Piektdiena, 20:50, 17.decembris

Mans mazais pekausis jau ir 2 gadu pieredzējusi dvēselītes šajā zemē. Mēģināju atsaukt atmiņā notikumus, kas risinājās 2008.gada 17.decembrī, tiem vairs nav tik skaidru apveidu, taču sirdī patīkami kņud, kad par tiem domāju.

Rīta cēlienu mazā jubilāre pavadīja ar saviem jauniegūtajiem draugiem - 6 gadus veco Kešjū un viņa 2 gadus jaunāko brāli Satisu. Puikas Amēliju savā valodā jau sauc par mazo māsu.

Pēc tam brauciens uz Gokarnu ar auto – rikšu brokastīs un jubilejas dāvanas meklējumos. Arī es tiku pie skaistas pērļu kaklarotas. Veicot goda apli pa Gokarnas ieliņām nonācām līdz Šivas templim, kur pēc gandrīz 3 nedēļu viesošanās Indijā tiku pie savas pirmās „pumpas” pierē. Pēc Shanti Puja (Šanti Pudža) veikšanas kaktu mūka pavadībā mūsu ģimene ir ieguvusi mazu svētībiņu, jo lielu svētību var iegūt vienīgi par lielu naudu :) Ziņkārības vadīti ļāvāmies šim procesam.

Sapirkušies dienvidu augļus – passion fruits, banānus, mango, saldos citronus un mandarīnus, krietni pacīnījušies ar uzmācīgajām govīm, beidzot sapratām, ko mūsu meita vēlas saņemt dāvanā savā dzimšanas dienā. PUĶI! Tik vien. Nav pat būtiski kādu, galvenais puķi. Par ziedu virteni (mākslīgo, lai prieks ilgāku laiku) bērns bija sajūsmā. Mazā sirds priecīgi dejoja līdz iesnaudās rikšā pa ceļam uz „mājām”.

Diena savu kulmināciju piedzīvoja bez uguņošanas, taču ar saldējumu un austrumu saldumiem, kurus savdabīgā trijotne notiesāja vienā piegājienā. Bērni kļuvuši par vienu veselu – ēd un dzer no viena trauka, Amēlija nesmādē vietējo ūdeni. Kad to pamanījām bija jau par vēlu, meitēns nebija atraujams no slāpju remdēšanas prieka.

Atgriežoties no Gokarnas savā istabā pamanījām mazu radībiņu, kas trīcēdama mūsos skatījās. Saimnieku kaķene to atstiepusi un noslēpusi to mūsu mantās.

Patiesībā saldējuma vietā tika pasūtīta kūka tuvākajā kafejnīcā. Kad Kaspars ieradās tai pakaļ, kāda saprātīga balss mūs nosargāja, jo viesmīlis neuzkrītoši pajautāja: „Tu taču zini, ka šī ir īpaša kūka? Tā, ko mēdz dēvēt par space cake, ar hašišu, zini, vai ne?” Mēs par to, protams, tagad smejamies, taču bail iedomāties, kas varēja notikt, ja neviens tā arī šo jautājumu nebūtu uzdevis. Taču viss ir labs, kas labi beidzas un dienas izskaņā dejojām hindi mūzikai skanot. Amēlija tika nocelta no trasītes un ieaijāta saldā miedziņā. Čuči, mazais šmuli, čuči, rīt atkal jauna diena!

P.S. Šodien guvām lielisku mācību. Pusdienodami Ganesh cafe OM pludmalē, aprunājām krieviski runājošos atpūtniekus, kas sēdēja pie blakus galdiņa. Ne daudz un arī skaļi nē, taču tomēr... Smējāmies par to, cik smieklīgi būtu, ja viņi kaut ko par mums murmuļotu un mēs pēkšņi sāktu runāt krieviski. Kad bijām ieturējušies un jau prātojām par kafejnīcas pamešanu, mūsu nesenās sarunas varoņi devās prom pirmie, pienākot man klāt un dāvājot Tenesija Viljamsa grāmatu „Atmiņas” ar piebildi – sveiciens tautiešiem, es tikko pabeidzu lasīt un rīt dodos mājup, domāju jums noderēs. Saņēmusi belzienu ar āmuru taisni pa savu pašlepnumu un smadzeņu pelēko vielu, smaidot atbildēju – paldies, tiešām paldies. Saruna izvērsās jauka, tautieši ieteica mums paviesoties Udupi, kas ir aptuveni 3 stundu braucienā ar vilcienu no Gokarnas. Patiesībā tāds arī bija mūsu plāns, pēc jaunā gada sagaidīšanas lēnām virzīties uz Indijas pašiem dienvidiem.

