SVĒTAIS APLIS

22:56 Virsnite 1 Comments

Trešdiena, 07:50, 9.februāris




Mana pūces būtība Indijā ir pārtapusi cīrulī, nekad necerēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo man vienmēr ir ļoti paticis pagulēt, varēju sutināties līdz 12:00 dienā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, taču nu vairs nē. Mosties līdz ar sauli ir tik pat patīkami kā mieloties ar sirdsmīļotā cilvēka gatavotajām brokastīm gultā. Gaiss smaržo pavisam savādāk, prāts uztver daudz skaidrākus informācijas viļņus un diena no saullēkta līdz saulrietam ir piepildīta ar pilnvērtīgiem notikumiem pat tad, ja nekas īpašs netiek darīts.




Esam Hampi, vietā, par kuru rakstīju vienā no pirmajiem ierakstiem savā elektroniskajā ceļojuma dienasgrāmatā. Atceros toreiz runa bija par dzīves bateriju uzlādēšanu, kas dod spēku turpmākajai dzīvei. Nebiju pārspīlējusi nevienā rindiņā, viss tieši tā arī ir.




Ja zināt Stounhedžu Apvienotajā Karalistē, tad sareiziniet to ar 100 vai pat visu tūkstoti, iztēlē pievienojiet indiešu tempļu smailes, kalnu grēdas, kas šķiet pārdabisku būtņu veidotas, kādu kadru no filmas par Sprīdīti, kur milzis iesprosto bērnus alā – mēs esam bērni, milzis ir akmeņi, kas sagūluši viens pie otra un rāmi elpo un pērtiķus, kas bezbēdīgi rotaļājas koku galotnē, nozūdot starp akmeņiem. Acis nespēj noticēt tam ko redz, šķiet kāds ir ļoti veiksmīgi pastrādājis ar datorgrafikas programmām un tieku muļķota ar viltotas īstenības efektiem.




Pagaidām esam redzējuši tikai mazumiņu, jo Hampi ieradāmies vakar pēcpusdienā noguruši pēc 14 stundu brauciena ar vilcienu. Sākumā 10 stundas nakts ekspresī no Mysore uz Hubli, pēc tam vēl 4 stundas kopā ar šmulīšiem dienas vilcienā uz Hospetu. Mīļie, naktis nav domātas braukšanai, bet gulēšanai, tas taču nevienam nav jāskaidro. Lai arī par Indijas nakts vilcieniem ir labas atsauksmes, mēs pēc pamošanās jutāmies kā izlaisti caur gaļasmašīnu – nav viegli ar Ami sagulēt šaurā lāviņā, kur blakus ir vietējie, kas nakts vidū iedomājas uzsist klačiņu un deguna priekšā iedegt gaismu. Jāguļ uz viena sāna, jo apgriezties uz otra vienkārši nav iespējams un vēl tā pārsistā galva, kas sāpēs pulsēja un nemitīgi atgādināja par negadījumu Mysore tirgū. Nekas traģisks, vienkārši nepamanīju pretimnākošu strādnieku ar plastmasas kastēm plecos, kas piekrautas ar dažādām dabas veltēm, arī viņš mani īsti neredzēja. Varbūt negadījums, bet varbūt atmaksa par to, ka uzšāvu indiešu transvestītam, kurš aiztika Amēliju.




Pēc vairāku mēnešu blandīšanās Indijas dažādajos štatos mūsu must see vietu sarakstam pievienojas vēl kāda – Mysore, par kuru jau iepriekš stāstīju, jo pirms došanās uz Hampi vēl paspējām aizbraukt uz Brindavan dārziem, kas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas. Iespaidīgi, patiesi, protams, nevar salīdzināt ar Eiropas pils dārzu greznumu, kas nemaz nav jādara, taču līdz šim tā ir viena no skaistākajām ainavām, kas atklājusies mūsu redzeslokam.





Pēc pulksten 19:00 vakarā, kad iestājusies tumsa, dārzs pārtop laumiņu un elfu paradīzē – dažādās krāsās mirdzošās strūklakas un gaismas lukturi, kas iezīmē koku un ziedošu krūmu aprises, žilbina vērotāja acis un kā ar smalku zīda diegu sasien sajūtas, kas vēlas šeit palikt līdz atkal satumsīs. Ne par velti Indijai tiek piedēvēts apzīmējums „pārsteidzoša”, arvien vairāk pārliecinos, ka šī zeme tāda ir visdažādākajās nozīmēs.

