tag:blogger.com,1999:blog-17715240560356941882024-03-14T01:29:45.582-07:00WELCOME TO MY WORLD!art of livingVirsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.comBlogger35125tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-11889869569231339242011-08-01T04:17:00.000-07:002011-08-01T04:17:24.340-07:00Es tur biju.<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgCqtichRWNAKw5jZKbCh-Qxh7jBBmpbRJVY1nBQcn6SqWpbZpq5QE15kTdAfHGRkEz4Q3Eg4q1krDSQfxZ0ZtVjpkRkn0UsGb1ehAkCJ04Np8xbaIRJZW7XRqykH8n2oCs0eiDqNVTv4s/s1600/IMG-20110724-00400.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgCqtichRWNAKw5jZKbCh-Qxh7jBBmpbRJVY1nBQcn6SqWpbZpq5QE15kTdAfHGRkEz4Q3Eg4q1krDSQfxZ0ZtVjpkRkn0UsGb1ehAkCJ04Np8xbaIRJZW7XRqykH8n2oCs0eiDqNVTv4s/s320/IMG-20110724-00400.jpg" /></a></div><br />
Šorīt „čivinātāju” interneta mājvietā izlasīju kādas meitenes piezīmes – „Es baidos no cilvēkiem, kuri neceļo” , klusi nopriecājos, ka drīkstu sevi izslēgt no aizdomās turamo loka, jo pirms nedēļas atgriezos no Romas. ROMA! Draugi, kuri redzējuši Romu diezgan skeptiski grozīja galvu, zinot mūsu fikso plānu, jo pāris dienas sparīgi pulsējošas vēstures metropolē ir vairāk nekā par maz, lai neteiktu, ka tas vispār nav nekas. Un tomēr biļetes jau bija nopirktas divus mēnešus pirms brauciena – dāvana Kasparam dzimšanas dienā, taču „mazais ātrais” kaut kā nejauši sakritis ar manu vārdadienu un ģimenes visjaunākajam gadījās ieplānotas brīvdienas laukos.<br />
Divi mēneši aizlidoja, aizjoņoja, pazuda vai vienkārši šķita, ka nekad nebija bijuši un labi, ka tā, neatlika laika trīties lidojuma gaidās, protams, laika pietrūka arī, lai atdzīvinātu atmiņas par reiz iegūtajām zināšanām Romas vēsturē. Nekas, ceļvedi lidmašīnā izrāvu no vāka līdz vākam, iemācījos dažus izteicienus itāliešu valodā un biju gatava atdoties Romai.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgMS5bAvoHtHnneCpCLsi5CWQrKMk33LLjNy6odbKFhg6WckBjVzn9LPvsmNZ6_Jn1WIvxBPv-o4jrumKr-fqz66unP-iCOmbU8sL8BIsztBXrvDGdGt0_aT8yvcTx_fLPxLtfmyays3F0/s1600/IMG-20110724-00413.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgMS5bAvoHtHnneCpCLsi5CWQrKMk33LLjNy6odbKFhg6WckBjVzn9LPvsmNZ6_Jn1WIvxBPv-o4jrumKr-fqz66unP-iCOmbU8sL8BIsztBXrvDGdGt0_aT8yvcTx_fLPxLtfmyays3F0/s320/IMG-20110724-00413.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhsh2gpq6eEG54thNnsqC7CtEGMXSLeTkesHbpMn2ExGqh_9GB9C-zu09YOii0ejYbezC0QUZQZb0Plj8t4FgLwwd5CwKwpuRzmihWPbwwUkCfT-aVdytmQgrM7YxnHr6_pX5f0bgTRunU/s1600/IMG-20110725-00416.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="240" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhsh2gpq6eEG54thNnsqC7CtEGMXSLeTkesHbpMn2ExGqh_9GB9C-zu09YOii0ejYbezC0QUZQZb0Plj8t4FgLwwd5CwKwpuRzmihWPbwwUkCfT-aVdytmQgrM7YxnHr6_pX5f0bgTRunU/s320/IMG-20110725-00416.jpg" /></a></div><br />
Liels ieguvums bija mūsu dzīves vieta Romā, jo tā divus latviešus veikli iemeta romiešu ikdienā un deva iespēju sajust vietējo noskaņojumu bez tūristu plūdiem un zibošām pilsētas kartēm, kur vien acis piesien skatienu. Mitinājāmies dzīvoklītī mājas bēniņos, kurā dzīvo puisis no Latvijas un mācās kino pasaules zinības. Kamēr šis Latvijā, mēs gulējām viņa gultā, sēdējām uz viņa balkoniņa, šeptējāmies viņa virtuvē, arī viņa dzīvokļa biedrs bija kļuvis par mūsu padomdevēju. Paldies vislielākais, jo Pigneto rajoniņš 6 tramvaja pieturu attālumā no Romas centrālās stacijas Termini ir dzīvāks par dzīvu. Tāda Andrejsalas un Kalnciemielas veiksmīga sintēze ar krāmu tirdziņu, vīnošanu, čalošanu vakaros un svaigu zaļumu, dārzeņu un augļu andeli rītos, protams, izņemot svētdienas, jo tad visi dodas uz Vatikānu saņemt pāvesta svētību.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgBYNfIbMBeZIV3U8HdEOozuNxRchSZged-3OmFYoOyrcu-w4W-kia-IC-BgBf-AlzlpvholDjFcNigwyVGtcj3aEAUqp6Qj51HyPbNxhqmaB2b45AMXbbOm13AREhB34QUFHNO6dz1tXo/s1600/IMG-20110724-00411.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgBYNfIbMBeZIV3U8HdEOozuNxRchSZged-3OmFYoOyrcu-w4W-kia-IC-BgBf-AlzlpvholDjFcNigwyVGtcj3aEAUqp6Qj51HyPbNxhqmaB2b45AMXbbOm13AREhB34QUFHNO6dz1tXo/s320/IMG-20110724-00411.jpg" /></a></div><br />
Champino lidostā ieradāmies īsi pirms 23:00 vakarā un uzreiz tikām autobusā, kas nogādā atbraucējus līdz pilsētas centram – tā dēvētais shutle bus. Nemaksā dārgi – 4 EUR līdz centram un 6 EUR no centra līdz lidostai, ja pērk biļetes turp – atpakaļ, var iekļauties 8 EUR budžetā. Ar taksometra vadītājiem, ir iespējams atrast kopīgu valodu, par 25 EUR. Zinājām, ka iebraukuši Termini stacijā jāmeklē 5. vai 14. tramvajs un rūpīgi jānoskaita līdz 6, lai zinātu, kad izkāpt. Pajautājuši ceļu vietējam taksistam drīz vien nokļuvām tur, kur paredzēts. Vienīgi nespējām paiet garām mazai „saldējumnīcai” un katrs notiesājām pa kārtīgam gelato, kura garša izmīlēja ikvienu garšas kārpiņu uz mūsu mēlēm. Piezvanījām Bārtam, kurš solīja atvest dzīvokļa atslēgas un visu izrādīt, iepazināmies ar bijušajiem Bangladešas un Indijas iedzīvotājiem, kuru Romā ir atliku likām un atstājuši mazo ceļa somu mājvietā, saplūdām ar Pigneto rajoniņa iedzīvotājiem.<br />
Nākamajā rītā jau agri biju ieplānojusi doties uz Vatikānu, jo svētdiena, taču miegs darīja savu un kur galu galā steigties – ir taču brīvdienas, Amēlija pie omes un nav jāceļas 7:00 vārīt piena putru, tāpēc nošņācām līdz pulksten 10:30 pēc mūsu laika. Pastaigas solī nonācām līdz kafetērijai, kas pēc savas būtības un atmosfēras atgādina franču maiznīcu Vecrīgā, apēdām pa smalko miltu izstrādājuma produktam, iemalkojām kakao un kafiju un pilsētas apmēru izzināšana varēja sākties. Jāatzīst, ka sabiedriskā transporta sistēma Romā ir ekselenta – metro, tramvaji, autobusi, viss darbojas nevainojami un biļetes cena par vienu braucienu... hm, tik pat, cik pie mums Rīgā, pērkot pie transportlīdzekļa vadītāja – 1 EUR jeb 0,70 Ls.<br />
<br />
Termini stacija visas dienas kalpoja kā atskaites punkts un orientieris. Visātrākais, protams, ir metro – 10 minūtes un esi kilometriem tālu no punkta, kurā biji. Vatikāns – jā, ar to arī bija jāsāk. Liela un varena Sv. Pētera bazilika – mākslas darbs mākslas darbā, mīlīgs skats uz visiem pakalniem no tās kupola un nedaudz drebulis kājās nākamajā dienā pēc vairāk, nekā 500 pakāpienu pievarēšanas abos virzienos. Diemžēl muzeji, Siksta kapela un Rafaela zāles palika neredzētas, jo bijām ierobežojusi sevi laikā un vairāk par visu tomēr katrā no ceļojumiem mūs interesē vietējo dzīve, sadzīve, lietu kārtība un atmosfēra. To arī noķērām un atļāvāmies katru dienu nosnaust diendusu – agrāku vai vēlāku, taču kā kaimiņš Bārts sacīja – vietējo respekta cienīgu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiM6XLj9UOLDWrrpWAFOzd_xCZ5S87HlwFGFv7aK0UVylbyV0ds0ZEUjYbP5E2XOcoeMDeiqiCGuqTXWEK2uDrYJ4MwyDTqLRCCGI3Z97n1MqOb5qj3G8ofBDI2P0c3q5j4fn3ZrYHnB90/s1600/IMG-20110724-00399.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiM6XLj9UOLDWrrpWAFOzd_xCZ5S87HlwFGFv7aK0UVylbyV0ds0ZEUjYbP5E2XOcoeMDeiqiCGuqTXWEK2uDrYJ4MwyDTqLRCCGI3Z97n1MqOb5qj3G8ofBDI2P0c3q5j4fn3ZrYHnB90/s320/IMG-20110724-00399.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh_Sl8Pi0ec8Xhs1fV1kjtaUBX_pLNHQevJMjcWXDxKddbaJNza4JChT0DCeLi0OSsBn7Unv3t0hhj1Uki8y6t6YOVcGIdngwYNSh6LJWrPKVXA17CSOf2J8ejZZxjq7OdzxppDlokdmTY/s1600/IMG-20110724-00403.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="240" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh_Sl8Pi0ec8Xhs1fV1kjtaUBX_pLNHQevJMjcWXDxKddbaJNza4JChT0DCeLi0OSsBn7Unv3t0hhj1Uki8y6t6YOVcGIdngwYNSh6LJWrPKVXA17CSOf2J8ejZZxjq7OdzxppDlokdmTY/s320/IMG-20110724-00403.jpg" /></a></div><br />
Spāņu kāpnes, Trevi strūklaka, Kolizejs un forums no ārpuses, pusdienās pasta un pica, vēl pa kādam gelato, sarunas ar ceļā satiktajiem un pirmā diena Romā cauri. Nākamajā atļāvāmies pievērst vēl mazāku uzmanību vēsturiskiem skatiem, taču iepirkšanos pie gardumu stigotājiem nebijām gatavi laist garām ne par kādu naudu. Varbūt lieki laiku izšķiedām, izstāvot rindu Kolizejā, bet lai, jo Kaspars bija saklausījies stāstus par asins smakas un cīņas garšas spēju sajust, ieejot varenajā celtnē un vēlējās pārbaudīt šī apgalvojuma patiesumu. Paldies, Dievam, neko zvērīgu nemanījām un amfiteātris izskatījās tā kā amfiteātrim jāizskatās. Ja reiz, kas līdzīgs dzīvē jau redzēts (biju Veronā), otrreiz skatītais vairs tā nepārstiedz. Un vai maz vajag? Ne jau pēc pārsteiguma braucām uz Romu. Atzīšos, ka Palatīnu un Romas forumu tā arī neizstaigājām, noteikti nebijām vēl daudzās svarīgās vietās, taču silto vakaru prieku un Romas eleganci gan izjutām. Pēdējais vakars pilsētā bija vairāk, nekā izdevies – naksnīgais Panteons, Navona laukuma mākslinieki, breika dejotāju pārdabiskie triki un operas skaņas, sēžot uz Spāņu kāpnēm, sagrieza galvu un lika iemīlēties pilsētā, kura pati par sevi izstaro mīlestību. Vismaz tā mēdz teikt, lai gan man vairāk šķita, ka gaisā virmo erotika un kaisle, lai mīlestība paliek Venēcijas pārziņā.<br />
<br />
P.S. Gadījās vēl kāds notikums, kas mani nošokēja līdz baltām pelītēm. Kaut kā vienmēr pamanos nokļūt savdabīgās situācijās. Šodien par to iesmeju, taču todien – gandrīz izslēdzos no savas aplamās rīcības. Šī ir tāda pus grēksūdze, ceru, ka mans dzīves biedrs pacietīgi klusēs, jo viņam bija tas gods būt klāt un skatīties ieplestām acīm!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-90559332945788144962011-03-14T05:21:00.000-07:002011-03-14T06:08:51.545-07:00INDIJAS āfterefekti<i></i>Pirmdiena, 14.marts<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEixPapNilYsdfcpbOwOrEDzva1RW8kf5DyKxlrim4vT657b66PZST4fj__1_hkGbazIM3fvPLawuOoZLXxyXroKS5jzn9ac8ko9E010NdulID6VLqSMe2AsjEzqmiA7iiHr8xTLVTZrJ4A/s1600/rumbina_daug.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="240" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEixPapNilYsdfcpbOwOrEDzva1RW8kf5DyKxlrim4vT657b66PZST4fj__1_hkGbazIM3fvPLawuOoZLXxyXroKS5jzn9ac8ko9E010NdulID6VLqSMe2AsjEzqmiA7iiHr8xTLVTZrJ4A/s320/rumbina_daug.jpg" /></a></div><br />
<i>bilde no http://www.dziedava.lv/</i><br />
<br />
Esmu mājās jau 2 nedēļas, tas ir <i>official</i>. Atgriešanās ir bijusi daudz vieglāka nekā es atļāvos ticēt, varbūt tāpēc, ka Indija man aiztaupīja kultūršoka piedzīvojumu un mājas man izrādās nozīmīgākas nekā man jebkad ir šķitis. Lai gan vienmēr par savām mājām esmu saukusi cilvēkus, nevis dzīvokli Nr.12A adresē VisskaistākāielaRīgā 34A, labprāt drebinādamās izsoļoju cauri savam Klusajam centram, brokastīm nopirku kausēto <i>Dzintariņu</i> piemājas veikalā, kur vairs nedzīvoju un parunājos ar paziņām, kuri man pavēstīja par lielo bezcerību, kas valda visapkārt. Un tomēr viņa mani neskar, varbūt tā ir enerģija, kas brīvi cirkulē manos šūnu miljonos un prātu nepiesārņo ar pieņēmumiem vai bailēm, kas virmo gaisā. Tomēr saprotu, ka šī krātuve mūžam nebūs pilna, ja atkal sevi dedzināšu vai visu uzkrāto spēku izšaušu gaisā kā raķetes vecgada vakarā. Tāpēc neiesaistos bezjēdzīgās sarunās, neklausos citu čīkstēšanā un nečīkstu pati, kaut galva kā spainis, kas pilns ar visu pavasara labumu. Ignorēju tos, kas mani sauc par šausmīgu sievieti, jo esmu atļāvusies svētajā Indijas mucā piebērt nedaudz patiesības seruma. Manas patiesības, jo uz mūžīgiem laikiem der ielāgot, ka dzīvojam pasaulē, kurā nav labā un sliktā, neviens notikums savā būtībā sevī neiemieso šķīsto oreolu ap sevi vai elles ugunis, viss ir mūsu nostājā un attieksmē, kas piešķir lietām, cilvēkiem un vietām īpašības kā zīmi, kas turpmāk jānes. Nosodīt un gānīties – tas mūsu katra paša ziņā, jo mēs esam tie, kas sev iecērt visdziļāko brūci ar pašpasludinātam „ļaundarim” mesto akmeni. Manī ir pāris nopietnas brūces, kuras noteikti sadzīs, ja neizlikšos tās neredzam. Iesaku arī jums reizi pa reizei nolaizīt savas, lai rētas ātrāk izzustu. Droši varat braukt uz Indiju, ja šķiet, ka tas palīdzēs, jo šis ceļojums mani piespieda ieskatīties sevī un beidzot sākt sarunu, kuru biju atlikusi līdz labāku laiku atnākšanai. Labākais laiks ir <b>TAGAD</b> un cik labi, ka tagad būs vienmēr. Indija patiesi ir <b><i>INCREDIBLE</i></b>, tā vienmēr paliks līdz galam neizzināta un tāpēc vilinās visus, kam patīk okšķerēt un rakt. <br />
Un ja par ceļošanu, tad šorīt uzietā atziņa <b>www.twitter.com</b> par to, ka ceļojumi ir kā grāmata, kuru lasām, bet ja to nedarām, tad katru dienu nākas lasīt vienu un to pašu lapas pusi, tikai apstiprināja sevis izzināšanas ceļu, metoties karuselī un klejojot cauri citādajam. Gribi vai nē, taču nākas izvērtēt savu <i>starta paket</i>i, kura iedota līdzi, ierodoties šajā pasaulē un laiku pa laikam satikties ar stingro žūriju, kas dzīvo katrā no mums.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi8ClOLWUhb34KOj9QzRKFyk0cF2sBmVxQ_I-H5cjBC_gOdQg7CJsA2tA0t9wz-hsnOvZORDRhx4NIdpjWESCqnK-LFDHN1IJ_eus779Tl7EzqX_bChunSScdqlgNppNOv9Zu1VKOzUoaQ/s1600/India_book.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="220" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi8ClOLWUhb34KOj9QzRKFyk0cF2sBmVxQ_I-H5cjBC_gOdQg7CJsA2tA0t9wz-hsnOvZORDRhx4NIdpjWESCqnK-LFDHN1IJ_eus779Tl7EzqX_bChunSScdqlgNppNOv9Zu1VKOzUoaQ/s320/India_book.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
P.S. Pēc 94 dienām TUR ir izveidojies lietu saraksts, kuras turpmāk vienmēr būs manā <i>must have</i> sarakstā. <i>Lonely Planet</i> <b>http://shop.lonelyplanet.com</b> jeb „Vientuļā planēta” , lai arī smaga, taču apjomīga un ļoti noderīga, jo īpaši tad, kad esi citā pasaules malā piķa melnā naktī noguris un izmisīgi meklē naktsmājas. Kasparam ir trāpīgs teiciens – uzticies <i>Lonely Planet</i>, nevis taksistiem, es tikai varu pievienoties.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgTYI_DAYFwjjOCObHHTGUc0Ji1Z7n1OAw46gmAf1gv-mBPYMV9_0J-A1ZNwzHidverKkc9kqZ1kWGMIkCmzrF2YIB56q37rlXfD8I5K0T1hO6oG8bnXTf6j4tCv4Egauw7snXGDVEhub0/s1600/lafuma.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgTYI_DAYFwjjOCObHHTGUc0Ji1Z7n1OAw46gmAf1gv-mBPYMV9_0J-A1ZNwzHidverKkc9kqZ1kWGMIkCmzrF2YIB56q37rlXfD8I5K0T1hO6oG8bnXTf6j4tCv4Egauw7snXGDVEhub0/s320/lafuma.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
