Ceturtdiena, 20:30, 23.decembris

Šovakar reiz slavenā Barbie Girl dziedošā dāņu grupa Aqua būtu lepna, jo Indijā par viņiem fano. Pārrodoties no vakariņām tieši šī dziesma ir tā, kas sasniedz mūsu dzirdes centru un liek pasmaidīt, zināt, mēs dzīvojam viņiem kaimiņos, tur ir Latvija. Esam paspējuši uz vēsturisku mirkli – tiek iedegtas Ziemassvētku uguntiņas mūsu mikro ciemā. Tā nāk, sajūta ir tuvāk, nekā biju domājusi, jo pirms dažām dienām ziemas saulgrieži bija mainītās lomās ar vasaras saulgriežiem. Sarunā ar draugiem, kuri ir sasnieguši Indijas dienvidu tālāko punktu, dzima atklāsme – grūti svinēt Ziemassvētkus Jāņos, taču svarīgi, lai atgriežoties dzimtenē 23.jūnija vakarā mēs nesēdētu pie izrotātas eglītes Līgo vainagiem galvā.

Šis rīts atnesa vēsmas no zemes ,kur pasaulē nācis Jēzus bērniņš, tas vien lika noprast, ka cilvēku dzīslās plūst ticība – kāds par to joprojām nenojauš, taču kādam tā ir ļoti izteikta. Vienā no zaru būdām nakšņo puisis no Izraēlas, kurš Indijā ieradies kopā ar draugiem. Mans domu gājiens un reakcija pārsteidza mani pašu, redzot viņu veicam svētu rituālu. Nojautu, ka kaut kas briest, ieraugot puiša rokās saini ar gaišām drēbēm un rituāla piederumiem, taču nezināju, ka tas būs tik vizuāli iespaidīgs. Džeks uzmauca galvā mazu cepurīti, piedodiet, nezinu tās nosaukumu, un jau pēc brīža sev pie rokas mēģināja pietīt kaut ko līdzīgu aparātam, ar kuru mēra asinsspiedienu. Gribēju pieteikties palīgos, tomēr nākamajā mirklī atskārtu, ka ar veselības stāvokļa pārbaudi tam nav nekāda sakara. Sauciet mani par tumsoņu, taču iepriekš neko tādu nebiju redzējusi. Visa roka puisim bija notīta ar melnu plastikāta lenti, arī pie galvas viņš piemontēja tieši tādu pašu melnu verķi kā pie rokas, un lasot grāmatā svētos rakstus, meta krustus, pieskaroties savādajai uzpariktei. Nemaz nedomājiet apvainoties, jo nemēģinu aizskart kāda ticības jūtas. Vienkārši reliģija kā tāda man šķiet kaut kas ārprātīgs, mēs lūdzamies, šķeļamies, krītam bezdibenī, pieturoties pie saviem un svešiem uzskatiem, ar vien vairāk virzoties prom no vienojošā elementa, kas vēlas mums parādīt, ka ne jau reliģijā, bet mūsu ticībā ir spēks. Nav atšķirības SIA Kristietība vai SIA Hinduisms, nav jēgas minēt visas pārējās neskaitāmās reliģijas un reliģijiņas, jo doma tām ir viena – veiksmīgs biznesa plāns. Jau stāstīju par mazo pudžu par mazu naudiņu un lielo svētību par lielu naudu, tas pats ar grēku atlaišanu. Mīļie, kamēr mēs tos paši sev neatlaidīsim, proti, nepiedosim, neviens laicīgais mums nepalīdzēs, arī tad nē, ja viņš sēdēs vislielākajā un augstākajā no krēsliem.

Ja jūs zinātu, cik daudz man pašai vēl jāmācās, lai neturētu ļaunu prātu, bet piedotu, lai nebūtu iedomīga vai augstprātīga, lai tiktu vaļā no savām kaprīzēm un iegribām. Taču es ticu – reiz es savu dzīves skolu absolvēšu ar zelta diplomu, šo diez vai, jo jau gana sastrādāts, taču kādu citu gan. Un jums šajos Ziemassvētkos, kad mēs esam atvērtāki pārdabiskajam un uz brīdi noticam, ka ir kaut kas augstāks par mums, novēlu mīlestību, kura ir lēnprātīga un pacietīga, tā neskauž, tā piedod... tas kaut kur jau ir dzirdēts... Tieši tādu mīlestību es jums novēlu!

Piektdiena, 09:00, 24.decembris

Rīts sākas ar Linkin’ Park, trakie indieši, viņi tiešām domā, ka tieši šādu mūziku mēs vēlamies klausīties Ziemassvētku priekšvakara rītā? Taču tas ir labāk nekā vakar vakara viņu nacionālais bumsi, bumsi. Esam indiešu ielenkti, jo kaimiņos ieradušies puiši no Bangalores, IT puiši :) Viens no viņiem zina, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, jo bērnībā visu globusu bija iemācījies no galvas, jā, tas ir progress, mēs priecīgi! 

