SLŪŽAS VAĻĀ

04:12 Virsnite 0 Comments

Sestdiena, 14:00, 22.janvāris




Vakar neilgi pēc saulrieta lepni iepeldējām Alappuzha (Alapuža) vai Alleppey kā to dēvēja kolonijas laikā. Mūsu pirmā ūdens kanālu pieredze ilga 8 stundas, pieveicot aptuveni 80 kilometrus. Paklausījuši Pipu – somieti, ar kuru iepazināmies, dzīvojot kaimiņos, OM pludmalē, nolēmām no Trivandrumas braukt ar vilcienu uz 65 kilometrus attālo Kollam un pēc tam sēsties laivā, lai vakarā sasniegtu Alapužu. Lai arī Indija ir milzīga, esam vēlreiz tikušies ar Pipu, apciemojot viņu ašramā netālu no Kovalam, tomēr kaut kas tajā Indijā ir tāds, ko grūti izskaidrot.
Jāsaka godīgi, ka 8 stundas varbūt ir nedaudz par ilgu, lai brauktu ar sabiedrisko transportu pa ūdeni, taču nomierinoši, turklāt bez jūras slimības klātbūtnes, jo tā man ir samērā izteikta parādība uz ūdens.





Kuģītis, kas nedaudz atgādina vasaras sezonā Daugavā peldošo „Jelgavu”, no Kollam laivu piestātnes atiet vienreiz dienā 10:30, par pārvietošanos jāšķiras no 300Rs katram, kas, protams, ir dārgāk un ilgāk, nekā braucot ar vilcienu, tomēr ar iespēju laiski izgulties mīkstos krēslos, lasot grāmatu un pētot garām slīdošus rīsu laukus, saulē mirdzošas palmas, mazās mājeles un sapņot par to, ka reiz arī mēs dzīvosim gleznainā vietā pie dabas.






Ap pusdienu laiku laiva piestāj pie kāda no krastmalas restorāniem, kur var gardi noēsties veģetāro tali vai ceptu zivi, ja ūdenī mītošie zvēri ir jūsu vēderam piemēroti. Arī čajas jeb tējas pauze ir paredzēta, vienīgi var kļūt nedaudz garlaicīgi, par ko mēs priecājāmies, jo sapratām, ka brauciens ar houseboat (māja uz ūdens) nav mums, pataupīsim šo prieku vecumdienām.
Taču nedomājiet, pat vienkāršā laivu pārbraucienā var gadīties notikums, kas gandrīz visiem līdzbraucējiem, liek smaidot šūmēties atlikušo ceļojuma daļu. Pāris stundas pirms galamērķa sasniegšanas ir jāpārvar neliela barjera – slūžu nožogojums. Parasti tas notiek 10 – 15 minūšu laikā un tu jau esi aizmirsis, ka tāds posms ceļojumā vispār ir bijis, taču ne šoreiz. Slūžas vaļā un ciet tiek vērtas ar liela metāla rata palīdzību, dienas laikā šajā vietā strādā aptuveni 5 tēvaiņi. Pie mums to noteikti darītu automātiski, nospiežot pogu, vai arī labi, ja divi vīri, jo vairāk tiešām nav nepieciešams. Indijā viss tiek darīts baros, kādu dienu redzēju pludmalē zvejniekus, liekot tīklu laivā, pirms došanās jūrā. 16 stiprinieki atspērušies cīnījās un vēl šķita, ka kāds tiek labprāt gaidīts palīgos. Taču stāsts ir par to, ka slūžu atvērēji, sauksim viņus tā, bija tādā reibumā, ka īsti nesaprata, kas viņiem jādara un sākās pamatīgs ķīviņš starp laivas apkalpi un steberējošiem reibonīšiem.





