NU, KĀMŌN!
Trešdiena, 10:50, 26.janvāris
Es vairs nemaz nebrīnos kā austriešu kalnu virsotņu iekarotājs varēja Tibetā nodzīvot 7 gadus kā vienu mirkli. Pirms pāris mēnešiem, kad drudžaini kārtoju ceļa somu, gatavojoties lielajam ceļojumam, domāju par laiku, kas būs jāpavada Indijā kā par kaut ko bezgalīgu, pat mūžīgu, jo 3 mēneši ir vesels gadalaiks. Nu jau šajā notikumiem pārbagātajā zemē esam pavadījuši 2 mēnešus un ir sācies neliels uztraukums par to, ka vairs nav laika, drīz būs jādodas atpakaļ un jāsastopas ar realitāti, no kuras veiksmīgi bijām izslīdējuši. Katru rītu mostamies ar sauli un zinām, ka visa diena būs spoža un skaidri pārredzama, taču mājās... diez vai. Tieši saule pietrūks visvairāk, jo pietiek ar gaišuma pielietu dienu, lai cilvēks justos apmierināts ar dzīvi. Man patīk mans laika plūdums, nezinu vai daudzi cilvēki tā var teikt, tāpat nezinu vai šī nav kārtējā spļaušana kāpostos, taču, ja man būtu iespēja iemainīt visu, kas ar mani noticis pret labākiem solījumiem, es to nedarītu. Varat droši teikt, ka tā rīkotos tikai muļķi, jo vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav, tomēr esmu apņēmusies apstrīdēt šo apgalvojumu, sakot, labi vien ir, ka šobrīd neesmu mājās.
Bijām plānojuši, ka izskriesim Keralu un pirms atvadīšanās no nebeidzamās vasaras vēl palaiskosimies Goa pludmalēs, taču kā vēstī sena paruna – mēs plānojam, kāds cits dara. Vakar no rīta cerējām kāpt vietējā autobusā, lai brauktu uz Kumily – dzīvot starp savvaļas zvēriem džungļos un sajust dzestro rītu gaisu, taču Amim nez no kurienes atkal paaugstinājusies temperatūra un bērns sācis klepot. Ārsti gan apgalvo, ka pāris dienās visam jābūt labi, Pekausis arī nemaz neizskatās savārdzis, tomēr tas mums licis vēlreiz uz mirkli apstāties un pārvērtēt savas darbības un domas.
Esmu sapratusi, ka mana jūras slimība nekur nav pazudusi, jo pēc pavadītas diennakts uz peldošās mājas, aizverot acis, joprojām jūtu nelielu līgošanos. Visneparastāk ir mazgājot drēbes, šķiet, ka viss šūpojas un rodas nepaturamu vēlme kaut kur pieturēties. Jā, neesmu paredzēta lidošanai kosmosā. Peldošā māja, lai arī joprojām domāju, ka tā ir lielu ūdens mīļotāju un gados vecāku cilvēku izprieca, manām sajūtām bija tīkama. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā dienā bijām izvēlējušies neveiksmīgu braucienu ar airu laiviņu.
Pēc grandioziem solījumiem un stāstiem par to, ka kanoe ved atpūtniekus tikai mazajos ūdens kanālos, kur mīt neredzēti putni, mēs nedomājot piekritām 5 stundu braucienam kā komendante, dzirdot par 17 dažādiem sieriem. Protams, no solītajiem labumiem tikām bedrē, kurā ķer vilkačus. Vecais airētājs, kurš angliski spēja izdvest vien dažus vārdus kā banānkoks, mango un indīgs augs, mūs ieveda vienā no lielajiem kanāliem, kurus ūdens mājas izmanto kā izejas ceļu savām tūrēm.