<i>Lafuma backpacks</i> <b>http://www.lafuma.com</b> – uzticamas ceļa biedrenes, kurām nācies būt visdažādākajās noliktavās, vilciena vagonu tumšākajos pakšos, skudru taku ceļā un piebāztām ar it kā svarīgām mantām – izturēja godam un joprojām izskatās kā tikko iegādātas. Paldies <i>Gandrs</i> puišiem, kas sakonsultēja Kasparu un paldies pašam Kasparam, kas nežmiedzās, bet vienkārši ņēma un nopirka.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjnhCtNxiX2nqZ98eONPZGyeALMUOZeUHJCNwns7P5zWap-jpyJRDzrsjBsdBD1wXaiy8A9DZLwYEoVWegbbvsXGto4cwQQ4pLedcwVELqh17VKNUS3FpbcmWzCV8DGC9VAHTZ5O25EJzw/s1600/crocs_white.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="199" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjnhCtNxiX2nqZ98eONPZGyeALMUOZeUHJCNwns7P5zWap-jpyJRDzrsjBsdBD1wXaiy8A9DZLwYEoVWegbbvsXGto4cwQQ4pLedcwVELqh17VKNUS3FpbcmWzCV8DGC9VAHTZ5O25EJzw/s320/crocs_white.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
<i>Crocs gumijčības</i> <b>http://www.crocs.eu</b> – atvainojos visām sievišķīgajām būtnēm, kurām augstpapēžu apavi saauguši ar pēdām (starp citu, ir arī augstpapēžu crocs, ja kas), jo varbūt šīs jancīgā paskata iešļūcenes nepaceļ sievieti Afrodītes augstumos, toties notur kājās stundām ilgi un ik rītu pēc ziepju dušas izskatās svaigas un gatavas valkāšanai.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgeSQMTWKRnsUrRX3wpd-Di5gcuLZwZ3yKeBB1GuCWWtFSBMxY8c97WLKU6y9m97CmYKZMzFzP6Xah-DcFdxdFwBQfln2JmeUZAQqMDgw2i-Z_Oa8PLUWuU93Uij-WhZorgY110P3eIGuI/s1600/Deneze_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgeSQMTWKRnsUrRX3wpd-Di5gcuLZwZ3yKeBB1GuCWWtFSBMxY8c97WLKU6y9m97CmYKZMzFzP6Xah-DcFdxdFwBQfln2JmeUZAQqMDgw2i-Z_Oa8PLUWuU93Uij-WhZorgY110P3eIGuI/s320/Deneze_1.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Visbeidzot kaut kas arī bērniem – <b>http://www.deneze.lv</b> jogu bikses, krekliņi un visādi labumi no trikotāžas, kas izceļojās ar Amēliju, izvārtījās smiltīs un izsēdēja visus krēslus un ielu apmalītes, taču joprojām ir velkamas.<br />
<br />
Saka, ka lietām pieķerties nav vērts, taču, ja ir labas lietas, kuras patiesi noder, esmu par pieķeršanos.<br />
<br />
P.P.S. Sveiciens vārda dienā, Matilde!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-35320505548969531552011-03-01T07:33:00.000-08:002011-03-01T07:33:43.595-08:00PUSDIENAS AR KARALIENI jeb BRAUCU MĀJĀSCeturtdiena, 17:00, 24.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqdE7pVWHruWcnFcJkNsgIE8t9gvhG3TyuMpEQfIOp4fIXsplvsq7XjGuaQNqscyXftrv4jl0CtPi86W6q7n6RJp0iPkIBBGaJ3qBrRUWRH2gtcaUeqTzQ9yliKd7bj1SWvHyjHQLjt6U/s1600/060_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqdE7pVWHruWcnFcJkNsgIE8t9gvhG3TyuMpEQfIOp4fIXsplvsq7XjGuaQNqscyXftrv4jl0CtPi86W6q7n6RJp0iPkIBBGaJ3qBrRUWRH2gtcaUeqTzQ9yliKd7bj1SWvHyjHQLjt6U/s320/060_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Esam Mumbajas lidostā visaplamākās sistēmas sagūstīti un mēģinām novilcināt laiku līdz lidojumam uz Deli, kas ir 20:20 pēc vietējā laika. Kas ar jums ļautiņi ir? Vai tiešām jūs esat dumjākā pasaules tauta? Daudzi gānās, ka latvieši nav diez cik apveltīti ar saprātīgu domu gājienu, taču indieši pārspēj visus, pat mūsu skaudība līdzās nestāv.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHwWxGliRimqhFlzuWVWQi_aYBai_nwoo_GW3khpLoaUMNykujwnihlrBmxvdz_ZEM9MqU1sDlyK1O0pYsbjdaquoPN0OmZkeuxS-275Slhrhyv4RyYfLGAJSi6MTXMeJTInpKrDmTIV8/s1600/003_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHwWxGliRimqhFlzuWVWQi_aYBai_nwoo_GW3khpLoaUMNykujwnihlrBmxvdz_ZEM9MqU1sDlyK1O0pYsbjdaquoPN0OmZkeuxS-275Slhrhyv4RyYfLGAJSi6MTXMeJTInpKrDmTIV8/s320/003_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mumbajā ieradāmies šorīt agri no rīta un pirmo reizi ceļojuma vēsturē izmantojām iespēju „aizbraukt garām savai pieturai”, kas mums maksāja 2 stundas laika, lai nokļūtu atpakaļ 20 miljonu pilsētā. Kuļoties atkal ar kārtējo vilcienu, nācās braukt kopā ar baru indiešu „ono” grupējumu, kuri kārtējo reizi uzstājīgi prasīja naudu un visi, protams, deva. Tad vēl tās „dziedošās” meitenes, kas nekaunībā pārspēja transvestītus un kāda sieviete ar apdrukātām lapelēm, kuras vēstīja par kādu kārtējo izmisušo ģimeni, kam vajadzīga nauda. Arī šis triks ir ne reizi vien pieredzēts, tāpēc kad nekaunīgā kundzīte uzstājīgi diedelēja naudu, teicu, ka man arī nenāktu par ļaunu kāda neliela palīdzība un pastiepu savu roku, lūdzot naudiņu. Šī iedeva arī – manas pirmās godam izmangotās 10 rūpijas jeb 12 santīmus. Vēlāk gan dāma sacēla traci, sakot, ka es no viņas esot paņēmusi 40 rūpijas un pieprasīja tās atdot. Pēc pāris mājieniem par fizisku iespaidošanu par nejauko melošanu, policijas piesaukšanu un lekciju par to, ka Dievs visu redz, sieviete norimās. Atdevusi viņai 10 rūpijas, „laipni” palūzu nozust no apvāršņa.<br />
<br />
Mumbaju praktiski neredzējām, tikai tik, cik braucot ar rikšu no vilciena stacijas uz lidostu. „Rindu mājas”, kā slavenos Mumbajas graustus nodēvēja Kaspars, cieši saspiedušās viena pie otras, kur vien skaties – putekļi, piesārņotais gaiss tik neizturami smags, ka asaroja acis, arī smaka, lika aizrauties elpai. Mūsu plāns – atstāt somas lidostā un pēc tam ar vilcienu doties uz promenādi un pāris nozīmīgākajām Mumbajas pilsētas vietām, lai apjaustu bagātas metropoles un nabadzīgo rajonu līdzāspastāvēšanu, izgāzās. Vēl nekad līdz šim nebijām sastapušies ar tik savdabīgu lidostas politiku – ja reiz esi tajā iegājis, vairs no tās nedrīksti iziet. Viss it kā drošības apsvērumu dēļ, kas mani dara aizdomīgu, jo pat Londonā, kas ir histēriski piesardzīga, nekas tāds nav piedzīvots. Nezinu, ko nozīmē terorakti, varbūt tāpēc arī neesmu līdz sirds dziļumiem iejūtīga. Somas, protams, ir iespējams iečekto labu laiku pirms lidojuma, taču kāda tam nozīme, ja esi spiests palikt lidostā. Ir bagāžas glabātava, kas maksā pārāk daudz, lai to izmantotu un visapkārt „jaukās” sievietes, kas nemitīgi vēlas pieskarties Amēlijai. Vienai diemžēl nācās samaksāt par visiem indiešu stulbajiem gājieniem un noklausīties manos sprediķos par domāšanu pirms darīšanas. Vienīgais, ko viņa varēja teikt sevis un savu līdzinieku aizstāvībai bija kaut kas par to, ka indieši ir nevainīga tauta, visas pasaules ciešanu nesēji un to, ka mēs – rietumnieki nezinām, kas ir mīlestība. Muļķības, paranenormālie reliģiju fanāti, kuriem nav ne mazākās cieņas pret zemi, kurā viņi dzīvo, kakā silē, no kuras ēd, aiz sevis atstājot tikai netīrību un nelāgu smaku, vai tāda ir nevainīga tauta? Arī manā kontā ir rīcības, ar kurām nelepojos, taču šķiet pasaules gals no tām diez vai varētu izcelties, taču turpinot dzīvot tā kā šie ļautiņi, tikai kārtējais mesija mūs varēs glābt no iznīcības. Ceru, nākamajā dzīvē neizvēlēšos būt viena no viņiem, lai iemācītos pievaldīt mēli.<br />
Mūsu draugi, kuri Indijā jau ir trešo reizi, vienmēr apgalvo, ka indieši taču ir tik tīrīgi – lai arī, cik nabadzīgi, allaž svaigi mazgātās drēbēs, pirms ēdiena gatavošanas beržas kā negudri, tīra zobus līdz asiņo smaganas. Tas ir labākais joks, kādu līdz šim nācies dzirdēt – tīrīgi! Lai dzīvo tīrība, urrā!!!<br />
<br />
Šodien no sirds priecājos par došanos mājās, jau iztēlojos kā dziļi ieelpoju, izkāpjot no lidmašīnas Helsinkos. Man ir bijušas neskaitāmas vērtīgas mācības šajā zemē, taču mācību apmaiņas programmai ir jāliek punkts, turpināšu izglītoties kādā tīrākā vietā.<br />
<br />
Pirmdiena, 9:03 pēc Latvijas laika, 28.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhMsR2gjq7eDhy1hTwEYdTRD9xvNR1C944XIxevKLY7etAemSOCHt7dm4XIxhFddn2FTA5lAT_r5TFhS3UxDPGcuV-ak6aHJpgHilWxJ0QPH8jdU2rnrddsU68TmyX2-mESP4AtbzrNhgc/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhMsR2gjq7eDhy1hTwEYdTRD9xvNR1C944XIxevKLY7etAemSOCHt7dm4XIxhFddn2FTA5lAT_r5TFhS3UxDPGcuV-ak6aHJpgHilWxJ0QPH8jdU2rnrddsU68TmyX2-mESP4AtbzrNhgc/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tas ir noticis, esam Helsinku lidostā un gaidām lidmašīnu uz Rīgu. Gaiss tiešām tīrs, taču arī dzestrs, jo aiz loga -8 grādi un mēs esam ģērbušies pavasarīgās drēbēs, kas liek pievērst sev cilvēku uzmanību. Vienīgi Amēlija satuntulēta pienācīgā kamzolītī un ir gatava cīņai ar aukstumu. Kādas sajūtas? Vislabākās, jo tiešām vēlos būt Latvijā, sagaidīt atnākam pavasari un Indiju atcerēties kā vienu no lieliskākajiem piedzīvojumiem savā mūža, kas ir ļāvis domāt savādāk un gatavoties citiem svešo zemju izpētes braucieniem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinjpZixRwL0BpmLpbBEou-ScsKnJE-eZ9h9Iz8XPBnvQruX3ZW-VY2CRclpBHQTzBIMuUWlKx59gAuPXUu71jNZFKNaP9cmevesCMsqWEGPqre5USO25mwRBn9glNGvQfClKv5bKPi3V0/s1600/022_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinjpZixRwL0BpmLpbBEou-ScsKnJE-eZ9h9Iz8XPBnvQruX3ZW-VY2CRclpBHQTzBIMuUWlKx59gAuPXUu71jNZFKNaP9cmevesCMsqWEGPqre5USO25mwRBn9glNGvQfClKv5bKPi3V0/s320/022_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēc zvilnēšanas Agondas pludmalē sākās mūsu pēdējais skrējiens cauri Indijai. Ar nakts vilcienu devāmies no Margao uz Mumbaju, pēc tam ar lidmašīnu uz Deli, kur pārnakšņojuši diezgan nopietnā grauztā atkal kāpām vilcienā un braucām uz Agru, lai beidzot apskatītu vienu no pasaules skaistākajām pērlēm – Tadžmahalu. Vilciens, maigi izsakoties, bija pārpildīts, tāpēc nācās sēdēt uz grīdas kopā ar indiešu sievietēm spīgulīšiem izšūtos sari un stāstīt vietējiem, kas mēs tādi esam un ko darām viņu zemē.<br />
Ierodoties Agrā bijām patīkami pārsteigti – ielās nesteidzīga atmosfēra, jo piektdienās Tadžmahals ir slēgts, kas tūristiem, ceļotājiem un vietējiem ļauj nesteigties apskatīt marmora brīnumu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgZUmADptVCNUlBEFil3Rz_Zx2GgoiUPbWwcAaeZD01OK86mgzeetU8u_g3yXI0fk1uBEk0anwRj3gaMQTi9SmsYswPxvrxtJ38GU3bupdBmQ0LojS2W5aooEuWlPeTlYCMG_1hOJQQ78E/s1600/016_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgZUmADptVCNUlBEFil3Rz_Zx2GgoiUPbWwcAaeZD01OK86mgzeetU8u_g3yXI0fk1uBEk0anwRj3gaMQTi9SmsYswPxvrxtJ38GU3bupdBmQ0LojS2W5aooEuWlPeTlYCMG_1hOJQQ78E/s320/016_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Salasījušies šausmu stāstus par garajām rindām pie ieejām zinājām, ka jāmostas pēc iespējas agrāk, lai jau 6:00 no rīta stāvētu pie Austurmu vai Rietumu vārtiem un cīnītos par savu vietu skatītāju rindās. Rīti ir īpaši šajā vietā, jo austot saulei, baltā celtne zaigojot visās varavīksnes krāsās, kas liek sajūsmā iespurgties un mieloties ar pasakaino skatu.<br />
Pamodāmies 5:00, taču jau pēc pus stundas mūs apstādināja lietus un sajūsmu par ilgi gaidīto satikšanos iebīdīja nedaudz dziļāk cerību plauktiņā. Lietus nebija ilgs, tāpēc jau 7:00 bijām ielās un steidzāmies uzzināt, kur varam iegādāties ieejas biļetes. Ielās valdīja sajūtas kā pirms Dziesmusvētku gājiena – straumēm plūda cilvēki, lielākoties uz Tadžmahalu, taču ne tikai, kāds ar kamieli pie rokas izklaidēt iebraucējus, vēl kāds tirgot pastkartītes, bukletus un visādus štruntus.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjs70vOlqeCV-QgNci0OjlKoGBWtv4qhp3cQB_QK_2267psbaB0xKzSYV9Xg4F3vkJP_ot8G5gjLZP7I_aQtQZ1uaO-DAGUTcT-LGLZLBJkSDb2Gum8stcD3NOnYr_vl62lb4xBTZL3A2g/s1600/029_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjs70vOlqeCV-QgNci0OjlKoGBWtv4qhp3cQB_QK_2267psbaB0xKzSYV9Xg4F3vkJP_ot8G5gjLZP7I_aQtQZ1uaO-DAGUTcT-LGLZLBJkSDb2Gum8stcD3NOnYr_vl62lb4xBTZL3A2g/s320/029_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Jau atkal sastapāmies ar kārtējo indiešu prasmīgo lietu organizāciju – ja vēlies tikt pie Tadžmahala, lepni izsoļojot cauri Austrumu vārtiem, jādodas pēc biļetēm uz biļešu tirdzniecības vietu, kas atrodas aptuveni kilometru no ieejas, Dienvidu vārti, kas ir nākamie tuvākie ir slēgti līdz pulksten 8:00 no rīta, atliek vienīgi Rietumu ieeja. Iesmējām, ka pie Tadžija nedrīkst doties kurpēs, tāpēc tās jāatstāj pie Austrumu ieejas, biļetes var iegādāties pie Ziemeļu, pārpeldot upi un ieeja ir kaut kur ellē ratā cauri pazemei.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSyynZLTI2f1ojKLwnqBmtZPltIgQZs1J-VRa-rLBtsqDFYGyqdrTJiLZXXx_N1Ydq8ncy86hIEEwbk-KkozaYp9r2tL73egezHaU3L9xLUc407n0rrLGk1CbXemi2XcR5Go_wQWfzz7c/s1600/050_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSyynZLTI2f1ojKLwnqBmtZPltIgQZs1J-VRa-rLBtsqDFYGyqdrTJiLZXXx_N1Ydq8ncy86hIEEwbk-KkozaYp9r2tL73egezHaU3L9xLUc407n0rrLGk1CbXemi2XcR5Go_wQWfzz7c/s320/050_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Nebija tālu no patiesības, jo visapkārt valda tāda netīrība kā pie lopkautuves visšmucīgākajā ciemā – urīna smaka, jo jaukie indieši čurā uz pasaules kultūras mantojuma sienām, plastmasas pudeles, papīri, maisiņi un vēl visāda draza, govju un cūku mēsli, celtniecības materiāli, kas jau labu laiku mētājas kopš pēdējiem remontdarbiem, vienā vārdā sakot – skaisti! Lieki piebilst, ka indieši ārzemniekiem iecirtuši vairāk nekā 10 reizes lielāku ieejas maksu – 750Rs, kamēr vietējie ļembastnieki maksā 50Rs.<br />