Turpmāk7 reizes apdomāsimies un tikai tad runāsim, ja nevēlamies saņemt spērienu ar kāju pa pakaļu.

Ceturtdiena, 19:20, 16.decembris

Rīts kā parasti sākās agri. Savs laiks grāmatai un rīta dušai, arī Amēlijas rotaļām ar vietējiem puikām. Nolēmām brokastot tuvējā Half Moon pludmalē, kas ir tepat – pāri kalnam.





Sākām kāpt kalnā. Taciņa izskatījās samērā viegli pieveicama, taču pēc pārdesmit metriem nokļuvām īstos džungļos. Pilnai laimei pietrūka liānas, kas brīvi karājas un gorillas, kas sizdami sev pa krūtīm, gatavojas mūs „uzņemt” savā ciltī. Nogājuši vēl minūtes 5-7 satikām ceļotāju pāri ar lielām mugursomām, šie maldīdamies džungļos izmisīgi taujāja pēc ceļa. Pārmijuši dažas laipnības šķīrāmies, lai tuvotos mērķim. Ceļš sāka vest lejā no klinšaina kalna, kas kļuva arvien stāvāks. Drīz vien nokļuvām Half Moon pludmalē, kas izrādījās neaprakstāmi maza ar vienu kafejnīcu, kura slēgta, jo īpašnieks aizbraucis uz Gokarnu iepirkt labumus. Sapratām, ka vienīgais veids kā tikt pie brokastīm ir došanās uz Paradīzes pludmali krietni tālāk.

Iepriekš rakstīju par alpīnisma iemaņām, kas bija nepieciešamas.





Aizmirstiet to, jo tikai šodien piedzīvoju visīstākos alpīnisma trikus, kāpjot klintīs un balansējot uz kraujas malas, kas ir tik stāva kā mājas siena. Sperot katru soli, prāts rūpīgi pārdomāja iespējamās takas trajektorijas, kurām pakļauties būtu saprātīgi. Amēlija ceļoja no Kaspara rokām manās, jo brīžiem, turot bērnu, veikt paredzēto kāpienu nebija iespējams. Iesvīdām ne pa jokam, savādāk nezinu kā to nodēvēt. Laimīgi sasnieguši pirmo pludmales kafejnīcu, kas joprojām bija kraujas mala, platiem smaidiem sejā nolēmām – viss, tālāk ne soli, paliekam šeit.

Notikumi, kas risinājās tālāk bija vistīrākais likteņa pavērsiens. Kaspars jau labu laiku prātoja par dredu pīšanu savā rudajā matu cekulā, kas šim nolūkam tiek audzēts jau gadu. Te viņa bija – Fima no Robina Huda zemes, sieviete ar gariem drediem, kuras viens no iztikas avotiem ir šādu pinku virpināšana īstiem brīvdomātājiem. Nebija ilgi jāzīlē, lai vienotos par jaunas frizūras tapšanu. Tā mēs no brokastīm līdz pat vēlām pusdienām iestigām pludmales kafejnīcā, kuru nodēvējām par savu privāto friziera salonu.



Un, nu, Kasparam ir 2 antenas, ar kuru palīdzību uztvert zīmes no kosmosa. J Solījos tās pa vienai nocirpt, ja sadomās mani kaitināt!

Pēc labi padarīta darba, kāpelēdami izstaigājām zaru būdas, meklēdami nākamo dzīves vietu. Lai arī tur ir iespēja apmesties uz dzīvi par 100Rs diennaktī, mani šī vieta nemaz neuzrunāja. Piedzērušies un apsitušies kādas slāvu tautas pārstāvji bārstījās ar vārdiem, kurus arī mēs šad tad iekļaujam savā leksikā. Šādus kaimiņus? Paldies, nē, jo tos par laimi es varu izvēlēties.

Ar motorlaivu, kas ir riktīgi dārgs prieks, jo vietējie ir kļuvuši nekaunīgi, pelnīdami uz iebraucēju rēķina, peldējām mājup. Cena par dažu minūšu braucienu vienam cilvēkam ir 100 Rs.