Sākumā mēs smaidījām un līksmojām par silto dienu un to, kas mūs sagaida, līdz brīdim, kad onkulītis pagrieza laivu pretējā braukšanas virzienā un divos vārdos paziņoja, ka gatavojas mūs vest atpakaļ pa to pašu ceļu. Nu, kāmōn, ko tad tas nozīmē? Kur mazie kanāli, kur viss? To arī nozīmēja, vairāk nekā 2 stundas mēģinājām tikt galā ar neapmierinātību, kurai bija manāma tendence augt augumā. Kad beidzot tikām vienā no mazajiem kanāliem, onka piestāja krastā un teica: "picture now", pēc tam nozuda krūmājā, izrādās, lai pačurātu. Atgriezies plati smaidīja un sāka irties atpakaļ, no kurienes bijām atbraukuši. Atkal jau kārtējā pacietības mācība. Diemžēl šoreiz izmantojām iespēju nesamaksāt, lai gan tas mūs nedarīja priecīgākus, taču varbūt mazajiem indiešu uzņēmējiem lika nedaudz padomāt par vārda turēšanu. Labi, miers ar viņiem un lai augstāki spēki atsūta saprātu.
Pēc lēnīgajiem piedzīvojumiem airu laivā Kaspars arvien vairāk sliecās uz iemitināšanos peldošajā mājā. Teikšu godīgi, es gan vairāk vēlējos gredzenu ar dārgakmeni, taču esam pasaulē, kur valda vīrieši, tāpēc kā kārtīga sieva piezemēju savas vēlmes sava pavēlnieka priekšā. Ceru, neuztverat to pārāk nopietni. Turklāt blakus istabā dzīvojošie vācu puiši bija gatavi dalīties atpūtas priekā. Visi kopā samaksājuši milzu naudu – 5000Rs (60LVL) par ceļojumu, naktsmītni uz laivas, 3 ēdienreizēm un visādiem indiešu našķiem, iekārtojāmies peldošajā brīnumā.
Laivas savu ceļojumu no piestātnes parasti uzsāk 11:30 no rīta un nākamajā rītā jau 9:00 atgriežas mājvietā, protams, var ceļot vairākas dienas, pat nedēļas un mēnešus, ja ir tāda vēlēšanās. Arī variācijas par cenu ir neskaitāmas. Tik pat labi var dabūt laivu ar kondicionētu gaisu un vienu guļamistabu par 180LVL, viss ir mākslā vienoties un indiešu gatavībā nolaist cenu.
Kristofs un Saša kļuva par mūsu sabiedrotajiem, ar kuriem kopā bija interesanti tāpēc vien, ka abi tik ļoti atšķirīgi – Kristofs audzis un dzīvojis brīvā Vācijā, bet Saša komunistiskajā Vācijas daļā.
Starp citu, Keralas štatu Indijā pārvalda komunisti, tas ir vairāk nekā jūtams – pieminekļi, sirpis un āmurs, gājieni, braucošas laivas un automašīnas ar skaļruņiem, kuros izkliedz saukļus un labas dzīves vēstis. Kristofs ir tīrasiņu pilsētnieks, savukārt Saša – laucinieks, viens apceļojis pus pasauli, mācījies Meksikā, dzīvojis Holandē, otram kopā ar tēvu alus piegādes bizness. Protams, pilsētnieka pašpārliecinātība robežojas ar nelielu iedomību, taču pieņemamās devās, lai nebūtu traucējoši. Beigās mūsu mazā ūdens avantūra pārtapa kopīgos ceļojuma plānos. Vēlējāmies visi draudzīgi doties uz Kumily, īrēt džipu, braukt lūkot savvaļu un pēc tam uz Munnar tējas laukiem, taču dzīve nolika visu īstajos plauktos – viņi aizbrauca, mēs palikām.
Jāsaka, esam palikuši visnotaļ greznā vietā – mums ir sava kotedža, kas atgādina Alpu kalnu namiņu, terase, uz kuras gozēties un ļauties Amēlijas rotaļām, fantastiski mīksta gulta, ziedošs dārzs un ģimene, kas gatavo gardus ēdienu. Mums iet labi un jums?
Ziņas
0 komentāri: