MA – MA - MADURAI

22:33 Virsnite 0 Comments

Svētdiena, 09:00, 9.janvāris
Kaspara vārda dienas rīts, tāpēc izmantojam iespēju pasūtīt brokastis viesnīcas numuriņā. Diemžēl zvanot mums tas neizdodas, jo vīrelis otrā vada galā ar angļu valodu nav draugos, tāpēc visdrošāk saņemt to, ko vēlamies ir sarunā aci pret aci. Kuru katru mirkli tiksim pie continental breakfast. Amis nepacietīgi riņķo pa istabas pāris kvadrātmetru lielo platību un sauc pēc omletes.
Un brokastis ierodas – tās nes 2 izsūtāmie, lai gan ir tikai viena paplāte, līdzi menedžeris ar rēķinu, lai drošāk, ka atkal kāds nenomaldās tulkojumā. Sakām paldies un apsolām par visu samaksāt, kad pametīsim šīs viesmīlīgās telpas. Kā mums garšo? Jāsaka, ka esam ieberzušies, jo sviests ož tā kā izsmalcinātie sieri, kurus turot ledusskapī nepamet sajūta, ka kaut kur mētājas nemazgātas zeķes. Nu, kas tur liels, bišķi iestāvējies. Vienkāršas omletes vietā Amēlija tikusi pie omletes ar asajiem pipariem, taču svaigi spiestās sulas ir ekselentas un kafija ar pienu tāpat. Vienu vārdu sakot – enjoy!
Vakar vēlu vakarā ieradāmies Nagercoil – starppietura pirms sasniedzam Indijas pašus dienvidus, tālāk vairs tikai okeāna plašumi un citas zemes. Vēl nedaudz pavārtīsimies ērtajā gultā, kas tiešām ir ērta un meklēsim autobusu, ar kuru var tikt līdz Kanyakumari.




Pēdējās divas dienas bijušas patīkamu iespaidu pilnas. Madurai apmeklējums izrādījies ļoti vērtīgs un līksmu sajūtu pildīts. Pateicoties Ramkumara ieteikumam (IT puisis no Bangalores), ar vienu no pilsētas autobusiem braucām uz Alagar Kovil lūkot kalnu tempļus. Šī vieta nav pieminēta pasaulē vispopulārākajā apskates punktu ieteikumu grāmatā, tāpēc sastapt tūristu barus tur ir gandrīz neiespējami, turklāt tikai retais ir gatavs 21 kilometru kratīties kopā ar vietējiem drebelīgā autobusā. Arī indiešiem tas ir liels izbrīns – kāpēc tie baltie nebrauc ar taksi? Atbilde pavisam vienkārša – taksis piķo vismaz 500Rs, taču par autobusu samaksājām 42Rs abos virzienos un augsti paceltām galvām, skatītāju pūļa ielenkti, „traucāmies” ārā no pilsētas.
Pie ieejas templī daži tamilieši (Tamil Nadu štata iedzīvotāji) laiski izgūlušies veldzējās Višnu tempļa drošajā ēnā, jo karstums pamatīgs.






Visapkārt pērtiķi, kuri šķiet smīn par cilvēku savdabīgo tieksmi pēc rituāliem.




Nebija ilgi jāgaida līdz mums palaimējās būt klāt vienā no jocīgākajiem pasākumiem – dēmonu izdzīšanā. Trīs kalsni vīreļi ar milzīgiem sirpjiem un gana nūju, kratīdamies un bolīdami acis cīnījās ar ļaunajiem spēkiem. Cilvēki metās viņiem klāt un lūdza pēc palīdzības, kāds krita zemē un valstījās, vēl kādam asaras lija aumaļām no prieka par atsvabināšanu. Tas viss atgādināja seriālu „Amulets” (Charmed), kur trīs māsas raganas izkūpina gaisā ļaunuma iemiesojumus.




