INDIA... hm... hm...

22:52 Virsnite 2 Comments


Ceturtdiena, 17:30, 30.decembris
Pēc piespiedu palikšanas Bangalorē vienojāmies, ka jāturpina ceļš.




Tā kā mūsu plāns ir doties uz Keralas dienvidiem, taču vilciena biļetes ir jārezervē labu laiku uz priekšu, jo decembra beigās ļoti daudzi ceļo Indijā, tad nolēmām braukt uz Chennai (Čenai) - Indijas austrumu piekrasti. Čennai ir lielāka par Bangalori, te dzīvo 6,6 miljoni beduīnu. Jāsaka, ka man diemžēl pret indiešu tautu nav radusies ne līdzjūtība, ne man viņi šķiet svēti un apgaroti, patiesībā, tāda tupa tauta, kura nedomā un nevēlas strādāt. Protams, par visiem to nevr teikt, ir tādi, kas raujas kā darba zirgi un gadiem mācās, lai mainītu savu likteni, taču kopīgā tautas iezīme ir izbraukt uz citu rēķina vai arī palūgt kādam, lai iedod, nevis strādāt. Tā netīrība ir vājprātīga, Kaspars nebeidz brīnīties par indiešu spēju tā piemēslot vidi, kurā pašiem jādzīvo. Ja reiz Indija ir tik pārapdzīvota, tad pietiktu ar vienu dienu, lai aizvāktu drazu kaudzes no ielām, tomēr izskatās, ka vietējiem šāda doma pat ne tuvu nav bijusi viņu prātiem.
Chennai ir netīrākā vieta, kur jebkad savā dzīvē esmu bijusi, pat Delhi tāda nelikās. Ja man jāraksturo Thamil Nadu štata galvaspilsēta, tad to vislabāk var atpazīt pēc smakas. Iedomājieties sastāvējuša urīna, zivju un vēl kaut kā puvuša aromāta buķeti ieplūstam nāsīs un lēni, bet mērķtiecīgi, pārņemot plaušas, elpojiet dziļi un izbaudiet katru mirkli. Lūk, viena no Incredible India neskaitāmajām šķautnēm. Beidzot tā ož, ka nevaru izturēt!
Pilsētas vilciena stacijas viņi sabūvējuši nenormāli lielas, taču cilvēki daudz vairāk pārvietojas ar autobusiem, tāpēc tās izskatās kā pamesti angāri. Sajūta it kā tikko pēc atomkara, stacijā vien daži zombiji un mēs esam devušies misijā glābt pasauli.




Apmēram tādas Holivudas cienīgas ainas maļas galvā, gaidot vilcienu. Taču brauciens grezns – vējš pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, dabiskā ventilācijas iekārta, kas liek sajust patīkamu vēsumu nepārtrauktajā sutoņā. Kā pēkšņa atklāsme nāk nojausma par filmu klātbūtni – te viņas ir, „Graustu miljonārā” redzētās būdas, veselas būdu plantācijas, viena pie otras, šķības, greizas un pārapdzīvotas – prusaku ieleja.
Pēdējā diena Bangalorē man patika. Meklējot "mieru" no uzmācīgajiem "which country" pūļiem, devāmies atkal uz MG road.




