SVĒTAIS APLIS

22:56 Virsnite 1 Comments

Trešdiena, 07:50, 9.februāris




Mana pūces būtība Indijā ir pārtapusi cīrulī, nekad necerēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo man vienmēr ir ļoti paticis pagulēt, varēju sutināties līdz 12:00 dienā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, taču nu vairs nē. Mosties līdz ar sauli ir tik pat patīkami kā mieloties ar sirdsmīļotā cilvēka gatavotajām brokastīm gultā. Gaiss smaržo pavisam savādāk, prāts uztver daudz skaidrākus informācijas viļņus un diena no saullēkta līdz saulrietam ir piepildīta ar pilnvērtīgiem notikumiem pat tad, ja nekas īpašs netiek darīts.




Esam Hampi, vietā, par kuru rakstīju vienā no pirmajiem ierakstiem savā elektroniskajā ceļojuma dienasgrāmatā. Atceros toreiz runa bija par dzīves bateriju uzlādēšanu, kas dod spēku turpmākajai dzīvei. Nebiju pārspīlējusi nevienā rindiņā, viss tieši tā arī ir.




Ja zināt Stounhedžu Apvienotajā Karalistē, tad sareiziniet to ar 100 vai pat visu tūkstoti, iztēlē pievienojiet indiešu tempļu smailes, kalnu grēdas, kas šķiet pārdabisku būtņu veidotas, kādu kadru no filmas par Sprīdīti, kur milzis iesprosto bērnus alā – mēs esam bērni, milzis ir akmeņi, kas sagūluši viens pie otra un rāmi elpo un pērtiķus, kas bezbēdīgi rotaļājas koku galotnē, nozūdot starp akmeņiem. Acis nespēj noticēt tam ko redz, šķiet kāds ir ļoti veiksmīgi pastrādājis ar datorgrafikas programmām un tieku muļķota ar viltotas īstenības efektiem.




Pagaidām esam redzējuši tikai mazumiņu, jo Hampi ieradāmies vakar pēcpusdienā noguruši pēc 14 stundu brauciena ar vilcienu. Sākumā 10 stundas nakts ekspresī no Mysore uz Hubli, pēc tam vēl 4 stundas kopā ar šmulīšiem dienas vilcienā uz Hospetu. Mīļie, naktis nav domātas braukšanai, bet gulēšanai, tas taču nevienam nav jāskaidro. Lai arī par Indijas nakts vilcieniem ir labas atsauksmes, mēs pēc pamošanās jutāmies kā izlaisti caur gaļasmašīnu – nav viegli ar Ami sagulēt šaurā lāviņā, kur blakus ir vietējie, kas nakts vidū iedomājas uzsist klačiņu un deguna priekšā iedegt gaismu. Jāguļ uz viena sāna, jo apgriezties uz otra vienkārši nav iespējams un vēl tā pārsistā galva, kas sāpēs pulsēja un nemitīgi atgādināja par negadījumu Mysore tirgū. Nekas traģisks, vienkārši nepamanīju pretimnākošu strādnieku ar plastmasas kastēm plecos, kas piekrautas ar dažādām dabas veltēm, arī viņš mani īsti neredzēja. Varbūt negadījums, bet varbūt atmaksa par to, ka uzšāvu indiešu transvestītam, kurš aiztika Amēliju.




Pēc vairāku mēnešu blandīšanās Indijas dažādajos štatos mūsu must see vietu sarakstam pievienojas vēl kāda – Mysore, par kuru jau iepriekš stāstīju, jo pirms došanās uz Hampi vēl paspējām aizbraukt uz Brindavan dārziem, kas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas. Iespaidīgi, patiesi, protams, nevar salīdzināt ar Eiropas pils dārzu greznumu, kas nemaz nav jādara, taču līdz šim tā ir viena no skaistākajām ainavām, kas atklājusies mūsu redzeslokam.