Ieslīdējām neta kafenē apsveikt māsu dzimšanas dienā. Lai arī dienas un datumi jau labu laiku kā jūk, tomēr mēģinu sev atgādināt par nozīmīgiem datumiem savā dzīvē.




Rīt viens no skaistākajiem – Amēlijas dzimšanas diena! Arī mani svētki, jo pasaulē nāca brīnums, kuru izloloju zem savas sirds.

Tā kā vēl priekšā daudzas dienas un naktis, kas jāpavada Indijā, vēlos krāsainus sapņus un savus mīļos kā viesus tajos, lai varu ar katru pavadīt brīnišķīgu laiku pretstatu zemē. Gribu jums parādīt, ka šeit ir kā terapijas nometnē – dzīve ir tieši tik skaista, cik skaistu mēs to spējam saskatīt. Es sāku redzēt!

Trešdiena, 20:50, 15.decembris

Šodien sapratu, kur esmu nonākusi – te patiesi ir Indija. Es to gan vairāk attiecinu uz Gokarnas pilsētu, kura man vairāk atgādina ciemu.

Pamodāmies agri, ap 6:00 no rīta, jo tā vēlējās Amēlija. Drīz vien izbaudīju pieredzi „bucket shower”, nedaudz neveikli, tomēr apstākļi ir tādi, kādi tie ir un tie ir jāpieņem. Protams, varu cepties, taču tas tikai visu sarežģīs. Devāmies lejup no kalna taisnā ceļā uz Gokarnu. Atradām auto – rikšu, kas mūs burtiski uzvilka kalnā, jo knapi pukstēja, turklāt pa ceļam beidzās benzīns. Taču puisis nodrošinājies ar 1L pudeli „cimdu” nodalījumā. Tikām izlaisti Gokarnas centrā un drīz vien ieslīdējām vietējā kafenē ieturēt brokastis. Brīnumainas cenas, visi 3 paēdām kārtīgu indiešu maltīti par 106 Rs, taču arī tas šajā pilsētā ir dārgi.

Pēc brokastīm lēni slīdējām cauri Gokarnas ielām, mēģinot izlikties, ka šeit jau iepriekš esam bijuši, taču tas ar kādām acīm vērāmies apkārtnē mūsu maskēšanās plānu izgāza. Šeit ir Indija ar visām tās izpausmēm – tirgus sievas, kas sēž uz ielas un pārdod kaut kur saraktas saknes un kartupeļus, ēst gatavošana, rotas, drēbes un govis ar krāsainām pierēm un ragiem, tempļi un cilvēki, kas skatās šķībi, ja sieviete nav piesegusies, proti, klīst apkārt atkailinātiem pleciem. Kārtējie manas sirds svētki. Tieši sirds, jo te es dzīvoju vadoties pēc tās modrības, prātam par laimi tikusi otrā plāna loma.

Nonācām līdz pludmalei, kuru no vienas vietas klāja plastmasas iepakojumu kārta – viens no lielākajiem moderno tehnoloģiju laikmeta sasniegumiem, kas dara pāri zemei un dzīvajai radībai.

Šivas templī netikām, ārzemniekiem ir liegta ieeja svētākajās no dievību pielūgsmes vietām. Mēs īsti neapzināmies šo tempļu nozīmi un nespējam novērtēt rituālus, arī ticību, kas piemīt šeit dzīvojošajiem. Mantru vibrācijas lika tūkstošiem gadu vecajiem mūriem viegli trīcēt. Taču manas sajūtas līksmoja, jo Ganeša tempļa durvis bija plaši mums atvērtas. Šī ir dievība, kas man īpaši simpatizē.

Pēc pastaigas un nelielas iepirkšanās virzījāmies Kutle beach virzienā, kas ir tuvākā no pludmalēm. Maza, lēta, taču arī netīrīnbas pieskaņa, īsta RASTA PEOPLE paradīze, kur pīpēt „džindžu” un ne par ko neuztraukties. Protams, arī OM pludmale ir tāda, noteikti arī Half Moon un Paradise, kas ir nedaudz tālāk. Rīt iesim tās iečekot. Half Moon beach neesot elektrības, varbūt ir vērts padzīvot kādu laiku sveču gaismā.

Mūsu pusdienošana šodien ievilkās četru stundu garumā, jo ļāvām vaļu mēlēm runāt par to, kā redzam šo pasauli un savu vietu tajā. Izrunājušies no sirds vēlējām Tarai laimīgu mājupceļu uz Agondu, Goa.

