PUNKTS. TĀLĀKAIS PUNKTS

03:48 Virsnite 1 Comments

Otrdiena, 15:30, 11.janvāris




Kanyakumari (Kanjakumari) būs laikam vienīgā vieta, kuru nebūsim izdzīvojuši līdz aknām. Templis vietā, kur saplūst visi piekrastes ūdeņi paliks bez mūsu pēdu nospiedumiem, jo stāvēt tik lielā rindā kā bērnībā pēc desām, nav mūsu spēkos, turklāt šis prieks +38 grādu lielā karstumā. Tas viss tikai tāpēc, lai tiktu uz kuģīša, kas nekad nevar būt par mazu, taču brīžiem tomēr ir un tāpēc svētceļotāji no visas Indijas, viens pie otra piespiedušies, vijas cauri pilsētiņas tirgus rajonam kā gara čūska, kas gatavojas apēst trusīti.




Mēs priecājāmies pa gabalu un noķērām labus skatus no Mahatma Gandi veltītā memoriāla. Onkulītis, kas šeit jau 40 gadus saimnieko, vismaz tā viņš mums vēstīja, brīdī, kad 2004.gadā lielais cunami vilnis triecās arī pret Indijas krastiem, memoriāla lielajā zālē mazgājis grīdu.




Brīnumainā kārtā palicis dzīvs, pats nesaprot kā. Vilnis nācis divas reizes, atsities pret mūra valni, atkāpies un ar tik pat lielu spēku atkal gāzies uzbrukumā. Daļa ēkas tikusi sadragāta. Šo notikumu atceras visi ciema iedzīvotāji, jo daudzi atvadījušies no brīnišķīgās zemes dzīves.
Taču savādāk Kanyukamari dzīve rit rāmu garu, tikai piekraste burbuļo, jo indietim atbraukt līdz punktam, kas iezīmēts pasaules kartē kā tālākais Indijā, nozīmē gūt apskaidrību un vēl lērumu labu notikumu turpmākajā dzīvē.




Šobrīd sēžu kāda maza ašrama namam uz jumta, sarunājos ar jums un dzeru melno tēju ar pienu, kas manā dzērienu kartē ir jaunums. Neesmu sajūsmā, taču nav arī lejama ārā. Karstums ir mitējies, drīz saulriets, taču dūmakainajās debesīs tas nebūs tik labi redzams, drīzāk jūtams.




Uz vienas no mūra sienu apmalītēm gozējas tomātu rindas, uz kādas citas virknē sasēduši kovārņi. Puika no Nepālas baro kucēnus ar no pusdienām atlikušo maizi un es atkal jūtos mierā ar sevi. Vakardienu varu droši nosaukt par lūzuma brīdi manā ceļojumā, jo pirmo reizi patiesi skumu pēc visa un visiem, pat negāju brokastīs. Taču Kaspars mani no šīs skumšanas burtiski izrāva un atveda pie kāda savāda Babas uz savādu ašramu, kur pirms kāda laika dzīvojuši mūsu draugi, kas šobrīd arī apceļo Indiju.




Bike Baba, tā viņu dēvē viņa sekotāji, ir 70 gadus vecs, kalsns vīrelis ar biezu dredu vītni ap galvu.




Ar moci vairs nebrauc, tagad tikai ar džipu, kuram prasās remonts pirms došanās uz ziemeļiem. Babam pavisam 7 tādi ašrami. Mūsējā dzīvo 3 mācekļi un pāris no Maskavas, kas uz Indiju brauc jau 10 gadus. Tagad arī mēs, taču tikai uz pāris naktīm.




Sākumā nezināju kā man šeit justies, jo chilimu es nepīpēju un īsti nesaprotu, ko Baba saka. Ļoti jānospriego smadzenes, lai sadzirdētu patieso vārdu savirknējuma nozīmi. Tomēr otrā diena jau ir man pieņemamāka, jo viņi domā, ka esmu kosmonauts un vairs neuzmācas ar ēdienu, dzērieniem un īpašu vēlmi komunicēt, ļauj man lasīt, rakstīt, mazgāt drēbes un pavadīt laiku ar Amēliju. Jā, Amēlija arī šeit tiek mīlēta. Baba viņai ir iedevis jaunu vārdu, tā „lielie” skolotāji mēdz darīt.




Tagad Amis ir Durgagiri. Durga ir dievība, ļoti spēcīga un pašpārliecināta, savukārt giri nozīmē piederību pie lielas ģimenes, dinastijas. Durga īsti gan neatsaucas uz šo jauniegūto vārdu un joprojām cīnās ar uzmanības uzplūdiem, kas aumaļām nāk no indiešu izcelsmes ļautiņiem. Savukārt, mani Baba sauca par MAMA, paņemdams aiz rokas, ātri nomurminājis – „come mama”, no rītiem ievilka mani virtuvē un iespieda pierē treknu „pumpu”. Tagad droši mājās palikušie var ļauties baumām, ka piederu kādai sektai, jo cilvēki taču tāpat vien uz Indiju nebrauc, tur taču nav ko redzēt! :)
Pēc šī ceļojuma ļoti vēlēšos satikt citus ceļotājus, kas bijuši Indijā, jo patiesi gribu uzzināt vai visiem gadās tik interesanti piedzīvojumi kā mums. Piemēram, pirms atbraucām uz Kanyakumari viesojāmies kādā indiešu ģimenē. Lieki piebilst, ka šos cilvēkus nepazīstam un mums joprojām nav ne jausmas, kāpēc viņi aicināja mūs pie sava ģimenes kopgalda. Runā, ka saņemt šādu ielūgumu esot liels pagodinājums, tā arī jutāmies, jo ģimene laipna, draudzīga un izglītota, mums nenācās runāt tikai par to, kas ir Latvija un kur tā atrodas.