Atkal jau tā velna dzira, kas sagroza prātu un liek uzvesties aplami muļķīgi. Pēc nogurdinošas vervelēšanas kādā no vietējo dialektiem, vārti beidzot tika atvērti, taču tikai līdz pusei, kapteinim bija kārtīgi jāiesvīst, lai izstūrētu cauri. Puiši no apkalpes saskaitās ne pa jokam, tika zvanīts policijai un lūgts mums parakstīt sūdzības lapu. Kas tad mums, mēs tikai iesmējām, jo neko nevaram nokavēt, taču laivai vēl bija jāveic viss garais atpakaļceļš uz Kollam nakts melnumā un jau no rīta visiem atkal jābūt ierindā. Kaspars tikai smaidot piebilda, ka Latvijā slūžinieki jau sen būtu piedzīvojuši nopietnu sejas pārveidošanas procedūru no kāda mazāk pacietīga atpūtnieka.

Šorīt pamodušies sapratām, ka jāmeklē ārsta palīdzība, Kaspars jau gandrīz nedēļu cīnās ar pamatīgām iesnām un klepu, šādi doties kalnos, kas ir mūsu nākamais mērķis, nebūtu prātīgi, jo tur augšā no rītiem un vakaros ir auksts. Tā kā Kerala ir slavena ar ajūrvēdu praktizējošiem meistariem, nonācām ajūrvēdas slimnīcā, kas vairāk līdzinās labi pelnošai ārstu privātpraksei Latvijā. Interesanti, tikām pie dažādiem dabiskiem brīnumiem – brūnām tabletītēm un tinktūras. Jau atkal par visu tika samaksāts nekas. Vismaz vienu lietu viņi dara nevainojami – tev iedod tik daudz zāles, cik nepieciešams, nevis liek pirkt milzu dziedējošā šķidruma pudeli, no kuras būs jāizlieto vien dažas tējkarotes. Es nebrīnos, kāpēc pie mums tik daudz cilvēku nodarbojas ar pašārstēšanos – ej, nopērc un dzer, cik vari izdzert, pārmetot krustu cerībā, ka paliksi dzīvs.
Kaspara pašsajūtas dēļ tika pagarināta arī uzturēšanās Kovalam, taču ne tikai, mums bija tik jauki kaimiņi, ka laiks vienkārši kaut kur pazuda. Tagad mēs zinām, ja kādreiz ceļi vedīs uz Kanādu, par ko šaubu nav, ir kāda ģimene, kuru vēlēsimies satikt – Karmena un Akvila (tas ir puiša vārds) pilsētas dzīvei ir pielikuši nopietnu punktu un labprātīgi dzīvo laukos, strādājot lielā saimniecībā. Akvila gatavojas kļūt par pavāru, Karmena – turīgu vecāku meita, griež zirgiem nagus un ir par to sajūsmā. Šie jaunieši atgrieza mūsu nozaudēto iedvesmu – Kasparam par to, ka visi viņa dzīves plāni ir piepildāmi, savukārt man jaunu sajūtu par laukiem, no kuriem reiz tikusi brīvībā teicu, ka nekad vairs nedzīvošu. Atkal jau kārtējais NEKAD sāk šķobīties, jo mani arvien vairāk saista dzīve ārpus pilsētas putekļiem un mūžīgās steigas. Mammu, neuztraucies, es netaisos pie jums ievākties uz dzīvi, vienkārši skaļi domāju.




Pēdējo dienu aktīvākās sarunas, kas šaudās starp mani un Kasparu, ir par atgriešanos mājās. Vēl dažas dienas un vairs tikai mēnesis būs mūsu rīcībā, lai ļautos bezrūpībai. No vienas puses gribēsim satikt visus savējos un sagaidīt pavasari Latvijā, taču no otras nemanāmi piezogas mazuma piegarša, kas saka, ka nekur nav jāsteidzas.