Rindas nebija tik mežonīgas kā par tām runā, lietus darīja savu, turklāt sievietēm ir atsevišķa ieeja, kas ļauj iekļūt Tadžmahalam piederošajā teritorijā ātrāk par visiem citiem, proti, vīriešiem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjoQP2VAm2VzKFabBmHWmWrWDqWA61HiZeXY4TV179m_BzypPFTRdmpwwkD468My3ARa8xxkhVgAqFWp8qzK5nNsgIoZ98zDoPNglhupvgQP3VIt6Mxz59SYOK8_O30YH1MAgNuQ2ZUcsw/s1600/013_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjoQP2VAm2VzKFabBmHWmWrWDqWA61HiZeXY4TV179m_BzypPFTRdmpwwkD468My3ARa8xxkhVgAqFWp8qzK5nNsgIoZ98zDoPNglhupvgQP3VIt6Mxz59SYOK8_O30YH1MAgNuQ2ZUcsw/s320/013_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Brīnišķīgs, tieši tā – brīnišķīgs un nevainīgi skaidrs, tāds ir mīlestības templis, apmākušās debesis tam piešķīra savdabīgu noslēpumainību, arī cilvēku pūļi netraucēja mūsu savstarpējai mijiedarbībai. Šī bija reize, kad Kasparam sacīju – vēlos bildi ar Tadžiju, tādu tūrista cienīgu – es un viņš! Atzīšos, mani priekšstati un gaidas bija nedaudz savādākas, tomēr esošais un īstais izrādījās vēl košāks un acij tīkamāks.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEikc_kUkGZaEpd-qy4wtlZWrpMbUzW7b2bnpn0XhstSd2rWmjhp9i98WuJDpumE9vN7jq2RmJQ9ltoqjczE9Zbkl6WtndXD9fkGTN1Hnu2wt09l44ThbXKUeCkSZeX89M26wf1dER5aw7s/s1600/025_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEikc_kUkGZaEpd-qy4wtlZWrpMbUzW7b2bnpn0XhstSd2rWmjhp9i98WuJDpumE9vN7jq2RmJQ9ltoqjczE9Zbkl6WtndXD9fkGTN1Hnu2wt09l44ThbXKUeCkSZeX89M26wf1dER5aw7s/s320/025_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Un, jā, ar apaviem kājās nedrīkst brist baltās marmora grīdas, tāpēc dārgo biļešu īpašnieki tiek pie sarkanām bahilām, kamēr vietējie jož basām kājām aukstā rīta lietū. Mīlas celtnes sienas rotā pusdārgakmeņu ziedu vītnes, katrs Tadžija kvadrātrcentimetrs ir rūpīgi nostrādāts un no baltuma žilbst acis.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicg6gllwy_i-6VZpx0HaSjBngw3B59Q98defVNuRWPFvX6LnVOAsARnfCXAvmtrQeg7DAH4J18Sk5ff2rhh8JvwT1Hm4QlGkyz3OpGR6kws8Hd6Z-Z53On_bBmx9NkoWGvmVJfyv7k8aQ/s1600/020_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicg6gllwy_i-6VZpx0HaSjBngw3B59Q98defVNuRWPFvX6LnVOAsARnfCXAvmtrQeg7DAH4J18Sk5ff2rhh8JvwT1Hm4QlGkyz3OpGR6kws8Hd6Z-Z53On_bBmx9NkoWGvmVJfyv7k8aQ/s320/020_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Nepieļāvu iespēju būt Indijā un neredzēt Tadžmahalu, šī rīta pastaiga bija kā pusdienas ar karalieni, kura ir stingra, taču godīga valdniece. Un varbūt labi vien ir, ka iekštelpās ir tumsa un tūristi ar maziem lukturīšiem mēģina saskatīt sienu rotājumus. Tomēr jautājums – kāpēc tā, mūs nelika mierā, tādēļ meklējām atbildi, kas izrādījās vienkāršāka par vienkāršu – arī tajos senajos laikos Tadžmahalā bijusi tumsa, jo nevienam nebija ienācis prātā izgudrot spuldzīti.<br />
<br />
Jautāsit – nu, bija tā vērts pērties uz Agru kaut tas nemaz nebija pa ceļam?<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhSGCwyT1DLH383FrXoY1a8hDRg8HssHeYw0SW9x_b8ft9NF20_t1a7HyIrzmIMP-Rz1jIYmTiZBHBuqnWpz68L8yK4mfMKoRm2tV7olmTO1lFXuUicuRVFcDQQKj3Z_vhd2Q6ptHbq89Y/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhSGCwyT1DLH383FrXoY1a8hDRg8HssHeYw0SW9x_b8ft9NF20_t1a7HyIrzmIMP-Rz1jIYmTiZBHBuqnWpz68L8yK4mfMKoRm2tV7olmTO1lFXuUicuRVFcDQQKj3Z_vhd2Q6ptHbq89Y/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Protams, bija, lai arī Agra ir viena no netīrākajām vietām, kur nācies savā dzīvē būt. VIŅŠ atsver visu!<br />
<br />
Mājupceļā uz Deli iepazināmies ar Ahmedu – turku izcelsmes puisi, kurš dzimis Austrālijā, apceļojis visu pasauli, strādājot par nirēju, kas meklē nozaudētas dārglietas un reizi pa reizei ūdens dzelmē noklīdušas apreibinošu pulverīšu kravas. Ahmeds Indijā ieradies pirmo reizi un jau pēc mēneša viņam šī zeme šķiet vairāk nekā nogurdinoša, tādu šmuci viņam vēl nav nācies skatīt. Varbūt tāpēc vien Indija ir apskates vērta, jo nekur citur pasaulē nav tik kontrastiem pārpilnas zemes.<br />
Pirmo reizi šmaucāmies – ar lētajām sēžamvagona biļetēm braucām guļamvagonā, jo vairs nebija ne mazākās vēlēšanās cīnīties un draudzēties ar indiešu smulīšiem. Brauciens izvērsās savāds, jo līdzās sēdošās indiešu sievietes uzsāka dziesmu vairāku stundu garumā, no trokšņa un savdabīgajām vibrācijām rāva uz augšu, beigās Amis apvēmās, kas vēlmi doties mājās tikai pastiprināja.<br />
<br />
Jau nākamajā rītā sēdējām taksometrā un klusi sevī atvadījāmies no Indijas. Taksometra vadītājs, kurš nemitīgi atraugājās, nedaudz laupīja mirkļa burvību, taču tā bija pat labāk – izpalika salkanuma piegarša.<br />
<br />
Otrdiena, 16:55, 1.marts<br />
<br />
Sēžu Lielvārdes mājā pie datora, skatos uz sniegotām kupenām, spīd vakarīga saulīte un esmu laimīga par atgriešanos, satikšanos, bijušo un esošo un visu to, kas vēl būs. Un būs – pavasaris, jaunas iespējas, tikšanās un pārsteigumi. Paldies, ka dzīvojāt kopā ar mums šajā trakajā braucienā, kurš noteikti nav pēdējais. Es turpināšu rakstīt par to, kas notiek un arī nenotiek, par to, kas pietiek un pietrūkst, par sevi, jums, viņiem un citiem!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-79288858605027820022011-02-21T03:00:00.000-08:002011-02-21T03:00:11.972-08:00PAR DAUDZ VAI PAR MAZ?Svētdiena, 19:00, 13.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmqveMU8vEzi9vVNE2GNAxrgWTE7HW06I2qF6zddaBWJy5tcx-HHJlieifk0pGoTXLbnlzPI9_YTlLht10SuBa26mtVnxvFzCQXuZEmPttYYbr_xh8L0vIH-eV9jrJkR4_GpNvDMxX1Ys/s1600/005_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmqveMU8vEzi9vVNE2GNAxrgWTE7HW06I2qF6zddaBWJy5tcx-HHJlieifk0pGoTXLbnlzPI9_YTlLht10SuBa26mtVnxvFzCQXuZEmPttYYbr_xh8L0vIH-eV9jrJkR4_GpNvDMxX1Ys/s320/005_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Amēlija pamodās agri un lai ļautu Kasparam izgulēties, pēdējās dienas viņš cīnās ar vēdera kaiti, saģērbāmies siltāk, paņēmām līdzi segu, jo rīti Goa mēdz būt dzestri, es savu lasāmvielu un gājām uz pludmali sagaidīt sauli. Kamēr Amis rotaļājās smiltīs, zīmēdama dažādus rakstus, pieķēru sevi pie domas, ka joprojām neprotu novērtēt tagadnes laika burvību. Pēkšņi mani pārņēma ilgas pēc iespējas sēdēt agrā rīta stundā tropu pludmalē un lasīt savam sirdspriekam. Interesanti, ko diez es tajā brīdī darīju? Protams, sēdēju pludmalē un lasīju. Cik muļķīgi mēs mēdzam sev darīt pāri, skumstot pēc tā, kas mums ir, jo redz, pēc kāda laika vairs tā nebūs. Varbūt tāpēc mēs nekad tā līdz galam neesam mierā ar sevi un visu, kas ar mums notiek? Piekritīsit, mums ir ļoti raksturīgi skumt par aizejošo vasaru pirms tā vēl ir sākusies, saukt pēc lietus un pēc tam bažīties, ko darīsim, ja tas nebūs pielūdzams mitēties. Tā vienmēr, līdz jūtamies vecāki par saviem gadiem un noguruši no dzīves. Nē, es nemaz neesmu nogurusi, arī gadi mani neuztrauc, lai gan daudzi mani vienaudži noteikti ir panikā – ārprāts, nākamgad 30! Lūk, lielisks piemērs – nākamgad, atkal jau raizes par to, kas būs kaut kad pēc teju 2 gadiem, jo šis ir tik tikko sācies. Taču, jā, atzīstu, ir man sarežģījumi tikt galā ar dzīvošanu tagadnē, nepārtraukti dreifēju starp to, kas bija un būs, uz brīdi sajūtot līdzsvaru, lai labākajā gadījumā atkal kavētos patīkamās atmiņās vai fantazētu par brīnišķīgu nākotni.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjuZi5iiXLCIEt8_lgKmo0825OIJ5tt2ElrC8VaEyNchhQ5ohm_F5EBz6jQ9VdAe7i0HJfuJYu-yGYY8sqeAOv7oxBXBLfpp18QWA9IOMJJgwfzc1u5ITCePqF6ONwM690GC3pPUKSxE_Q/s1600/032_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjuZi5iiXLCIEt8_lgKmo0825OIJ5tt2ElrC8VaEyNchhQ5ohm_F5EBz6jQ9VdAe7i0HJfuJYu-yGYY8sqeAOv7oxBXBLfpp18QWA9IOMJJgwfzc1u5ITCePqF6ONwM690GC3pPUKSxE_Q/s320/032_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šodien beidzot bija tā diena, kad sajutu neapturamu vēlmi pēc kāda no slavenajiem ajūrvēdas trītmentiem. Savādi, izceļojām visu Keralu, kuru droši varētu saukt arī par ajūrvēdu, jo klīnikas un trītmentu vietas ik uz soļa, taču kaut kā mans iekšējais „es” nealka laiski izklāties uz masāžas galda, lai kāda maza, taču prasmīga indiete rādītu, kādas roku veiklības un zinības apguvusi. Taču šodien, jā, nespēju sev atteikt un vēl joprojām klusi pateicos tai sievietei, kas sapurināja manu dzīvības spēku. Joprojām visapkārt jūtu citronzāles eļļas smaržu, ar kuru no sirds tiku ieziesta. Pirmo reizi kāds mēģināja mani satvert aiz muguras ādas kā šarpeja kucēnu, lai enerģija atgūtu savu iecerēto plūdumu. Atzīšos, tas bija patīkami, pat uz brīdi iesnaudos, taču pamodos, jo mazā meistare ik pa brīdim iedomājās apjautāties vai kundzei viss patīk. Kundzei viss patika, vēl vairāk – kundze šobrīd perina sevī domu par iespēju rīt atkal kādā brīdī klusi ieslīdēt masāžas salonā un ļaut, sevi izmīcīt kā tādu plastilīna bumbu uz visām debespusēm. Arī Kaspars šodien pirmo reizi dzīvē izbaudīja trītmentu- sejas masāžu pie bārddziņa „Royal Touch” salonā uz stūra pie mūsu atpūtas bāzes. Lai gan pirmo reizi, kad lasījām nosaukumu teju pirms 3 mēnešiem smējāmies kā nepieskaitāmi, tagad vairs nav ne mazākā nodoma to darīt, jo salona namatēvs un meistars – viss vienā personā ir labākais līdz šim sastaptais sava aroda meistars. Sejas ņurcīšanas procedūra, jo tāda no malas tā izskatījās, esot bijusi lieliska, mans vīrs joprojām smaida kā.. hm..., taču iespējams pie vainas, kāds cits dabas labums... he, Incredible India!<br />
<br />
Piektdiena, 09:00, 18.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgXjO7bBvcqTQS0p1MeewjmwinJ0f9xj7owuMcNWKkUVi8QZEJe805RJtAlbxKwFGaDNSHPl_K-DIfT-nLiGxXE3gkU_Io6uc8KI3P212aTqpBIHozfVZXs3-Utd-mHUDJPefE-h0hLWZ0/s1600/030_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgXjO7bBvcqTQS0p1MeewjmwinJ0f9xj7owuMcNWKkUVi8QZEJe805RJtAlbxKwFGaDNSHPl_K-DIfT-nLiGxXE3gkU_Io6uc8KI3P212aTqpBIHozfVZXs3-Utd-mHUDJPefE-h0hLWZ0/s320/030_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Dienas atkal sajaukušas savu secību, nevaru šorīt nekādi saprast – ceturtdiena vai piektdiena? Tā kā vairāk sliecos uz ceturto nedēļas dienu, taču esmu kļūdījusies savos aprēķinos, jau piektdiena. Nepielūdzami tuvojas diena, kad atkal būs jāvelk ziemas zābaki, siltā cepure, jaku jakas, lai nepiesaltu pie ielas. Godīgi? Es labprāt atgriezīšos mājās, taču vakar, braucot ar skūteri kārtējā interesanto vietu meklējumu ekspedīcijā, nospriedām, ka ar vēl lielāku interesi piezemētos, piemēram, Indonēzijā vai Malaizijā un turpinātu mūsu izpētes braucienu vismaz gada garumā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiEaGidxyD3_LoSyvi0v300BW8C2Jrnu7SXCHbfKG_NNgUx53WJgDP_NNrVzK8j-PBmgwYhMZbygQVnXoR9lzPnB5mzO4Yk0ggFRjUtji6_w5wUqtI6gzLwtTLwqlAP1Ok0rjfuNiRzKCc/s1600/034_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiEaGidxyD3_LoSyvi0v300BW8C2Jrnu7SXCHbfKG_NNgUx53WJgDP_NNrVzK8j-PBmgwYhMZbygQVnXoR9lzPnB5mzO4Yk0ggFRjUtji6_w5wUqtI6gzLwtTLwqlAP1Ok0rjfuNiRzKCc/s320/034_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vakar mūsu pludmalē valdīja neliels satraukums – kāds atpūtnieks esot piekrastē manījis haizivi. Haizivi?! Varētu būt, ja jau delfīni mēdz iepeldēt līcī, kāpēc lai to nevarētu haizivis. Taču kā vēlāk izrādījās – viltus trauksme, jo panikai neesot bijusi liela rezonanse, ja tas būtu bijis pamatots novērojums, par to runātu arī kaimiņu pludmalēs.<br />
Taču mēs noteikti katru rītu runājam un tas nav par haizivi vai kādu citu lielu peldošu dzīvnieku, bet par kādu gados vecāku pāri, nopietni gados vecāku, kas pēc pulksten 9:00 no rīta ierodas izklāt savus dvielīšus smiltīs tieši pretī mūsu mājai (vairs nedzīvojam Maskavā, tagad tā ir Velingtona). Un tad sākas rīta „procedūra” – abi izmetas peldkostīmos un iet nopelst. Nekas ārkārtējs, vai ne? Taču pēc tam vecā kundze – žviks, norauj apenītes un grīļodamās mēģina uzvilkt sausas, taču kungs, nē, nekādi žviks un ātri, šis lepni izģērbjas un it kā piesedzot savu mantību, sauļo muguru, laikam netīk, ja apakšbikses iesauļojas. Miesās smalkā lēdija viņu maigi glāsta, kamēr vīrs visu laiku rausta sevi aiz krāniņa un jāsaka, ka viņam ir sevi aiz kā raustīt. Atvainojos, taču vienu rītu neizturēju un beidzot gribēju zināt vai viss šis rituāls ir tā vērts. Taču kā mēdz teikt – izmēram nav nozīmes... Tā nu viņi katru rītu izvērš savu atkailināšanās pasākumu mūsu degunu priekšā un mēs neiebilstam, ja reiz tas cilvēkiem rada prieku un labsajūtu. Uz veselību, mīlīši!<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicwBCIXY9RT1ALNNZeIk2Jj5r6lEDi4STimUuZypPjMnvRNn62yPWOhqh4kshuuv00atckX1V78J50GZscWMCARpvdhWrhx3r3nc8EEKR23NvJLCb6iw6nbOmTkx02g12zplli-Bvl7n0/s1600/081_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicwBCIXY9RT1ALNNZeIk2Jj5r6lEDi4STimUuZypPjMnvRNn62yPWOhqh4kshuuv00atckX1V78J50GZscWMCARpvdhWrhx3r3nc8EEKR23NvJLCb6iw6nbOmTkx02g12zplli-Bvl7n0/s320/081_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ir kāds pārdomu temats, kas mani urdījis visu ceļojuma laiku. Vēl līdz vakardienai īsti nezināju, kāda ir mana attieksme pret lūdzējiem, nevis tiem, kas lūdz tempļos Dievu, bet tie, kas uz ielas lūdz naudu, citreiz pat nelūdz, vienkārši pieprasa. Vēl nesen braucot vilcienā apsmējos kā kāda meitene bija izdomājusi piepelnīšanās metodi, sitot akmeni pret akmeni un skaļi „dziedot”, kas vairāk atgādināja marta kaķu pārošanās saucienus riesta laikā. Pēc sava solo izgājiena šī jaunā dāma man uzsita pa kāju un teica: „nu, davaj, dod naudu”, uz ko es viņai atbildēju, ka tas neies krastā, jo es drīzāk būtu bijusi gatava samaksāt par to, lai viņa beigtu „dziedāt”. Pusaudze man, protams, raidīja niknu skatu un matiem plīvot, aizspērās pie citu vagonu pasažieriem „priecēt” ar savu „lakstīgalas” balsi.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhSfhMJxumaFMH-e1znzmgtGK9MhVZTx7XaevRv5ZiHcGZ2sAKTVg7DnTDL9go2EqX0TFhEongJzD8Xp1kTBsVvIvy3tI8uBpUm506_MytFDvN3L1aWjgTs4HfcXMYcbiiOgq2sSRWHQj8/s1600/030_COPY.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhSfhMJxumaFMH-e1znzmgtGK9MhVZTx7XaevRv5ZiHcGZ2sAKTVg7DnTDL9go2EqX0TFhEongJzD8Xp1kTBsVvIvy3tI8uBpUm506_MytFDvN3L1aWjgTs4HfcXMYcbiiOgq2sSRWHQj8/s320/030_COPY.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vēl viens atraktīvs diedelēšanas paņēmiens ir pārtapt par Babu – svēto skolotāju, svētceļnieku, izrotāties krāsainās drēbēs, ievilkt visas iespējamās rituālu zīmes savos sejas vaibstos un lūgt. Vai arī uz galvas nest mazu altārīti, kuram cilvēki vienkārši ziedo. Pa ko? Kāpēc? Kur nauda tiek tērēta? Kas to, lai zina, taču vienkārši jādod, jo viņi sevi dēvē par šanti – svētiem, svētiem. Pēdējo dienu hīts, ko nācies skatīt ir saģērbtas govis neskaitāmos krāsainos kamzolīšos, aptītiem ragiem un visapkārt sakārtiem zvaniņiem. Kaut kas no blondīņu un mazo sunīšu sērijas, taču daudz nopietnākos apmēros. Nabaga lopi, knapi vilkdami savu svaru, steberē karstajās smiltīs un ir bezspēcīgi cilvēku bagātās izdomas pasaulē.<br />