Atļāvāmies uzšikot un paēst pusdienas "Pizza Hut", šis prieks mums maksāja gandrīz 600Rs, taču viss tīrs, garšīgi un viesmīļi spēj atcerēties pasūtījumu. Visbiežāk indiešu ēstuvēs palūdzot, piemēram, tēju un poori baji (puri badži), tēju aizmirst atnest, jo tas vienam indieša prātam ir par daudz. Draugi, pirms devos ceļā, izteica bažas, ka es Indijā varētu tik ļoti iedzīvoties, lai šeit paliktu uz ilgu laiku. Varu jūs un arī sevi nomierināt - man patīk ceļot, es noteikti kādreiz atgriezīšos Indijā, lai iepazītu tās ziemeļus, labprāt pabūtu arī pārējās Āzijas valstīs, taču, ja man jāizvēlas sava dzīves vieta, tad tā viennozīmīgi ir Eiropa. Jā, Eiropa, ar visu savu snobismu un pareizību, ar bezjēdzīgajiem likumiem un stereotipiem, iedomību un materiālistisko pasaules skatījumu. Es šajā dzīvē esmu atdevusies šiem platuma grādiem un nedomāju no tiem novērsties.
Tātad, Bangalore - vakar tur pavadījām vienu no interesantākajiem vakariem, jo pirms kāpšanas kārtējā nakts autobusā ieturējām vēlu maltīti kopā ar indiešu puisi vārdā Ramkumar. Tas ir  viens no IT jaunekļiem, kas mitinājās mums kaimiņu istabā OM pludmalē. Sarunas ar vietējiem ir labākais veids kā iepazīt citu kultūru, uzzināt viņu paražas un izprast domāšanas veidu. Līdz šim braucienam es Indiju biju uzcēlusi augstā tronī, domādama, ka šeit notiek brīnumi un piepildās vēlēšanās. Nē, es neesmu vīlusies, šeit tas viss tiešām ir, tikai manam uzburtajam iedomu tēlam ir parādījusies reāla seja. Nolietotas ielas meitas nacionālajos tērpos, transvestīti zelta rotās un  sari līdz zemei, mirstoši cilvēki ielu malās, ubagotāji, taču tik un tā mani nekas no tā visa nepārsteidz un neliek šausmināties. Pat tas, ka viņi sola vienu, bet tu saņem pavisam kaut ko citu. Pagājušās nakts braucienam autobusā vajadzēja būt ērtam, jo iegādājāmies biļetes otrā stāva divvietīgā guļamnodalījumā, taču nekā, nācās braukt katram ierūmējoties šaurā lāviņā, kas šoreiz šķita vēl mazāka. Tagad jūtos kā izrullēta ar ceļa rulli. Un kam tu sūdzēsies? Nevienam, tas vienkārši jālaiž pāri lieki neiedziļinoties. Arī tie putekļi, kas pēc pavadītas dienas Chennai ir ieēdušies ādā un tas, ka jauno gadu sagaidīsim viesnīcas istabiņā. Nesacepšanās joprojām ir aktuālākais uzdevums ikdienas notikumu plānā un ne tikai Indijā, arī mājās. Par nesacepšanos, draugi, par to paceliet glāzes vecgada vakarā un laimīgu to, kas atnāks!

2 komentāri:

ART OF LIVING

23:57 Virsnite 1 Comments

Otrdiena, 22:00, 28.decembris





Šī bija tā diena, kad izčekojušies no viesnīcas un atstājuši somas Bangalores centrālās autoostas mantu glabātavā, nolēmām pamēģināt pārdot savu lielo fotoaparātu. Par 1 somas sargāšanu diennaktī tiek prasītas 20Rs. Redzējām somas, kuras jau mēnešiem nav savāktas, taču puiši, kuri strādā mantu glabātavā stāstīja, ka pienāk diena, kad tomēr šīm uz laiku aizmirstajām mantām kāds ierodas pakaļ, bet var gadīties, ka amnēzija tā arī nepāriet un vērtīgās lietas gadu gaitā tiek nomētātas kaut kur kādā pažobelē. Izmests gan nekas netiek, ja nu pēkšņi tomēr rodas vajadzība pēc ķeseles ar dzīves laikā iegūtajiem štruntiem un prasīgais klients uzrodas no nekurienes teikdams – nu, un kur ir mana soma?
Fotoaparātu nepārdevām, lai gan tas ir izdarāms vienā no tirgus vietām – National Market. Ir arī Cityu Market, taču tas ir daudz lielāks un tur nav īsti vērts mēģināt pasākt ko tādu. Darījums gandrīz jau tika veikts par naudas summu, kas Kasparu darītu priecīgu, taču kurš gan dodoties 3 mēnešu ceļojumā pa Indiju iedomājas ņemt līdzi fotoaparāta dokumentus, kurš? Protams, ka mēs tie neesam! Pārējie vien spēja piedāvāt pus cenu no mūsu vēlamās, tāpēc būs vien jāpiecieš smagais Canons un Kasparam beidzot jāiemācās fotografēt.
Tuvojoties pēcpusdienai iemaldījāmies interneta kafejnīcā, lai nosūtītu mājiniekiem ziņu, ka dodamies kādu laiku padzīvot ašramā, lai neuztraucas, ja par sevi neliekam manīt. Taču, ja lasāt šo manu otrdienas vakara pasaciņu, tad zināt, ka ašramā neesam palikuši.