Tālāk devāmies kājām, pāri klinšainam kalnam ar džungļos sastaptiem ceļotājiem. Šis tas no viegla alpīnisma un atgriezāmies savā šī brīža dzīves vietā – OM beach. Pludmalēs vārtīsimies vien līdz brīdim, kad būs pagājuši svētki, tad palielināsim tempu un apceļosim Indijas dienvidus. Domāju, arī ziemeļiem mums atliks nedaudz laika, jo zvilnēšana nav raksturīga mūsu ģimenei, mums patīk temps. Pareizāk sakot, man patīk temps, jo Kaspars ir pilnīgi atslābis un rāmi plūst.

Otrdiena, 22:20, 14.decembris, pirmais vakars OM pludmalē, Gokarnā

Vakar vakarā ar Kasparu vienojāmies – laiks pamest Goa un doties tālāk. Par Gokarnu Karnatakas štatā ir dzirdēts ne reizi vien. Draugi tur bijuši, viņiem paticis, Agondā sastaptie cilvēki apgalvoja – jā, tur ir labi, klusums, miers, lētāk un arī garīgāk, turklāt dzīve Agondā sāka atgādināt sauļošanos kādā no Spānijas vai Itālijas pludmalēm. Tas nav tas, ko vēlamies, mēs gribam saprast, kas ir Indija. Protams, diez vai mums īsti tas izdosies, jo Indija ir tik dažāda- Ziemeļi un Dienvidi nav salīdzināmi. Un vispār, salīdzināt ir muļķīgi, nav iespējams pateikt, kas gardāks – persiks vai nektarīns, viss atkarīgs no tā, kā garšas uztver tieši mana mēle, jo tava var teikt pavisam ko citu.

Lai arī līdz Gokarnai jābrauc vien nieka stunda ar vilcienu, visa diena ir bijusi veltīta šim pārbraucienam. No rīta kārtoju somas, jo sapratām, ka no kaut kā ir jāatsakās, ja domājam pārvietoties, nevis dzīvot nemainīgā vietā. Tika ziedotas Amēlijas drēbes, sedziņa, mazā mugursoma. Šīs mantas Kaspars atdeva savam jauniegūtajam čomam Hamitam – dārgakmeņu un paklāju tirgotājam no Kašmiras. Tikām vaļā arī no pāris Kaspara drēbēm, dāvājot tās puisim no Nepālas, kurš strādā vietā, no kuras šorīt izvācāmies. Šo to arī izmetu.

13:30 pēc mums ieradās taksis. Samaksājot 200 Rs, visi nonācām Kanakonas (Canacona) stacijā netālu no Čaudi (Chaudi). Jau iepriekš rakstīju, ka ekspedīcijā nedosimies vieni, kaimiņiene Tara no ASV brauks kopā ar mums. Ieradāmies par agru, paši par to pasmīkņājām, taču nekas, gatavojāmies pirmo reizi braukt ar vilcieni, tāpēc vēlējāmies būt droši, ka dabūsim biļetes un nenokavēsim mūsu tik daudz aprunāto pārvietošanās līdzekli. No Kanakonas līdz Gokarnai ir 87 km un 1 biļete maksā 15 Rs, kas ir apmēram 0,18LVL. Nav slikti, ne? Bērniem līdz 5 gadu vecumam biļete nav jāpērk, taču arī pēc tam līdz pat 12 gadiem bērna biļetes cena ir puse no pieaugušā.

Vilciens, protams, kavējās. 40 minūtes, Eiropietim tas ir daudz, taču par to nav jāuztraucas, atkārtošos – Indijā laiks nāk, nevis iet. Nepagāja ne stunda un dzelzs brīnums ieradās. Es jums teikšu – super, teicams veids kā pārvietoties Indijā. Pie sēdvietas tikām, lai gan vagoni pilni. Vienu no somām uzcēlām bagāžas nodalījumā, kas piekrauts ar ceļotāju backpackiem, daudzi bija ceļā uz Gokarnu.

Tikko apsēdāmies sapratu, ka visa vagona uzmanība ir pievērsta Amēlijai, skatieni cits caur citu zibēja mūsu virzienā, dažam labam pat atvērās mute un labu laiku nevērās ciet. Pārsteigums?Visticamāk. Vilciens liels, daudz vagonu sastāvu grabēdami sāka kustēties. Logu nav, tikai restes, lai kāds pārlaimīgs garām slīdošo dabas skatu vērotājs neizveļas no vagona vai nenorauj savu saprātīgāko ķermeņa daļu, atsitoties pret ceļa stabu.

