MA – MA - MADURAI

22:33 Virsnite 0 Comments

Svētdiena, 09:00, 9.janvāris
Kaspara vārda dienas rīts, tāpēc izmantojam iespēju pasūtīt brokastis viesnīcas numuriņā. Diemžēl zvanot mums tas neizdodas, jo vīrelis otrā vada galā ar angļu valodu nav draugos, tāpēc visdrošāk saņemt to, ko vēlamies ir sarunā aci pret aci. Kuru katru mirkli tiksim pie continental breakfast. Amis nepacietīgi riņķo pa istabas pāris kvadrātmetru lielo platību un sauc pēc omletes.
Un brokastis ierodas – tās nes 2 izsūtāmie, lai gan ir tikai viena paplāte, līdzi menedžeris ar rēķinu, lai drošāk, ka atkal kāds nenomaldās tulkojumā. Sakām paldies un apsolām par visu samaksāt, kad pametīsim šīs viesmīlīgās telpas. Kā mums garšo? Jāsaka, ka esam ieberzušies, jo sviests ož tā kā izsmalcinātie sieri, kurus turot ledusskapī nepamet sajūta, ka kaut kur mētājas nemazgātas zeķes. Nu, kas tur liels, bišķi iestāvējies. Vienkāršas omletes vietā Amēlija tikusi pie omletes ar asajiem pipariem, taču svaigi spiestās sulas ir ekselentas un kafija ar pienu tāpat. Vienu vārdu sakot – enjoy!
Vakar vēlu vakarā ieradāmies Nagercoil – starppietura pirms sasniedzam Indijas pašus dienvidus, tālāk vairs tikai okeāna plašumi un citas zemes. Vēl nedaudz pavārtīsimies ērtajā gultā, kas tiešām ir ērta un meklēsim autobusu, ar kuru var tikt līdz Kanyakumari.




Pēdējās divas dienas bijušas patīkamu iespaidu pilnas. Madurai apmeklējums izrādījies ļoti vērtīgs un līksmu sajūtu pildīts. Pateicoties Ramkumara ieteikumam (IT puisis no Bangalores), ar vienu no pilsētas autobusiem braucām uz Alagar Kovil lūkot kalnu tempļus. Šī vieta nav pieminēta pasaulē vispopulārākajā apskates punktu ieteikumu grāmatā, tāpēc sastapt tūristu barus tur ir gandrīz neiespējami, turklāt tikai retais ir gatavs 21 kilometru kratīties kopā ar vietējiem drebelīgā autobusā. Arī indiešiem tas ir liels izbrīns – kāpēc tie baltie nebrauc ar taksi? Atbilde pavisam vienkārša – taksis piķo vismaz 500Rs, taču par autobusu samaksājām 42Rs abos virzienos un augsti paceltām galvām, skatītāju pūļa ielenkti, „traucāmies” ārā no pilsētas.
Pie ieejas templī daži tamilieši (Tamil Nadu štata iedzīvotāji) laiski izgūlušies veldzējās Višnu tempļa drošajā ēnā, jo karstums pamatīgs.






Visapkārt pērtiķi, kuri šķiet smīn par cilvēku savdabīgo tieksmi pēc rituāliem.




Nebija ilgi jāgaida līdz mums palaimējās būt klāt vienā no jocīgākajiem pasākumiem – dēmonu izdzīšanā. Trīs kalsni vīreļi ar milzīgiem sirpjiem un gana nūju, kratīdamies un bolīdami acis cīnījās ar ļaunajiem spēkiem. Cilvēki metās viņiem klāt un lūdza pēc palīdzības, kāds krita zemē un valstījās, vēl kādam asaras lija aumaļām no prieka par atsvabināšanu. Tas viss atgādināja seriālu „Amulets” (Charmed), kur trīs māsas raganas izkūpina gaisā ļaunuma iemiesojumus.




Templis jauks, nezinu kā savādāk nosaukt, taču nekas tāds, kas liktu elpai aizrauties un sajust visuvarenā klātbūtni. Taču četrus kilometrus augstāk, braucot pa serpentīniem līdzīgu kalnu ceļu, ir vēl kāda svētvieta – templis, kurā cilvēki lūdzas un publiskā mazgātava svētajā ūdenī.




Ticīgo nebeidzama divvirzienu plūsma mūs parauj līdzi un jau pēc mirkļa vērojam kā sievietes, vīrieši un dažāda vecuma bērni drēbēs stāv zem aukstas ūdens šalts un top šķīstīti. Mēs atturamies. Diemžēl bildes nevaru jums parādīt, jo mums aizliedz fotografēt, lai gan vietējie bildē uz nebēdu. Leģenda vēstī, ka kāds no neskaitāmajiem dieviem mazgājies kalnu upē, tāpēc šis ūdens ir īpaši labvēlīgs cilvēka dvēselei, protams, arī karmai. Taču mēs atkal nebeidzam priecāties par vienmērīgu naudas plūsmu reliģijas turētāju kabatās. Lai uzbrauktu kalnā jāmaksā 10Rs, par tikšanu lejā tik pat. Ir arī naudas iekasēšanas punkts, kas satiksmes transporta līdzekļiem no malas prasa 200Rs par tikšanu līdz svētajam kalnam. Autobusi kursē nemitīgi, visi pārpildīti ar apskaidrības kārotājiem. Pie ieejas mazgātavā jāšķiras no 15Rs, no mums naudu neprasīja, jo saprata, ka diez vai šiem ir kāda nojausma par ūdens vērtību. Dienā tūkstošiem cilvēku nāk un iet, rūpīgi kraujot kaudzē rūpiju pie rūpijas, lai baznīckungi var braukt ar lepnām automašīnām un dzīvot drošos cietokšņos. Lai jau, ja ir tik talantīgi cilvēku apmuļķošanā, taču vismaz atkritumu jūru gan varētu savākt, tas viņiem nemaksātu gandrīz neko.