Piektdiena, 8:55, 11.februāris





Otrā diena Hampi rosināja pārdomas par sevis savaldīšanu, cēloņu un seku likumsakarībām, kuras viena otru papildina nekavējoties. Iespējams ir atkal pamodusies mana neveiklība, kas kādu laiku slinki snauduļoja, taču divi kritieni vienā dienā ar pamatīgiem nobrāzumiem liek vairāk ticēt atmaksai par nejaukām domām un darbībām. It kā neko ārkārtēju neizdarīju, taču pagaidām Indijā tādas cilvēciskās emocijas kā dusmas neesmu sastapusi. Mēs esam tie, kas dažu labu reizi zaudējuši savaldību paaugstinām balss toni. Vienkārši brīžiem viņu stulbums, aprobežotība un slinkums nav izturams, taču ir jāmācās to pieņemt un visu uztvert mierīgi bez nepacietības lēkmēm.




Toties Hampi ir brīnišķīga un sena pilsēta, kas esot Indijā ir jāredz, jāsajūt, jāizbauda, jo tik bieži negadās doties pastaigā cauri vēstures notikumiem, prātojot un mēģinot uzminēt, kas īsti šajā vietā noticis. Turklāt tik patīkama klusuma un vientulības sajūta, jo tas, kas ir atlicis no reiz varenajiem tempļiem plešas nepārredzamās teritorijās, takas un taciņas savijušās viena ar otru ved augstu kalnos, kur paveras gleznaini skati vai ielejās, kas ļauj uztvert dabas spēka vibrācijas, kurās mēs katrs esam mazs, taču ļoti nozīmīgs zobrats visuma mehānismā.




Vakarā kā sulīga zemene tikko ceptas kūkas rotājumā spirdzina saulriets, tu vari būt līdzās pilsētai un turēt viņas roku līdz tā iemieg un pēkšņi šķieti tik vajadzīgs un noderīgs.




Otrpus upei, kas ir kā robežšķirtne starp Hampi un Anegundi ciemu, akmens krāvumi sargā rīsu laikus. Domājot par Āzijas zemēm, vienmēr klusi sevī sapņoju doties pastaigā pa rīsu klajumiem, kur katrs stāds ir cilvēka izauklēts un atdots zemei, lai tā gādātu par neskaitāmām izsalkušām mutēm. Kad piepildās, kāda no mazām un sirds dziļumos izlolotām cerībām, ir sajūta kā ieslīgstot siltā vannā, kas nomierina un palīdz atgūt spēkus.





Un izturība mums bija ļoti nepieciešama, jo pēc viesošanās Hampi mūsu ceļš veda pretī svētā ceļojuma apļa noslēgumam – mēs atgriezāmies Agondā – pludmalē, no kuras sākās Indijas un sevis izzināšana. 8 stundas vilcienā un pārbraucieni ar 2 autobusiem šķita mūžīgi, jo degām nepacietībā iebrist jūrā un sajust jau pazīstamās zelta smiltis. Sajūtas nākot pa mazo taciņu uz bungalo ciemu, kurā dzīvojām novembra beigās, kad atbraucām uz Agondu, bija pat vēl spēcīgākas, nekā pirms vairākiem mēnešiem. Šķita, ka esam atgriezušies mājās, vietā, pēc kuras tik ļoti ilgojāmies. Amēlija nebija apturama, viņa spiegdama skrēja pretī jūrai un smiedamās metās ūdenī. Bērns atpazina savu milzu smilšu kasti, kurā sākās viņas viena no krāsainākajām vasarām.

Mēs šeit kādu laiku padzīvosim, izbaudīsim Agondas ciema mieru, kas pēc pilsētu burzmas un trokšņa ir kā dvēseles rekreācijas nometne. Zinu, ka noteikti vēlos pirms došanās uz Latviju būt Agrā un aci pret aci tikties ar Tadžmahalu, arī Varanasi pagaidām ir iezīmēta mūsu ceļā kā pieturas punkts, taču tikai iezīmēta, kas neliek par pienākumu šo vietu apmeklēt. No kartes esam izdzēsuši Rišikešu, tā, lai gaida līdz citai reizei. Labi, šodienai pietiks, eju sauļotiesssss!!!!