Pat nezinu kā, lai to nosauc, taču tie, kas zina Šivas centru Rīgā un no sirds saprot, kas par naudas mašīnu ir šī vieta, tiem man nekas nav jāstāsta, ko redzējām ašramā ar nosaukumu Art of Living. Mēs naivi ticējām, ka visi ašrami Indijā ir vietas, kur tu vari dzīvot un iegūt garīgas zināšanas par to nemaksājot astronomiskas summas. Taču šī dzīves mākslas skola mūs vienkārši atsēdināja – iesācēju kurss sākas piektdienā un beidzas svētdienas vakarā. Pavisam ir iespējams palikt 5 naktis ašramā, ja uzreiz neturpinām ar nākamo līmeni. Tas viss vienam cilvēkam maksā „nieka” 300 USD. Pēc šīs cenas nosaukšanas mani vairs nemaz neizbrīnīja tas, ka ašrams izskatās pēc daudzstāvu pils un visa apkārtne ir grezni iekārtota. Arī attieksme pret mums bija diezgan nicinoša, jo sagaidītāji saprata, ka diez vai no šiem vienkāršajiem ceļotājiem varēs izdušīt normālu kāpostu, par kuru apmierināt GURU lielo apetīti. Kad jautājām vai ir iespēja palikt „svētajā” vietā vismaz šonakt, jo ir vēls, gandrīz 21:00 vakarā un Amēlija jau mieg ciet, mums atbildēja, ka to var, ja pierakstīsimies nedēļas nogales mācībām, ja nē, tad diez vai, šāda prakse nav iepriekš piedzīvota. Taču, lai mēs neraizējamies, nedaudz tālāk ir atpūtas rezortiņš, kur gan jau mums vieta atradīšoties vai arī varam braukt atpakaļ uz Bangalori, autobusi vēl kursējot. Man nevilšus gar acīm nozibēja aina no pasaku filmas „Sprīdītis”, kur mazais laimes meklētājs ierodas pie sīkstuļa un viņa feinās sieviņas lūgt naktsmājas, jo ārā tāds laiks, ka pat suni saimnieks nedzen no istabas, taču sīkstuļi saka, ka te neesot vieta diedelniekiem, lai šis taisās, ka tiek.
Izsūtāmais mūs aizveda līdz autobusa pieturai un izsēdināja lielceļa malā pilnīgā tumsā, sakot, lai gaidām autobusu, tas noteikti pienāks. Cepiens? Nē, kārtējā mācība, šoreiz par naudas nozīmi un cilvēku māku pelnīt uz „ticīgo” rēķina. Par visu šajā dzīvē ir jāmaksā, to es ļoti labi saprotu, jo mums visiem ir jāapgūst materiālisma mācība. Taču vai šādi? Varbūt... Kaspars pa ceļam uz Bangalores centru nebeidza ironiski skandēt, ka gan jau viņam arī būs savs ašrams, kur varēs slaukt svētās govis. Taču, ja nopietni, tad viņš man atgādināja tos daudzos rītus, kurus sagaidījām OM beach, īrējot istabu no Džimmija ģimenes. Viņiem pašiem knapi bija, ko ēst – katru dienu pusdienās rīsi ar karija mērci, bet brokastīs pāris sausiņi ar tēju, taču Amēlija katru rītu tika pie tējas krūzes un sausiņiem. Ja puikām bija cepums – viens uz abiem, tad Amēlija noteikti dabūja trešo daļu, tā it kā viņa piederētu pie šīs ģimenes. Cik savādi – cilvēki, kuriem nekā nav, tikai tik cik mugurā un jumts virs galvas, tevi vienmēr laipni pacienās un izguldīs pat tad, ja pašiem nebūs, kur īsti gulēt. Tomēr vietā, kur viss ir – mirdzošs nams kalna galā un piena upes, tev teiks – nē, draugs, mēs nevaram tev palīdzēt.
Nu, ko, esam nonākuši tajā pašā viesnīcā un priecājamies, ka varam būt kopā un mums ir iespēja ceļot, iepazīstot dzīvi tik dažādos veidos!
P.S. Diemžēl man šķiet, ka par naudu pērkams svētums ir tik pat vērtīgs kā e-Bay iegādāts lorda tituls, taču jūs droši varat man nepiekrist.

