AVATĀRU KOMŪNAS

22:04 Virsnite 0 Comments

Otrdiena, 08:00, 4.janvāris
Atceros kā reiz vēlējāmies tapt brīvi no sirpja un āmura ietekmes, taču kaut kur dziļi vienā no Indijas mežiem dzīvo sabiedrība, kurai komunisms ir dzīves aicinājums. Auroville atrodas 7 km braucienā no Puducherry. Turp var nokļūt ar vietējo autobusu, rikšu, kas mēģinās iecirst cirvi par savu pakalpojumu sniegšanu vai arī noīrēt skūterīti un traukties vietējā satiksmē, kas nav nemaz tik grūti, ja piemīt ērgļa reakcijas ātrums.




Šo misiju vieglāku dara tas, ka neviens nebrauc pēc noteikumiem un jābūt gatavam no jebkura sagaidīt jebko. Protams, kāpēc, lai ievērotu kaut kādus braukšanas priekšrakstus, ja pat policisti mierīgu sirdi stūrē pretējā virzienā. Taču nedod Dievs nokļūt sastrēgumā, tad gan kļūst šķērmi ap dūšu – moto peles piecās rindās, rēcoši un taurējoši autobusi, rikšas, automašīnas un dranduļeti ar piekabēm, riteņbraucēji un vēl kāds pustraks kājāmgājējs spiežas viens otram tuvāk un ikviens mēģina būt pirmais, kurš izsprauksies cauri satiksmes piltuvei. „Patīkamais” atgāžu gaiss viegli apdullina un liek kļūt neprātīgiem, tomēr sadursmes nenotiek. No malas vērojot šo cīņu par izdzīvošanu ir sajūta kā skatoties moto vai auto sacīkstes, kur katrs sevī jūt kamikadzes garu un vēlas pirmais nocelties, lai nebūtu jādala brauktuve ar citiem.
Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem pavisam kopā ir 2100 aurovilliešu aptuveni no 40 dažādām valstīm. Ir arī divi, kuri šurp mērojuši ceļu no Latvijas un viens lietuvietis. Taču satikt viņus nav nemaz tik viegli, jo mājas slēpjas meža biezokņa ielokos un ne visi priecājas par skatītāju ložņāšanu savā pagalmā.




Šīs komūnas idejas pamatā ir viedās The Mātes un indiešu avatāra Sri Aurobindo idejas par beznosacījuma mīlestību un cilvēces vienotību vispārības labā – viss pieder visiem un mēs dalāmies. Šis dzīves modelis kādreiz ir ļoti labi funkcionējis, taču šķiet, ka cilvēki savā cilvēcībā ir nedaudz nomaldījušies no ceļa un tagad tas atgādina veiksmīgi strādājošu uzņēmumu. Tomēr patīkami šmucīgās tautas zemē atrast vietu, kur var elpot svaigu gaisu un baudīt tīrību.
Lai kļūtu par vienu no Aurovilles iedzīvotājiem ir jābūt atļaujai uzturēties Indijā. Mēs ar savu pusgada tūristu vīzu varam ieskrieties un no gribēšanas pielaist bikses, neko vairāk. Taču tas ir tikai sākums. Vēl jābūt pietiekami lieliem iekrājumiem, lai šeit izdzīvotu gadu, jāstrādā lielās komūnas labā par brīvu un tikai tad var saņemt atļauju pastāvīgai dzīvošanai draudzīgajā kopienā.






Aurovilles teritorija ir milzīga, to caurvij neskaitāmi sarkano smilšu ceļi un celiņi. Koku un krūmu puduri patīkami veldzē greznās villas, skolas un bērnudārzus. Viņiem pat ir sava ekonomikas ministrija, izglītības un attīstības centri, biroji, viesu nami un izpētes institūti. Nejauši uz ieliņas, kur dzīvojam, satikām 73 gadus vecu, taču ļoti spriganu krievu onkulīti, kurš Aurovillē dzīvo jau 20 gadus. Zinātnieks, kas pēta dabas pārvērtības un kukaiņus, 15 gadus nelegāli praktizējis jogu Sibīrijā, Indijā to dara bez cepiena. Par savu darbu mēnesī saņem 4000Rs, tātad aptuveni 50 Ls. Vīrelis laimīgi pārlaimīgs, jo Auroville esot viņa šambala.





Taču pēc stāstītā nopratām, ka kaut kas šajā visā īsti neiet kopā – viņš mitinās mūra mājā ar palmu zaru jumtu, taču mēs redzējām daudzstāvu privātmājas, kas atgādināja Eiropas dienvidu pasaku namus. Tomēr ideja mani ļoti uzrunā – pārtika, kas tiek audzēta bez pesticīdiem un modificēšanas, atkritumu pārstrādāšana un no tā visa dzīvei noderīgu lietu radīšana. Viņi to visu veiksmīgi tirgo Indijā, varbūt arī kaut ko ārzemēs. www.auroville.com var iepirkties, savukārt vairāk uzzināt par komūnu šeit – www.auroville.org. Veikalā drēbes tikai no dabiskiem materiāliem un ļoti skaistas, arī es tiku pie šmotku gabaliņa, par kuru Latvijā noteikti būtu samaksājusi vismaz piekto daļu no savas ikmēneša algas.




Tomēr tam visam pāri ikdienas meditācijas un savas dvēseles kvalitātes uzlabošana caur jogas praktizēšanu. Kā uguns lode lauka vidū mirdz Matrimandir – milzu kupols ar daudzām mūra lotusa lapiņām, kurās var netraucēti klusumā meditēt.





Arī Aurovilles viesi var tikt šajā brīnumu celtnē, taču pirms tam jāiztur neliela viktorīna – jāizsaka sava vēlme redzēt šo vietu apmeklētāju centrā, kur kāda sieviete pārliecinoši vēlēsies zināt ar kādu mērķi ir nākusi šī griba. Atbilde ir tikai viena – meditēšana, jo tūristiem tur nav ko meklēt. Ja atļauja tiek saņemta, nākamajā dienā 9:00 no rīta atkal jāierodas apmeklētāju centrā, kur liks noskatīties filmu par Aurovilles pastāvēšanas idejām. Pēc tam varēs spert drošu soli zelta bumbā un ļauties pārdabiskam klusumam. Taču garantijas par atļaujas saņemšanu nav.
Vēl mulsināja vietējās kafejnīcas ēdienu piedāvājums, tur var noēsties gaļu, ka šmakst vien. Kā diez tas sader ar aurovilliešu tiekšanos pēc labākas dzīves mums visiem? Taču nu jau es meklēju blusas polārlāča kažokā, lai sevi pārliecinātu, ka tā nav vieta man. Patiesībā, pirms sākās mans svētceļojums Indijas plašumos šķita, ka manī ir neliela nojausma par patieso pasaules uzbūvi un to, kādu vēlos redzēt savu dzīvi. Taču tagad viss ir tā sajucis, ka vairs nespēju atšķirt, kas īsts un kas pērkams. Tomēr sirdsmiers vēstī, ka viss būs labi un varbūt nevajag koncentrēties uz to, kas būs, bet dzīvot tajā, kas ir.