Nākamajā rītā jau agri izgājām ielās, lai pirms svelmes atnākšanas paspētu pabrokastot un būtu pie Meenakshi Amman tempļa – lielākā un iespaidīgākā visā Indijā. Augstākā no celtnēm sniedzas 52 metrus tuvāk debesīm. Beidzot arī mēs noliecām galvas varenuma priekšā un sajūsmā ceļojām laikā. Pāri visam skanēja Šivas mantra – Om Namah Shivaya, kas nomierināja mūsu būtības un ļāva vienkārši baudīt, atstājot reliģiskos aizspriedumus aiz ieejas vārtiem.





Fantastisks mākslas darbs, kas patīkami stindzina uztveri. Saka, ka šis templis ir dienvidu Taj Mahal (Tadžmahals), kuru šī ceļojuma laikā arī esam iecerējuši apmeklēt.
Kaspars jutās kā Šiva baltā cilvēka ķermenī, jo mazie melnīši alka viņu aptaustīt, lai vecumdienās varētu teikt - es pieskāros baltajam.




Arī Thirumalai Nayak pils pārsteidza ar savu krāšņumu, kur vakaros notiek dažādi koncerti un teātra uzvedumi, diemžēl tos palaidām garām, tāpēc tikai varu iedomāties kādu prieku tie sagādā.




Taču pilnībā izbaudījām vietējo bērnu uzlidojumu.




Pulksten 16:40 jau atkal bijām vilcienā, kas mūs 5 stundu laikā solījās nogādāt Nagarcoil. Tā kā nedabūjām biļetes slīperu klasē, nācās braukt sēdošajā, kas ir viszemākā un daudzi ceļotāji neiesaka to darīt. Varu jūs nomierināt, viss ir daudz labāk, nekā šķiet. Sēdējām kopā ar svētceļotājiem no Keralas – džeki vīkendiņā bija atbraukuši palūgties uz Madurai. Mēs viņiem šķitām ļoti interesanti, tāpēc fotografējāmies visdažādākajās kombinācijās, drosmīgākais no viņiem lūdza atļauju paturēt manu roku, es neiebildu.




Kulmināciju piedzīvojām, kad norietēja saule un tuvojās absolūta tumsa, kas izslēdza gleznainos skatus aiz loga. Vakara puja (pudža) – puiši mazgājās un pucējās kā mēs savulaik pirms došanās uz diskotēku. Tika aizdegta uguns liesma un visi, ritmiski sizdami plaukstas, dziedāja. Tas atgādināja afrikāņu tautu dziedājumus pie ugunskura. Pēc tam katrs atrada sev guļvietu – uz krēsliem, zemes vai paštaisītos šūpuļtīklos, kas novilkti starp krēsliem, un saldi iemiga.
Vēl piedzīvojām transvestītu, taču šķiet tie drīzāk bija geji, diedelēšanu. Puisis smalkā balstiņā, sapucējies svētku sari, man teica, lai beidzu lauzties un dodu naudu, jo viņam grūta dzīve, griboties ēst. Visi apkārtējie šķīrās no pienācīgas nodevas un sarkdami vērās mūsos – kas jūs nesaprotat, viņi tādi piedzimuši, viņi jāžēlo. Mēs stāstījām, ka Eiropā arī ne mazums šādu ļaužu, taču visi strādā, lai nopelnītu maizītei, nevienam pat prātā nenāk ubagot tikai tāpēc, ka sirds tiecas pēc sava dzimuma pārstāvjiem.
Tuvojoties pusnaktij bijām atraduši mājvietu, kur pārlaist nakti. Samērā dārgu – 600Rs, taču nekas labāks tumsā neradās. Meklējot vietu, kur apmesties, satikām Nagercoil iedzīvotāju – vīru, kas strādā par inženieri pilsētiņā, lāga cilvēks, kurš šorīt pārsteidza Kasparu ar telefona zvanu. Šis bija mūs atradis, lai uzaicinātu pusdienās pie savas ģimenes. Kaspars no sirds pateicās, taču sacīja, ka mums jāturpina ceļš, jo šodien vēlamies būt Kanyakumari. Pēc pus stundas viņš mūs savākšot un vedīšot pusdienās uz savām mājām, pēc tam, kur vien vēlēsimies. Vai nu tas ir kārtējais triks ar „come and look my shop” vai arī mūs gaida kāds interesants piedzīvojums.