1 komentāri:

F**K YOU AND HAVE A NICE DAY

23:52 Virsnite 0 Comments

Pirmdiena, 20:30, 27.decembris



Bangalore ir liela pilsēta ar senu vēsturi un tīrāka nekā Indijas lielpilsētai pienāktos būt. Šurp dodas daudzi svētceļnieki, lai tiktu tempļos un dzīvotu ašramos. Arī mēs esam nejauši nolūkojuši kādu, kurp rīt no rīta dosimies – Art of Living. Tas atrodas aptuveni 30 kilometrus no pilsētas centra. Par dzīvošanu tur neesot jāmaksā, vien jāziedo tik, cik uzskati par pieņemamu, visu dienu ir meditācijas un jogas nodarbības, protams, ir jāveic seva – brīvprātīgais darbs ašrama, tātad arī sevis, labā. Tik daudz mums ir stāstījuši pa ceļam satiktie bangalorieši. Rīt uzzināsim vai mūs tur pieņems un kāda ir šī ašrama ikdienas dzīve, tad arī manīsim, cik ilgi tur vēlēsimies palikt.
Pirmais iespaids par Bangalori ir labs, patīkama vieta. Kaspara vēlme kaut nedaudz sajust vecās Eiropas garšu piepildās. Pastaiga pa MG road raisa asociācijas ar mūsu dzīves viedu – mums zināmi veikali un zīmoli, modernie indieši, kas nepievērš mums tādu uzmanību kā citi, ielu malās noparkotas labas automašīnas un patīkams mājiens ar slotas kātu – uzraksti, kas liek aizdomāties vai materiālā pasaule tiešām ir vērtīgāka par garīgo dzīvi. Ja esat paņēmuši līdzi pasi, varat dabūt bezmaksas SIM karti savam mobilajam telefonam, tās vienkārši dala uz ielas. Jā, mobilie telefoni šeit ir kā jūra – katram un dažādi. Ja esat iPhone cienītāji, varat tikt pie greznas pieaugušo rotaļlietas ar līdzīgām funkcijām, taču nosaukums nedaudz savādāks – Lemon, maksā vien kādus 35 latus. Arī NOKIA mīļiem tirgū ir alternatīva – NCKIA, pēdējās paaudzes ar visiem labumiem var iegādāties par aptuveni 40 – 50 latiem. Sākumā nekādi nevarēju saprast, kāpēc pat visparastākajam ielas švalītim ir tik apgreidots telefons, kurā šis klausās savas iecienītākās indiešu un ārzemju popdziesmas. Tagad viss skaidrs – katram oriģinālam ir laba kopija.
Izvazājušies saprotam, ka labprāt mainītu atrašanās vietu un ar rikšu nokļūtu kādā no Bangalores parkiem vai, patiesībā, vienalga kur, mums nav noteikta mērķa. Kaspars atrod karti un to pētīdami kaut kur ejam, līdz mūs satiek kāds vīrs, kurš jautā, kur vēlamies nokļūt. Sakām, ka vienalga, kur šis vedīs, būs labi. Onkulītis piedāvājas mūs nogādāt netālajā tirgū, kas esot iespaidīgs un mums varbūt būšot interesants, turklāt, tas viss tikai par 10 Rs, jo tiešām netālu. Tā kā par tirgu bijām dzirdējuši, mēs ar mieru, Kasparam ir štuks tur pārdot mūsu fotoaparātu, kas ceļošanai nemaz nav piemērots – liels, smags, nafig. Un tad mēs atklājām kādu savdabīgu lietu – tu vari nokļūt savā galamērķī arī bez maksas tikai pirms tam ir jāapmeklē daži šoferīša piedāvātie veikali – vari arī neko nepirkt, galvenais esi tur vismaz 5 minūtes, lai vedējs var saņemt kaut kādus mistiskos kuponus degvielai, T-krekliem vai sazin vēl kam. Pirmā reize ir interesanta, taču, kad saprotam, ka gandrīz visi pilsētas auto – rikšas strādā tikai pēc šāda principa, smaids pazūd un kāpjot ārā no rikšas, kas atkal mūs ved iepirkties, jau nekautrēdamies THANK YOU vietā saku F**K YOU! Izrādās, ja auto – rikša atved uz veikalu klientu, kurš kaut ko arī nopērk, klienta piegādātājs saņem 30% no pirkuma summas. Labs ienākuma avots, taču ceļotājiem cepiens un cīņa ar vējdzirnavām. Izeja ir – apgūt pilsētas autobusu kustību maršrutus, ko arī darījām. Bonuss ir cena – biļete 1 pieaugušajam maksā 8 – 10Rs. Vai arī pa ceļam sastaptam policistam teikt – hei, klausies, mums jānokļūst punktā B, palīdzi. Un viss notiek – tiek noķerts rikša un piespiests par mazām naudiņām mūs vest bez „veikalošanās”. Saprotams, ka tā ir tikai tāda pahazuha, jo viss šeit darbojas vienā lieliskā korupcijas sistēmā, taču tas ir veids kā sev aiztaupīt laiku un nervus.
Pirmā diena Bangalorē ir savdabīga, nez kāpēc Kasparam sakārojās McDonaldu un es neiebilstot devos līdzi našķēties ar frī kartupeļiem un colu. Protams, McDonaldus katrā valstī, kuras ēšanas paradumi krasi atšķiras no ātrās apkalpošanas restorāna dzimtenē pieņemtajiem, pielāgo vietējiem vēderiem – veģetārie burgeri un vēl visādi indiešu kniknaki atrodami piedāvājumā.




