Nu, pasaki, cik sen jūs to perinājāt? Cik? Viss sākās kādā augusta naktī Lielvārdē, kad nācām mājās pēc svētku zaļumballes, par kuru arī varētu rakstīt stāstu, taču nevajag. Runājām, ka drīz vien vasarīgo laiciņu nomainīs rudens lietus un tad arī ziema būs klāt ar -40, vismaz tā solīja. Baigi tas neiedvesmoja un Kaspars teica – ko es domāju par ideju ziemu pavadīt siltākās zemēs. Man, protams, divas reizes kaut kas tāds nav jāpiedāvā, esmu gatava sakravāt savu ceļa somu ātrāk, nekā ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukuma vietu, lai gan darbs un jautājums, ko ar to visu iesākt kaut kur pavīdēja galvā, taču teicu – davaj, gluži kā pirms 4 gadiem, kad pēc 2 nedēļu šņapstīšanās piekritu precēties. Nebija tā, ka uzreiz nākamajā dienā sāku čekot aviokompāniju piedāvājuma klāstu, bija vajadzīgs laiks, lai tiešām saprastu, jā, mēs to darīsim. Arī galamērķis nemirgoja acu priekšā, tikai zinājām, ka tā būs Āzija, jo mūsu brauciena viens no mērķiem ir pārziemot neiztērējot kaudzi naudas, varbūt pat kaut ko ieseivojot. Par to arī rakstīšu, taču ne tagad.

Indija ir vieta manu sapņu piepildījumam, par kuru domāju jau 10 gadus kopš ieguvu stipendiju mācībāM Mahindrā, Indijā. Neaizbraucu, jo tad bija vajadzīgas visādas potes, kuras es nepanesu un sencīšu nervu saudzēšanas nolūkā paliku Latvijā. Draugi jau vairākus gadus piekopj metodi – kamēr mājās sausas kājas, labi, pēc tam prom uz Indiju. Pētīju arī Malaiziju, Tibetu, Ķīnu, taču pēkšņi atradās labs aviobiļešu cenu komplektiņš un šķita, ka viss par to vien liecina, ka jāizvēlas svēto govju zeme.

Piektdiena, 10.decembris, 9:30

Pamodāmies ap 6:30 no rīta pēc Indijas laika. Amēlija iet gulēt ap 8 vakarā un tikai loģiski, ka viņa jau agrā rīta stundā jūtas izgulējusies un gatava dienai. Vēl bija tumšs, saule mūsu krastā aust dažas minūtes pirms 7iem. Rīts patīkami silts, lai gan apmācies un pirms brīža sāka līt mūsu pirmais tropu lietus. Jūra ir saplūdusi ar debesīm, vien daži lielie akmeņi tālumā redzami kā haizivju spuras laužamies ārā no nemierīgajiem viļņiem. Naktī jūra trakoja tik stipri, ka šķita tūlīt iekāps gultā un aizskalos mūs atklātos ūdeņos. Visdzestrāk ir mūsu vannas istabā, pareizāk gan to būtu saukt par atklāto dušas telpu, jo griestu nav, tikai biezāka audekla moskītu tīkls atdala to no debesīm, tāpēc var iet dušā, neatgriežot ūdens krānu. Un, ja pēkšņi rodas vēlēšanās eleganti pasēdēt uz poda, tad tik pat eleganti tu izmirksti slapjš līdz ādai. To sauc par dabas ienākšanu cilvēka radītajā pasaulē tieši tāpat kā mežs ienāca pilsētā vienā no Ziedoņa pasakām.

Ēdam brokastis – Amēlija, kā ierasts, auzu putru ar pienu, es - avokado salātus ar graudu maizīti, kuru uzcepis kāds savāds vīrelis, kas ar mopiku to piegādā Fatimas stūra veikaliņam un ceļā satiktiem tūristiem par 5 Rs gabalā.



 Savukārt, Kaspars, jau pieminētajā stūra veikaliņā iegādātu biezpienu, kas drīzāk atgādina rūgušpienu vai jogurtu, loka iekšā kopā ar svaigiem augļiem. Svaigs – ne svaigs ir īpašs pārdomu temats, kas mani piemeklē visai bieži. Katru reizi, kad pasūtu ēstuvē sulu vienmēr gribu piekodināt pasūtījuma pieņēmējam, ka vēlos SVAIGI spiestu sulu un pēc mirkļa apraujos, jo viņiem nemaz savādākas piedāvājumā nav. Lūk, ko dara Ziemeļu puslodes iedzīvotāja prāts, kurš pieradis šķirot un likt visu plauktiņos – dabisks un no sērijas „chemical brothers proudly present”.