Pēc pulksten 19:00 vakarā, kad iestājusies tumsa, dārzs pārtop laumiņu un elfu paradīzē – dažādās krāsās mirdzošās strūklakas un gaismas lukturi, kas iezīmē koku un ziedošu krūmu aprises, žilbina vērotāja acis un kā ar smalku zīda diegu sasien sajūtas, kas vēlas šeit palikt līdz atkal satumsīs. Ne par velti Indijai tiek piedēvēts apzīmējums „pārsteidzoša”, arvien vairāk pārliecinos, ka šī zeme tāda ir visdažādākajās nozīmēs.

Piektdiena, 8:55, 11.februāris





Otrā diena Hampi rosināja pārdomas par sevis savaldīšanu, cēloņu un seku likumsakarībām, kuras viena otru papildina nekavējoties. Iespējams ir atkal pamodusies mana neveiklība, kas kādu laiku slinki snauduļoja, taču divi kritieni vienā dienā ar pamatīgiem nobrāzumiem liek vairāk ticēt atmaksai par nejaukām domām un darbībām. It kā neko ārkārtēju neizdarīju, taču pagaidām Indijā tādas cilvēciskās emocijas kā dusmas neesmu sastapusi. Mēs esam tie, kas dažu labu reizi zaudējuši savaldību paaugstinām balss toni. Vienkārši brīžiem viņu stulbums, aprobežotība un slinkums nav izturams, taču ir jāmācās to pieņemt un visu uztvert mierīgi bez nepacietības lēkmēm.




Toties Hampi ir brīnišķīga un sena pilsēta, kas esot Indijā ir jāredz, jāsajūt, jāizbauda, jo tik bieži negadās doties pastaigā cauri vēstures notikumiem, prātojot un mēģinot uzminēt, kas īsti šajā vietā noticis. Turklāt tik patīkama klusuma un vientulības sajūta, jo tas, kas ir atlicis no reiz varenajiem tempļiem plešas nepārredzamās teritorijās, takas un taciņas savijušās viena ar otru ved augstu kalnos, kur paveras gleznaini skati vai ielejās, kas ļauj uztvert dabas spēka vibrācijas, kurās mēs katrs esam mazs, taču ļoti nozīmīgs zobrats visuma mehānismā.




Vakarā kā sulīga zemene tikko ceptas kūkas rotājumā spirdzina saulriets, tu vari būt līdzās pilsētai un turēt viņas roku līdz tā iemieg un pēkšņi šķieti tik vajadzīgs un noderīgs.




Otrpus upei, kas ir kā robežšķirtne starp Hampi un Anegundi ciemu, akmens krāvumi sargā rīsu laikus. Domājot par Āzijas zemēm, vienmēr klusi sevī sapņoju doties pastaigā pa rīsu klajumiem, kur katrs stāds ir cilvēka izauklēts un atdots zemei, lai tā gādātu par neskaitāmām izsalkušām mutēm. Kad piepildās, kāda no mazām un sirds dziļumos izlolotām cerībām, ir sajūta kā ieslīgstot siltā vannā, kas nomierina un palīdz atgūt spēkus.





Un izturība mums bija ļoti nepieciešama, jo pēc viesošanās Hampi mūsu ceļš veda pretī svētā ceļojuma apļa noslēgumam – mēs atgriezāmies Agondā – pludmalē, no kuras sākās Indijas un sevis izzināšana. 8 stundas vilcienā un pārbraucieni ar 2 autobusiem šķita mūžīgi, jo degām nepacietībā iebrist jūrā un sajust jau pazīstamās zelta smiltis. Sajūtas nākot pa mazo taciņu uz bungalo ciemu, kurā dzīvojām novembra beigās, kad atbraucām uz Agondu, bija pat vēl spēcīgākas, nekā pirms vairākiem mēnešiem. Šķita, ka esam atgriezušies mājās, vietā, pēc kuras tik ļoti ilgojāmies. Amēlija nebija apturama, viņa spiegdama skrēja pretī jūrai un smiedamās metās ūdenī. Bērns atpazina savu milzu smilšu kasti, kurā sākās viņas viena no krāsainākajām vasarām.