Šī ir Amēlijas pirmā reize šādā ēstuvē viņas mūžā, domāju uz ilgu laiku arī pēdējā, piedod, meitiņ, mēs ēdam nedaudz citādāku pārtiku, lai gan retu reizi var arī kaut ko no šī. Bērns tiek pie kroņa, no kura nešķiras visas dienas garumā.
Nākamo dienu bijām iecerējuši pavadīt dodoties uz tempļiem, parkiem, visu, kas ceļotājam varētu šeit šķist apskatāms. Mūsu viesnīcā par 150Rs no cilvēka piedāvā tūri visas dienas garumā. Nopratinājuši tūres operatoru vai tiešām tas viss ir bez mudinājuma iepirkties greznos veikalos, nolemjam – kāpēc nē, jo tik un tā būs jācīnās ar rikšām, ar sabiedrisko autobusu tas būs ļoti laikietilpīgi, plus vēl jāstaipa Amēlija. Iekāpuši mini busiņā, kurš pilns ar indiešiem, jau kļūst interesanti – aizraujoši ceļa biedri, kas dedzīgi grib zināt, no kurienes esam un vai runājam hindi. Latvija viņiem neko neizsaka, taču nopietni tēlotā sapratne mums liekas mīļa.




Tempļi skaisti, tomēr aplauž, galvenokārt lielākais – krišņu. Lielveikals ticīgajiem. Vēl viens veiksmīgs SIA reliģija tirdzniecības punkts – grāmatas, paika, rotas...



Parki ok, tomēr līdz skaistiem Eiropā redzētiem dārziem augt un augt. Labi, varbūt tas ir nedaudz piedodami, jo šobrīd šeit ir ziema. Taču redzētais apliecina indiešu apkārtējās vides svarīgumu viņu dzīvē – godīgi sakot, viņiem uz to ir nospļauties vistiešākajā nozīmē.
Tūre par laimi noris veiksmīgi un patīkami, taču pēkšņi mēs tiekam pievesti pie veikalu kompleksa un mūs laipni aicina doties apskatīt „peace of art”, arī nopirkt, ja ir vēlme. Sākas tracis, gids no mums nobīstas un saka, ka varam neiet veikalā. Mēs arī neejam un kārtējo reizi laipni pasūtām visus iesaistītos d...t. Atgriežoties viesnīcā, smaidot nosaucu tūres operatoru par pakaļu. Zinu, ka nav jēgas, taču tvaiks beidzot pēc mēneša sajūsmināšanās kaut kā ir jānolaiž. Tibetiešu padoms – nekad neuzticies indietim, ir ieguvis stabilu vietu manā domāšanas sistēmā.
Un vēl, visi Amēlijas vaigu raustītāji plaukšķot atraujas pa rokām, viss, pietiek bērnu aiztikt un dzīt panikā! Tomēr vislabāk strādā otrs paņēmiens – tiklīdz kāds Ami mēģina pačamdīt, es daru tieši to pašu – raustu indiešus aiz vaigiem un saku cute (jauks). Šie šokā un tie, kam kaut nedaudz augstākie ir dāvājuši intelektu saprot, ko ar to vēlos pateikt. Šķiramies smaidot. Arī ar diedelētājiem esmu iemācījusies tikt galā. Ja kāds mani aiztiek un rāda, lai dodu naudu un manī ir nelokāma pārliecība, ka šim cilvēkam nevēlos dot, es izstiepju pretī roku un arī rādu, ka vēlos ēst, lai dod skanošo. Miers, tas strādā, neliels šoviņš ar humora pieskaņu palīdz izdzīvot Indijā.