Pēc pusdienām, 14:05

Ar indiešu ēdieniem mums veidojas īpašas attiecības, pagaidām tikai draudzīgas un garšu kārpiņas patīkami kairinošas. Vēl ne reizi neesmu teikusi, ui, šo gan laikam labāk nevajadzēja ēst. Ir tik patīkami atcerēties katru maltīti un sajust kā mutē saskrien siekalas. Jau lidmašīnā uz Delhi nojautu – jā, ēdiens mani vilinās. Rīsi ar turku zirņiem, zaļajām pupiņām karija mērcē.  Viss ir ass un man tas iet pie dūšas.



Brīžiem gan prasās iedzert coca – colu, lai gāzētais dzēriens nomierina sakarsušo mēli, taču pēc tam atkal var ļauties ēdiena valdzinājumam.

Brokastis ir ēšanas fetišistu cienīgas. Mans ik rīta rotaļu partneris uz galda ir svaigs ananāss par nieka 25 Rs. Tas ir kā zaudēt nevainību ar mūža mīlestību – tik sulīgs, salds un veldzējošs, kuru nevar atēsties. Taču šis rīts pārspēja visus – avokado ar tomātiem un maizīti naan. Gatavs avokado ir dzeltenzaļš un to var ziest uz maizes kā sviestu. Tas nav 10 dienas jātur tumšā kaktā, lai nogatavojas. Šeit viss ir īsts un garšas piesātinātas. Banāni ir savādi saldi, tādus vēl nebiju garšojusi, mandarīni kā cukurs uz mēles. Orange juice netiek spiesta no apelsīniem, bet mandarīniem – dzer un no labsajūtas smērējies gar sienām.

Pirmās naktis tropos šķita tik siltas, ka droši varējām gulēt bez segas. Pēdējās divas naktis salām, jo segas šeit ļoti plānas. Līdzi paņemtais pārvalks glābj. Laikam sākam pierast pie karstuma. Ap pulksten 9:00 no rīta tiek ieslēgts lielais prožektors un neilgi pirms 15:00 tas norimst. Noteikti atceraties Laimas šokolādes tāfelīti „Rigonda”, kuru rotāja oranža rietoša saule palmas aizsegā. Katru vakaru mūsu „Rigonda” ir tieši tik pat krāsaina, kuru sargā noliekušās palmas. Un tā kukaiņu zuzēšana visas nakts garumā, tā palīdz iemigt. Moskīti mūs nemoka, kāds retu reizi pagaršo, no kā esam gatavoti, taču tas arī viss.

Laiskošanās ir viens no galvenajiem dienas uzdevumiem – nopeldēties, pazvilnēt saulītē, nosnausties, iziet goda apli pa ciemu un ar visiem sasveicināties. Hei, bebī, ir kā ikdienas mantra, kuru žūžo ciema sievietes un arī vīrieši, tie nevar turēties pretī Amēlijas valdzinājumam. Amim gan pagaidām nav pieņemama sasveicināšanās maniere – viegla vaigu paknaibīšana, tas viņai šķiet kā pāri darījums.

Iepirktās vietējo drēbes mums der kā uzlietas. Savādi – mēs tiecamies nēsāt „ali babas”, tīties viņu lakatos, taču indieši alkst pēc džinsām un moderniem T-krekliem. Mana vājība pērles ir likusi par sevi manīt, taču vēl turos, tikai vienu kaklarotu un rokassprādzi esmu atļāvusies iegādāties, kā zīmi par piederību šai jūrai. Un, ja jūs zinātu, kāds kaifs ir nekrāsoties, ar laiku kļūšu dabiski skaista :D

Pāris reizes esam izīrējuši motorolleri uz dienu par 200 Rs un pabijuši Palolem pludmalē, kas ir mazāka un skaļāka, visapkārt veikaliņi, restorāni un pilna krastmala ar zvilnētājiem. Tas tomēr nav mums. Vietējais centrs ir ciems ar nosaukumu Čaudi, tur jābrauc sestdienās, kad ir lielais tirgus, var iepirkt lētus augļus un drēbes. Mēs ar savu mopiku aizšāvām pēc saimniecībā noderīgām lietām. Ja Agonda ir kūrorts, tad Čaudi jau atgādina Indiju tādu, kāda tā ir – liels ļerpatnieks ar kārtību, kas saprotama vienīgi vietējiem. Interneta kafejnīcas ir ik uz soļa. Stunda maksā 40 Rs, nāc ar savu notebook un saņem kodu bezvadu netam.

Ar auto – rikšu nonācām vietējo lidojumu terminālā D1. Lidojumus izmanto situēti indieši, černīšus nesastapām. Indiešu meitenes džinsās ar padusēs pasistām D&G somiņām.