Mēs šeit kādu laiku padzīvosim, izbaudīsim Agondas ciema mieru, kas pēc pilsētu burzmas un trokšņa ir kā dvēseles rekreācijas nometne. Zinu, ka noteikti vēlos pirms došanās uz Latviju būt Agrā un aci pret aci tikties ar Tadžmahalu, arī Varanasi pagaidām ir iezīmēta mūsu ceļā kā pieturas punkts, taču tikai iezīmēta, kas neliek par pienākumu šo vietu apmeklēt. No kartes esam izdzēsuši Rišikešu, tā, lai gaida līdz citai reizei. Labi, šodienai pietiks, eju sauļotiesssss!!!!

PAR BRĪVU TIBETU!

02:18 Virsnite 0 Comments

Svētdiena, 21:30, 6.februāris

Kad Amēlija jutās daudz labāk un arī Kaspars bija vesels devāmies atkal ceļā. Pēdējās nedēļas laikā esam paspējuši būt Kumily – Kardamona kalnos, tējas un garšvielu plantācijās, Ernakulam – Fort Kochi izjutuši portugāļu, holandiešu un ebreju klātbūtni senās ieliņās un jau otrā diena ir aizvadīta Mysore (Maisūre), kas ir viena no skaistākajām Karnatakas štata pilsētām. Savukārt šodien viesojāmies pirmajā tibetiešu kolonijā Indijā – Bylakuppe (Bailakupe). Rīt uzzināsim, ko nozīmē nakts pārbrauciens vilcienā, jo vakarā dosimies uz Hampi.




Viens no mūsu visu laiku apspriestākajiem galamērķiem ir bijusi Munnar (Munāra), taču kā jau ierasts, mainoties plāniem, izlēmām to izslēgt no sava maršruta, jo gadījās nonākt Kumily, kas sajūtās ir līdzīga vieta Munnar. Lai nokļūtu Kumily ir jābrauc ar autobusu, kas no Alleppey ir iespējams tikai reizi dienā, tāpēc vēlams to nenokavēt un autoostā ierasties laicīgi – nedaudz pēc pulksten 6:00 no rīta, jo 6:40 tiek aizcirstas durvis un visi palēkdamies pāri bedrainā lielceļa līkumiem arvien vairāk attālinās no tā dēvētās austrumu Venēcijas, kas Venēciju nemaz neatgādina. Ja no rītiem miegs ir pārāk ciešs un no gultas izrāpties tik agri šķiet neiespējami, tad stundas brauciena attālumā ir pilsētiņa ar nosaukumu Kottayam un no turienes gan kursē autobusi uz Kumily ik pēc 30 minūtēm.





Taču pirms tam vēlams sevi noskaņot „take it easy” frekvencē, lai nenorautos un neizlēktu no braucoša autobusa :) Jo... autobuss – sarkans, rēcošs nezvērs, kuru dzirdot pa gabalu, vienmēr uzmanos, jo viņi brauc sacīkšu automašīnu ātrumā ignorējot pārējos satiksmes dalībniekus. Metāla durvis iesietas striķī, lai paraujot tās var viegli aizvērt. Pie griestiem zvans, no kura novilkta gara aukla, tā biļešu pārdevējs var dot ziņu šoferim – apstāties vai braukt. Logu, protams, nav, vien restes, lai pasažieriem nerodas doma izbaudīt kabrioleta efektu. Ja ir vēlme paslēpties no saules un izbēgt caurvēju, var aizvilkt priekšā tādas kā klapes, kas līdzīgas veikala durvīm, kuras nolaiž un paceļ garmoškā. Tas viss nešķiet nekas ārkārtējs, taču līdz brīdim, kad pie stūres ticis kamikadze.