Pie griestiem 31 ventilators sparīgi mala gaisu, tāpēc patīkams vēsums. Dabas skati tiešām pārsteidzoši – mūža mežiem klāti kalni, lielas upes, viss zaļš. Ja savādie vīreļi LV vilcienos krīt uz nerva, tirgojot žurnālus un saldējumu, tad šeit viss ir atstrādāts – cheap chips un cold drinks tiek piedāvāti mantru dziedošos balss tembros. Daudzi dzer masala chai – melno tējo ar pienu un garšvielām, izteiksmīgākā no tām – kanēlis. Šķita, mani jau nekas nespēj pārsteigt līdz brīdim, kad iebraucām cauri kalnam izraktā tunelī, tad gan es nobijos un sajutu acīs kāpjam putekļus. Satrūkos no pēkšņā trokšņa, kurš atgādināja kara lauka epicentru – viss šķindēja un dārdēja, taču nākamā reize jau vairs nemulsināja.

Uz Gokarnu dodas daudz ebreju, iemeslu pagaidām nezinu, taču viņu šeit tiešām ir vairumā un pagaidām jūtos kā Telavivā. Vietējās kafejnīcās var dabūt humusu un falafelu, arī tā dēvētos krievu salātus, kas mums labāk zināmi kā rasols.

Izkāpjot no vilciena, mums virsū kā traks sirseņu spiets metās taksisti, cīnoties par to, kurš kuru vedīs un par cik. Beigās 5 cilvēki (es, Kaspars, Tara un 2 puiši no Francijas), uz 18 km attālo OM pludmali, dodamies par 200Rs. Piebraucot mazs pārsteigums – lai nokļūtu pludmalē, kas ir ļoti maza, taču patiesi atgādina OM zīmi, jākāpj lejā no klints pa izstaigātām drūpoša akmens kāpnēm. Veiksmīgi to paveikuši sākas dzīves vietas meklējumi. Pludmales mājiņu un istabu gandrīz nav, viss tiešām ļoti mazs, taču beigās veiksmīgi atrodam mitekli kalnā, no kura paveras pasakains skats. Par mūra istabu ar ventilatoru, taču bez savas privātās dušas un tualetes telpas, maksājam 200Rs, Tara – 150Rs, jo ventilators salūzis. Istaba atgādina lūgšanās celli ar paaugstinātu guļvietu. Mēs taču vēlējāmies pāriet pie nākamā posma, proti, lūgšanās, esam uzklausīti, lūk, arī kambaris šim nolūkam. Bez logiem. Taču nav cepiena, mūs viss apmierina. Nometot somas, apskatot dušas telpu, kas ir „burkas duša” – aplej sevi pats ar ūdeni no spaiņa, arī tualeti, kas ir caurumu grīdā, saprotam – jā, te nu tā ir, Indija. Ejam vakariņās. Tiekam līdz Rasta kafejnīcai, kurā skan regejs. Ēdiens gards, par mielošanos atstājam vien 200Rs, kas tiešām ir uz pusi mazāk, nekā Goa. Sarunas ar Taru ir interesantas  jauka būtne, esam uz kopīga viļņa, arī Amēlija ir par viņu sajūsmā.

Pēc vakariņām ieslīdam i-neta kafejnīcā, šeit tās pakalpojumi ir dārgāki – 60Rs par stundu. Uzduramies slēptai mājiņu un istabu vietai. Tagad atceros, draugi – Ilze un Aleksandrs stāstīja, ka dzīvojuši vietā, kas atgādina botānisko dārzu. Smejoties atskārstam, šī ir īstā vieta. Pagaidām gan viss aizņemts, taču rīt no rīta pa ceļam uz Gokarnas pilsētu ielūkosimies, varbūt kāds dosies prom un mums paveiksies. Istaba bez dušas maksā 200Rs, mājiņa ar visām ērtībām 500Rs, jo sezonas pats sākums un drīz vien arī spicīte. Goa šajā laikā jārēķinās, ka būs jāmaksā, sākot no 1000Rs par sakarīgu mitekli.

Govis ik uz soļa, suņi tāpat, smaidīgi cilvēki un sajūtas bez izmaiņām – POZITĪVAS!

Tagad dzīvojam šeit! :)