Ak, jā, mans vīrs ir kļuvis par vietējo zvaigzni, trūkst tikai sarkanā paklāja zem viņa pēdām, visi vēlas iemūžināt kopīgu foto mirkli un paspiest roku. Galvenais, lai nesaslimst ar „zvaigznīšu brīdi”.
Ir arī dienas atradums – veģetārā ēstuvīte, kurā var gardi noēsties par 20Rs un jaunas kurpes Amēlijai par 75Rs, kas ejot pīkst. Beidzot Amēlija ir motivēta neprasīties, lai viņu nes.
P.S. Atziņa – tiklīdz izlemjam kaut ko mainīt, notikumi pavēršas sulīgākās krāsās!

0 komentāri:

NAKTS AUTOBUSS

23:40 Virsnite 0 Comments

Pirmdiena, 18:15, 27.decembris, pagājis mēnesis kopš ceļojuma sākuma
Jau otro dienu esam pavadījuši Bangalorē jeb Bengaluru, Karnatakas štata nozīmīgākajā pilsētā, nedaudz vairāk nekā 500 kilometrus uz austrumiem no Gokarnas, kur bijām līdz šim. Taču par visu pēc kārtas.
Tā kā īstas Ziemassvētku sajūtas tik un tā nebija un mūsu dzīvesvietu vairs nevarējām, kā indieši teiktu, saukt par shanthi (šanti), pārmaiņas nāca īstajā laikā. Turklāt došanās ceļā mani interesēja vairāk par kāzu jubilejas svinēšanu kādā no pludmales kafejnīcām. Mēs līdz šim to vien esam darījuši kā svinējuši un dzīvojušies pa publiskām ēstuvēm neprātīgi ēdot, tāpēc nekas mūs nekavēja pieņemt spontānu lēmumu par nākamās piedzīvojumu vietas meklēšanu.
Vislabākais laiks tāliem pārbraucieniem ir nakts, jo svarīgi, lai ierašanās galapunktā būtu no rīta vai pa dienu. Nav īsti vajadzīgs piķa melnā tumsā maldīties nepazīstamā vietā un cīnīties ar vietējo intensīvo uzmanību, mēģinot atrast viesnīcu, izvairoties no neizdevīgiem piedāvājumiem. Šķīrāmies no 760 Rs par guļvietām autobusa otrajā stāvā visai ģimenei, proti, man un Kasparam, jo Amim viss pagaidām ir par brīvu, un priecīgi gaidījām 19:15 vakarā, lai ļautos nakts braucienam. www.vrltraveler.com un www.redbus.in var nočekot biļešu pieejamību starppilsētu autobusu pārbraucieniem Indijā vai iet jebkurā tūrisma aģentūrā un teikt, kur vēlaties doties. Tādu interneta mājas lapu adrešu ir ļoti daudz un pārvadātāju piedāvājumi uz katra stūra arī mazās pilsētiņās. Pēc VRL solījumiem mums Bangalorē bija paredzēts ierasties 07:00 no rīta.




Izbraukšana no Gokarnas, kas mums derēja lieliski, jo nebija jābrauc ar vietējo autobusu uz 25 kilometrus attālo Ankolu vai Kumtu, no kurienes kursē autobusi un ir lielākas vilcienu stacijas nekā Gokarnā.





Vēl pēdējā pastaiga pa mazās pilsētiņas ielām, daži atvadu skūpsti Arābu jūrai un garāmbraucošo rikšu un automobiļu gaismu apspīdēti ierausāmies lielajā „skudrā”, kas izskatījās cerīgs autobuss, lai mierīgu sirdi kilometru pēc kilometra virzītos tuvāk vārīto pupiņu pilsētai – Bengaluru.



Divvietīgo guļvietu nedabūjām, jo pirkām biļetes pēdējā brīdi. Mums jau tā paveicās, ka svētku laikā tikām pie biļetēm dienā, kad izlēmām braukt.