Šoferi atgādina izdzīvotājus drosminiekus, kuri noteikti izklaides šovā „Amazing Race” (Skrējiens pēc miljona) iegūtu galveno balvu, vien atliek piespēlēt viņiem tādu iespēju. Ja mēs būtu indiāņi un man ļautu mūsu tā rīta autobusa šoferim dot vārdu, es šo apbrīnojamo būtni nodēvētu par Bezbailīgo, jo tieši tāds viņš bija. Kaspars ironiski iesmēja, ka augstākajam viņš lūdz tikai vienu – izdzīvot. Tādu manevrētspēju ar milzu metāla kasti uz riteņiem vēl nebija nācies pieredzēt – apdzīšana līkumā, triekšanās pretimnākošajiem transportlīdzekļiem tieši sejā un pēdējā brīdī spēja paraušana pa kreisi, nerunājot par nemitīgu pīpināšanu un cilvēku uzņemšanu pasažieru statusā pat īsti neapstājoties. Diez kas notiktu, ja šo pārgalvi nosēdinātu pie sporta auto stūres? Domāju pat pieredzējuši autosportisti varētu viņam atsū..t. (ļoti atvainojos par savu franču valodu.)




Un tie līkumi, likt zīmi, ka gaidāms līkumots ceļa posms vienkārši nav jēgas, drīzāk nepieciešama zīme, kas brīdina, ka priekšā taisns ceļa gabals, taču tas tāpēc, ka kalni.
Pēc pāris stundām karuselī, kas liek domāt par atrakciju ar nosaukumu „amerikāņu kalniņi”, klusi iespiedu plaukstā salocītu maisiņu, katram gadījumam, ja pēkšņi mana sakultā dūša vairs neiztur, taču, lai slavēts Šiva, līdz tam es nenonācu. Kaut arī galva griezās un sajūtas nebija no jaukākajām, nevarēju nepamanīt kā mainās bilde aiz autobusa logiem. Jo tālāk braucām, jo augstāk kalnos, gaisā virmoja kanēļa un tikko vārītas tējas smarža. Ieleja pārvērtās kalnu grēdās, kuras bija kā nosētas ar kafijas krūmiem un tējas puduriem. Esiet sveicināti citādā Indijā!

Pirmo rītu Kumily sagaidījām satinušies segās un viens otram cieši piespiedušies, jo nenormāli auksts. Vissiltāk noteikti bija Amēlijai, jo viņa starp mums kā pīrādziņš krāsnī, tikai viena no krāsns sienām naktī klabināja zobus. Labi, nenormāli auksts šķiet tāpēc, ka Keralas dienvidos pat agrā rīta stundā ir tik silts kā pie mums Latvijā skaistā vasaras dienā, taču, nu, mēs bijām Keralas kalnos, kur saulei norietot, iestājas sasalums. Protams, es pārspīlēju, tomēr jāatzīst, ka naktī , labākajā gadījumā, gaisa temperatūra sasniedz +10 vai +15 grādus pēc Celsija. Es nemaz domāt negribu, kas mūs sagaida Rīgā pēc atgriešanās no vasaras, neiešu ārā no mājas, goda vārds, zvēru, tāpēc tiksimies, kad nokusīs sniegs un būs uzziedējušas pirmās pavasara puķes.





Kumily ir ļoti skaista daba un fantastiska iespēja ar to saplūst, tikai nevajag bremzēt kā to izdarījām mēs, jāīrē skūteris un jādodas izpētes ekspedīcijā. Mēs visur braucām ar sabiedrisko transportu, kas arī ir laba lieta, jo ļoti lēti, taču laikietilpīgi un lai pēc paša vēlēšanās apmaldītos tējas laukos ir jālūdz rikšu palīdzība, kas vairs nepavisam nav aizraujoši. Tur ir gan Piparu ieleja, uz kuru paveras skats no kalna virsotnes Anakkara (nosaukumus atceros ar asociāciju palīdzību, Anakkara, tātad Anna Kareņina, Payyambala pludmale – labāk neizteikšos...) Tepat arī milzīgs ūdens kritums, kurš gan šobrīd ir tikai iedobe kalnos, jo sezonā, kad nav lietus, tas tiek aizsprostots, lai cilvēki tiktu pie dzeramā ūdens. Platleņķa ainava no skatu torņa ir iespaidīga, taču ne līdz galam izbaudāma, jo sirds dreb uztraukumā par to vai no maziem bambusa kociņiem sastutētais tornis izturēs, taču indieši dod garantiju, he :)