Templis jauks, nezinu kā savādāk nosaukt, taču nekas tāds, kas liktu elpai aizrauties un sajust visuvarenā klātbūtni. Taču četrus kilometrus augstāk, braucot pa serpentīniem līdzīgu kalnu ceļu, ir vēl kāda svētvieta – templis, kurā cilvēki lūdzas un publiskā mazgātava svētajā ūdenī.




Ticīgo nebeidzama divvirzienu plūsma mūs parauj līdzi un jau pēc mirkļa vērojam kā sievietes, vīrieši un dažāda vecuma bērni drēbēs stāv zem aukstas ūdens šalts un top šķīstīti. Mēs atturamies. Diemžēl bildes nevaru jums parādīt, jo mums aizliedz fotografēt, lai gan vietējie bildē uz nebēdu. Leģenda vēstī, ka kāds no neskaitāmajiem dieviem mazgājies kalnu upē, tāpēc šis ūdens ir īpaši labvēlīgs cilvēka dvēselei, protams, arī karmai. Taču mēs atkal nebeidzam priecāties par vienmērīgu naudas plūsmu reliģijas turētāju kabatās. Lai uzbrauktu kalnā jāmaksā 10Rs, par tikšanu lejā tik pat. Ir arī naudas iekasēšanas punkts, kas satiksmes transporta līdzekļiem no malas prasa 200Rs par tikšanu līdz svētajam kalnam. Autobusi kursē nemitīgi, visi pārpildīti ar apskaidrības kārotājiem. Pie ieejas mazgātavā jāšķiras no 15Rs, no mums naudu neprasīja, jo saprata, ka diez vai šiem ir kāda nojausma par ūdens vērtību. Dienā tūkstošiem cilvēku nāk un iet, rūpīgi kraujot kaudzē rūpiju pie rūpijas, lai baznīckungi var braukt ar lepnām automašīnām un dzīvot drošos cietokšņos. Lai jau, ja ir tik talantīgi cilvēku apmuļķošanā, taču vismaz atkritumu jūru gan varētu savākt, tas viņiem nemaksātu gandrīz neko.




Nākamajā rītā jau agri izgājām ielās, lai pirms svelmes atnākšanas paspētu pabrokastot un būtu pie Meenakshi Amman tempļa – lielākā un iespaidīgākā visā Indijā. Augstākā no celtnēm sniedzas 52 metrus tuvāk debesīm. Beidzot arī mēs noliecām galvas varenuma priekšā un sajūsmā ceļojām laikā. Pāri visam skanēja Šivas mantra – Om Namah Shivaya, kas nomierināja mūsu būtības un ļāva vienkārši baudīt, atstājot reliģiskos aizspriedumus aiz ieejas vārtiem.





Fantastisks mākslas darbs, kas patīkami stindzina uztveri. Saka, ka šis templis ir dienvidu Taj Mahal (Tadžmahals), kuru šī ceļojuma laikā arī esam iecerējuši apmeklēt.
Kaspars jutās kā Šiva baltā cilvēka ķermenī, jo mazie melnīši alka viņu aptaustīt, lai vecumdienās varētu teikt - es pieskāros baltajam.




Arī Thirumalai Nayak pils pārsteidza ar savu krāšņumu, kur vakaros notiek dažādi koncerti un teātra uzvedumi, diemžēl tos palaidām garām, tāpēc tikai varu iedomāties kādu prieku tie sagādā.




Taču pilnībā izbaudījām vietējo bērnu uzlidojumu.




Pulksten 16:40 jau atkal bijām vilcienā, kas mūs 5 stundu laikā solījās nogādāt Nagarcoil. Tā kā nedabūjām biļetes slīperu klasē, nācās braukt sēdošajā, kas ir viszemākā un daudzi ceļotāji neiesaka to darīt. Varu jūs nomierināt, viss ir daudz labāk, nekā šķiet. Sēdējām kopā ar svētceļotājiem no Keralas – džeki vīkendiņā bija atbraukuši palūgties uz Madurai. Mēs viņiem šķitām ļoti interesanti, tāpēc fotografējāmies visdažādākajās kombinācijās, drosmīgākais no viņiem lūdza atļauju paturēt manu roku, es neiebildu.