Katram šaura lāviņa, taču pietiekami gara, lai es izstieptos pilnā augumā. Sapratu, ka baigi grozīties nevarēšu, varbūt būs pat jāpavada visa nakts vienā pozā, jo mazajai piekabītei arī kaut kur ir jāguļ. Tā arī notika, vēl šodien viens plecs nedaudz sāp. Divvietīgās lāvas gan iespaidīgi platas. Ar siekalainu skatu nopētīju dažus veiksminiekus, kuri bija vieni paši sev nopirkuši ērtu nakšņošanas vietu dzeltenajā autobusā. Sākām kustēties. Šķita, ka būs karsti, tāpēc par apsegšanos nemaz nedomājām, visu atstājām bagāžas nodalījumā. Amēlija aizmiga pirmajās 10 minūtēs, lai gan bija ļoti saviļņota par braukšanu, visu laiku man stāstot – Ame brauc, Ame brauc... Arī es mēģināju iemigt, kamēr Kaspars apsēdās netālu no šofera, lai sekotu līdzi kustības trajektorijai. Ceļš vairs nešķita tik labs kā tas, kurš veda no Dabolim lidostas uz Agondas pludmali Goa, ne tuvu nešķita tik labs. Bija pat brīdis, kad nedaudz sabijos, jo autobuss, dudinto pa šauru un līkumotu „lielceļu”, stipri svārstījās no vieniem uz otriem sāniem. Pie sevis nodomāju – ja man būtu krāniņš, tas šobrīd trīcētu :) Tikko laidos miegā, taču pēkšņi visi indieši gandrīz vienlaicīgi atvēra autobusa logus un mazie aizkariņi, kas atdalīja katras guļvietas privāto telpu no koplietošanas ejas, sāka plīvot kā meiteņu brunči lielā vējā. Pēc lūguma būt saprotošiem un pārtraukt veldzēšanos caurvējā daži mūs uzklausīja un aizvēra savus ventilatorus, taču tikai uz brīdi. Nākamajā reizē pamostoties meklēju, no kuras puses pūš, lai modinātu cepurēs un segās guļošos bangaloriešus un atkal lūgtu aizvērt logus. Visa nakts pagāja caurā miegā cīnoties ar aukstumu, jo pie segām netikām, šoferis nebija tik laipns, lai mums ļautu tās paņemt no bagāžas nodalījuma. Vienīgā, kas izgulējās un nenosala bija Amēlija, jo es kā vienmēr par viņas labsajūtu biju padomājusi. Jautāsit, kādi ir ceļi? Ja zināt Elejas šoseju, kas ved uz Meitenes robežpunktu, pa kuru braucot ir sajūta kā salūzušā karuselī, tad vismaz 5 reizes sliktāki un līkumoti bez gala. Taču bez satraukuma, tā tas ir, vai nu pieņemam vai nekur nebraucam.
Bangalori tiešām sasniedzām ap 7iem no rīta, taču pilsētas centrā bijām 8:30. Vajadzēja pusotru stundu, lai izbrauktu cauri industriālajiem rajčikiem, kuros cementa un alumīnija lieltirgotāji cīnās par klientu uzmanību, izvietojot pat vājredzīgiem pamanāmus reklāmas uzrakstus.




Sveika, lielpilsēta, ar vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju, kuri spieto kā darba bites, kas nomaldījušās no stropa.



Izkāpjot no autobusa, rikšu šoferīši mēģināja mums uzmesties par lieliem draugiem un solījās par labu cenu mūs nogādāt, kur vien sirds kāro, pat pilsētas apskati sarīkot. Pēc sarunas ar vietējiem, kuri brauca ar mums vienā autobusā, sapratām ap ko lieta grozās un cik ir godīga samaksa par rikšas pakalpojumu izmantošanu. Protams, visi „draudzīgie” pakalpojumu sniedzēji mūs vēlējās, maigi sakot „izdarīt”, lai tiktu pie vieglas peļņas. Tomēr pēc mēneša Indijā mēs vairs neesam tik viegli apvedami ap stūri un arī nekaunības deva mūsos ir manāmi augusi. Vēlot visiem labu dienu, meklējām viesnīcu, lai ieietu dušā un atstātu somas. Zinājām, ka nekādā ūķī nepaliksim, sirds kāroja pēc mīkstas gultas un tādas ekstras kā silta duša, kura nav baudīta, kopš mājām. Dzīvojam DĀRGĀ viesnīcā – 650Rs +4% luksusa nodoklis. Beidzot viss tīr, ir balti palagi un dvieļi. Aleluja! Vienīgi drēbes nežūst, esmu kļuvusi par īstu vešerieni – katru dienu mazgāju un atceros laiku, kad tikko sāku dzīvot Rīgā, tad man vēl nebija pašai sava veļasmašīna. Un šodien sapratu, ka priecājos par iespēju piedzimt valstī, kurā dzīvo tikai 2 miljoni iedzīvotāju, ir tīrs un neviens mani nemēģina pierunāt pirkt to, kas man nemaz nav vajadzīgs.