Nav jau tā, ka mēs nevienam nedodam, ir brīži, kad roka pati ieslīd somas kabatā, lai satvertu pāris rūpijas un atdotu tās tam, kam vairāk vajadzīgs, tomēr visu nosaka mirkļa sajūtas. Protams, arī diedelēšanas shēmas ir skaidri redzamas – uzraugs, kurš mēģina palikt nepamanīts un vairāki netīri, nošņurpuši bērniņi, kas strādā izstieptām rociņām no saullēkta līdz saulrietam, pat vēl krietnu laika sprīdi pēc tam. Mātes ar bērniem, kuras ir veselīgas, labi izskatās un noteikti varētu strādāt, taču prasīšana ir vieglāka alternatīva darbam.<br />
Taču vakar kaut kas notika, dziļi manī sagriezās un joprojām neiziet no prāta. Bijām piestājuši vietējā tirgus pilsētiņā Čaudi, lai izņemtu naudu no dāsnā bankomāta aparāta un nopirktu zāles, sāpošajam Amēlijas puncim. Lēnām ar Ami gājām pa ielu, kad pamanīju drūma paskata sievieti ar guļošu mazuli viņas sastrādātajās rokās. Kā parasti iedevu 2 rūpijas. Sieviete piegāja arī pie Kaspara, kas jau bija aizsteidzies prāvu gabalu uz priekšu, našķējoties ar austrumu gardumiem. Visi lūdzēji vienmēr prasa naudu ēdienam, žesti ir saprotami pat visaprobežotākajiem indivīdiem. Kaspars viņu pacienāja ar saviem kārumiem, sieviete paņēma un aizgriezusies mūsu skatieniem sāka ēst. Ēdiens ir tas došanas veids, par kuru es vienmēr esmu bijusi par, jo tad kļūst skaidri redzams, kuram ubagošana ir nepieciešamība un kurš vienkārši to uztver kā savu darbu, lai pelnītu. Ļoti bieži lūdzēji ir aizmetuši mūsu piedāvāto pārtiku vai vienkārši aizgājuši, jo nav saņēmuši to, ko prasījuši – naudu. Taču šī sieviete ēda un pēc brīža pienākusi lūdza vēl. Bija skumji skatīties kā viņa no cilvēka pie cilvēka gāja ar izstieptu roku, prasot pēc jebkā, kas nav žēl. Ja Rīgā, ejot pa ielu, mēs nereti kādas tantiņas turziņā iemetam latu, tas šķiet pieņemami, tomēr šeit nē, jo lats ir milzu nauda, to neviens nevienam nekad īsti nedod, latu var droši pielīdzināt mūsu 10 latu vērtībai un no tādas summas reti, kurš ir gatavs labprātīgi šķirties, atdodot nepazīstamās rokās.<br />
Kad sieviete no manis paņēma rūpijas un apjukumā viņas acīs sariesās asaras, sapratu – neesmu kļūdījusies, viņai šī nauda tiešām ir vajadzīga. Pamājusi un uzsmaidījusi, viņa klibodama aizsteidzās. Šodien sieviete vairs nevienam nelūgs, nu, viņa varēs pabarot savu ģimeni.<br />
<br />
1,20Ls – tieši tik daudz maksāja mana līdzjūtības mācībstunda. Mācos dot, jo ņemt nevienam nav jāmāca, tas mūsos vienmēr ir bijis.<br />
<br />
P.S. Ak, jā, daba Agonds apkārtnē ir skaista – bijām mežā – Cotigao dabas parkā, klausījāmies klusumā. Cola beach (Kola pludmale) ir jauka lagūna tikai 10 kilometrus uz ziemeļiem no Agondas. Varat mani droši dēvēt par Šarmelšeihas princesi, taču man šeit patīk un arī tā ir Indija, tikai savādāka.<br />
<br />
Pirmdiena, 15:45, 21.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEguqWP30KGIppdUjsI0YlJaef6ATM9bFPtXz7v9OALCcFsrKY6lxvYvqvRLNezA_ujOV5FptB9DoS7KKkns6fLsD9y3xdN0_HSONM-qYFEUV_hCS2LjmOuvJhVec8QL8DofxkMYJGwcGWI/s1600/034_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEguqWP30KGIppdUjsI0YlJaef6ATM9bFPtXz7v9OALCcFsrKY6lxvYvqvRLNezA_ujOV5FptB9DoS7KKkns6fLsD9y3xdN0_HSONM-qYFEUV_hCS2LjmOuvJhVec8QL8DofxkMYJGwcGWI/s320/034_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Viena no pēdējām dienām pludmalē, jo jau trešdien ar vilcienu dosimies uz Mumbaju un tālāk ar lidmašīnu uz Deli, lai vēl ātri, ātri aizskrietu līdz Agrai un uzmest svētpilnu skatienu Tadžmahalam. Mājās būsim pirmdien. Savādi – mājās, jo pēdējos trīs mēnešus mums ir bijušas tik daudzas dzīvesvietas, ka dažas no tām vairs pat īsti neatminamies un visas būdas, dzīvokļus un istabas esam saukuši par mājām. Trīs mēneši nav daudz, taču man pirmo reizi kopš pusaudža vecuma laiks bija kļuvis lēnās, kas ļāva izbaudīt katru dienu un vietu, kurp bijām devušies. Arī šodiena ir brīnišķīga – silta, mierīga, pilna labsajūtas, mēģinu nedomāt par to, kas būs, dzīvoju tikai šim mirklim, pagaidām izdodas.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-1962182427402316082011-02-11T22:56:00.000-08:002011-02-11T23:29:28.307-08:00SVĒTAIS APLISTrešdiena, 07:50, 9.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiGZwdzAiutblvLXYccDgvAt1yY_NIkX-zOQU3ntZpAQ3nRGD-SCpxtuo2YldTNh1oNOTtZVOlDTAjUBgrkoypHKzzqs6l9M80qnU9OQQzbtk_2BTSQKXwlyBOsM-quCkA4TGpSFBCxBgw/s1600/031_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiGZwdzAiutblvLXYccDgvAt1yY_NIkX-zOQU3ntZpAQ3nRGD-SCpxtuo2YldTNh1oNOTtZVOlDTAjUBgrkoypHKzzqs6l9M80qnU9OQQzbtk_2BTSQKXwlyBOsM-quCkA4TGpSFBCxBgw/s320/031_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mana pūces būtība Indijā ir pārtapusi cīrulī, nekad necerēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo man vienmēr ir ļoti paticis pagulēt, varēju sutināties līdz 12:00 dienā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, taču nu vairs nē. Mosties līdz ar sauli ir tik pat patīkami kā mieloties ar sirdsmīļotā cilvēka gatavotajām brokastīm gultā. Gaiss smaržo pavisam savādāk, prāts uztver daudz skaidrākus informācijas viļņus un diena no saullēkta līdz saulrietam ir piepildīta ar pilnvērtīgiem notikumiem pat tad, ja nekas īpašs netiek darīts.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg57jrzZr6hFJO3VSnfoBJmZAuzUiSRgAtX06LL83rnZutcezE2VP4dJzBwQabj4iZSWPkXknM3aJSCGpjfSyzs0Gq7y9IoNSHc0w6RiUJJQtjk3jhj5uc0jsm8IF1IX8pOtddRc9R1aVU/s1600/059_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg57jrzZr6hFJO3VSnfoBJmZAuzUiSRgAtX06LL83rnZutcezE2VP4dJzBwQabj4iZSWPkXknM3aJSCGpjfSyzs0Gq7y9IoNSHc0w6RiUJJQtjk3jhj5uc0jsm8IF1IX8pOtddRc9R1aVU/s320/059_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Esam Hampi, vietā, par kuru rakstīju vienā no pirmajiem ierakstiem savā elektroniskajā ceļojuma dienasgrāmatā. Atceros toreiz runa bija par dzīves bateriju uzlādēšanu, kas dod spēku turpmākajai dzīvei. Nebiju pārspīlējusi nevienā rindiņā, viss tieši tā arī ir.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhw0YY14mNyp9S0MYE3jmhqAMbLuyFkrjvTV8f2F_tKNXnrfN43mY-COTXR3cnQSGoRUiumA83n7_rswsu55KlZ9GALAC50ZUysBc9m24pF4GEXHV6VpNoLyEIHq1ID93SbqPj2eIUabVE/s1600/035_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhw0YY14mNyp9S0MYE3jmhqAMbLuyFkrjvTV8f2F_tKNXnrfN43mY-COTXR3cnQSGoRUiumA83n7_rswsu55KlZ9GALAC50ZUysBc9m24pF4GEXHV6VpNoLyEIHq1ID93SbqPj2eIUabVE/s320/035_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ja zināt Stounhedžu Apvienotajā Karalistē, tad sareiziniet to ar 100 vai pat visu tūkstoti, iztēlē pievienojiet indiešu tempļu smailes, kalnu grēdas, kas šķiet pārdabisku būtņu veidotas, kādu kadru no filmas par Sprīdīti, kur milzis iesprosto bērnus alā – mēs esam bērni, milzis ir akmeņi, kas sagūluši viens pie otra un rāmi elpo un pērtiķus, kas bezbēdīgi rotaļājas koku galotnē, nozūdot starp akmeņiem. Acis nespēj noticēt tam ko redz, šķiet kāds ir ļoti veiksmīgi pastrādājis ar datorgrafikas programmām un tieku muļķota ar viltotas īstenības efektiem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhbucZyzJSjNfcCpe_mtH_9OxVs9qZl4DGTR2CpuwvmvWBFpO00wFJcGuFsLi2GdAVgbDaQU9_jyIyyrDUdJsJZju89GOGOXFIr0ChZ3XjwtUimjnsyHWw7y84FT60OxkWhQ4nNwend2GU/s1600/069_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhbucZyzJSjNfcCpe_mtH_9OxVs9qZl4DGTR2CpuwvmvWBFpO00wFJcGuFsLi2GdAVgbDaQU9_jyIyyrDUdJsJZju89GOGOXFIr0ChZ3XjwtUimjnsyHWw7y84FT60OxkWhQ4nNwend2GU/s320/069_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pagaidām esam redzējuši tikai mazumiņu, jo Hampi ieradāmies vakar pēcpusdienā noguruši pēc 14 stundu brauciena ar vilcienu. Sākumā 10 stundas nakts ekspresī no Mysore uz Hubli, pēc tam vēl 4 stundas kopā ar šmulīšiem dienas vilcienā uz Hospetu. Mīļie, naktis nav domātas braukšanai, bet gulēšanai, tas taču nevienam nav jāskaidro. Lai arī par Indijas nakts vilcieniem ir labas atsauksmes, mēs pēc pamošanās jutāmies kā izlaisti caur gaļasmašīnu – nav viegli ar Ami sagulēt šaurā lāviņā, kur blakus ir vietējie, kas nakts vidū iedomājas uzsist klačiņu un deguna priekšā iedegt gaismu. Jāguļ uz viena sāna, jo apgriezties uz otra vienkārši nav iespējams un vēl tā pārsistā galva, kas sāpēs pulsēja un nemitīgi atgādināja par negadījumu Mysore tirgū. Nekas traģisks, vienkārši nepamanīju pretimnākošu strādnieku ar plastmasas kastēm plecos, kas piekrautas ar dažādām dabas veltēm, arī viņš mani īsti neredzēja. Varbūt negadījums, bet varbūt atmaksa par to, ka uzšāvu indiešu transvestītam, kurš aiztika Amēliju.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgq5lx-md-4RYE9WAMzQpl7LlyWpu2xBt0DycYVXWM-DL_AQyDwT7Q140QMECwSa2uixljFyxfMX_X4y1W8svwpxcSZL4zrmB3jiIa5AAucEtUMeGGESHBj_8JXBJVahuIVHjkdF5hfAwE/s1600/006_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgq5lx-md-4RYE9WAMzQpl7LlyWpu2xBt0DycYVXWM-DL_AQyDwT7Q140QMECwSa2uixljFyxfMX_X4y1W8svwpxcSZL4zrmB3jiIa5AAucEtUMeGGESHBj_8JXBJVahuIVHjkdF5hfAwE/s320/006_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēc vairāku mēnešu blandīšanās Indijas dažādajos štatos mūsu must see vietu sarakstam pievienojas vēl kāda – Mysore, par kuru jau iepriekš stāstīju, jo pirms došanās uz Hampi vēl paspējām aizbraukt uz Brindavan dārziem, kas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas. Iespaidīgi, patiesi, protams, nevar salīdzināt ar Eiropas pils dārzu greznumu, kas nemaz nav jādara, taču līdz šim tā ir viena no skaistākajām ainavām, kas atklājusies mūsu redzeslokam.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhb55MjvlD2rjjyMZtu1-s2KSjJ8Ih08Lv0o2_gs6-i31TkB-JVHQ0rStYzuOPsuuatAmTJ7WAMOtzEuwLkZhadgyYDs7U9YCTt6lWs9eoaSBfIodbMB-2iIoAKRe9PjGMr74VgfwM_uko/s1600/019_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhb55MjvlD2rjjyMZtu1-s2KSjJ8Ih08Lv0o2_gs6-i31TkB-JVHQ0rStYzuOPsuuatAmTJ7WAMOtzEuwLkZhadgyYDs7U9YCTt6lWs9eoaSBfIodbMB-2iIoAKRe9PjGMr74VgfwM_uko/s320/019_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgavizOYghBMnq3RqBA7J4w1J85Nmuq-lRQaT3ujC0An4PDcc2_v3U31mU82g_k24Fm_NVoNDo72W3YNOC4_Yisa_jeXTiduB5ar_6n_IY4t_kxYIpXc3SQHBeiV3u2gvmygD5wq1gKtCc/s1600/022_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgavizOYghBMnq3RqBA7J4w1J85Nmuq-lRQaT3ujC0An4PDcc2_v3U31mU82g_k24Fm_NVoNDo72W3YNOC4_Yisa_jeXTiduB5ar_6n_IY4t_kxYIpXc3SQHBeiV3u2gvmygD5wq1gKtCc/s320/022_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēc pulksten 19:00 vakarā, kad iestājusies tumsa, dārzs pārtop laumiņu un elfu paradīzē – dažādās krāsās mirdzošās strūklakas un gaismas lukturi, kas iezīmē koku un ziedošu krūmu aprises, žilbina vērotāja acis un kā ar smalku zīda diegu sasien sajūtas, kas vēlas šeit palikt līdz atkal satumsīs. Ne par velti Indijai tiek piedēvēts apzīmējums „pārsteidzoša”, arvien vairāk pārliecinos, ka šī zeme tāda ir visdažādākajās nozīmēs.<br />
<br />
Piektdiena, 8:55, 11.februāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj_YkR_MOPNx044nyG9b0M0JncPlJreS9hWABT3nr5CtydCi_ddOwMWlVSFXTtiondCwqpir7wX3KXOPE1Oyw22HUJ-qH-Nb56T79K3qUTyK3dSKlzxUlwX23YA5A5mRLb_ruGZjBQ1aPU/s1600/068_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj_YkR_MOPNx044nyG9b0M0JncPlJreS9hWABT3nr5CtydCi_ddOwMWlVSFXTtiondCwqpir7wX3KXOPE1Oyw22HUJ-qH-Nb56T79K3qUTyK3dSKlzxUlwX23YA5A5mRLb_ruGZjBQ1aPU/s320/068_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgtU2zgZ5mni5aHLULKJNG6rhHktmF1vjRHYWl9H_RJbNDQP6xiT2mmvtX7KDu4tzZHQGi9w_g5oW1PgUk23bx4SAaWa9MWqND54GCgrD8Ye3TnfMqgL75cMw6Pdh_0Pk58tGS4WVJ_v0Y/s1600/067_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgtU2zgZ5mni5aHLULKJNG6rhHktmF1vjRHYWl9H_RJbNDQP6xiT2mmvtX7KDu4tzZHQGi9w_g5oW1PgUk23bx4SAaWa9MWqND54GCgrD8Ye3TnfMqgL75cMw6Pdh_0Pk58tGS4WVJ_v0Y/s320/067_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Otrā diena Hampi rosināja pārdomas par sevis savaldīšanu, cēloņu un seku likumsakarībām, kuras viena otru papildina nekavējoties. Iespējams ir atkal pamodusies mana neveiklība, kas kādu laiku slinki snauduļoja, taču divi kritieni vienā dienā ar pamatīgiem nobrāzumiem liek vairāk ticēt atmaksai par nejaukām domām un darbībām. It kā neko ārkārtēju neizdarīju, taču pagaidām Indijā tādas cilvēciskās emocijas kā dusmas neesmu sastapusi. Mēs esam tie, kas dažu labu reizi zaudējuši savaldību paaugstinām balss toni. Vienkārši brīžiem viņu stulbums, aprobežotība un slinkums nav izturams, taču ir jāmācās to pieņemt un visu uztvert mierīgi bez nepacietības lēkmēm.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj-S4S3zlOXDLumhENyXHkcHKGqAT95AwrzAMDprY0Ul0rXb8jKzs5ft_n538FXe89Mgd19gl-PQIGuz82CScpKynOm5r2j8A2v7j2_7ADmGu32ak3idI2gX2w-FqkRcLDCF33m6F30cNM/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj-S4S3zlOXDLumhENyXHkcHKGqAT95AwrzAMDprY0Ul0rXb8jKzs5ft_n538FXe89Mgd19gl-PQIGuz82CScpKynOm5r2j8A2v7j2_7ADmGu32ak3idI2gX2w-FqkRcLDCF33m6F30cNM/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Toties Hampi ir brīnišķīga un sena pilsēta, kas esot Indijā ir jāredz, jāsajūt, jāizbauda, jo tik bieži negadās doties pastaigā cauri vēstures notikumiem, prātojot un mēģinot uzminēt, kas īsti šajā vietā noticis. Turklāt tik patīkama klusuma un vientulības sajūta, jo tas, kas ir atlicis no reiz varenajiem tempļiem plešas nepārredzamās teritorijās, takas un taciņas savijušās viena ar otru ved augstu kalnos, kur paveras gleznaini skati vai ielejās, kas ļauj uztvert dabas spēka vibrācijas, kurās mēs katrs esam mazs, taču ļoti nozīmīgs zobrats visuma mehānismā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju7JYRQZSP1x6BDUjroweMFOZO4rP4oVurmPu_gpk7P7HgYhde90Yo-nexOxswGPG8b6Q9bIRnQILRn-CZ2Ifbo4NjcJLYaMf_1geSWBqlYSDT7JCcqmmdGyXkYTMYN-4NbzKe47KM8IQ/s1600/076_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju7JYRQZSP1x6BDUjroweMFOZO4rP4oVurmPu_gpk7P7HgYhde90Yo-nexOxswGPG8b6Q9bIRnQILRn-CZ2Ifbo4NjcJLYaMf_1geSWBqlYSDT7JCcqmmdGyXkYTMYN-4NbzKe47KM8IQ/s320/076_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vakarā kā sulīga zemene tikko ceptas kūkas rotājumā spirdzina saulriets, tu vari būt līdzās pilsētai un turēt viņas roku līdz tā iemieg un pēkšņi šķieti tik vajadzīgs un noderīgs.