Kulmināciju piedzīvojām, kad norietēja saule un tuvojās absolūta tumsa, kas izslēdza gleznainos skatus aiz loga. Vakara puja (pudža) – puiši mazgājās un pucējās kā mēs savulaik pirms došanās uz diskotēku. Tika aizdegta uguns liesma un visi, ritmiski sizdami plaukstas, dziedāja. Tas atgādināja afrikāņu tautu dziedājumus pie ugunskura. Pēc tam katrs atrada sev guļvietu – uz krēsliem, zemes vai paštaisītos šūpuļtīklos, kas novilkti starp krēsliem, un saldi iemiga.
Vēl piedzīvojām transvestītu, taču šķiet tie drīzāk bija geji, diedelēšanu. Puisis smalkā balstiņā, sapucējies svētku sari, man teica, lai beidzu lauzties un dodu naudu, jo viņam grūta dzīve, griboties ēst. Visi apkārtējie šķīrās no pienācīgas nodevas un sarkdami vērās mūsos – kas jūs nesaprotat, viņi tādi piedzimuši, viņi jāžēlo. Mēs stāstījām, ka Eiropā arī ne mazums šādu ļaužu, taču visi strādā, lai nopelnītu maizītei, nevienam pat prātā nenāk ubagot tikai tāpēc, ka sirds tiecas pēc sava dzimuma pārstāvjiem.
Tuvojoties pusnaktij bijām atraduši mājvietu, kur pārlaist nakti. Samērā dārgu – 600Rs, taču nekas labāks tumsā neradās. Meklējot vietu, kur apmesties, satikām Nagercoil iedzīvotāju – vīru, kas strādā par inženieri pilsētiņā, lāga cilvēks, kurš šorīt pārsteidza Kasparu ar telefona zvanu. Šis bija mūs atradis, lai uzaicinātu pusdienās pie savas ģimenes. Kaspars no sirds pateicās, taču sacīja, ka mums jāturpina ceļš, jo šodien vēlamies būt Kanyakumari. Pēc pus stundas viņš mūs savākšot un vedīšot pusdienās uz savām mājām, pēc tam, kur vien vēlēsimies. Vai nu tas ir kārtējais triks ar „come and look my shop” vai arī mūs gaida kāds interesants piedzīvojums.

NAGĻEJET NA GLAZAH

19:59 Virsnite 0 Comments

Otrdiena, 09:30, 5.janvāris




Rīts sākās ar Kaspara paziņojumu, ka viņam šis ceļojums esot apnicis, jo mēs huiņoj stradajem. Nav jau tā, ka lamu vārdi man ir sveši, taču šādam paziņojumam agrā rīta stundā laikam nebiju gatava. Un ko diez tas nozīmē? Izrādās viss vienkārši – džekam piegriezies neko nedarīt, viņam nepietiek ar labu laiku, vides maiņu un notikumiem, kuri mūs atrod paši, ir kaut kur jāraujas, jāskrien. Tā jau ir, darba zirgi aptaukojas, ja tos vairs neiejūdz un nedzen vagā. Paši atceraties, kas notika ar Holivudā dzīvojošo Arnoldu, kad viņš pārstāja intensīvi cilāt svarus – izplūda kā jēla ola karstā pannā.




Savukārt es, nezinu kur no labsajūtas likties, jo nekā nedarīšana ir kļuvusi par manas būtības nozīmīgu daļu. Ir dienas, kad sēdēšana uz īres nama terasītes vai vienkārši uz kāpnēm pie mājas liekas kā mutē kūstoša baltā šokolāde smalku baudu cienītājam. Nav jau arī tā, ka neko nedarām, mums ir sava dienas programma – iejukt vietējo pūlī un plūst pa piedzīvojumu straumi, kas brīžiem pārvēršas krāčainā upē.
Piektdiena, 07:00, 7.janvāris
Rīts Madurai aust saulains un silts. Vēl agrs, taču pirms kādas stundas kaimiņu numuriņa ceļojošie indieši klausījās graujošu mūziku, uzmodinādami pusi daudzstāvu viesnīcas iemītnieku. Kaspars lauzās pie viņu durvīm un veltīja dažus personiskus epitetus modernajiem jauniešiem, kuriem no tā visa ne silts, ne auksts, tomēr mūzika tika apklusināta. Šovakar Kaspars solījās draudēt ar nazi, ja puiši trokšņošot, par ko man nav ne mazāko šaubu – varētu izvērsties sakāpināta drāma.