Iesim brokastīs un gatavosimies vakaram, tikai nezinu kā un kādam, jo tā niecīgā svētku sajūtu stīga ir pārtrūkusi. Vietējā restorāna apkalpojošais personāls atgriež mani pie sākuma – Enigma. Labu apetīti! Pirms tam paspēju izvilkt maisiņu ar līdzi paņemtajām piparkūkām, kas gulējušas somas apakšā gandrīz mēnesi un noēdu vienu pikanto cepumu. Kas tā ir par garšu, īsta un no mājām!

Otrdiena, 13:45, 21.decembris

Pēdējās dienas šķiet īpaši karstas un rīti sevišķi auksti. Domāju, daudz ietekmē pilnmēness, kas naktī spīd kā dienasgaismas lampa, ekonomiskā, taču nepārspējami spoža un mūs, tāpat kā lopus, dara trakus. Šonakt visi ciema suņi gaudoja viens par otru skaļāk, nepameta sajūta, ka kāds viņus visus sit ar milzīga izmēra rungu. Neiztika arī bez kautiņiem, cilvēka labākie draugi ik pa brīdim iecirta zobus cits cita kažokā.

Vakar beidzot arī mūsu dzīvesvietā tika atklāts restorāns – Dolphin Shanthi Cafe. Es to nosauktu par back to school – soli, galda vietā sarūsējis ledusskapis, interjers – absolūts minimālisms!

Tēju un kafiju – lūdzu, jebkurā laikā, taču ar ēdienu pašvaki, jo visi produkti vēl nav atvesti. Taču pats labākais, ka pavārs dzīvo restorāna centrā, viss riņķo ar viņu. Kas tur liels, ja viņš nespēj atcerēties, ka vēlies kafiju ar pienu, jo bija jāgatavo tev ēdiens – jāuzgrauzdē maizīte.

Nebeidzu smaidīt par viņu laika uztveri. „Tūlīt būs” var būt burtiska nozīme, taču tik pat labi arī abstrakta – kaut kad rīt, parīt, nav svarīgi, jo kā teica Džimmijs – mūsu dzīves vietas īpašnieks – ja esmu varējis pagaidīt 3 mēnešus, tad 5 dienas ir nieks. Nosaukums kafejnīcai gan atbilstošs, jo katru rītu mūsu līcī ierodas 3 delfīni, kuri savu uzmanību velta rotaļām – ūdens šļakatas šķīst uz visām pusēm, īsti skaistuļi. Arī Goa pludmalē kādu rītu manījām vienu peldamies pavisam tuvu krastam. Domājām, ka tā ir haizivs un jau bijām uzbūruši filmas „Žokļi” turpinājumu. Tagad saprotu – delfīni! Ir laba sajūta apzināties, ka viņi ir tepat līdzās.

Vietējiem ikdiena ir nemainīga, tāda pati kā mums – darbi, nedaudz paburšanās un atkal darbi. Par godu restorāna atklāšanai tikām sacienāti ar Sweet Puja (saldā pudža) – kaut kas mistiski salds savelts kunkulī ar kokosrieksta skaidiņām, Amēlija noēda vienā mirklī. Tas viss nozīmīga rituāla sastāvdaļa, lai restorānam veiktos un tas nestu lielu peļņu. Starp citu, Puja (Pudža) ir visur un visam, arī auto – rikšu rīta pudža, noteikti vakarā sava buršanās. To visu prot paveikt pat bērni, piemēram, mazais Kešjū dažu minūšu laikā izvērš rituālu, kas mums vēl labu laiku liek skatīties ieplestām acīm. Mana otrā „pumpa” pierē ir nopelnīta!

Strādā viņi šeit mežonīgi. Piemēram, tas pats jau iepriekš pieminētais Džimmijs, visu, kas viņam pieder pats savām rokām uzcēlis 6 gadu laikā. Puisim 31 gads. Uzcēlis nozīmē – izcirtis klintī iedobu, radot vietu mājai un nepieciešamos celtniecības materiālus. Salipinājis 2 celtnes – vienu sev un ģimenei, otrā 3 īres istabas. Sākoties tūrisma sezonai tiek celtas palmu būdas atpūtniekiem.