Namamāte ir pediatrs, namatēvs, kā vēlāk izrādījās, ir liels priekšnieks, kas atbild par strappilsētu autobusu satiksmi Tamil Nadu. Namamātes tēvs kādreiz strādājis Shell, kopš aizgājis pensijā piepelnās kā advokāts. Ģimenē aug divi bērni – meita un dēls, vienīgais vārds, kuru atceros ir Edna – tā sauc meitenīti, pārējie diemžēl kaut kur pazuduši manu atmiņu labirintos. Liels bija mans izbrīns, kad ieejot mājā ieraudzīju izrotātu eglīti un Bētlemītes instalāciju, taču ko tur brīnīties, Indijā dzīvo daudz kristiešu. Pusdienas bija gardas, pat ļoti. Protams, nācās piedzīvot arī abpusēji neveiklus brīžus, kad galdā cēla šmorētu cāli un man diemžēl bija jāpaziņo, ka nevarēšu nogaršot šo noteikti labi pagatavoto putnu. Pēc sarunām un kopīgas mielošanās mūs nogādāja vietējā autoostā, kur knapi ierausušies autobusā braucām uz tik daudz apspriesto ciemu.
Trešdiena, 09:30, 12.janvāris
Rīts sākās ar mantu kārtošanu, jo pēc stundas mūs gaida vilciens, kas beidzot Virsnīšu ģimeni nogādās Keralas štatā.





Kovalam pludmale būs mūsu pirmā pieredze šajā brīnumainās dabas vietā. Uzklausījuši ieteikumus dzīvei, saņēmuši rudrakšu un Šivas krelles, atvadījāmies no Babas. Amēlijai viņš pareģo dzīvi Indijā kā gaismas nesējai, kas taisīs pudžas un palīdzēs cilvēkiem. Viņai nekad nestrādās, jo visi strādās ap viņu. Mēs pie Babas esam nokļuvuši tikai un vienīgi meitas dēļ. Viņiem abiem savi uzdevumi risināmi, mēs tikai šajā gadījumā noderējām kā pavadoņi savam lieliskajam bērnam. Kad Amim paliks 18 gadi viņa labprātīgi dosies uz Indiju un šeit paliks, mēs ar Kasparu tā arī mētāsimies starp dažādām zemēm un būsim bieži viesi Indijā. Ar saviem spriedumiem par šiem pareģojumiem nesteidzos, gan dzīve pati parādīs kā viss notiks, ko tur lieki galvu lauzīt.
15:50, 12.janvāris
Esam paēduši mūsu pirmās pusdienas Kovalam pludmalē un tikko ievācāmies jaunajā mājvietā ar skatu uz piekrasti. Mums ir dzīvoklītis ar terasi, lielu guļamistabu, virtuvi, kur paši beidzot arī kaut ko gatavosim.




Tik labas kvalitātes dzīvojamo platību Indijā manas acis vēl nav skatījušas. Par to visu maksāt 600Rs diennaktī šķiet pat pārāk pieņemami.
Uz Kovalam no Kanyakumari iespējams nokļūt ar vilcienu, taču jābrauc līdz Keralas galvaspilsētai. Divās ar pusi stundās bijām klāt. Cik samaksājām? 62Rs, labi ne? Sapratām, ja vēlēsimies tālāk ceļot ar vilcienu, būs jārezervē biļetes slīperu klasē, jo lai tiktu sēdošajā ir gandrīz jāzaudē dzīvība, cīnoties pie vilciena durvīm. Likās, ka katrs zemākās klases vagons ir kā Noasa šķirsts, kurā palikušas vien dažas vietas zvēriem, kuri pirmie tajā ielauzīsies. Nežēlīgi. Pirmo reizi atspērusies spiedos ārā no vilciena, turēdama Amēliju, kas pēc tam grozīdama galvu teica ĀRPRĀTS!
Trivandruma ir skaļa pilsēta kā jebkura cita Indijā, taču ar Chennai piedzīvoto salīdzināt nevar un nemaz nevajag. Tikko izkāpuši no vilciena nolīgām rikšu un par 170Rs nokļuvām 15 kilometrus attālajā Kovalam ciemā pie jūras. Zvejnieku ciemats ir mazs, patīkami kluss un sajūtās uzjundī laiku, ko pavadījām Goa. Beidzot miers pēc garajiem pārbraucieniem un cilvēku straumēm. Man šeit patīk!

You Might Also Like

1 komentārs:

  1. Vergturi! 15 km nabaga babajs jūs rikšā vizinaja uz ciemetu! :D
    Moiše tāds dusmīgs visās fotogrāfijās...koloniztators.

    AtbildētDzēst