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi2uOUhxFzanjDoxrxs4Ko0C51PSPrxaOw83SWpWkqXu046bA9EjBfR342P091ETuFb86C_tPPaO5la34fWI45VO9RHkNEoWfgIbD_hvLm-Fau9OHgJM2W-yo8PoXqAZTWHlKHQDQ1x4g8/s1600/036_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi2uOUhxFzanjDoxrxs4Ko0C51PSPrxaOw83SWpWkqXu046bA9EjBfR342P091ETuFb86C_tPPaO5la34fWI45VO9RHkNEoWfgIbD_hvLm-Fau9OHgJM2W-yo8PoXqAZTWHlKHQDQ1x4g8/s320/036_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Otrpus upei, kas ir kā robežšķirtne starp Hampi un Anegundi ciemu, akmens krāvumi sargā rīsu laikus. Domājot par Āzijas zemēm, vienmēr klusi sevī sapņoju doties pastaigā pa rīsu klajumiem, kur katrs stāds ir cilvēka izauklēts un atdots zemei, lai tā gādātu par neskaitāmām izsalkušām mutēm. Kad piepildās, kāda no mazām un sirds dziļumos izlolotām cerībām, ir sajūta kā ieslīgstot siltā vannā, kas nomierina un palīdz atgūt spēkus.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj4tIPVfhz1Z8A4Dl3iANj4EBBQ87xT-Wfc9pkx-iQDjnSWtFzxD2QclRepTlnc5lomp_3awMwTVgl_UOFZboHEGBZISrSA3rFcBGe45bwMQdZn8Uk2GxuVHhRqGsrkKdVWAEAYOerOcVI/s1600/037.JPG" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj4tIPVfhz1Z8A4Dl3iANj4EBBQ87xT-Wfc9pkx-iQDjnSWtFzxD2QclRepTlnc5lomp_3awMwTVgl_UOFZboHEGBZISrSA3rFcBGe45bwMQdZn8Uk2GxuVHhRqGsrkKdVWAEAYOerOcVI/s320/037.JPG" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhdjUG5nScTFcvdfS7jTBtFIR2ZG1nHUpIVVxvacBgS2lwkmWLJE1zKfQRfW5PZOGq7x2apkVxytD-TnxKB_RH16_wdizwD_CH42R1zfeAMqTMfCF0qJKn5xADdtU-wkWMlpoXsvzmymr0/s1600/039_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhdjUG5nScTFcvdfS7jTBtFIR2ZG1nHUpIVVxvacBgS2lwkmWLJE1zKfQRfW5PZOGq7x2apkVxytD-TnxKB_RH16_wdizwD_CH42R1zfeAMqTMfCF0qJKn5xADdtU-wkWMlpoXsvzmymr0/s320/039_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Un izturība mums bija ļoti nepieciešama, jo pēc viesošanās Hampi mūsu ceļš veda pretī svētā ceļojuma apļa noslēgumam – mēs atgriezāmies Agondā – pludmalē, no kuras sākās Indijas un sevis izzināšana. 8 stundas vilcienā un pārbraucieni ar 2 autobusiem šķita mūžīgi, jo degām nepacietībā iebrist jūrā un sajust jau pazīstamās zelta smiltis. Sajūtas nākot pa mazo taciņu uz bungalo ciemu, kurā dzīvojām novembra beigās, kad atbraucām uz Agondu, bija pat vēl spēcīgākas, nekā pirms vairākiem mēnešiem. Šķita, ka esam atgriezušies mājās, vietā, pēc kuras tik ļoti ilgojāmies. Amēlija nebija apturama, viņa spiegdama skrēja pretī jūrai un smiedamās metās ūdenī. Bērns atpazina savu milzu smilšu kasti, kurā sākās viņas viena no krāsainākajām vasarām.<br />
<br />
Mēs šeit kādu laiku padzīvosim, izbaudīsim Agondas ciema mieru, kas pēc pilsētu burzmas un trokšņa ir kā dvēseles rekreācijas nometne. Zinu, ka noteikti vēlos pirms došanās uz Latviju būt Agrā un aci pret aci tikties ar Tadžmahalu, arī Varanasi pagaidām ir iezīmēta mūsu ceļā kā pieturas punkts, taču tikai iezīmēta, kas neliek par pienākumu šo vietu apmeklēt. No kartes esam izdzēsuši Rišikešu, tā, lai gaida līdz citai reizei. Labi, šodienai pietiks, eju sauļotiesssss!!!!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-65693337281485219482011-02-07T02:18:00.000-08:002011-02-07T02:41:32.093-08:00PAR BRĪVU TIBETU!Svētdiena, 21:30, 6.februāris<br />
<br />
Kad Amēlija jutās daudz labāk un arī Kaspars bija vesels devāmies atkal ceļā. Pēdējās nedēļas laikā esam paspējuši būt Kumily – Kardamona kalnos, tējas un garšvielu plantācijās, Ernakulam – Fort Kochi izjutuši portugāļu, holandiešu un ebreju klātbūtni senās ieliņās un jau otrā diena ir aizvadīta Mysore (Maisūre), kas ir viena no skaistākajām Karnatakas štata pilsētām. Savukārt šodien viesojāmies pirmajā tibetiešu kolonijā Indijā – Bylakuppe (Bailakupe). Rīt uzzināsim, ko nozīmē nakts pārbrauciens vilcienā, jo vakarā dosimies uz Hampi.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmaZRezr1i1rK-xmtzUSdA6kqRCUyngTTB75YGCGe8gsbfWU3lC7ztWkarGoEfXxLHgecH6bdKgL1AIPG74EQEQiLdF_4a_LHSYvvazSuvSDcytvA0I4T0phYm9ntiq7gc1R-U2N5KDgo/s1600/042_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmaZRezr1i1rK-xmtzUSdA6kqRCUyngTTB75YGCGe8gsbfWU3lC7ztWkarGoEfXxLHgecH6bdKgL1AIPG74EQEQiLdF_4a_LHSYvvazSuvSDcytvA0I4T0phYm9ntiq7gc1R-U2N5KDgo/s320/042_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Viens no mūsu visu laiku apspriestākajiem galamērķiem ir bijusi Munnar (Munāra), taču kā jau ierasts, mainoties plāniem, izlēmām to izslēgt no sava maršruta, jo gadījās nonākt Kumily, kas sajūtās ir līdzīga vieta Munnar. Lai nokļūtu Kumily ir jābrauc ar autobusu, kas no Alleppey ir iespējams tikai reizi dienā, tāpēc vēlams to nenokavēt un autoostā ierasties laicīgi – nedaudz pēc pulksten 6:00 no rīta, jo 6:40 tiek aizcirstas durvis un visi palēkdamies pāri bedrainā lielceļa līkumiem arvien vairāk attālinās no tā dēvētās austrumu Venēcijas, kas Venēciju nemaz neatgādina. Ja no rītiem miegs ir pārāk ciešs un no gultas izrāpties tik agri šķiet neiespējami, tad stundas brauciena attālumā ir pilsētiņa ar nosaukumu Kottayam un no turienes gan kursē autobusi uz Kumily ik pēc 30 minūtēm.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNmsIl0utBEvFpxwf954G1RMAUyX4n_UIyx7a3u6ZfLuhZaM5JTgPsGeD8YRIbuBdWrZkFaLohQt2PDBpUXola9yai42UIikjfXyLfZLnXUmCnhczQo4Jp7EGbRmP1rFYP95LH0oELVPI/s1600/089_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNmsIl0utBEvFpxwf954G1RMAUyX4n_UIyx7a3u6ZfLuhZaM5JTgPsGeD8YRIbuBdWrZkFaLohQt2PDBpUXola9yai42UIikjfXyLfZLnXUmCnhczQo4Jp7EGbRmP1rFYP95LH0oELVPI/s320/089_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiRFHX3pPYxKkmWbsusGbXvcae_XA2ojAi84HA3aUFoL9PTV_M-GtnAF38sGREXBATPRjPIWxVdLoH1mIvIksRLylAWKuCmTb6yR62nkif8yvPZ_B6jgToJXn066kPX0dqHJHUMsz1PK5E/s1600/102_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiRFHX3pPYxKkmWbsusGbXvcae_XA2ojAi84HA3aUFoL9PTV_M-GtnAF38sGREXBATPRjPIWxVdLoH1mIvIksRLylAWKuCmTb6yR62nkif8yvPZ_B6jgToJXn066kPX0dqHJHUMsz1PK5E/s320/102_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Taču pirms tam vēlams sevi noskaņot „take it easy” frekvencē, lai nenorautos un neizlēktu no braucoša autobusa :) Jo... autobuss – sarkans, rēcošs nezvērs, kuru dzirdot pa gabalu, vienmēr uzmanos, jo viņi brauc sacīkšu automašīnu ātrumā ignorējot pārējos satiksmes dalībniekus. Metāla durvis iesietas striķī, lai paraujot tās var viegli aizvērt. Pie griestiem zvans, no kura novilkta gara aukla, tā biļešu pārdevējs var dot ziņu šoferim – apstāties vai braukt. Logu, protams, nav, vien restes, lai pasažieriem nerodas doma izbaudīt kabrioleta efektu. Ja ir vēlme paslēpties no saules un izbēgt caurvēju, var aizvilkt priekšā tādas kā klapes, kas līdzīgas veikala durvīm, kuras nolaiž un paceļ garmoškā. Tas viss nešķiet nekas ārkārtējs, taču līdz brīdim, kad pie stūres ticis kamikadze.<br />
<br />
Šoferi atgādina izdzīvotājus drosminiekus, kuri noteikti izklaides šovā „Amazing Race” (Skrējiens pēc miljona) iegūtu galveno balvu, vien atliek piespēlēt viņiem tādu iespēju. Ja mēs būtu indiāņi un man ļautu mūsu tā rīta autobusa šoferim dot vārdu, es šo apbrīnojamo būtni nodēvētu par Bezbailīgo, jo tieši tāds viņš bija. Kaspars ironiski iesmēja, ka augstākajam viņš lūdz tikai vienu – izdzīvot. Tādu manevrētspēju ar milzu metāla kasti uz riteņiem vēl nebija nācies pieredzēt – apdzīšana līkumā, triekšanās pretimnākošajiem transportlīdzekļiem tieši sejā un pēdējā brīdī spēja paraušana pa kreisi, nerunājot par nemitīgu pīpināšanu un cilvēku uzņemšanu pasažieru statusā pat īsti neapstājoties. Diez kas notiktu, ja šo pārgalvi nosēdinātu pie sporta auto stūres? Domāju pat pieredzējuši autosportisti varētu viņam atsū..t. (ļoti atvainojos par savu franču valodu.)<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjfQiVpcFrjYIvyhFHQVy3UbFUJje3Y1uisSU4dyUQY0cfJmhBzlkrlYNjHe0IOAhsz2wTmZWiKbCYFQrbjqbYSMs9qb52He45Y5lsVePHsgHnwVo77Eyjq43NBPflknnhsUBnmrIOzNAY/s1600/050.JPG" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjfQiVpcFrjYIvyhFHQVy3UbFUJje3Y1uisSU4dyUQY0cfJmhBzlkrlYNjHe0IOAhsz2wTmZWiKbCYFQrbjqbYSMs9qb52He45Y5lsVePHsgHnwVo77Eyjq43NBPflknnhsUBnmrIOzNAY/s320/050.JPG" /></a></div><br />
<br />
<br />
Un tie līkumi, likt zīmi, ka gaidāms līkumots ceļa posms vienkārši nav jēgas, drīzāk nepieciešama zīme, kas brīdina, ka priekšā taisns ceļa gabals, taču tas tāpēc, ka kalni.<br />
Pēc pāris stundām karuselī, kas liek domāt par atrakciju ar nosaukumu „amerikāņu kalniņi”, klusi iespiedu plaukstā salocītu maisiņu, katram gadījumam, ja pēkšņi mana sakultā dūša vairs neiztur, taču, lai slavēts Šiva, līdz tam es nenonācu. Kaut arī galva griezās un sajūtas nebija no jaukākajām, nevarēju nepamanīt kā mainās bilde aiz autobusa logiem. Jo tālāk braucām, jo augstāk kalnos, gaisā virmoja kanēļa un tikko vārītas tējas smarža. Ieleja pārvērtās kalnu grēdās, kuras bija kā nosētas ar kafijas krūmiem un tējas puduriem. Esiet sveicināti citādā Indijā!<br />
<br />
Pirmo rītu Kumily sagaidījām satinušies segās un viens otram cieši piespiedušies, jo nenormāli auksts. Vissiltāk noteikti bija Amēlijai, jo viņa starp mums kā pīrādziņš krāsnī, tikai viena no krāsns sienām naktī klabināja zobus. Labi, nenormāli auksts šķiet tāpēc, ka Keralas dienvidos pat agrā rīta stundā ir tik silts kā pie mums Latvijā skaistā vasaras dienā, taču, nu, mēs bijām Keralas kalnos, kur saulei norietot, iestājas sasalums. Protams, es pārspīlēju, tomēr jāatzīst, ka naktī , labākajā gadījumā, gaisa temperatūra sasniedz +10 vai +15 grādus pēc Celsija. Es nemaz domāt negribu, kas mūs sagaida Rīgā pēc atgriešanās no vasaras, neiešu ārā no mājas, goda vārds, zvēru, tāpēc tiksimies, kad nokusīs sniegs un būs uzziedējušas pirmās pavasara puķes.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggqA7Hd9JndAcsQou72zvM-IwtVd_dINBB0mmBYfYlkB-QjrqqFO7L9cb5Rnffd9sMtXaaZKCz0X3r-3f_geeLzKL5VNWeDesjzNriLLCU8fzpAPqI6NuH1JNbSyWwXfKXmLXwJzJ6BTI/s1600/062_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggqA7Hd9JndAcsQou72zvM-IwtVd_dINBB0mmBYfYlkB-QjrqqFO7L9cb5Rnffd9sMtXaaZKCz0X3r-3f_geeLzKL5VNWeDesjzNriLLCU8fzpAPqI6NuH1JNbSyWwXfKXmLXwJzJ6BTI/s320/062_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgF576mpeHwPkVg55Ale9WExFiZ0fhxTWHI1rOGBPePu-47K148hz_Gzfh4yzy8fIKZxrExkIA5Fljhn90Xs5F84ycVB5iy4Tu8GaQeSxJUELfIAZJoeviI5KQyPomYQ_LHXAjvAdA0Zt4/s1600/057_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgF576mpeHwPkVg55Ale9WExFiZ0fhxTWHI1rOGBPePu-47K148hz_Gzfh4yzy8fIKZxrExkIA5Fljhn90Xs5F84ycVB5iy4Tu8GaQeSxJUELfIAZJoeviI5KQyPomYQ_LHXAjvAdA0Zt4/s320/057_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kumily ir ļoti skaista daba un fantastiska iespēja ar to saplūst, tikai nevajag bremzēt kā to izdarījām mēs, jāīrē skūteris un jādodas izpētes ekspedīcijā. Mēs visur braucām ar sabiedrisko transportu, kas arī ir laba lieta, jo ļoti lēti, taču laikietilpīgi un lai pēc paša vēlēšanās apmaldītos tējas laukos ir jālūdz rikšu palīdzība, kas vairs nepavisam nav aizraujoši. Tur ir gan Piparu ieleja, uz kuru paveras skats no kalna virsotnes Anakkara (nosaukumus atceros ar asociāciju palīdzību, Anakkara, tātad Anna Kareņina, Payyambala pludmale – labāk neizteikšos...) Tepat arī milzīgs ūdens kritums, kurš gan šobrīd ir tikai iedobe kalnos, jo sezonā, kad nav lietus, tas tiek aizsprostots, lai cilvēki tiktu pie dzeramā ūdens. Platleņķa ainava no skatu torņa ir iespaidīga, taču ne līdz galam izbaudāma, jo sirds dreb uztraukumā par to vai no maziem bambusa kociņiem sastutētais tornis izturēs, taču indieši dod garantiju, he :)<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhnFu6n3rQktRHv0ZqWhkag7AjptB3ukCMkzgiGzmUm3dp-STjttLgKyIasvd_dgr_p6_B6gPSGdDut5lQmWyMW3Urs2TT9nmThrafON7BqutNq3KYVNaAWovaJ3e7iUc3RIBsL3atKwJI/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhnFu6n3rQktRHv0ZqWhkag7AjptB3ukCMkzgiGzmUm3dp-STjttLgKyIasvd_dgr_p6_B6gPSGdDut5lQmWyMW3Urs2TT9nmThrafON7BqutNq3KYVNaAWovaJ3e7iUc3RIBsL3atKwJI/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7hFUNTIEoW9RzjIyTloGmi6CU86MOpBWko_yN2nHgS9CPPYoSZ5fB4FUPKkic9VSW2yGCVNQnslgWNEikbftzk3RDayKuqLCpCrbBz1-53OYGJyzUSkDo5Eese6rxdxloF-u5JlPZ6Ho/s1600/062_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7hFUNTIEoW9RzjIyTloGmi6CU86MOpBWko_yN2nHgS9CPPYoSZ5fB4FUPKkic9VSW2yGCVNQnslgWNEikbftzk3RDayKuqLCpCrbBz1-53OYGJyzUSkDo5Eese6rxdxloF-u5JlPZ6Ho/s320/062_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kādus 5 kilometru ārpus pilsētiņas ir garšvielu plantācijas, kurās nozust un klausīties saimnieku stāstos par to, kā top ārstniecībā noderīgi līdzekļi un iepazīst tropu pasaules augus. Arī tējas rūpnīca ir interesanta vieta, ja nav nemazākās nojausmas par to kā top melnā, zaļā, baltā un citas tējas, kuras ikdienā dzerot, neaizdomājoties, cik tālu ceļu pie mums tās mērojušas. Taču ziloņi iedvesmo visvairāk, Tekkady brīvdabas parkā to ir gandrīz 1000, taču ne visiem satiekami, jo zvēri dzīvo džungļos un nelabprāt biedrojas ar cilvēkiem. Tāpēc ir vietas, kur tos sastapt nebrīvē.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgt3W72rhqnkFb0gHbtBdzlRiZer9zeNfGzwy4IAUJvEfn00631iwuZApKqjG2kPpVVISVeiParZuAgVbZUjDzu4GVg4XZP5RPVZQf4jb5WJJ5gxoQnCOKBkrluAMXTKmWtGWZmU3g6Vi8/s1600/026_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgt3W72rhqnkFb0gHbtBdzlRiZer9zeNfGzwy4IAUJvEfn00631iwuZApKqjG2kPpVVISVeiParZuAgVbZUjDzu4GVg4XZP5RPVZQf4jb5WJJ5gxoQnCOKBkrluAMXTKmWtGWZmU3g6Vi8/s320/026_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj55KVI0NuW-q8qNeoM6RFLaIdXqAV3g_Xv9g2mNGc01FGuFH0xbR-1ZwevDib5WiDSnpvybdr8TV04CYuhRfPai6o7fQHZO7X1BbPZbMYRhF4HtHlktFEIV_qttwJuMDDalafbNb2rGbQ/s1600/017_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj55KVI0NuW-q8qNeoM6RFLaIdXqAV3g_Xv9g2mNGc01FGuFH0xbR-1ZwevDib5WiDSnpvybdr8TV04CYuhRfPai6o7fQHZO7X1BbPZbMYRhF4HtHlktFEIV_qttwJuMDDalafbNb2rGbQ/s320/017_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ziloņi jeb ziunas, kā tos dēvē Amēlija, joprojām ceļo ar mums, par lielajiem zvēriem tiek runāts katru mīļu brīdi. Milzīgi, spēkpilni, laiski izgūlušies ūdens baļļā vai šmakstinot palmu lapas, taču reizē arī skumji, jo tepat snuķa stiepienā ir savvaļa, taču viņiem tā ir nesasniedzama.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEitiNVu7uXk9jN6xTJHbPqunznbA3spIdZY4EEQPYQZUFJV9olJrRusDIlLBSMmOkrxdDSfhx4y-30dYYfkncDzdl0e3tYeJXZ-gVpUZv7k7Kmvq5ODFeo7aCpZ_lGME4qpuADdIqzaQ4Q/s1600/009_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEitiNVu7uXk9jN6xTJHbPqunznbA3spIdZY4EEQPYQZUFJV9olJrRusDIlLBSMmOkrxdDSfhx4y-30dYYfkncDzdl0e3tYeJXZ-gVpUZv7k7Kmvq5ODFeo7aCpZ_lGME4qpuADdIqzaQ4Q/s320/009_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Joprojām niknojos uz sevi par to, ka ļāvos izjādei ar vienu no skaistuļiem. Lakijs – liels, rāmi paklausīgs, jo mācījies pakļauties ilgus gadus. Šis majestātiskais zilpelēkais dzīvnieks kļuva par mūsu ceļabiedru pastaigā meža biezoknī. Izjūtot katru smagnējo Lakija soli, klusi sevī lūdzu zilonim piedošanu, ka esam uzdrošinājušies ko tādu pasākt. Galvā mutuļoja dažādas domas – par to kā ziloņi tiek nogalināti ilkņu dēļ, kā viņi tiek spīdzināti, liekot stundām ilgi nest smagus baļķus un vēl mēs ar savu kāri vizināties.<br />