TIEVĒŠANAS NOMETNE

09:09 Virsnite 0 Comments

Pirmdiena, 14:00, 17.janvāris




Esmu dzirdējusi tik daudz sieviešu sakām, ka nekādi nevarot atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, kas nomāc sirdi un katru reizi ieskatoties spogulī griboties kliegt, diemžēl ne no sajūsmas. Pietrūkstot uzņēmības, jo gribēšana ir lielāka par varēšanu, pēc diētām uznāk neapturama ēšanas mānija un vēl dažādi iemesli, kas attur no sava dzīves mērķa – būt visskaistākajai, īstenošanas. Risinājums, kuru iesaka diženie skolotāji ir vienkāršs – NERĪT! Taču man ir radusies vēl kāda doma – braukt uz Indiju un atraut klasisko balto cilvēku zaņķi jeb tā dēvēto adaptācijas slimību, kad ķermenis aiziet pašplūsmā un nododas ne visai estētiskām rotaļām ar tualetes podu. Mīnus 3-5 kilogrami garantēti dažu stundu laikā. Mana sprēgāšana par to, ka es, redzies, Indijā esmu teju 7 nedēļas un mani nekādas vemstīšanās nebaida, tiek atalgota ar bargu nakti šaurā telpā, klanoties tam, uz kā pārsvarā visi sēž un atbrīvojas. Nu, mīļie, šķita, ja tas tā turpināsies, sākšu redzēt gaišus tēlus sudraba apmetņos un vēl sazin kādus Ēdenes brīnumus. Par laimi uz rīta pusi viss norimās, taču šis gadījums lika man palikt gultā vēl pāris dienas līdz saņēmos iziet ārpus drošajām dzīvokļa sienām. Vai zināt, kas mani no sirds priecē? Tas, ka šis gadījums mani piemeklēja tieši Kovalam ciemā, vietā, kur ir neskaitāmi restorāni un LIELVEIKALS, kas piedāvā manam vēderam pazīstamu pārtiku. Jāsaka, ka joprojām nevaru paskatīties uz indiešu asajiem ēdieniem un dažādo garšvielu buķeti. Sāls un melnie pipari ir viss, ko pagaidām pieļauj mana apetīte. No sirds atvainojos tām smalkajām lasītāju ausīm, kurām šis stāsts šķiet par rupju. Protams, varēju rakstīt – mīļā dienasgrāmata, manis pāris dienas nav bijis kopā ar tevi, jo jutos sasirgusi, taču nu esmu atlabusi... bla, bla, bla... taču zinu, ka mani cilvēki to negaida, jo vemšana nav nekas filigrāns.




Mans vājums mūs ir noturējis Keralas pirmajā pieturas punktā jau piekto dienu, taču Kaspars nebēdā, visā ir savs labums, viņš ir varējis pastrādāt un atpūstie no indiešiem, kas parasti ap mums līp kā skudras pie cukurgailīša. Kaspars ir iepazinies ar kaimiņiem un sadraudzējies ar saimnieci, kas mums aizdod gan sāli, gan miltus, lai mans vīrs var ļaut vaļu savai iztēlei virtuvē. Mūsu māju varētu dēvēt par tautu sadraudzības mītni – Moldovas, Kanādas, Francijas, Zviedrijas, noteikti vēl kādas valsts iedzīvotāji, visi draudzīgi zem viena jumta. Protams, ko mums dalīt, mēs taču esam ieradušies atpūsties. Visinteresantākie šķiet kanādieši – jaunlaulāto pārītis, kas atbraucis medusmēnesī vai pareizāk būtu teikt – medusmēnešos. Meitenes tēvs ir indietis, kas gan Indijā nedzīvo, šeit pēdējo reizi bijis pirms 30 gadiem. Ar viņiem saistās kāds interesants stāsts. Toreiz tālajā pagātnē, kad manis nemaz vēl nebija, kanādietes mamma un tētis iepazinušies ar kādu sievieti, kas ciemā tirgojusi kokosriekstus. Nezinu viņu attiecību detaļas, taču noprotu, ka starp šiem cilvēkiem uzplaukusi draudzība. Jaunā ģimene un viņu vecāki, kas atbraukuši uz Kovalam baudīt siltumu, kamēr mājās sals un sniegs, nolēma uzmeklēt šo sievieti. Izrādās tas esot bijis vienkāršāk par vienkāršu, indiete joprojām tirgo kokosriekstus gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms 30 gadiem. Ir notikumi un lietas, kas dzīvē nemainās. Taču šai sievietei šī tikšanās ir atnesusi lielas dzīves pārmaiņas, jo viņas sen neredzētie draugi nolēma apmaksāt viņas mājokļa kredītu, kas mūsu naudas izteiksmē neesot liela summa, taču, lai vietējie to nopelnītu ir jāstrādā daudzi gadi. Patiesībā, summai nav nozīmes, nozīme ir tam, ko cilvēki dara viens otra labā, neko negaidot pretī. Došanas prieks – lūk, vēl viens pārdomu temats no mana piedzīvojumu stāsta Indijā.