Kādus 5 kilometru ārpus pilsētiņas ir garšvielu plantācijas, kurās nozust un klausīties saimnieku stāstos par to, kā top ārstniecībā noderīgi līdzekļi un iepazīst tropu pasaules augus. Arī tējas rūpnīca ir interesanta vieta, ja nav nemazākās nojausmas par to kā top melnā, zaļā, baltā un citas tējas, kuras ikdienā dzerot, neaizdomājoties, cik tālu ceļu pie mums tās mērojušas. Taču ziloņi iedvesmo visvairāk, Tekkady brīvdabas parkā to ir gandrīz 1000, taču ne visiem satiekami, jo zvēri dzīvo džungļos un nelabprāt biedrojas ar cilvēkiem. Tāpēc ir vietas, kur tos sastapt nebrīvē.





Ziloņi jeb ziunas, kā tos dēvē Amēlija, joprojām ceļo ar mums, par lielajiem zvēriem tiek runāts katru mīļu brīdi. Milzīgi, spēkpilni, laiski izgūlušies ūdens baļļā vai šmakstinot palmu lapas, taču reizē arī skumji, jo tepat snuķa stiepienā ir savvaļa, taču viņiem tā ir nesasniedzama.




Joprojām niknojos uz sevi par to, ka ļāvos izjādei ar vienu no skaistuļiem. Lakijs – liels, rāmi paklausīgs, jo mācījies pakļauties ilgus gadus. Šis majestātiskais zilpelēkais dzīvnieks kļuva par mūsu ceļabiedru pastaigā meža biezoknī. Izjūtot katru smagnējo Lakija soli, klusi sevī lūdzu zilonim piedošanu, ka esam uzdrošinājušies ko tādu pasākt. Galvā mutuļoja dažādas domas – par to kā ziloņi tiek nogalināti ilkņu dēļ, kā viņi tiek spīdzināti, liekot stundām ilgi nest smagus baļķus un vēl mēs ar savu kāri vizināties.
Gājiens pa taku kalnā lopiņam ir nieks, taču kāpšana lejā šķiet grūtākais, kas viņa dzīvē iedomājams. Teikšu atklāti, izjāde mums nesagādāja nekādu prieku – cieši turēties sedlos un lūgt, lai zvēram nemisējas, sperot nākamo soli, jo baisi iedomāties, kā izvērstos notikumi, ja Lakijs pakluptu. Lai arī mums mēģināja iegalvot, ka šiem ziloņiem patiesi klājas labi, viņi ir aprūpēti, mīlēti, pabaroti, netiek izverdzināti meža darbos, tik un tā dvēselē iezagās skumjas par cilvēka vēlmi nopelnīt un mūsu stulbumu piekrist šai bezjēdzīgajai rotaļai.




Katru vakaru Kumily Mudras kultūras centrā var uzzināt, kas ir Kathakali. Dabūjuši biļetes uz vienu no izrādēm lepni sēdējām pirmajā rindā un iepletuši acis vērojām mākslinieku prasmi pielietot sejas mīmiku. Diemžēl aizmirsām „mājās” fotoaparātu, tāpēc atļāvos „aizņemties” bildes internetā, lai jūs saprasto, par ko ir runa. Amēlija, sākoties koncertam, sabijās un raudot lūdza, lai sejas beidz dejot.




