvietās un vienmēr jāpatur prātā, ka sievietēm vēlams piesegt plecus un īpaši nerādīt savu ķermeni, ja nevēlaties būt blenzēju pūļu ielenktas.
Gada pēdējā diena izvērsās labāka nekā mēs gaidījām. Pēc Egmor un Triplicane rajčikos pieredzētā tirgus, Mylapore izrādījās kā oāze mūžīgajā Chennai steigā.




Lai arī lielu daļu pludmales ieskauj grausti, zvejnieku laivas un kakātāji, kas nekautrēdamies ļaujas dabiskiem procesiem, cauri pašdarbnieku salipinātām mājelēm ieraudzījām lepni un spoži slejamies lielu baznīcu.






Mirdzošas svētku gaismiņu aicināti, devāmies tās virzienā. Neticami, taču mūsu skatienam atklājās milzīgas baznīcas pagalms un rosīgi cilvēki, kas gatavojās vecgada vakara mesei. Kā liegs vējš pāri mums šalca Ziemassvētku dziesmas. Kaut arī reliģija ir mūsu pēdējā laika visvairāk apsmietais sarunas temats, mēs nevilcinādamies no sirds priecājāmies par mums pazīstamu paražu sastapšanu tāltālā pasaules malā. Noklīdusī svētku sajūta bija atradusi atpakaļceļu pie tiem, kuri vairs necerēja to šajā gadā paspēt izbaudīt. Kas par atklāsmi – tas notika tieši baznīcas dārzā. Vēl viena pamācība nespļaut kāpostu bļodā, no kuras pašiem var nākties ēst.





Par godu gadu mijai sievietes uz ielas savu māju priekšā zīmēja skaistas ziedu mandalas – krāsainas kā Indija, kas atmirdzēja dažādās nokrāsās nakts laternu gaismās.
Vakariņas baudījām kādā no sava rajona „restorāniem” – necila vieta, taču, kas par ēdienu garšu buķeti. Protams, pārēdāmies, bez tā svinēšana nav iedomājama. Viesnīcas istabā atgriezāmies pēc vienpadsmitiem vakarā ar aizmigušu Amēliju uz rokām. Laiks nemanot paskrēja un Indijā sākās 2011.gads. Chennai dārdēja salūts visās debespusēs, tāpēc arī no savas istabas loga skatīju uguns puķes, kas izšķīda tumšajā visumā. Bija jāiet gulēt, jo jauno gadu vēlējāmies uzsākt ar kustību.
Pulksten 6:30 1.janvāra rītā no Egmor dzelzceļa stacijas 4 stundu braucienu uzsāka vilciens uz Pondicherry (Pondičerī) – kādreizējo Francijas koloniju 200 kilometrus uz dienvidiem no milzīgās Chennai. Ar vilcienu Indijā ceļot ir nesalīdzināmi patīkamāk nekā ar autobusu, taču tālākiem braucieniem laicīgi jārezervē biļetes, par to jau reiz rakstīju. Rīsu lauki, kurus joprojām apstrādā ar iejūgtiem ragulopiem, cukurniedru audzes un mūžzaļi kalni slīdēja gar vilciena restotajiem logiem. Ap pulksten 11:00 ieradāmies Pondicherry, kura atguvusi savu kādreizējo nosaukumu – Puducherry. Mazpilsēta, kas dabiski sadalījusies 2 daļās – indiešu indiešu un franču indiešu. Tā kā iezemiešus mēs esam atskatījušies atliku likām, soļojām apsolītās Francijas virzienā. Mana apziņa atteicās to visu savilkt kopā – joprojām ir pārliecība, ka esmu Francijas dienvidos, kaut kur Nicā, taču visu vada un pārvalda indieši. Pat nenojautu, ka Indija sevī slēpj kaut ko tādu. Apgalvojums par Arābu pussalas dažādību nav pārspīlēts.




Arhitektūra gāž no kājām, sirds spiedz, zaļie dārzi un sakoptās ieliņas mani fascinē. Šeit liela ietekme ir katolicismam, taču arī hinduisms līdzās pastāv netraucēti. 4.janvārī sāksies jogas festivāls, uz kuru sabrauks visas Indijas smalkākās dvēseles. Nezinu vai joprojām šeit būsim, taču šodien noteikti baudīšu mieru un skaistumu, kas ir visapkārt – gleznaino promenādi, ielas, kurās vakarā var arī nevienu nesastapt, kas Indijai nepavisam nav raksturīgi pārapdzīvotības dēļ, Sri Aurobindo ašramu, templi, kuram ir savs zilonis – īsts un skumjš un gardos ēdienus.
Ja gribat zināt par cenām, tad no Chennai uz Pondicherry biļete mums diviem izmaksāja 56Rs. Ēdiens ir dārgāks, cenas apmēram tādas kā Goa. Viesu nami šeit arī samērā dārgi, jo daudz ceļotāju un sezona ir pašā tās plaukumā, naktsmājas nav viegli atrast. Vienu nakti esam pavadījuši dzīvoklī, kas indiešiem šķiet grezns, taču mums tāds vidusmēra ūķis, maksājam 500Rs. Šodien pārvāksimies tuvāk pludmalei, līdz ar to arī tuvāk Francijai.