Vakardiena tika veltīta pārbraucienam Puducherry – Madurai. Kaut arī aizgulējāmies, taču visu paspējām laikā. Lai nokļūtu Indijas dienvidu vienā no nozīmīgākajām pilsētām, kurā atrodas neparastās zemes augstākais templis, vispirms bija jābrauc uz Villapurum – 45 minūtes vilcienā paskrēja nemanot.




Sagaidījuši nākamo dzelzs restoto zvēru, pirmo reizi piedzīvojām vietu sadales burvību. Izrādās mūsu vietās kāds jau ērti iekārtojies. Sieviete, kas sēdēja man paredzētajā vilciena plauktā, nekaunīgu ģīmi vērās acīs un izlikās neko nemanām. Nav jau tā, ka manam dibenam liela atšķirība piesēst pa labi vai kreisi, taču kārtējo reizi indieši nostiprināja manu pārliecību par viņu kolektīvo rakstura iezīmi, kura krieviski skan daudz labāk – naglastj. Nē, nu, varbūt šī sieviete ir labs cilvēks, taču visa turpmākā brauciena laikā viņa man nepatika.
Kad plānojam pārceļošanu no vienas pilsētas uz nākamo, zinām, ka visa diena tiks veltīta šim notikumam, tāpēc ir muļķīgi cerēt, ka nonākuši galā varēsim izvērt apjomīgu galamērķa apskates tūri.




Šī bija patīkamā pārbraukšana, kāda mums Indijā bijusi. Vagonā sastaptā ģimene – mamma ar diviem pieaugušiem bērniem – māsu un brāli kļuva par Amēlijas auklēm 6 stundu garumā. Pekausis tika sacienāts ar cepumiem, tēju, rotaļlietu arsenālu papildināja vēl viens mobilais telefons, taču vislielāko sajūsmu izraisīja jauniegūtais tetovējums uz mazās plaukstiņas, kas pacietīgi tika turēta atvērta, kamēr nožūs henna. Mans bērns lēnām pārtop par pilntiesīgu šīs kultūras mantojuma pārzinātāju ar mazu sārtu rīt zvaigzni pierē.





Taču arī sencīšiem savs prieciņš – iepazināmies ar Gitu (nu ļoti rets vārds Indijā) – mājsaimnieci, kas ar vīru dzīvo Apvienotajos Arābu Emerātos un aizraujas ar jogu. Beidzot esam uzzinājuši, uz kuru ašramu jādodas jogiem iesācējiem, lai kārtējo reizi nenāktos sastapties ar pārdošanas menedžeriem, kuri mēģina mums notirgot laimīgas dzīves noslēpuma formulu. Par šo vietu nekas nav teikt Lonely Planet ceļvedī, tas vien jau ir labi.





Jo tuvāk Keralai, jo daba kļūst sulīgāka – krāsas iegūst pilnvērtīgu atspīdumu un tā vien gribas nogulties rīsu lauka vidū, lai vērtos pasaules nesteidzīgajā ritmā. Pie apvāršņa iezīmējas kalnu grēdu līnijas, Indija mainās.
Ap pulksten 16:00 sasniedzām Madurai. Atvadījušies no ceļa biedriem un uzklausījuši kārtējo ieteikumu nevienam neuzticēties, šķīrāmies ar labām sajūtām. Madurai nav liela, taču pārapdzīvota. To izjutām jau pirmajās minūtēs, jo vienam cilvēkam paredzētajā kvadrātmetrā rosījās vēl vismaz 3 pāri citu cilvēku pēdas. Par privāto telpu šeit nevar būt ne runas. Pirmo reizi plānodami ceļojumu uz priekšu, iegādājāmies vilciena biļetes uz Nagercoil – vietu, kas atrodas padsmit kilometrus pirms Kanyakumari – galējā Indijas dienvidu punkta. Protams, ir iespējams braukt līdz pašam galam, taču vilcieni nejēdzīgos laikos. Jau rīt pēcpusdienā atkal dosimies ceļā.