Tā arī uzvedumu līdz galam nenoskatījāmies, jo pārblieztā skaņa kliedzošajās skandēs Amim šķita par daudz, taču laiks, kuru pavadījām uzjautrinošā atmosfērā bija pietiekami, lai nojaustu par šīs mākslas esamības savdabību.

Pēc vairāku dienu pavadīšanas Kardamona kalnos un ielejās atkal kāpām autobusā. Šoreiz ceļš veda uz vienu no Keralas lielākajām pilsētām – Kochi (Kočina). Atkal 5 stundas kopā ar vienu no Bezbailīgo cilts, līkumu līkumiem, pagriezienu pagriezieniem un sajūtām kā milzu blenderī, kurā mūs maisa un jauc, cerot no tā visa iegūt, ko labu.




Kochi sadalīta vairākās daļās, Ernakulam – kosmopolītiska un moderna ar savu Brodveju, iepirkšanās centriem, grezniem auto pilsētas ielās un cilvēkiem, kuri savus „tautas tērpus” uzvelk labi, ja dažas reizes dzīvē.





Fort Kochi – vēsturiska, klusa, nesamākslota un joprojām nesabojāta vieta, kur sajust pagātni. Tas viss uz vienas no salām, ko ieskauj jūra. Aptuveni 3 kilometrus tālāk uz šīs pašas salas ir ebreju rajons ar sinagogu, kuras durvis atvērtas ikvienas reliģijas piekritējam, tāpat kā pagāniem un dieva noliedzējiem. Senajās ieliņās mazi veikaliņi un restorāni, kuros prieks uzturēties un patverties no burzmas, kas spieto lielpilsētā. Indiešiem ir liegts šo vietu pārvērst par savu plastmasas pasauli, jo tā tiek sargāta kā vēsturiskā mantojuma dārgakmens.




Mēs ar Ami dažu minūšu laikā tikām pie skaistiem hennas rotājumiem. Mans bērns jau atkal atklāja savas pacietības augstāko pilotāžu, gaidot, kamēr nožūs henna un ādā būs palicis ziedu un dažādu zīmju nospiedumi.





Piekrastē majestātiski iegrimuši ūdenī joprojām ir apskatāmi ķīniešu zvejas tīkli, kas nenoliedzami ir piekāpušies mūsdienu zvejas paražu priekšā un vairāk kalpo kā tūristu un ceļotāju izklaides objekti, taču iespaidīgi. Saulei rietot, no darba jūrā atgriežas zvejnieki un katrs cer par labu naudu pārdot to, ko nozvejojis, tāpēc sākas zivju izsole, kas ir spraigs un kaislību pilns cīniņš par labāko aukstasiņu dzīvnieku.





Ar vienu dienu ir pilnīgi pietiekami, lai apskatītu Kochi, taču, ja ir vēlēšanās ienirt ielās, kurās austrumi saplūst ar rietumiem, tad ir nepieciešama vēl vismaz viena diena.