Vispirms atbrīvo vietu – izcērt kokus vai klinti, uzmūrē akmens gultu un apkārt tai sastutē paneļus, kas uzvīti no izžāvētām palmu lapām. Diemžēl musoni sezonas beigās būdas aiznes dziļos ūdeņos. Lai būtu pludmales sajūta, tiek sanestas smiltis. To dara sievietes ar kapli izrokot piekrastē prāvu čupiņu, iekraujot to bļodā, tad uz galvas un kāpienā uz augšu. Neskaitāmas reizes. Ik dienu staigājam pa skaistu balto smilšu taku, kas nedaudz atgādina pasaku par Ansīti un Grietiņu un tā vien gribas smiltīs meklēt drupačas. Pat nevaru iedomāties, cik sviedru izliets to veidojot un samaksāts vien 20 latu.

Dzīve šeit man liek saprast, ka esmu izlutināta eiropiete, kurai svarīgs komforts. Gulēšana akmens gultā jau kļūst nogurdinoša. „Ērtajai” guļvietai virsū uzmet matracīti un pāri novelk moskītu tīklu. Vai tad jums vēl kaut kas ir vajadzīgs? Vai pareizāk būtu teikt – ko vēl jūs par 2,5Ls dienā vēlaties? Sarunā ar Kasparu saprotu – te neviens gultās nevārtās, ja iet gulēt, tad guļ, kad no rīta pamostas, iet strādāt. Gulta nav vieta, kur laiski izgulties un našķēties ar zemenēm un putukrējumu. Ak, jā, un vēl šajā dzīves vietā nav spoguļa. Šodien sevi pirmo reizi ieraudzīju pēdējo 3 dienu laikā, jo atnācām pusdienās uz Nirvana cafe. Viņiem šeit ir atspulgu radošs stikla gabals rāmī, liels, varu sevi nopētīt no galvas līdz kājām. Pārsteigums bija neviltots – atkal esmu blonda, tumšā matu krāsa saulē izbalējusi.

Saimnieks solījās vismaz vienu spogulīti sarūpēt, lai puiši var noskūties, jo aklajā to darīt ir diezgan bīstami, ka tikai nesanāk kaut kas no šausmu filmu repertuāra. Un tās zemās durvis, nepārtraukti sasitu galvu un lamājos, ka mazie velni nav padomājuši, par garo cilvēku ierašanos. Taču tad pār mani nāca apskaidrības šalts – šis ir mans grābeklis, jāmācās nekāpt uz tā. Kamēr tas nepadodas, esmu virs durvīm iespraudusi tādu kā maisiņu, sarkanu, lai tas kā apsēstam bullim atgādina par sāpi, ko sajutīšu, ja nepieliekšos. Jā, smags mans grābeklītis – no betona. Par „velniem” jau iepriekš atvainojos.

Ja domājat, ka mums viss iet kā pa sviestu, tad jāsaka, ka līdz naktij pirms pagājušās nakts tā arī bija. Amēlijai pēkšņi paaugstinājās temperatūra, tāpēc ir vērtīgi nodrošināties ar zālēm šādiem gadījumiem, tādām, kādas atzīstat par labām. Līdz rītam izvilkām labi, taču no rīta viss sākās no jauna.

Devāmies pie vietējā ārsta. Cepuri nost un 3 reizes paklanos viņa priekšā, gudrs vīrs, turklāt pirmais indietis, kurš zināja, kur ir Latvija, ka ir tādas Baltijas valstis, kad mūsu valsts tika izveidota, kad pakļauta Padomju Savienības varai un atkal atbrīvota. Apskatījis Amēliju nosprieda, ka visticamāk saaukstēšanās, kas atbilst arī maniem pieņēmumiem. Esmu vainīga, jo izmazgāju viņai matus ar remdenu ūdeni pēc pastaigas ciemā, pēc tam uzpūta vējelis un viss, temperatūra klāt. Šodien jau ir krietni labāk, jau skrien ar puikām un labi ēd. Vispārsteidzošākais ārsta kabinetā bija maksāšanas brīdis – par zālēm, kas līdzīgs Nurofēnam un vizīti atstājām 60Rs, kas aptuveni ir 70 santīmu. Pie mums šādas zāles vien maksā ap 6 latiem, nerunājot par ārkārtas vizīti ne pie sava ģimenes ārsta. Ja Indijā mēs brīnāmies, ko var pielūgt tik daudz dievu un dievību, tad pirms šādiem spriedumiem apdomāsim, kādus svētos mēs pielūdzam, kam ziedojam desmito tiesu. Farmācijas dievs noteikti ir gana apgādāts savos aptieku tempļos. Vēl turpinot šo pašu tematu – dakteris strādā 24 stundas diennaktī, rīt mums jāiet atrādīties, vai viss labi.

Protams, šis notikums ir nedaudz mūs apstādinājis, jo bija doma šodien doties tālāk. Tomēr, ja ticam zīmēm, kuras sastopam savā ceļā, tad tieši šādu esam saņēmuši – nekur nav jāskrien, tāpēc brauksim vēlāk. Vēl viena mācība par laika izpratni. Pateicos!