Gājiens pa taku kalnā lopiņam ir nieks, taču kāpšana lejā šķiet grūtākais, kas viņa dzīvē iedomājams. Teikšu atklāti, izjāde mums nesagādāja nekādu prieku – cieši turēties sedlos un lūgt, lai zvēram nemisējas, sperot nākamo soli, jo baisi iedomāties, kā izvērstos notikumi, ja Lakijs pakluptu. Lai arī mums mēģināja iegalvot, ka šiem ziloņiem patiesi klājas labi, viņi ir aprūpēti, mīlēti, pabaroti, netiek izverdzināti meža darbos, tik un tā dvēselē iezagās skumjas par cilvēka vēlmi nopelnīt un mūsu stulbumu piekrist šai bezjēdzīgajai rotaļai.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWO13wPW0Uy0rRiUzlYRhpihxgbVXEu8sNiqfThyaR_bUNvm53mURlB8bQck1gFDpg1wnqo__zGf03VMF_H45qrVGatMwHv4AYUbSszOlGRvdZUUyV1kjEvo-Dekzp9ta5vbYUP9ViSEw/s1600/kathakali2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="212" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWO13wPW0Uy0rRiUzlYRhpihxgbVXEu8sNiqfThyaR_bUNvm53mURlB8bQck1gFDpg1wnqo__zGf03VMF_H45qrVGatMwHv4AYUbSszOlGRvdZUUyV1kjEvo-Dekzp9ta5vbYUP9ViSEw/s320/kathakali2.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Katru vakaru Kumily Mudras kultūras centrā var uzzināt, kas ir Kathakali. Dabūjuši biļetes uz vienu no izrādēm lepni sēdējām pirmajā rindā un iepletuši acis vērojām mākslinieku prasmi pielietot sejas mīmiku. Diemžēl aizmirsām „mājās” fotoaparātu, tāpēc atļāvos „aizņemties” bildes internetā, lai jūs saprasto, par ko ir runa. Amēlija, sākoties koncertam, sabijās un raudot lūdza, lai sejas beidz dejot.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiTPWHofqd9bdtvURLziJgmXcluuYBas3B7okDU_CQYYtkYi6r-uyOIOFL9Om3Vlellul95PC5MWJCJ_xOkgOWdhFBwjPofsK30g4Ng4ogSzzkTxUlRqBhwZDJH-7ZRiSPjq978XEb5_Vs/s1600/kathakali_kerala_2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="240" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiTPWHofqd9bdtvURLziJgmXcluuYBas3B7okDU_CQYYtkYi6r-uyOIOFL9Om3Vlellul95PC5MWJCJ_xOkgOWdhFBwjPofsK30g4Ng4ogSzzkTxUlRqBhwZDJH-7ZRiSPjq978XEb5_Vs/s320/kathakali_kerala_2.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tā arī uzvedumu līdz galam nenoskatījāmies, jo pārblieztā skaņa kliedzošajās skandēs Amim šķita par daudz, taču laiks, kuru pavadījām uzjautrinošā atmosfērā bija pietiekami, lai nojaustu par šīs mākslas esamības savdabību.<br />
<br />
Pēc vairāku dienu pavadīšanas Kardamona kalnos un ielejās atkal kāpām autobusā. Šoreiz ceļš veda uz vienu no Keralas lielākajām pilsētām – Kochi (Kočina). Atkal 5 stundas kopā ar vienu no Bezbailīgo cilts, līkumu līkumiem, pagriezienu pagriezieniem un sajūtām kā milzu blenderī, kurā mūs maisa un jauc, cerot no tā visa iegūt, ko labu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgedngXfm0l4RYOKjRM-xIhs6JYtlvhHYh8NfwRFCdEXSCsr3JGpmtnkpW5E-LoAAOhlmHOW-AGXs0K_O5OJSvMKivy_7RCzj2ncpq5HZOrzH0EiFGGyxEha5MX783xeuRZiD5ITYf-pfY/s1600/082_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgedngXfm0l4RYOKjRM-xIhs6JYtlvhHYh8NfwRFCdEXSCsr3JGpmtnkpW5E-LoAAOhlmHOW-AGXs0K_O5OJSvMKivy_7RCzj2ncpq5HZOrzH0EiFGGyxEha5MX783xeuRZiD5ITYf-pfY/s320/082_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kochi sadalīta vairākās daļās, Ernakulam – kosmopolītiska un moderna ar savu Brodveju, iepirkšanās centriem, grezniem auto pilsētas ielās un cilvēkiem, kuri savus „tautas tērpus” uzvelk labi, ja dažas reizes dzīvē.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiAcKXXyi4a9SGHCaI1ODZoTeYopvVmlySV1Pt3k0c6iuKL_boWsUVS6RxN-CnPrbT_V3QSQoelobR6-2spgc3lbxbo52Zer6MxIATqAWL5Q4XpYeIJVDrckqP91IQvK1PKpqs1OZtETp8/s1600/017_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiAcKXXyi4a9SGHCaI1ODZoTeYopvVmlySV1Pt3k0c6iuKL_boWsUVS6RxN-CnPrbT_V3QSQoelobR6-2spgc3lbxbo52Zer6MxIATqAWL5Q4XpYeIJVDrckqP91IQvK1PKpqs1OZtETp8/s320/017_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh1sNHuUIKz7afK6SIac62zU8TaEbwqbok-hhzCTQyONwV6xP6iVk1RVjILJ4OfS7l9fSLfdsHtMeE4TpdT43vJyKzTMCa56aUjaJz_Z8N6eTlqgKY74SFArM7NEZR_ug7f3QT2JPGwYrw/s1600/016_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh1sNHuUIKz7afK6SIac62zU8TaEbwqbok-hhzCTQyONwV6xP6iVk1RVjILJ4OfS7l9fSLfdsHtMeE4TpdT43vJyKzTMCa56aUjaJz_Z8N6eTlqgKY74SFArM7NEZR_ug7f3QT2JPGwYrw/s320/016_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Fort Kochi – vēsturiska, klusa, nesamākslota un joprojām nesabojāta vieta, kur sajust pagātni. Tas viss uz vienas no salām, ko ieskauj jūra. Aptuveni 3 kilometrus tālāk uz šīs pašas salas ir ebreju rajons ar sinagogu, kuras durvis atvērtas ikvienas reliģijas piekritējam, tāpat kā pagāniem un dieva noliedzējiem. Senajās ieliņās mazi veikaliņi un restorāni, kuros prieks uzturēties un patverties no burzmas, kas spieto lielpilsētā. Indiešiem ir liegts šo vietu pārvērst par savu plastmasas pasauli, jo tā tiek sargāta kā vēsturiskā mantojuma dārgakmens.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHp9fIBQUt-3-CBbhJSE9ZGR5EKy3MGTqvO4QRBkM6G6WSaLxKX6YA5ZynBqwNte3LzSYROKt2DEVD9F_M2wQ1ul8nYj21YwqR3njDxDlSZLjeKh-KHmbNCslX7Xb0gw0ZJ75nfdJoUAU/s1600/033_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHp9fIBQUt-3-CBbhJSE9ZGR5EKy3MGTqvO4QRBkM6G6WSaLxKX6YA5ZynBqwNte3LzSYROKt2DEVD9F_M2wQ1ul8nYj21YwqR3njDxDlSZLjeKh-KHmbNCslX7Xb0gw0ZJ75nfdJoUAU/s320/033_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mēs ar Ami dažu minūšu laikā tikām pie skaistiem hennas rotājumiem. Mans bērns jau atkal atklāja savas pacietības augstāko pilotāžu, gaidot, kamēr nožūs henna un ādā būs palicis ziedu un dažādu zīmju nospiedumi.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj51Wwx6_kKpD-ItYLcBotzL6PO04Y4Eitang-vRwqrGUlNX7Nqi1jFmIH0Zi67CXIK4epr2DdbSUHvRRO-jQsOqaJmVEIVkp1EckN4hknDasTUS-aZBVJwSHwyz5JOUQnNyBCGGtNpqyE/s1600/060_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj51Wwx6_kKpD-ItYLcBotzL6PO04Y4Eitang-vRwqrGUlNX7Nqi1jFmIH0Zi67CXIK4epr2DdbSUHvRRO-jQsOqaJmVEIVkp1EckN4hknDasTUS-aZBVJwSHwyz5JOUQnNyBCGGtNpqyE/s320/060_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7pRix3GrJfLSBEfBsGX4wJoJNc2WPBmJOTFCx4KPEBXMwLn26Rv77j0Om5BlDrZ25vCsd49wCwtsXhlGgxv4J34OjVMuF_0qGPbAfxUaKqbX0Qe_Vv6hZ3c1E8s9aJGo3nkb2-Yjf2wk/s1600/072_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7pRix3GrJfLSBEfBsGX4wJoJNc2WPBmJOTFCx4KPEBXMwLn26Rv77j0Om5BlDrZ25vCsd49wCwtsXhlGgxv4J34OjVMuF_0qGPbAfxUaKqbX0Qe_Vv6hZ3c1E8s9aJGo3nkb2-Yjf2wk/s320/072_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Piekrastē majestātiski iegrimuši ūdenī joprojām ir apskatāmi ķīniešu zvejas tīkli, kas nenoliedzami ir piekāpušies mūsdienu zvejas paražu priekšā un vairāk kalpo kā tūristu un ceļotāju izklaides objekti, taču iespaidīgi. Saulei rietot, no darba jūrā atgriežas zvejnieki un katrs cer par labu naudu pārdot to, ko nozvejojis, tāpēc sākas zivju izsole, kas ir spraigs un kaislību pilns cīniņš par labāko aukstasiņu dzīvnieku.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgY0JgnZdfJasPow-vGr7aC4HPAb7GqR14WA4X5NT3klUb5LD4ww6t95_cnaTC5_mkYIJ-7cKrKuZPcPFLWplfYI-2K3t3brFSGvZGmJ5jLoEAwPNsNCZ16dFHHVaaMY9kJEZu9tuIFjO8/s1600/065_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgY0JgnZdfJasPow-vGr7aC4HPAb7GqR14WA4X5NT3klUb5LD4ww6t95_cnaTC5_mkYIJ-7cKrKuZPcPFLWplfYI-2K3t3brFSGvZGmJ5jLoEAwPNsNCZ16dFHHVaaMY9kJEZu9tuIFjO8/s320/065_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9fnYdqbXDjQ1dl-SGMxzFba4SSiFJKhDkc2uG3NBVljZvX3PJ5Z3m5vlheljcQvsNG0XzMaFBT7l7H3ysi5t-u7ger384ouqH9kcrmRkyWSPgBU9baTgUDhyrOT7F6Q5rfjqFjklaKi0/s1600/066_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9fnYdqbXDjQ1dl-SGMxzFba4SSiFJKhDkc2uG3NBVljZvX3PJ5Z3m5vlheljcQvsNG0XzMaFBT7l7H3ysi5t-u7ger384ouqH9kcrmRkyWSPgBU9baTgUDhyrOT7F6Q5rfjqFjklaKi0/s320/066_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ar vienu dienu ir pilnīgi pietiekami, lai apskatītu Kochi, taču, ja ir vēlēšanās ienirt ielās, kurās austrumi saplūst ar rietumiem, tad ir nepieciešama vēl vismaz viena diena.<br />
<br />
Nākamajā rītā jau ap 7:30 ieradāmies dzelzceļa stacijā, lai ielēktu vilcienā, kurš iet uz Kannur (Kannūra), no kuras ir iespējams tikt uz Mysore. Te kaut kā mums nedaudz sanāca misēties plānošanā, jo daudz prātīgāk ir braukt līdz Calicut un pēc tam noķert vienu no autobusiem uz vīraka kociņu dzimteni, jo autobusi no Calicut kursē daudz biežāk nekā no Kannur. Taču bez stresa, Kannur pabijām vienā no skaistākajām pludmalēm, kas ir ļoti līdzīga Agondai Goa, kur ierādāmies mūsu ceļojuma sākumā. Ame tika izvizināta ponija mugurā, par ko bērns neizsakāmi sapriecājās un vēl ilgi nevarēja rast mieru.<br />
Brauciens autobusā neizpalika bez neliela šoviņa, kas gan par laimi mums atgadījās pirmo reizi – salūza autobuss, tāpēc viss nedaudz ievilkās un Mysore mēs sasniedzām tikai 2:00 naktī. Kā jau mēs zinām no iepriekšējās pieredzes, naktī ierasties svešā pilsētā nav prāta darbs, ja ir vēlēšanās atrast labu naktsmītni, jo rikšas ceļotājus vazā tikai pa aizdomīga rakstura ūķiem, kuru sienas noteikti ir bijušas kāda krimināla notikuma līdzdalībnieces. Tas viss tādēļ, lai saņemtu komisijas maksu par piegādātu klientu, ja nu tas ir tik izmisis un noguris, ka būtu gatavs piemest savu ceļa nomocīto būtību jebkur. Taču neuztraucieties, viss beidzās laimīgi, uz ielas nepalikām, taču nekādu lielisko piedāvājumu arī neatradām. Diemžēl pēc dažām stundām tikām pamodināti, jo redzies vairākām indiešu ģimenēm blakus istabās labpatikās rīta agrumā kārtot ceļa somas, iet dušā un skaļi sarunāties pie mūsu istabiņas durvīm. Pēc vairākiem lūgumiem respektēt citus iemītniekus, kuri labprāt vēl nosnaustos, Kaspars neizturēja un uzbruka vienam no bļauriem, kas pielaidis bikses iespiedās stūrī un ar galvas mājienu deva zīmi, ka visu ir sapratis, taču tikai uz mirkli, jo pēc minūtēm 10 ļembasts turpinājās pilnā sparā. Tā arī neizgulējušies un noguruši devāmies iepazīt Mysore, kas izrādījās daudz skaistāka nekā mēs gaidījām.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiDUbCj0olwDTJhat3-FrR4dgh1F-_GDbbxaRpGjyGFAONwQSYLwAL-3-EHjQ8ycjSb7-Rw8dbfDtsSFhiHbomFGnJnOr3mTzSKgr0ffbxTlWFG511hvy_cLC2C0pv2y83HrpUSMZeIUvs/s1600/043_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiDUbCj0olwDTJhat3-FrR4dgh1F-_GDbbxaRpGjyGFAONwQSYLwAL-3-EHjQ8ycjSb7-Rw8dbfDtsSFhiHbomFGnJnOr3mTzSKgr0ffbxTlWFG511hvy_cLC2C0pv2y83HrpUSMZeIUvs/s320/043_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhHqcrio5wZN69b_DyvmDfe2M8dxe0zIPQbQOnr47OaO26Etf2oA2NoMoyGt8yw6Yy0hawe-WaiPt26nmL5RWQqw2T6HBiJcGF1Rec27QjMt55P9pEDSb_MMYEIa6B9HKYZ49q-d5I6Nok/s1600/049_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhHqcrio5wZN69b_DyvmDfe2M8dxe0zIPQbQOnr47OaO26Etf2oA2NoMoyGt8yw6Yy0hawe-WaiPt26nmL5RWQqw2T6HBiJcGF1Rec27QjMt55P9pEDSb_MMYEIa6B9HKYZ49q-d5I6Nok/s320/049_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjILB333lhncPfT2btcus4950dvsoHiF_QK74Ib9wNQDO42Z9iQwiGL0JZqfLC8jLiPylsr5CXJFVGCoG_mSJKN8uHhiWGchuj-mV91IwPeuZahlB9jQAP9DNNBaiWdADB_As4tPRRLsGs/s1600/057_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjILB333lhncPfT2btcus4950dvsoHiF_QK74Ib9wNQDO42Z9iQwiGL0JZqfLC8jLiPylsr5CXJFVGCoG_mSJKN8uHhiWGchuj-mV91IwPeuZahlB9jQAP9DNNBaiWdADB_As4tPRRLsGs/s320/057_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Lielais augļu un dārzeņu tirgus noteikti ir viens no brīnišķīgākajiem visā Indijā, ne miņas no šmuces, kas pieredzēta līdz šim, protams, ar dažiem uzmācīgiem lētu rotaslietu tirgotājiem, taču bez viņiem laikam nekur.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEibdN8uWwVqfqhyZ1ROJDzUGRgX35FHJog9kbyqroTMz6hd_FdyHyjzyt2-R3ZhyeLbkO8joQkx4txL2Qe0bVIa6vr8cCb2iaVlAm-JMU-Z2p944VsxrigTzk6DQFAcXiHFQ-ruINyNwFE/s1600/002_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEibdN8uWwVqfqhyZ1ROJDzUGRgX35FHJog9kbyqroTMz6hd_FdyHyjzyt2-R3ZhyeLbkO8joQkx4txL2Qe0bVIa6vr8cCb2iaVlAm-JMU-Z2p944VsxrigTzk6DQFAcXiHFQ-ruINyNwFE/s320/002_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Koka mēbeļu darinātavas (nezinu kā, lai savādāk tās dēvēju), kur vīri ar maziem zāģīšiem griež precīzas un smalkas detaļas galdu un krēslu rotāšanai, nespēja mūs atstāt vienaldzīgus. Tomēr visvairāk sirds līksmoja vīraka kociņu mini fabrikā, kur izmēģinājām roku kociņu velšanā, izsmaržojām ēteriskās eļļas līdz vieglam reibonim un nedaudz atļāvāmies iepirkt šos labumus līdzi vešanai. Sieviete, kas ir fantastiska sava amata pratēja, dienā saveļ ap 6 tūkstošiem kociņu. Daudz, vai ne? Protams, jo viņa to dara jau 40 gadus.