Atraduši viesnīcu par 350 Rs diennaktī netālu no stacijas, tātad arī no tempļiem, jo viss šeit ir kompakti un līdzsvarā, devāmies vakariņās uz Surya restorānu, kas minēts jau iepriekš piesauktajā ceļvedī.




Tādu pilsētas skatu no daudzstāvu viesnīcas jumta terases restorāna vēl nebiju skatījusi – viss kā uz delnas – pilsētas miers un nemiers, burbuļojošas ielas un grandiozi tempļi. Pilnai laimei laiku pa laikam debesīs iemirdzējās salūta ziedi. Arī ēdiens ļoti labs un par ĻOTI pieņemamām cenām. Kārtējo reizi norijāmies kā izbadējušās cūkas pie putras siles. Pēc tam pie miera atpūtināt nervu šūnas, lai pietiktu spēka atkal iejukt indiešu pūlī.
Ieteikums ceļotājiem – ja esat Indijā uz ilgāku laiku un zināt, ka internets būs nepieciešams vairāk, nekā ziņu sūtīšanai mājās palikušajiem, tad par 2300 + 300 Rs var iegādāties Reliance piedāvāto komfortiņu un internetu izmantot bez ierobežojumiem vienmēr un visur. Turklāt nākamajā reizē, kad uzturēsieties šajā zemē, varēsiet atkal tam pieslēgties par tikai 300 vietējām naudiņām.

AVATĀRU KOMŪNAS

22:04 Virsnite 0 Comments

Otrdiena, 08:00, 4.janvāris
Atceros kā reiz vēlējāmies tapt brīvi no sirpja un āmura ietekmes, taču kaut kur dziļi vienā no Indijas mežiem dzīvo sabiedrība, kurai komunisms ir dzīves aicinājums. Auroville atrodas 7 km braucienā no Puducherry. Turp var nokļūt ar vietējo autobusu, rikšu, kas mēģinās iecirst cirvi par savu pakalpojumu sniegšanu vai arī noīrēt skūterīti un traukties vietējā satiksmē, kas nav nemaz tik grūti, ja piemīt ērgļa reakcijas ātrums.




Šo misiju vieglāku dara tas, ka neviens nebrauc pēc noteikumiem un jābūt gatavam no jebkura sagaidīt jebko. Protams, kāpēc, lai ievērotu kaut kādus braukšanas priekšrakstus, ja pat policisti mierīgu sirdi stūrē pretējā virzienā. Taču nedod Dievs nokļūt sastrēgumā, tad gan kļūst šķērmi ap dūšu – moto peles piecās rindās, rēcoši un taurējoši autobusi, rikšas, automašīnas un dranduļeti ar piekabēm, riteņbraucēji un vēl kāds pustraks kājāmgājējs spiežas viens otram tuvāk un ikviens mēģina būt pirmais, kurš izsprauksies cauri satiksmes piltuvei. „Patīkamais” atgāžu gaiss viegli apdullina un liek kļūt neprātīgiem, tomēr sadursmes nenotiek. No malas vērojot šo cīņu par izdzīvošanu ir sajūta kā skatoties moto vai auto sacīkstes, kur katrs sevī jūt kamikadzes garu un vēlas pirmais nocelties, lai nebūtu jādala brauktuve ar citiem.
Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem pavisam kopā ir 2100 aurovilliešu aptuveni no 40 dažādām valstīm. Ir arī divi, kuri šurp mērojuši ceļu no Latvijas un viens lietuvietis. Taču satikt viņus nav nemaz tik viegli, jo mājas slēpjas meža biezokņa ielokos un ne visi priecājas par skatītāju ložņāšanu savā pagalmā.