Otrdiena, 21:10, 18.janvāris




Šī diena vienkārši aizlidoja, taču reizē šķiet, ka tā ir bijusi nesaprotami gara. Protams, kā, lai tā nebūtu, ja no agra rīta līdz vakara krēslai nenokāpām no motorollera. Labi, bez pārspīlēšanas, tomēr lielāko dienas daļu vizinājāmies apkārt pētot, ko sevī slēpj tāds vārdu savienojums kā WILD LIFE SANCTURY. Draugi zināja stāstīt, ka neaprakstāmus dabas brīnumus.




Piekrītu, Indijas daba ir apskates vērta – ezeri, kalni, koši zaļa zālīte kā uzzīmēta ar vaska krītiņiem, gumijkoki, no kuriem līst balta līme, kas vietējo rokās pārtop noderīgā darba materiālā un svelme, kas mijas ar ēnu, kur meklēt patvērumu, kad tas ir nepieciešams. Lai arī ziema, tik dzīvības pilna tā nav piedzīvota. Es vairs nevaru nosēdēt mierā, domājot par Munnāras tējas plantācijām, kurp drīz dosimies. Tu brauc, tev sejā sitas karsts vējš un tu jūties tik brīvs, jo vari būt tur, kur vēlies un darīt to, kas patīk. Tik vienkārša un līdz saknēm nobružāta patiesība, kuru cilvēki nespēj atzīst, jo vispārpieņemtās cilvēku dzīves normas un dogmas to neatbalsta.
Ja vēlaties zināt, kāda ir viena no Indijas slavenākajām pludmalēm Kovalam ciemā – Lighthouse beach, teikšu atklāti – ļoti tūristiska, daudz dzīves pieredzējušu kungu un dāmu, arī ģimenes ar bērniem nav retums, vieta, kur sauļoties un peldēties ar komfortu tad, kad Ziemeļeiropā valda mūžīgais sasalums.




Neesmu bijusi, taču Kasparam uzjundīja atmiņas par Sočiem un Jaltu. Promenāde ar maziem veikaliņiem un restorāniem, kuru vizuālajam tēlam ir nedaudz šķība seja, tomēr tas daudziem šķiet pievilcīgi. No Indijas šeit ir maz, taču reizē arī daudz, jo viss tiek būvēts un celts caur viņu pasaules uztveres prizmu. Ļoti amizants šķita kāds ieraksts maza restorāniņa ēdienkartē – lai piešķirtu itāļu ēdieniem īsteno garšu, iesakām papildus pasūtīt olīveļļu par 30Rs (aptuveni 40 santīmu). Jau iepriekš atvainojamies, jo zinām – tas Indijā ir ļoti dārgi. :) Taču nesapņojiet, ka Indijā varēsiet baudīt izcilas picas, pastas vai vēl citus mums zināmus ēdienus, jo tos gatavo indieši, kas noteikti dzīvē nav bijuši tuvumā Itālijai, Francijai vai vēl kādai citai garšu meistaru lielvalstij, tomēr tie nav arī neēdami. Taču savas viras, maizes un sacepumus viņi prot pagatavot nepārspējami, tāpēc arī eiropieši neriskē paši saimniekot indiešu restorānu virtuvēs, bet ved pieredzējušus pavārus no šo ēdienu dzimtenes. Sajūtas šeit vieglas, jo mēs lielākoties dzīvojam savā pasaulē, īpaši nebāžot degunu publiskajā telpā, kura jau tāpat ir pilna svešzemnieku.
Mūsu turpmākais plāns ir pavisam vienkāršs – rīt vēl palasīt grāmatas un baudīt ģimenisku vientulību, taču parīt kāpt vilcienā un braukt Alappuzha (Alapuža) virzienā – peldošas mājas uz ūdens, 900 kilometrus gari ūdens kanāli, vēl krāsaināka daba un dzīvnieku valsts.