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgehwPhT1shyphenhyphen7p6SVyLy7pm_qLJWK2CokZoLLpOcWTYPUMaIjOsuhJy_MF5ahE7SgPKbYtBLSE3WCCZufT4h9XSRIk0zez9G5SFUvoxlIlKP0A4ZAUKNCdxDPap-8zdAGpn-l6holKNtu0/s1600/008_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgehwPhT1shyphenhyphen7p6SVyLy7pm_qLJWK2CokZoLLpOcWTYPUMaIjOsuhJy_MF5ahE7SgPKbYtBLSE3WCCZufT4h9XSRIk0zez9G5SFUvoxlIlKP0A4ZAUKNCdxDPap-8zdAGpn-l6holKNtu0/s320/008_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi388eurIXMc_S_Idf2qcxuF_ZN2i1g_UBArTMwVyStsEBQwgPewfT7-B9mzRfPtnXpHb25TSJ0Qn1cgidei6p00TO_BynsLpcF9zkRrkyVCkeraz1dcRYaHjvCorJk7UQom7MWT2J1e18/s1600/013_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi388eurIXMc_S_Idf2qcxuF_ZN2i1g_UBArTMwVyStsEBQwgPewfT7-B9mzRfPtnXpHb25TSJ0Qn1cgidei6p00TO_BynsLpcF9zkRrkyVCkeraz1dcRYaHjvCorJk7UQom7MWT2J1e18/s320/013_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh7i7LAjFUKFFp2MtdADoGGp8mFwcfFyixQoi7JaV2vx8xkFXLfo-FMnQO3TQwFHLQ5yDIlTtzZbJpMOg_MsNNuCvn6cwzJwbyGiAONYqltmV2gDF_n0jmvILupJdeE2Zp4yYS0mPBlt5o/s1600/025_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh7i7LAjFUKFFp2MtdADoGGp8mFwcfFyixQoi7JaV2vx8xkFXLfo-FMnQO3TQwFHLQ5yDIlTtzZbJpMOg_MsNNuCvn6cwzJwbyGiAONYqltmV2gDF_n0jmvILupJdeE2Zp4yYS0mPBlt5o/s320/025_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mysore ir zaļa pilsēta, ļoti nozīmīga vieta jogas mīļiem, jo šeit ir atrodamas daudzas jogas skolas, slavena ar sava zīda izstrādājumiem, smaržkociņiem un sandalkoku. Ja Kumily gaiss virmoja pēc dažādām garšvielām, tad Mysore mūs reibināja ar lotusa, ūdensrožu un sandala eļļu aromātiem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgC7q_Ih6l-Mow1dW-3bKgSorpgsPDAzruHQjaN0tHiyp9qTRDURm7nbsqrxQvGMB8QFZEO3j64l61bzqR3iXf9lzNugA7Pk48FF-V_rInpU8orB_4QGdGj-m9p9WQ8ro13JIVPN6WXn5Y/s1600/061_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgC7q_Ih6l-Mow1dW-3bKgSorpgsPDAzruHQjaN0tHiyp9qTRDURm7nbsqrxQvGMB8QFZEO3j64l61bzqR3iXf9lzNugA7Pk48FF-V_rInpU8orB_4QGdGj-m9p9WQ8ro13JIVPN6WXn5Y/s320/061_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCoSQyPXXjoCx3R2mpR_fAaRD4U1oPW7GaoafngGYb711FpXxa2zeGF4fiBC-5TCZh5CeU53j7xRNuYThFcnaKhD5C5GLNDzvM8g_o585dWZL9Hby00BXQ2Z3qCco_jvwwtD2Ze6BLdEg/s1600/066_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCoSQyPXXjoCx3R2mpR_fAaRD4U1oPW7GaoafngGYb711FpXxa2zeGF4fiBC-5TCZh5CeU53j7xRNuYThFcnaKhD5C5GLNDzvM8g_o585dWZL9Hby00BXQ2Z3qCco_jvwwtD2Ze6BLdEg/s320/066_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Savukārt vakarā mēs sastapām skaistāko no Austrumu princesēm – Mysore pili, kas kā smalka dāma rotājas pašā pilsētas sirdī. 19:00 vakarā uz pus stundu tiek atvērti pils pagalma vārti un visi daiļuma tīkotāji var netraucēti būt vienatnē ar smalkām ciku – cakām rotāto valdnieka mītni. Brīdī, kad tiek nodzēstas gaismas un šķiet, ka jādodas mājup, tiekam pārsteigti ar ko līdz šim nesajustu – visa apkārtne iezaigojas tūkstošiem mazās uguntiņās un vērotāju pūlis gavilē priekā. Tu stāvi un vienkārši baudi un kārtējo reizi pie sevis čuksti – Incredible India...<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhBcYUSEesBe5r2XuwR_BlcmMnKH1ZA2Ku4hY0uX6ewVCJLkIX2v8nMM_M-llvQ-SnVzpcSOYdsg3-K6DtuoXfesb6TJF3ARIkxFVlcpq4jK1Kz49EDCLX6sWwuroSo_seqdLOTghICKgI/s1600/071_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhBcYUSEesBe5r2XuwR_BlcmMnKH1ZA2Ku4hY0uX6ewVCJLkIX2v8nMM_M-llvQ-SnVzpcSOYdsg3-K6DtuoXfesb6TJF3ARIkxFVlcpq4jK1Kz49EDCLX6sWwuroSo_seqdLOTghICKgI/s320/071_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šodien ap pusdienas laiku piepildījām divus mēnešus lolotu sapni – nonācām Bylakuppe pie tibetiešiem. Par šo vietu uzzinājām ceļojuma sākumā Agondā, kur kāds tibetietis apgaismoja Kasparu par šīs miermīlīgās tautas skarbo dzīves pieredzi. Jāsaka, viņi ļoti atšķiras no indiešiem, jo ir daudz klusāki, mierīgāki, lielākoties bez stulbiem un neapdomīgiem izlēcieniem, arī izglītotāki.<br />
Bylakuppe pavisam kopā ir 12 komūnas, kurām šeit ir dots patvērums no ķīniešu verdzības. Tās ir lēnām veidojušās gadu gaitā, jo joprojām ir cilvēki, kuriem laimējas izbēgt no sarkanās lielarmijas ķetnām.<br />
No Mysore centrālās autoostas 2 reizes stundā iet autobusi uz Kushal Nagar, kas ir aptuveni 2,5 stundu brauciens. Dažus kilometrus pirms iepriekš minētās pilsētas ir jākāpj ārā no autobusa, jānolīgst rikša un jādodas uz Zelta templi. Šo vietu zina gandrīz visi, tāpēc droši jautājiet, jums palīdzēs.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjejmZkrIG6SRYrAMvLLIwXvNjAPUlJugUwDB8kB_Ix2Yd54D4EuHdZ2qo74t8s7lOBsHHxWeOjCDjlvl6PI3E2m7H05zZfHUPwTz0NlsfmMULv3UoBQwopEB4Qvr8bUwnSihq00R-iNjk/s1600/044_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjejmZkrIG6SRYrAMvLLIwXvNjAPUlJugUwDB8kB_Ix2Yd54D4EuHdZ2qo74t8s7lOBsHHxWeOjCDjlvl6PI3E2m7H05zZfHUPwTz0NlsfmMULv3UoBQwopEB4Qvr8bUwnSihq00R-iNjk/s320/044_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgDamgUmByLxF6dW27h5s70kJgNAwXeBXWyW0JWm-F0NHXzlSXO7ptGd47ywnhQ6Olc2eILTUiNyoVti7VrenqHI1Ffg01mhojflVy2comwHh4ANHJdY8OF4Y1qsyCMCpuuo-uIyTyXiHQ/s1600/037_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgDamgUmByLxF6dW27h5s70kJgNAwXeBXWyW0JWm-F0NHXzlSXO7ptGd47ywnhQ6Olc2eILTUiNyoVti7VrenqHI1Ffg01mhojflVy2comwHh4ANHJdY8OF4Y1qsyCMCpuuo-uIyTyXiHQ/s320/037_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Nonākuši līdz templim apstulbām labsajūtā – miers un klusums, nesaprotams atslābums, kas rosina nedomāt. Tieši nedomāšana ir tas, kas mūs pārņēma pilnībā, sperot pirmos soļus pasakaini skaistajā dievu mītnē. Apsēdāmies uz aukstās marmora grīdas un vienkārši bijām. Meditatīvās skaņas dobji un lēni bungoja mūsu apziņā, lūk, tieši šīs sajūtas es biju gaidījusi atnākam visu šo laiku, kopš esmu Indijā. Savādi, taču tikai šeit es tās atradu, vietā, kas nav Indija.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgWJk-Vi1MvQfcQbbkkJBXT8_reuo3tigtIe9R9-YLwTFNxAJWAx_tEDQ4s_hyEBj_7pc1fo3tnY5djGZFRIczD5Vnq6f-2odTXh_lWqSPiK_yo6nbDj3HXACeCEBp_cUiDLGO9JzgP9mU/s1600/010_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgWJk-Vi1MvQfcQbbkkJBXT8_reuo3tigtIe9R9-YLwTFNxAJWAx_tEDQ4s_hyEBj_7pc1fo3tnY5djGZFRIczD5Vnq6f-2odTXh_lWqSPiK_yo6nbDj3HXACeCEBp_cUiDLGO9JzgP9mU/s320/010_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgfbjlfBR3JVw1WnViA4R-mt1DquOq2bqh9fjjHN_ToIxVcX38eh52-0jVydwomVqDQyemnaGT1QpJucJqAwzTU1oaJSWaENVzD1xfvI3PhyphenhyphenVV0zeyKt89yhlR-JilkeE55n4n_RKXrvnQ/s1600/021_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgfbjlfBR3JVw1WnViA4R-mt1DquOq2bqh9fjjHN_ToIxVcX38eh52-0jVydwomVqDQyemnaGT1QpJucJqAwzTU1oaJSWaENVzD1xfvI3PhyphenhyphenVV0zeyKt89yhlR-JilkeE55n4n_RKXrvnQ/s320/021_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJAuCsHqZz4VTHSojbYS3OIOpKKApEcL_s6I2hC9W96sapYuPcrul8gvWnZgJ5-5kh5_fXqKzSO2hHhY3fOfy-8hddEp_O-Bra1bAD522IS073HgTq3Et1LAdQeqS6gUPplA09RARq5G8/s1600/004_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJAuCsHqZz4VTHSojbYS3OIOpKKApEcL_s6I2hC9W96sapYuPcrul8gvWnZgJ5-5kh5_fXqKzSO2hHhY3fOfy-8hddEp_O-Bra1bAD522IS073HgTq3Et1LAdQeqS6gUPplA09RARq5G8/s320/004_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vēlāk, nonākot Bylakuppe vienā no kolonijas ciematiem, baudījām tibetiešu ēdienus un sarunājāmies ar vairākiem mana vecuma puišiem, kuriem pirms 15 gadiem kāds vīrs palīdzējis aizbēgt no Tibetas, jo viņu vecāki vēlējās labāku dzīvi saviem bērniem. Lai arī puiši dzīvo brīvībā, viņu dvēseles deg par mājām, kuras ir ļoti mainījušās, jo ķīnieši dara visu, lai mazā saujiņa tibetiešu, kas ir atlikuši pasaulē, izšķīstu Ķīnas kultūras virpulī un cilvēki šo tautu atcerētos kā kaut ko, kas reiz bija, taču vēl labāk, ja aizmirstu pavisam. Nevienam tibetietim nav atļauts pamest valsti, nav atļauts tajā iebraukt, ir aizliegts iet uz tempļiem un lūgties. Patiesībā, ir reizes, kad tempļos viņi drīkst būt, taču ar nosacījumu, ka pirms lūgšanām tiek uzspļauts Dalai Lamas ģīmetnei – cilvēkam, kas tibetiešiem ir lielais skolotājs un guru. Muļķīgi, kurš gan to darītu... Ir neskaitāmi skumji stāsti par to kā ļaudis aiziet bojā Himalajos, jo mēģina pamest izpostīto dzimteni, kā cilvēki tiek nošauti, jo vēlas būt brīvi, kā sevi gadiem ziedo nebeidzamām lūgšanām, kuras nekad netiek piepildītas. Taču viņi tic, ka Ķīnas valdība kritīs un komunismu nomainīs demokrātija, kā tas reiz notika ar mums. Taču, lai tas tā būtu ir nepieciešama palīdzība – mēs varam lūgt vai vienkārši reizi pa reizei pie sevis piedomāt par to, lai Tibeta atkal kļūtu brīva, ja nekā savādāk nevaram līdzēt. PAR BRĪVU TIBETU!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-45983401311598888762011-01-26T00:30:00.000-08:002011-01-26T02:55:52.815-08:00NU, KĀMŌN!Trešdiena, 10:50, 26.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjub5NyiWdlKOZT-yo4X4sqXuatMQ7bBQAHavgZ2NiYsynyee_unk-q7tazZ-0ZlFOzsOiB6RROsiKIjkxN8RjgbO1vXghP4C_npg-wDpBdVwQ7hGdC8rOyaTKcCBLQrfNC6Q7kmNkNkyk/s1600/009_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjub5NyiWdlKOZT-yo4X4sqXuatMQ7bBQAHavgZ2NiYsynyee_unk-q7tazZ-0ZlFOzsOiB6RROsiKIjkxN8RjgbO1vXghP4C_npg-wDpBdVwQ7hGdC8rOyaTKcCBLQrfNC6Q7kmNkNkyk/s320/009_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Es vairs nemaz nebrīnos kā austriešu kalnu virsotņu iekarotājs varēja Tibetā nodzīvot 7 gadus kā vienu mirkli. Pirms pāris mēnešiem, kad drudžaini kārtoju ceļa somu, gatavojoties lielajam ceļojumam, domāju par laiku, kas būs jāpavada Indijā kā par kaut ko bezgalīgu, pat mūžīgu, jo 3 mēneši ir vesels gadalaiks. Nu jau šajā notikumiem pārbagātajā zemē esam pavadījuši 2 mēnešus un ir sācies neliels uztraukums par to, ka vairs nav laika, drīz būs jādodas atpakaļ un jāsastopas ar realitāti, no kuras veiksmīgi bijām izslīdējuši. Katru rītu mostamies ar sauli un zinām, ka visa diena būs spoža un skaidri pārredzama, taču mājās... diez vai. Tieši saule pietrūks visvairāk, jo pietiek ar gaišuma pielietu dienu, lai cilvēks justos apmierināts ar dzīvi. Man patīk mans laika plūdums, nezinu vai daudzi cilvēki tā var teikt, tāpat nezinu vai šī nav kārtējā spļaušana kāpostos, taču, ja man būtu iespēja iemainīt visu, kas ar mani noticis pret labākiem solījumiem, es to nedarītu. Varat droši teikt, ka tā rīkotos tikai muļķi, jo vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav, tomēr esmu apņēmusies apstrīdēt šo apgalvojumu, sakot, labi vien ir, ka šobrīd neesmu mājās.<br />
<br />
Bijām plānojuši, ka izskriesim Keralu un pirms atvadīšanās no nebeidzamās vasaras vēl palaiskosimies Goa pludmalēs, taču kā vēstī sena paruna – mēs plānojam, kāds cits dara. Vakar no rīta cerējām kāpt vietējā autobusā, lai brauktu uz Kumily – dzīvot starp savvaļas zvēriem džungļos un sajust dzestro rītu gaisu, taču Amim nez no kurienes atkal paaugstinājusies temperatūra un bērns sācis klepot. Ārsti gan apgalvo, ka pāris dienās visam jābūt labi, Pekausis arī nemaz neizskatās savārdzis, tomēr tas mums licis vēlreiz uz mirkli apstāties un pārvērtēt savas darbības un domas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhqsokNYnUuPkIOgajveSGnksT7RZ32ypPTlKqJi7Yjm0QsjByxrJHR-ByqgTRO4jpJqbae7uU_o91cN2OCS255yPCo3gNELnNm9Bg3owSG2Y0Z_Be8eJFUfDUFGQiRk0Ed9QQAWySVXP8/s1600/copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhqsokNYnUuPkIOgajveSGnksT7RZ32ypPTlKqJi7Yjm0QsjByxrJHR-ByqgTRO4jpJqbae7uU_o91cN2OCS255yPCo3gNELnNm9Bg3owSG2Y0Z_Be8eJFUfDUFGQiRk0Ed9QQAWySVXP8/s320/copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Esmu sapratusi, ka mana jūras slimība nekur nav pazudusi, jo pēc pavadītas diennakts uz peldošās mājas, aizverot acis, joprojām jūtu nelielu līgošanos. Visneparastāk ir mazgājot drēbes, šķiet, ka viss šūpojas un rodas nepaturamu vēlme kaut kur pieturēties. Jā, neesmu paredzēta lidošanai kosmosā. Peldošā māja, lai arī joprojām domāju, ka tā ir lielu ūdens mīļotāju un gados vecāku cilvēku izprieca, manām sajūtām bija tīkama. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā dienā bijām izvēlējušies neveiksmīgu braucienu ar airu laiviņu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiQP7j0RpD_mzGN9x45FVNmlfd-MXVfjm2kEK36Mx3zzrG_4YwaYf3-rdYV_EZGoY1WilRwmk5T38vRjHNYWwW_xUNuv0GRwX9jlQdAUJWRWtMPMFWaNd-wQhgc3BoKq5pFN_CTCX4d0ss/s1600/011_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiQP7j0RpD_mzGN9x45FVNmlfd-MXVfjm2kEK36Mx3zzrG_4YwaYf3-rdYV_EZGoY1WilRwmk5T38vRjHNYWwW_xUNuv0GRwX9jlQdAUJWRWtMPMFWaNd-wQhgc3BoKq5pFN_CTCX4d0ss/s320/011_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēc grandioziem solījumiem un stāstiem par to, ka kanoe ved atpūtniekus tikai mazajos ūdens kanālos, kur mīt neredzēti putni, mēs nedomājot piekritām 5 stundu braucienam kā komendante, dzirdot par 17 dažādiem sieriem. Protams, no solītajiem labumiem tikām bedrē, kurā ķer vilkačus. Vecais airētājs, kurš angliski spēja izdvest vien dažus vārdus kā banānkoks, mango un indīgs augs, mūs ieveda vienā no lielajiem kanāliem, kurus ūdens mājas izmanto kā izejas ceļu savām tūrēm.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhRBpbR7B2x-Gq2gNamuQbFiRobFUpzgWwzSmkUG3rcVgjex1xzcgr4CFNBRwTWViAJndEfkg5FGLwPRGs8QUbCQ_RBSLnZT8cu8ol7Q_Vv8X4pBBjzK0oTyPSFUZhAHX8vuKsPIYrlNd4/s1600/014_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhRBpbR7B2x-Gq2gNamuQbFiRobFUpzgWwzSmkUG3rcVgjex1xzcgr4CFNBRwTWViAJndEfkg5FGLwPRGs8QUbCQ_RBSLnZT8cu8ol7Q_Vv8X4pBBjzK0oTyPSFUZhAHX8vuKsPIYrlNd4/s320/014_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Sākumā mēs smaidījām un līksmojām par silto dienu un to, kas mūs sagaida, līdz brīdim, kad onkulītis pagrieza laivu pretējā braukšanas virzienā un divos vārdos paziņoja, ka gatavojas mūs vest atpakaļ pa to pašu ceļu. Nu, kāmōn, ko tad tas nozīmē? Kur mazie kanāli, kur viss? To arī nozīmēja, vairāk nekā 2 stundas mēģinājām tikt galā ar neapmierinātību, kurai bija manāma tendence augt augumā. Kad beidzot tikām vienā no mazajiem kanāliem, onka piestāja krastā un teica: "picture now", pēc tam nozuda krūmājā, izrādās, lai pačurātu. Atgriezies plati smaidīja un sāka irties atpakaļ, no kurienes bijām atbraukuši. Atkal jau kārtējā pacietības mācība. Diemžēl šoreiz izmantojām iespēju nesamaksāt, lai gan tas mūs nedarīja priecīgākus, taču varbūt mazajiem indiešu uzņēmējiem lika nedaudz padomāt par vārda turēšanu. Labi, miers ar viņiem un lai augstāki spēki atsūta saprātu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiVV5MMj2NYDGIZKS-vlQKLMlQkC4lA_v5TOFepR1AnlIGHCdkfj0SMvjI7aRiMoZBEB_y3voDDkrXfo4BBCfz-ae_9Rktjtku9I54JbzpvtbKGyiJDYeCniHGY-jtygnfT5BJwGYCe3dI/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiVV5MMj2NYDGIZKS-vlQKLMlQkC4lA_v5TOFepR1AnlIGHCdkfj0SMvjI7aRiMoZBEB_y3voDDkrXfo4BBCfz-ae_9Rktjtku9I54JbzpvtbKGyiJDYeCniHGY-jtygnfT5BJwGYCe3dI/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēc lēnīgajiem piedzīvojumiem airu laivā Kaspars arvien vairāk sliecās uz iemitināšanos peldošajā mājā. Teikšu godīgi, es gan vairāk vēlējos gredzenu ar dārgakmeni, taču esam pasaulē, kur valda vīrieši, tāpēc kā kārtīga sieva piezemēju savas vēlmes sava pavēlnieka priekšā. Ceru, neuztverat to pārāk nopietni. Turklāt blakus istabā dzīvojošie vācu puiši bija gatavi dalīties atpūtas priekā. Visi kopā samaksājuši milzu naudu – 5000Rs (60LVL) par ceļojumu, naktsmītni uz laivas, 3 ēdienreizēm un visādiem indiešu našķiem, iekārtojāmies peldošajā brīnumā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjyxm7smLxT-h-YyJD6mkQztqP1ty3uzHX8ckmoXjbNkPYoyEKbJp40x-4odTpgpEgEoQ2QpAVg5haDS-lDlSxx08BVmaif4fzJxH_JrcDmovK5IzQI1mxMd8NcSb6BrOoQUaE-8dJfWpY/s1600/057_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjyxm7smLxT-h-YyJD6mkQztqP1ty3uzHX8ckmoXjbNkPYoyEKbJp40x-4odTpgpEgEoQ2QpAVg5haDS-lDlSxx08BVmaif4fzJxH_JrcDmovK5IzQI1mxMd8NcSb6BrOoQUaE-8dJfWpY/s320/057_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTAmf6UyqGlMw2IvQiAinIQe4i-kOzobf0_1BBlH61EHHksw0aiKTKzD_YUjk6oDWnfnzs3uLI_2qNZUJE_W0xyg03EJ2kq__nrs7uTKHqjvw9ywH6VKbOL_eS-S0jpZ7BYvVp0dsn1nw/s1600/062_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTAmf6UyqGlMw2IvQiAinIQe4i-kOzobf0_1BBlH61EHHksw0aiKTKzD_YUjk6oDWnfnzs3uLI_2qNZUJE_W0xyg03EJ2kq__nrs7uTKHqjvw9ywH6VKbOL_eS-S0jpZ7BYvVp0dsn1nw/s320/062_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Laivas savu ceļojumu no piestātnes parasti uzsāk 11:30 no rīta un nākamajā rītā jau 9:00 atgriežas mājvietā, protams, var ceļot vairākas dienas, pat nedēļas un mēnešus, ja ir tāda vēlēšanās. Arī variācijas par cenu ir neskaitāmas. Tik pat labi var dabūt laivu ar kondicionētu gaisu un vienu guļamistabu par 180LVL, viss ir mākslā vienoties un indiešu gatavībā nolaist cenu.<br />