Agondā mums bija rezervēts bungalo uz 3 naktīm. Paldies Sandijai, kas visu samenedžēja. Pie baznīciņas nogriezāmies pa labi un gaismām rotāta aleja mūs sauca tuvāk jūrai. Goa dzīvo daudz kristiešu, tāpēc ciematā ir gan baznīca, gan lūgšanu vietas.



 Varēsim Ziemassvētkos nākt noķert svētku sajūtu. Vispār, esmu paņēmusi līdzi arī piparkūkas, lai svelmē atcerētos par sniega kupenām un eglītes smaržu.

„Simrose” (www.simrose-goa.com) ir pasakaini skaists pludmales māju... hm, pat nezinu kā to lai nosaucu, jūs sapratāt... ar savu „es”. Arī padārgs – 1200Rs par nakti, tomēr tā vērts, lai kaut reizi tur pārnakšņotu.




Biju notriekta no kājām, to reibinošo sajūtu nemaz tā nevar aprakstīt – palmu būdiņas ar terasi un pītiem krēsliem, restorāniņš ar skatu uz jūru, vietas, kur guļot spilvenos iečilot, palmas, sveces un bezizmēra „smilšu kaste” Amēlijai.



 Jūra, tā šalca, gaiss smaržoja pēc garšvielām un skanēja Coldplay. Neticami, it kā esi tālu prom no realitātes, taču kaut kas tevi ar to saista. Paņēmu Amēliju klēpī un stāvēju zem zvaigžņotas debess, veroties tumsā, kur dziedāja jūra. Laime, tad tāda tu esi! Gribēju kliegt, lai mani sadzird visi, kuru šeit nav, lai viņi dzird un jūt to, ko es. Lai notic, ka ir vietas pasaulē, kas dara laimīgu vien tikai tāpēc, ka ir. Tas bija laiks, kurš apstājās un vairs nekur neskrien, no šī brīža laiks tikai nāk. Mūsu ceļojuma „ēd” nodaļa bija sākusies. Mēs to baudām neskaitāmās garšas variācijās brokastīs, pusdienās, vēlā launagā. Mēs to izsijājam caur sevi, peldoties piena jūrā, minot zelta smiltis, tiekoties ar vietējiem un iepazīstoties ar ceļotājiem. Es katram novēlu to, ko piedzīvoju es!

Ar taksi no Delhi lidostas devāmies uz Europa Star Hotel. Kad taksis jau bija devies tālākos ceļos , sapratām, ka šī nav īstā viesnīca, pie kuras esam laipni izsēdināti. It kā gribētos teikt F**K, taču nevajag, galvenais ir nesacepties, tā ir mācība, kas jāapgūst pirms došanās uz Indiju, lai no viena maza f**k neveidojas lavīna ar sūdiem. Izsaucām auto – rikšu un par 50Rs devāmies pārsimts metrus tālāk uz īsto viesnīcu.

Viesnīca nekas īpašs, standartiņš par 1600 Rs ar brokastīm, kuras nogulējām. Istaba, protams, bez logiem. Visi bariņā atplīsām savā kabūzī uz kādām 4 vai 5 stundām. Lai gan laika starpība nav liela vien 3,5 stundas, tomēr jūtama, ja neesi īsti gulējis.

Ja jāapraksta apkārtne, tad jāteic, ka plastmasa ir darījusi skādi cilvēcei – visur mētājas visdažādākie iepakojumi, skraida suņi, mazās ieliņas izdangātas, uz ietvēm kāds kaut ko cep, elektrības vadi kā zirnekļa pinumi, taču ne tik regulāri. Satiksmē dodas ikviens – autobraucējs, rikšas, autobusi, velosipēdisti, skūteru īpašnieki, gājēji, arī kāds džedajs zirga mugurā, tomēr tajā visā ir sava burvība, kas man ir patīkama. Smaka? Nē, smaka nav tik traka, ne reizi vēl nav cirtis degunā tā, ka asarām jālīst.

Pamostoties sapratām, ka jābrauc uz New Delhi, kas ir kādus 16 kilometrus no lidostas. Autobusa pietura bija netālu no mūsu naktsmājām. Sajūtas dīvainas – visi skatās, kur tie bālie svešzemnieki tagad dodas. Kā jau „prātīgi” ceļotāji iekāpām vietējo autobusā, ar kuru tūristi nebrauc. Samaksājām 15 Rs par biļeti un priecīgu skatu vērāmies pa logu, jo mūsos vērās vēl vismaz 30 citi priecīgi skati, ar kuriem acu kontaktu nevēlējāmies veidot.