Nākamajā rītā jau ap 7:30 ieradāmies dzelzceļa stacijā, lai ielēktu vilcienā, kurš iet uz Kannur (Kannūra), no kuras ir iespējams tikt uz Mysore. Te kaut kā mums nedaudz sanāca misēties plānošanā, jo daudz prātīgāk ir braukt līdz Calicut un pēc tam noķert vienu no autobusiem uz vīraka kociņu dzimteni, jo autobusi no Calicut kursē daudz biežāk nekā no Kannur. Taču bez stresa, Kannur pabijām vienā no skaistākajām pludmalēm, kas ir ļoti līdzīga Agondai Goa, kur ierādāmies mūsu ceļojuma sākumā. Ame tika izvizināta ponija mugurā, par ko bērns neizsakāmi sapriecājās un vēl ilgi nevarēja rast mieru.
Brauciens autobusā neizpalika bez neliela šoviņa, kas gan par laimi mums atgadījās pirmo reizi – salūza autobuss, tāpēc viss nedaudz ievilkās un Mysore mēs sasniedzām tikai 2:00 naktī. Kā jau mēs zinām no iepriekšējās pieredzes, naktī ierasties svešā pilsētā nav prāta darbs, ja ir vēlēšanās atrast labu naktsmītni, jo rikšas ceļotājus vazā tikai pa aizdomīga rakstura ūķiem, kuru sienas noteikti ir bijušas kāda krimināla notikuma līdzdalībnieces. Tas viss tādēļ, lai saņemtu komisijas maksu par piegādātu klientu, ja nu tas ir tik izmisis un noguris, ka būtu gatavs piemest savu ceļa nomocīto būtību jebkur. Taču neuztraucieties, viss beidzās laimīgi, uz ielas nepalikām, taču nekādu lielisko piedāvājumu arī neatradām. Diemžēl pēc dažām stundām tikām pamodināti, jo redzies vairākām indiešu ģimenēm blakus istabās labpatikās rīta agrumā kārtot ceļa somas, iet dušā un skaļi sarunāties pie mūsu istabiņas durvīm. Pēc vairākiem lūgumiem respektēt citus iemītniekus, kuri labprāt vēl nosnaustos, Kaspars neizturēja un uzbruka vienam no bļauriem, kas pielaidis bikses iespiedās stūrī un ar galvas mājienu deva zīmi, ka visu ir sapratis, taču tikai uz mirkli, jo pēc minūtēm 10 ļembasts turpinājās pilnā sparā. Tā arī neizgulējušies un noguruši devāmies iepazīt Mysore, kas izrādījās daudz skaistāka nekā mēs gaidījām.






Lielais augļu un dārzeņu tirgus noteikti ir viens no brīnišķīgākajiem visā Indijā, ne miņas no šmuces, kas pieredzēta līdz šim, protams, ar dažiem uzmācīgiem lētu rotaslietu tirgotājiem, taču bez viņiem laikam nekur.




Koka mēbeļu darinātavas (nezinu kā, lai savādāk tās dēvēju), kur vīri ar maziem zāģīšiem griež precīzas un smalkas detaļas galdu un krēslu rotāšanai, nespēja mūs atstāt vienaldzīgus. Tomēr visvairāk sirds līksmoja vīraka kociņu mini fabrikā, kur izmēģinājām roku kociņu velšanā, izsmaržojām ēteriskās eļļas līdz vieglam reibonim un nedaudz atļāvāmies iepirkt šos labumus līdzi vešanai. Sieviete, kas ir fantastiska sava amata pratēja, dienā saveļ ap 6 tūkstošiem kociņu. Daudz, vai ne? Protams, jo viņa to dara jau 40 gadus.






Mysore ir zaļa pilsēta, ļoti nozīmīga vieta jogas mīļiem, jo šeit ir atrodamas daudzas jogas skolas, slavena ar sava zīda izstrādājumiem, smaržkociņiem un sandalkoku. Ja Kumily gaiss virmoja pēc dažādām garšvielām, tad Mysore mūs reibināja ar lotusa, ūdensrožu un sandala eļļu aromātiem.





Savukārt vakarā mēs sastapām skaistāko no Austrumu princesēm – Mysore pili, kas kā smalka dāma rotājas pašā pilsētas sirdī. 19:00 vakarā uz pus stundu tiek atvērti pils pagalma vārti un visi daiļuma tīkotāji var netraucēti būt vienatnē ar smalkām ciku – cakām rotāto valdnieka mītni. Brīdī, kad tiek nodzēstas gaismas un šķiet, ka jādodas mājup, tiekam pārsteigti ar ko līdz šim nesajustu – visa apkārtne iezaigojas tūkstošiem mazās uguntiņās un vērotāju pūlis gavilē priekā. Tu stāvi un vienkārši baudi un kārtējo reizi pie sevis čuksti – Incredible India...