Šīs komūnas idejas pamatā ir viedās The Mātes un indiešu avatāra Sri Aurobindo idejas par beznosacījuma mīlestību un cilvēces vienotību vispārības labā – viss pieder visiem un mēs dalāmies. Šis dzīves modelis kādreiz ir ļoti labi funkcionējis, taču šķiet, ka cilvēki savā cilvēcībā ir nedaudz nomaldījušies no ceļa un tagad tas atgādina veiksmīgi strādājošu uzņēmumu. Tomēr patīkami šmucīgās tautas zemē atrast vietu, kur var elpot svaigu gaisu un baudīt tīrību.
Lai kļūtu par vienu no Aurovilles iedzīvotājiem ir jābūt atļaujai uzturēties Indijā. Mēs ar savu pusgada tūristu vīzu varam ieskrieties un no gribēšanas pielaist bikses, neko vairāk. Taču tas ir tikai sākums. Vēl jābūt pietiekami lieliem iekrājumiem, lai šeit izdzīvotu gadu, jāstrādā lielās komūnas labā par brīvu un tikai tad var saņemt atļauju pastāvīgai dzīvošanai draudzīgajā kopienā.






Aurovilles teritorija ir milzīga, to caurvij neskaitāmi sarkano smilšu ceļi un celiņi. Koku un krūmu puduri patīkami veldzē greznās villas, skolas un bērnudārzus. Viņiem pat ir sava ekonomikas ministrija, izglītības un attīstības centri, biroji, viesu nami un izpētes institūti. Nejauši uz ieliņas, kur dzīvojam, satikām 73 gadus vecu, taču ļoti spriganu krievu onkulīti, kurš Aurovillē dzīvo jau 20 gadus. Zinātnieks, kas pēta dabas pārvērtības un kukaiņus, 15 gadus nelegāli praktizējis jogu Sibīrijā, Indijā to dara bez cepiena. Par savu darbu mēnesī saņem 4000Rs, tātad aptuveni 50 Ls. Vīrelis laimīgi pārlaimīgs, jo Auroville esot viņa šambala.





Taču pēc stāstītā nopratām, ka kaut kas šajā visā īsti neiet kopā – viņš mitinās mūra mājā ar palmu zaru jumtu, taču mēs redzējām daudzstāvu privātmājas, kas atgādināja Eiropas dienvidu pasaku namus. Tomēr ideja mani ļoti uzrunā – pārtika, kas tiek audzēta bez pesticīdiem un modificēšanas, atkritumu pārstrādāšana un no tā visa dzīvei noderīgu lietu radīšana. Viņi to visu veiksmīgi tirgo Indijā, varbūt arī kaut ko ārzemēs. www.auroville.com var iepirkties, savukārt vairāk uzzināt par komūnu šeit – www.auroville.org. Veikalā drēbes tikai no dabiskiem materiāliem un ļoti skaistas, arī es tiku pie šmotku gabaliņa, par kuru Latvijā noteikti būtu samaksājusi vismaz piekto daļu no savas ikmēneša algas.




Tomēr tam visam pāri ikdienas meditācijas un savas dvēseles kvalitātes uzlabošana caur jogas praktizēšanu. Kā uguns lode lauka vidū mirdz Matrimandir – milzu kupols ar daudzām mūra lotusa lapiņām, kurās var netraucēti klusumā meditēt.