No šī brīža Amēlija kļuva par zvaigzni, kurai vietējie alkst pieskarties, nofotografēties kopā vai vienkārši viņu nobildēt un pajautāt kā sauc. Tas viss turpinās un šķiet, ka nebeigsies līdz brīdim, kad atgriezīsimies mājās. Braucot atjēdzāmies, ka esam bez kartes un noteikta galamērķa, Kaspars zināja, ka vēlamies redzēt India Gate, tas arī viss. Īstajai izkāpšanas vietai pabraucām garām, jo es notupīju. Kāds indietis man kaut ko prasīja, es nesapratu, tikai vēlāk iebraucu, ka viņš man jautājis, kur gribu izkāpt. Nonācām kārtīgā vietējo raičikā ar piečurātām ietvēm, govīm, ubagiem un milzīgu baru dažādu sabiedrības pārstāvju. Man joprojām viss patika it kā būtu izdzērusi, ko stiprāku un skatītos filmu par nezinīšiem brīnumzemē.

Pēc vazāšanās un Amēlijas nešanas uz rokām Kaspars pajautāja ceļu policistam. Viņi vienmēr ir gatavi ar tevi komunicēt vien prieka pēc un laipni pastāsta, kurp doties. Atkal jau izmantojām auto – rikšas pakalpojumus, kas, manuprāt, ir labākais pārvietošanās veids pilsētā. Rīgā tādu vajag, ar steigu! Nonācām India Gate, kur pirms kāda laika tika svinēti svētki, daudz cilvēku un slēgta iela, kas šo vietu savieno ar vadoņa pili. Pozējuši indiešu tūristiem, kuri bildē ar telefoniem, lēnām nogājām ceļu līdz pilij.

P.S. Zobus joprojām tīru tikai ar ūdeni no pudeles, lai gan liekas, ka Kaspars šorīt jau mauca vietējo stailā. Amēlija bāž mutē visu pēc kārtas, tam izsekot līdzi nav iespējams. 



Un tikko pie mājiņas atnāca padzerties cūka, kuru vakar poļi no blakus bungalo sabaroja ar gardumiem. Cūka apķērīga, zina, kur paika jāmeklē.

Lidojuma rītā, protams, sākās panika, jo somas iepriekšējā vakarā kārtoju līdz 1:00 naktī, taču visu nepabeidzu. Arī dzīvoklis vēl bija ārprātā, kuru vajadzēja atstāt daudzmaz pieņemamā stāvoklī, lai īrnieki nenobīstas. Protams, kam mums mājas, tās jāizīrē, kamēr esam prom. Ja Līga un viņas mazā mini kopija neaizbēgs, atgriežoties mums nebūs, kur dzīvot. Par to neiespringstam, gan mūs gaidīs jauks dzīvoklītis iestaigātajā rajonā, kur apmesties. Visu savu iepriekšējo dzīvi biju salikusi Depo kastēs, uz kurām rakstīts „Prieks pārvākties!”. Šo apgalvojumu labprāt apstrīdētu, jo tā ir mana 11. pārvākšanās reize pēdējo 10 gadu laikā un vairs tādu prieku kā pirmajās reizēs nevaru piedzīvot. Tomēr šī ir īpaša pārvākšanās, savādāka, nekā citas. Līdz nierēm izdzīvoju atbrīvošanos no liekajām mantām, klausoties Gustavo un Kaupera dziesmu par vēršanos vaļā un džemperīšiem ar „skauž”. Neticu, ka izmetu visus, gan kāds nejaukais apģērba gabals būs aizķēries, ar ko nāksies vēl pacīnīties pēc atbraukšanas.

Lidmašīna uz Delhi bija paredzēta 20:05, taču jau ierodoties uzzinājām, ka tā kavēsies. Kaut kur bija jānomoka 5 stundas, ka paskrēja ātri. Par laimi lidmašīna kavējās vien par 20 vai 25 minūtēm un Delhi piezemējāmies ar dažu minūšu kavēšanos. Pirmo reizi lidoju ar tik lielu gaisa autobusu. Jāsaka, ka serviss Finnairam ļoti labs, mūs baroja ar gardiem indiešu ēdieniem, varējām dzert tēju, kafiju, ūdeni un burbuļūdeņus.



Tomēr lielāko lomu spēlēja izklaides centrs – mazs ekrāns priekšējā krēsla atzveltnē. Amēlija lūrēja multenes un bija mierīga kā jērs, uz beigām gan krita nedaudz panikā, jo nevarēja iemigt, tomēr beigās izslēdzās un pamodās taksī, kad bijām ceļā uz viesnīcu. Es ar baudu noskatījos ”Inception” trešo reizi, dzerot colu un smaidot. 06:30 pēc Indijas laika piezemējāmies trešajā lielākajā pasaules lidostā.