Šodien ap pusdienas laiku piepildījām divus mēnešus lolotu sapni – nonācām Bylakuppe pie tibetiešiem. Par šo vietu uzzinājām ceļojuma sākumā Agondā, kur kāds tibetietis apgaismoja Kasparu par šīs miermīlīgās tautas skarbo dzīves pieredzi. Jāsaka, viņi ļoti atšķiras no indiešiem, jo ir daudz klusāki, mierīgāki, lielākoties bez stulbiem un neapdomīgiem izlēcieniem, arī izglītotāki.
Bylakuppe pavisam kopā ir 12 komūnas, kurām šeit ir dots patvērums no ķīniešu verdzības. Tās ir lēnām veidojušās gadu gaitā, jo joprojām ir cilvēki, kuriem laimējas izbēgt no sarkanās lielarmijas ķetnām.
No Mysore centrālās autoostas 2 reizes stundā iet autobusi uz Kushal Nagar, kas ir aptuveni 2,5 stundu brauciens. Dažus kilometrus pirms iepriekš minētās pilsētas ir jākāpj ārā no autobusa, jānolīgst rikša un jādodas uz Zelta templi. Šo vietu zina gandrīz visi, tāpēc droši jautājiet, jums palīdzēs.





Nonākuši līdz templim apstulbām labsajūtā – miers un klusums, nesaprotams atslābums, kas rosina nedomāt. Tieši nedomāšana ir tas, kas mūs pārņēma pilnībā, sperot pirmos soļus pasakaini skaistajā dievu mītnē. Apsēdāmies uz aukstās marmora grīdas un vienkārši bijām. Meditatīvās skaņas dobji un lēni bungoja mūsu apziņā, lūk, tieši šīs sajūtas es biju gaidījusi atnākam visu šo laiku, kopš esmu Indijā. Savādi, taču tikai šeit es tās atradu, vietā, kas nav Indija.






Vēlāk, nonākot Bylakuppe vienā no kolonijas ciematiem, baudījām tibetiešu ēdienus un sarunājāmies ar vairākiem mana vecuma puišiem, kuriem pirms 15 gadiem kāds vīrs palīdzējis aizbēgt no Tibetas, jo viņu vecāki vēlējās labāku dzīvi saviem bērniem. Lai arī puiši dzīvo brīvībā, viņu dvēseles deg par mājām, kuras ir ļoti mainījušās, jo ķīnieši dara visu, lai mazā saujiņa tibetiešu, kas ir atlikuši pasaulē, izšķīstu Ķīnas kultūras virpulī un cilvēki šo tautu atcerētos kā kaut ko, kas reiz bija, taču vēl labāk, ja aizmirstu pavisam. Nevienam tibetietim nav atļauts pamest valsti, nav atļauts tajā iebraukt, ir aizliegts iet uz tempļiem un lūgties. Patiesībā, ir reizes, kad tempļos viņi drīkst būt, taču ar nosacījumu, ka pirms lūgšanām tiek uzspļauts Dalai Lamas ģīmetnei – cilvēkam, kas tibetiešiem ir lielais skolotājs un guru. Muļķīgi, kurš gan to darītu... Ir neskaitāmi skumji stāsti par to kā ļaudis aiziet bojā Himalajos, jo mēģina pamest izpostīto dzimteni, kā cilvēki tiek nošauti, jo vēlas būt brīvi, kā sevi gadiem ziedo nebeidzamām lūgšanām, kuras nekad netiek piepildītas. Taču viņi tic, ka Ķīnas valdība kritīs un komunismu nomainīs demokrātija, kā tas reiz notika ar mums. Taču, lai tas tā būtu ir nepieciešama palīdzība – mēs varam lūgt vai vienkārši reizi pa reizei pie sevis piedomāt par to, lai Tibeta atkal kļūtu brīva, ja nekā savādāk nevaram līdzēt. PAR BRĪVU TIBETU!