0 komentāri:

Christmas Puja

23:19 Virsnite 0 Comments

Ziemassvētku vakars, piektdiena, 19:45



Šķiet nav atšķirības, kur pārēsties – mājās vai svešumā, jo svētkos mēs to izdarām jebkurā gadījumā. Protams, atšķiras tas, ko stumjam pilnajos punčos – sautētus kāpostus, zirņus, pīrāgus vai tali, sizleru un banānu friteri, taču jāsaka, ka rezultāts tomēr ir viens – smaguma sajūta pakrūtē un solījums rīt vairs tā neēst.



Atnākot mājās Kaspars ar Amēliju izvērsa savu Ziemassvētku rituālu, sadedzot sveces un kūpinot vīraka kociņus. Dziedājām „Klusa nakts, svēta nakts”, Amim no priekiem acis mirdzēja un skanēja patiesi bērna smiekli. Viņai mūsu zemes iedzīvotāju mantras pat ļoti iet pie sirds.
Taču mūzika piemājas ēstuvē mani dara traku vistiešākajā nozīmē. Nezinu vai viņi klausās trensu Šivas vai Ganeša dzimšanas dienā, nedomāju viss. Un vietējie menedžeri vēl brīnās – kāpēc neviens nenāk ēst svētku vakariņas mūsu brīnišķīgajā restorāniņā? Varbūt tāpēc, ka ellē vakariņot nav aizraujošākais notikums, kuru izvērst īpašā vakarā.
Indiešu IT puiši ieslēgušies istabā pēc space cake apēšanas. Ceru, viņi vēl ir pie veselā saprāta, taču klusums aizdomīgs. Pa to laiku mūsu mikro ciems pārvērties par šūpuļtīklu ieleju. Amēlija šūpojas bez apstājas, pie vainas ritmiskais blieziens metra attālumā – elektroniskie vibrāciju viļņi sit pa smadzenēm.
Un pirmo reizi man pietrūkst mājas – 5.stāva dzīvoklis ar apsnigušo terasi, uz kuras uzvelts sniegavīrs ar dateļu acīm un manu veco šalli. Tikko izceptas piparkūku sirdis, eglīte, skanīga mūzika un telefona zvans visiem mīļajiem. Es par jums domāju.
Rīt Ziemassvētku diena un mūsu kāzu jubileja. Jau 4 gadi pagājuši, lai gan varbūt arī tikai...
Ziemassvētku diena, 12:30



Nakts pagāja ārprātā, jo mazie indiešu velni, šoreiz par velniem nemaz nedomāju atvainoties, ālējās kā apsēti. Ap pulksten 2 naktī es vairs neizturēju un gāju sadot pa mizu visam mazā auguma baram. Tā dēvētais Bramanis, kas Gokarnas tempļos rīko pudžas (neēd neko no dzīvās pasaules, nelieto alkoholu, nepīpē, vismaz, tā mums skaidroja, kas viņš tāds esot), bija lupatās – acis zvēroja sarkani melnas un mēle džekam nopietni mežģījās. Kad teicu, ka nu jau ir par daudz, jo mūsu akmens gulta sākusi lēkāt no pamatīgā trokšņa, šis man mēģināja skaidrot, ka nekā nevarot palīdzēt, jo kāds no klientiem svinot Ziemassvētkus. Ai, kā viņam to nevajadzēja teikt, jo tad es aizsvilos un Bramaņa kungam diemžēl bija jānoklausās, ko nozīmē svinēt Ziemassvētkus un kas vispār ir Ziemassvētki. Skaļuma decibeli tika samazināti. Pēc pāris stundām neizturēja Kaspars, jo mūsu izkārtajos šūpuļtīklos gulēja kaut kādi svešie, dzēra un skaļi sarunājās, arī viņiem tika piegriezts skābeklis. Visam punktu šorīt pielika menedžeris, kurš skaidrā līdz šim nekad nav manīts, dzer vienā laidā, jo nieres jau tāpat gandrīz atteikušās darboties, sakot, ka no šodienas viņi vēlas paaugstināt maksu par naktsmītni. Piedodiet, taču man izspruka kāds necenzēts vārds krievu valodā, kuru parasti lieto, lai apzīmētu vaļīgas sievietes. Šobrīd Kaspars iegādājas autobusa biļetes braucienam uz Bangalori un es kārtoju ceļa somas. Izbraucam 19:00 vakarā, brauksim visu nakti, no rīta ieradīsimies 500 kilometrus tālajā Bangalorē Indijas vidienē. Šis lēmums mani priecē. Uz priekšu, ceļotāji!

0 komentāri:

Abonēt: Ziņas (Atom)