Arī Aurovilles viesi var tikt šajā brīnumu celtnē, taču pirms tam jāiztur neliela viktorīna – jāizsaka sava vēlme redzēt šo vietu apmeklētāju centrā, kur kāda sieviete pārliecinoši vēlēsies zināt ar kādu mērķi ir nākusi šī griba. Atbilde ir tikai viena – meditēšana, jo tūristiem tur nav ko meklēt. Ja atļauja tiek saņemta, nākamajā dienā 9:00 no rīta atkal jāierodas apmeklētāju centrā, kur liks noskatīties filmu par Aurovilles pastāvēšanas idejām. Pēc tam varēs spert drošu soli zelta bumbā un ļauties pārdabiskam klusumam. Taču garantijas par atļaujas saņemšanu nav.
Vēl mulsināja vietējās kafejnīcas ēdienu piedāvājums, tur var noēsties gaļu, ka šmakst vien. Kā diez tas sader ar aurovilliešu tiekšanos pēc labākas dzīves mums visiem? Taču nu jau es meklēju blusas polārlāča kažokā, lai sevi pārliecinātu, ka tā nav vieta man. Patiesībā, pirms sākās mans svētceļojums Indijas plašumos šķita, ka manī ir neliela nojausma par patieso pasaules uzbūvi un to, kādu vēlos redzēt savu dzīvi. Taču tagad viss ir tā sajucis, ka vairs nespēju atšķirt, kas īsts un kas pērkams. Tomēr sirdsmiers vēstī, ka viss būs labi un varbūt nevajag koncentrēties uz to, kas būs, bet dzīvot tajā, kas ir.

NE TIKAI SH*T HAPPENS

05:11 Virsnite 2 Comments

Svētdiena, 07:00, 2.janvāris
Naktī spēlējām kariņus – mēs pret moskītiem. Lai arī daudzi no viņiem krita kaujas laukā, man ir sajūta, ka viņi ir uzvarējuši, jo mēs kasāmies kā blusu apsēsti suņi. No mājām līdzi paņemtais Dermobacter ir kaut kāds brīnumlīdzeklis – uzsmērē un vairs neniez, arī pumpas ātri vien pazūd, taču to pumpu ir tik daudz... Laikam otrā īsti negulētā nakts pēc kārtas liek mums kļūt vājākiem.
Jauno gadu sagaidījām Chennai (Čenai), kas pēkšņi mums atklāja savu otru personības pusi. Pretstatā smakai, netīrībai un pastulbiem cilvēkiem nostājās majestātiski tempļi, sakopti privātmāju rajoni un lāga dvēseles, kas par baltu velti mums darīja labu. Dzīve ir viena amizanta rotaļa – tu jau esi gatavs parakstīt nicinošu spriedumu, kā negaidīti viss sāk mainīties un liek tev nokaunēties par to, ka esi domājis tumšas domas.



Ja jūsu ceļi kādreiz ved uz Chennai, tad Mylapore ir tas pilsētas rajons, kur patverties no pārējā pilsētā piedzīvotā ļembasta. Noteikti iesaku nesteigties, ja esat atraduši Rama – Krishna Mutt temple, tur ārzemniekiem ieeja netiek liegta un ir patīkama noskaņa, kas iedvesmos ilgākam laikam.



Tamil Nadu ir ļoti reliģisks Indijas štats, tāpēc baltādainajiem nav atļauta ieeja hinduistu svētvietās un vienmēr jāpatur prātā, ka sievietēm vēlams piesegt plecus un īpaši nerādīt savu ķermeni, ja nevēlaties būt blenzēju pūļu ielenktas.
Gada pēdējā diena izvērsās labāka nekā mēs gaidījām. Pēc Egmor un Triplicane rajčikos pieredzētā tirgus, Mylapore izrādījās kā oāze mūžīgajā Chennai steigā.




Lai arī lielu daļu pludmales ieskauj grausti, zvejnieku laivas un kakātāji, kas nekautrēdamies ļaujas dabiskiem procesiem, cauri pašdarbnieku salipinātām mājelēm ieraudzījām lepni un spoži slejamies lielu baznīcu.






Mirdzošas svētku gaismiņu aicināti, devāmies tās virzienā. Neticami, taču mūsu skatienam atklājās milzīgas baznīcas pagalms un rosīgi cilvēki, kas gatavojās vecgada vakara mesei. Kā liegs vējš pāri mums šalca Ziemassvētku dziesmas. Kaut arī reliģija ir mūsu pēdējā laika visvairāk apsmietais sarunas temats, mēs nevilcinādamies no sirds priecājāmies par mums pazīstamu paražu sastapšanu tāltālā pasaules malā. Noklīdusī svētku sajūta bija atradusi atpakaļceļu pie tiem, kuri vairs necerēja to šajā gadā paspēt izbaudīt. Kas par atklāsmi – tas notika tieši baznīcas dārzā. Vēl viena pamācība nespļaut kāpostu bļodā, no kuras pašiem var nākties ēst.





Par godu gadu mijai sievietes uz ielas savu māju priekšā zīmēja skaistas ziedu mandalas – krāsainas kā Indija, kas atmirdzēja dažādās nokrāsās nakts laternu gaismās.
Vakariņas baudījām kādā no sava rajona „restorāniem” – necila vieta, taču, kas par ēdienu garšu buķeti. Protams, pārēdāmies, bez tā svinēšana nav iedomājama. Viesnīcas istabā atgriezāmies pēc vienpadsmitiem vakarā ar aizmigušu Amēliju uz rokām. Laiks nemanot paskrēja un Indijā sākās 2011.gads. Chennai dārdēja salūts visās debespusēs, tāpēc arī no savas istabas loga skatīju uguns puķes, kas izšķīda tumšajā visumā. Bija jāiet gulēt, jo jauno gadu vēlējāmies uzsākt ar kustību.
Pulksten 6:30 1.janvāra rītā no Egmor dzelzceļa stacijas 4 stundu braucienu uzsāka vilciens uz Pondicherry (Pondičerī) – kādreizējo Francijas koloniju 200 kilometrus uz dienvidiem no milzīgās Chennai. Ar vilcienu Indijā ceļot ir nesalīdzināmi patīkamāk nekā ar autobusu, taču tālākiem braucieniem laicīgi jārezervē biļetes, par to jau reiz rakstīju. Rīsu lauki, kurus joprojām apstrādā ar iejūgtiem ragulopiem, cukurniedru audzes un mūžzaļi kalni slīdēja gar vilciena restotajiem logiem. Ap pulksten 11:00 ieradāmies Pondicherry, kura atguvusi savu kādreizējo nosaukumu – Puducherry. Mazpilsēta, kas dabiski sadalījusies 2 daļās – indiešu indiešu un franču indiešu. Tā kā iezemiešus mēs esam atskatījušies atliku likām, soļojām apsolītās Francijas virzienā. Mana apziņa atteicās to visu savilkt kopā – joprojām ir pārliecība, ka esmu Francijas dienvidos, kaut kur Nicā, taču visu vada un pārvalda indieši. Pat nenojautu, ka Indija sevī slēpj kaut ko tādu. Apgalvojums par Arābu pussalas dažādību nav pārspīlēts.




Arhitektūra gāž no kājām, sirds spiedz, zaļie dārzi un sakoptās ieliņas mani fascinē. Šeit liela ietekme ir katolicismam, taču arī hinduisms līdzās pastāv netraucēti. 4.janvārī sāksies jogas festivāls, uz kuru sabrauks visas Indijas smalkākās dvēseles. Nezinu vai joprojām šeit būsim, taču šodien noteikti baudīšu mieru un skaistumu, kas ir visapkārt – gleznaino promenādi, ielas, kurās vakarā var arī nevienu nesastapt, kas Indijai nepavisam nav raksturīgi pārapdzīvotības dēļ, Sri Aurobindo ašramu, templi, kuram ir savs zilonis – īsts un skumjš un gardos ēdienus.
Ja gribat zināt par cenām, tad no Chennai uz Pondicherry biļete mums diviem izmaksāja 56Rs. Ēdiens ir dārgāks, cenas apmēram tādas kā Goa. Viesu nami šeit arī samērā dārgi, jo daudz ceļotāju un sezona ir pašā tās plaukumā, naktsmājas nav viegli atrast. Vienu nakti esam pavadījuši dzīvoklī, kas indiešiem šķiet grezns, taču mums tāds vidusmēra ūķis, maksājam 500Rs. Šodien pārvāksimies tuvāk pludmalei, līdz ar to arī tuvāk Francijai.