<br />
Kristofs un Saša kļuva par mūsu sabiedrotajiem, ar kuriem kopā bija interesanti tāpēc vien, ka abi tik ļoti atšķirīgi – Kristofs audzis un dzīvojis brīvā Vācijā, bet Saša komunistiskajā Vācijas daļā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgwAfayGrrSoerF2URE2MPbIHsAKfSvPH3MVEfOvmjnEE7B0bLmQyl0RKjp0hrR9-wRVP2snA4GPV1XO2j3IAKJiM11rypPfYRAzPapSKvteSBv62qDnpm2P9A_6O3kLzQaFWJt_7nbZdk/s1600/022_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgwAfayGrrSoerF2URE2MPbIHsAKfSvPH3MVEfOvmjnEE7B0bLmQyl0RKjp0hrR9-wRVP2snA4GPV1XO2j3IAKJiM11rypPfYRAzPapSKvteSBv62qDnpm2P9A_6O3kLzQaFWJt_7nbZdk/s320/022_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhK4nMtD4ukkua-BzSdc3RuGNqtTez_UXKYEZszjhFOBhhcDPOSnTdBN-hUV2wq6Jp4I_B90YCYpVcIeQN7QP2GbelzP-2iivHMlBg8PqEGxhBqvQAimx56xCZ7XNIiEQwuylQm2LsVOv0/s1600/043_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhK4nMtD4ukkua-BzSdc3RuGNqtTez_UXKYEZszjhFOBhhcDPOSnTdBN-hUV2wq6Jp4I_B90YCYpVcIeQN7QP2GbelzP-2iivHMlBg8PqEGxhBqvQAimx56xCZ7XNIiEQwuylQm2LsVOv0/s320/043_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi55Md6MXOyXnrtq5xlTeRIRafAvG_hv77nUPjXH-fxY9csGYlnrLg14uf2oah5zV7k19MbhcjsmAtetHZS1HEZA0YsFerciMMCZMLlK7EbLR0PNVutvN5VM_TDMqYOwzqWNvhnhw2_2Ns/s1600/047_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi55Md6MXOyXnrtq5xlTeRIRafAvG_hv77nUPjXH-fxY9csGYlnrLg14uf2oah5zV7k19MbhcjsmAtetHZS1HEZA0YsFerciMMCZMLlK7EbLR0PNVutvN5VM_TDMqYOwzqWNvhnhw2_2Ns/s320/047_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Starp citu, Keralas štatu Indijā pārvalda komunisti, tas ir vairāk nekā jūtams – pieminekļi, sirpis un āmurs, gājieni, braucošas laivas un automašīnas ar skaļruņiem, kuros izkliedz saukļus un labas dzīves vēstis. Kristofs ir tīrasiņu pilsētnieks, savukārt Saša – laucinieks, viens apceļojis pus pasauli, mācījies Meksikā, dzīvojis Holandē, otram kopā ar tēvu alus piegādes bizness. Protams, pilsētnieka pašpārliecinātība robežojas ar nelielu iedomību, taču pieņemamās devās, lai nebūtu traucējoši. Beigās mūsu mazā ūdens avantūra pārtapa kopīgos ceļojuma plānos. Vēlējāmies visi draudzīgi doties uz Kumily, īrēt džipu, braukt lūkot savvaļu un pēc tam uz Munnar tējas laukiem, taču dzīve nolika visu īstajos plauktos – viņi aizbrauca, mēs palikām.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgB5U508nJmWiyx81S3dwklKI_lK_twgkPPOPh3UOp9tNfw7rn-48EDNA8sZTcX7ffflvf_JvtOMYsP-OqSjJ78se4fJekH_UM0uqYlmdzcBDqbSr6vEG9kSgqiqPf13HLhz5qmF8kdjtU/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgB5U508nJmWiyx81S3dwklKI_lK_twgkPPOPh3UOp9tNfw7rn-48EDNA8sZTcX7ffflvf_JvtOMYsP-OqSjJ78se4fJekH_UM0uqYlmdzcBDqbSr6vEG9kSgqiqPf13HLhz5qmF8kdjtU/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgjkDdisDDxtz5vntZ0fI75O2etMKRRaf3MXDGYCIf92UZG0IHdWFk59fgH5GYcVFc3OowJKKudoCvkdX3B5BAa55nfhkkxoHa4Y8kstkd3VGb8u2HXFvtM_h-_lNPL5sO97GdspSXCtrs/s1600/027_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgjkDdisDDxtz5vntZ0fI75O2etMKRRaf3MXDGYCIf92UZG0IHdWFk59fgH5GYcVFc3OowJKKudoCvkdX3B5BAa55nfhkkxoHa4Y8kstkd3VGb8u2HXFvtM_h-_lNPL5sO97GdspSXCtrs/s320/027_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Jāsaka, esam palikuši visnotaļ greznā vietā – mums ir sava kotedža, kas atgādina Alpu kalnu namiņu, terase, uz kuras gozēties un ļauties Amēlijas rotaļām, fantastiski mīksta gulta, ziedošs dārzs un ģimene, kas gatavo gardus ēdienu. Mums iet labi un jums?Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-17568623899144539312011-01-22T04:12:00.001-08:002011-01-22T04:17:06.940-08:00SLŪŽAS VAĻĀSestdiena, 14:00, 22.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiXzcElX5s6aZ8VaAoYA5FvI3RKLcEKt79mBedldyU4fWWd5cICrYYJgPAizFGTS_7Ybfw4KudY_Lju9cDLGbCAuXH1L5qaJZwS3IxcTgDJrs6Sig7yIaRr20w4Tc557ZLbFh56e-hsxBE/s1600/059_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiXzcElX5s6aZ8VaAoYA5FvI3RKLcEKt79mBedldyU4fWWd5cICrYYJgPAizFGTS_7Ybfw4KudY_Lju9cDLGbCAuXH1L5qaJZwS3IxcTgDJrs6Sig7yIaRr20w4Tc557ZLbFh56e-hsxBE/s320/059_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vakar neilgi pēc saulrieta lepni iepeldējām Alappuzha (Alapuža) vai Alleppey kā to dēvēja kolonijas laikā. Mūsu pirmā ūdens kanālu pieredze ilga 8 stundas, pieveicot aptuveni 80 kilometrus. Paklausījuši Pipu – somieti, ar kuru iepazināmies, dzīvojot kaimiņos, OM pludmalē, nolēmām no Trivandrumas braukt ar vilcienu uz 65 kilometrus attālo Kollam un pēc tam sēsties laivā, lai vakarā sasniegtu Alapužu. Lai arī Indija ir milzīga, esam vēlreiz tikušies ar Pipu, apciemojot viņu ašramā netālu no Kovalam, tomēr kaut kas tajā Indijā ir tāds, ko grūti izskaidrot.<br />
Jāsaka godīgi, ka 8 stundas varbūt ir nedaudz par ilgu, lai brauktu ar sabiedrisko transportu pa ūdeni, taču nomierinoši, turklāt bez jūras slimības klātbūtnes, jo tā man ir samērā izteikta parādība uz ūdens.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggEoGwtJ5mRCbd4fu8DADiEEuDPlsnHDLnbFktaE8Qt2Vto33n_3eiW9WDtFCzTd8EZrGmxear4cy8mMtEQu4dQg7OZIHBgVOl98-4qshprTfAVswP5cdeWDlOxZr0iUS9GXc9BFc332Y/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggEoGwtJ5mRCbd4fu8DADiEEuDPlsnHDLnbFktaE8Qt2Vto33n_3eiW9WDtFCzTd8EZrGmxear4cy8mMtEQu4dQg7OZIHBgVOl98-4qshprTfAVswP5cdeWDlOxZr0iUS9GXc9BFc332Y/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgn0TXowdCOwEHSuSKs-xh_6mAWK5zOmZewr00PnULeKI1hehxquz0m0UqmyBIW5ZofZbA5tjoudkgVCMz-IHTM2-lvKgEf0Src5Vf0m7TChmOrPaJBkUZ6qGUOmtjkIm9jeONRyimcFcs/s1600/006_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgn0TXowdCOwEHSuSKs-xh_6mAWK5zOmZewr00PnULeKI1hehxquz0m0UqmyBIW5ZofZbA5tjoudkgVCMz-IHTM2-lvKgEf0Src5Vf0m7TChmOrPaJBkUZ6qGUOmtjkIm9jeONRyimcFcs/s320/006_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kuģītis, kas nedaudz atgādina vasaras sezonā Daugavā peldošo „Jelgavu”, no Kollam laivu piestātnes atiet vienreiz dienā 10:30, par pārvietošanos jāšķiras no 300Rs katram, kas, protams, ir dārgāk un ilgāk, nekā braucot ar vilcienu, tomēr ar iespēju laiski izgulties mīkstos krēslos, lasot grāmatu un pētot garām slīdošus rīsu laukus, saulē mirdzošas palmas, mazās mājeles un sapņot par to, ka reiz arī mēs dzīvosim gleznainā vietā pie dabas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg2Mwc6S2YgLTY5IckHhGyw9uXnO4rQdJAyh76U4yEpNe_HUoWDWE5JwyIuz68Zzr2oeuCFCDwMPOO234yEUaPkqhajmKoPKY3xEbHKHUnlEwAsOO3s8AVVLtAaxpaekrzprA0V2PINn8A/s1600/012_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg2Mwc6S2YgLTY5IckHhGyw9uXnO4rQdJAyh76U4yEpNe_HUoWDWE5JwyIuz68Zzr2oeuCFCDwMPOO234yEUaPkqhajmKoPKY3xEbHKHUnlEwAsOO3s8AVVLtAaxpaekrzprA0V2PINn8A/s320/012_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhNw8tRkf-Ewfm9CcZfPNbo9AVERnpMHdSRoceHvUrqRZtRpu_HnW_IaiAbLdBcLDl-kVnOW7BMwLN8xe3gJMcH-HFQ8Bwy2setXQWMl22bal_kTPE98JQCnXKVn-fDZSJ7aneD2bSx050/s1600/040_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhNw8tRkf-Ewfm9CcZfPNbo9AVERnpMHdSRoceHvUrqRZtRpu_HnW_IaiAbLdBcLDl-kVnOW7BMwLN8xe3gJMcH-HFQ8Bwy2setXQWMl22bal_kTPE98JQCnXKVn-fDZSJ7aneD2bSx050/s320/040_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjGSWC3cOWMtJ1YMz204ZYEwQqJfzT4FBC9XxmXXp1xMw-e46rQqEDP6JydJLcGncOU2zhvLr9PFb50rWdlQ9HW72zpaXPgWzDX_UyoJyNOvkLH1CmXgi2n91FYRs7LlgG4hi4wvD5vJQ/s1600/042_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjGSWC3cOWMtJ1YMz204ZYEwQqJfzT4FBC9XxmXXp1xMw-e46rQqEDP6JydJLcGncOU2zhvLr9PFb50rWdlQ9HW72zpaXPgWzDX_UyoJyNOvkLH1CmXgi2n91FYRs7LlgG4hi4wvD5vJQ/s320/042_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ap pusdienu laiku laiva piestāj pie kāda no krastmalas restorāniem, kur var gardi noēsties veģetāro tali vai ceptu zivi, ja ūdenī mītošie zvēri ir jūsu vēderam piemēroti. Arī čajas jeb tējas pauze ir paredzēta, vienīgi var kļūt nedaudz garlaicīgi, par ko mēs priecājāmies, jo sapratām, ka brauciens ar houseboat (māja uz ūdens) nav mums, pataupīsim šo prieku vecumdienām.<br />
Taču nedomājiet, pat vienkāršā laivu pārbraucienā var gadīties notikums, kas gandrīz visiem līdzbraucējiem, liek smaidot šūmēties atlikušo ceļojuma daļu. Pāris stundas pirms galamērķa sasniegšanas ir jāpārvar neliela barjera – slūžu nožogojums. Parasti tas notiek 10 – 15 minūšu laikā un tu jau esi aizmirsis, ka tāds posms ceļojumā vispār ir bijis, taču ne šoreiz. Slūžas vaļā un ciet tiek vērtas ar liela metāla rata palīdzību, dienas laikā šajā vietā strādā aptuveni 5 tēvaiņi. Pie mums to noteikti darītu automātiski, nospiežot pogu, vai arī labi, ja divi vīri, jo vairāk tiešām nav nepieciešams. Indijā viss tiek darīts baros, kādu dienu redzēju pludmalē zvejniekus, liekot tīklu laivā, pirms došanās jūrā. 16 stiprinieki atspērušies cīnījās un vēl šķita, ka kāds tiek labprāt gaidīts palīgos. Taču stāsts ir par to, ka slūžu atvērēji, sauksim viņus tā, bija tādā reibumā, ka īsti nesaprata, kas viņiem jādara un sākās pamatīgs ķīviņš starp laivas apkalpi un steberējošiem reibonīšiem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiZOI7KgWhzVGJbeyIAjg4jnme6RI8uYXPHkvI0fRc0wTiFCV5b77zbSCxCCQbhTZ6AaSt8uYL-9_e06EanqvWgx7ehqtFRiq0seJj9owZXmXc0uurOShn0MeGRrd_uhTrRSWV6yEVeAHY/s1600/032_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiZOI7KgWhzVGJbeyIAjg4jnme6RI8uYXPHkvI0fRc0wTiFCV5b77zbSCxCCQbhTZ6AaSt8uYL-9_e06EanqvWgx7ehqtFRiq0seJj9owZXmXc0uurOShn0MeGRrd_uhTrRSWV6yEVeAHY/s320/032_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgJhw2U1U9Oh3CrpV93mToCMTYwwcQ6vtmUOqiu2DW7sHe-WkEZDZtLdGXrhgMaa2l2wkxQmhPPLKh03IWqwFQYFR5MAYxM5MC3oSld-iBoG5QzWkO7SgEkLRH9QHRFBF2a_GGV_0knqxE/s1600/033_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgJhw2U1U9Oh3CrpV93mToCMTYwwcQ6vtmUOqiu2DW7sHe-WkEZDZtLdGXrhgMaa2l2wkxQmhPPLKh03IWqwFQYFR5MAYxM5MC3oSld-iBoG5QzWkO7SgEkLRH9QHRFBF2a_GGV_0knqxE/s320/033_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Atkal jau tā velna dzira, kas sagroza prātu un liek uzvesties aplami muļķīgi. Pēc nogurdinošas vervelēšanas kādā no vietējo dialektiem, vārti beidzot tika atvērti, taču tikai līdz pusei, kapteinim bija kārtīgi jāiesvīst, lai izstūrētu cauri. Puiši no apkalpes saskaitās ne pa jokam, tika zvanīts policijai un lūgts mums parakstīt sūdzības lapu. Kas tad mums, mēs tikai iesmējām, jo neko nevaram nokavēt, taču laivai vēl bija jāveic viss garais atpakaļceļš uz Kollam nakts melnumā un jau no rīta visiem atkal jābūt ierindā. Kaspars tikai smaidot piebilda, ka Latvijā slūžinieki jau sen būtu piedzīvojuši nopietnu sejas pārveidošanas procedūru no kāda mazāk pacietīga atpūtnieka.<br />
<br />
Šorīt pamodušies sapratām, ka jāmeklē ārsta palīdzība, Kaspars jau gandrīz nedēļu cīnās ar pamatīgām iesnām un klepu, šādi doties kalnos, kas ir mūsu nākamais mērķis, nebūtu prātīgi, jo tur augšā no rītiem un vakaros ir auksts. Tā kā Kerala ir slavena ar ajūrvēdu praktizējošiem meistariem, nonācām ajūrvēdas slimnīcā, kas vairāk līdzinās labi pelnošai ārstu privātpraksei Latvijā. Interesanti, tikām pie dažādiem dabiskiem brīnumiem – brūnām tabletītēm un tinktūras. Jau atkal par visu tika samaksāts nekas. Vismaz vienu lietu viņi dara nevainojami – tev iedod tik daudz zāles, cik nepieciešams, nevis liek pirkt milzu dziedējošā šķidruma pudeli, no kuras būs jāizlieto vien dažas tējkarotes. Es nebrīnos, kāpēc pie mums tik daudz cilvēku nodarbojas ar pašārstēšanos – ej, nopērc un dzer, cik vari izdzert, pārmetot krustu cerībā, ka paliksi dzīvs.<br />
Kaspara pašsajūtas dēļ tika pagarināta arī uzturēšanās Kovalam, taču ne tikai, mums bija tik jauki kaimiņi, ka laiks vienkārši kaut kur pazuda. Tagad mēs zinām, ja kādreiz ceļi vedīs uz Kanādu, par ko šaubu nav, ir kāda ģimene, kuru vēlēsimies satikt – Karmena un Akvila (tas ir puiša vārds) pilsētas dzīvei ir pielikuši nopietnu punktu un labprātīgi dzīvo laukos, strādājot lielā saimniecībā. Akvila gatavojas kļūt par pavāru, Karmena – turīgu vecāku meita, griež zirgiem nagus un ir par to sajūsmā. Šie jaunieši atgrieza mūsu nozaudēto iedvesmu – Kasparam par to, ka visi viņa dzīves plāni ir piepildāmi, savukārt man jaunu sajūtu par laukiem, no kuriem reiz tikusi brīvībā teicu, ka nekad vairs nedzīvošu. Atkal jau kārtējais NEKAD sāk šķobīties, jo mani arvien vairāk saista dzīve ārpus pilsētas putekļiem un mūžīgās steigas. Mammu, neuztraucies, es netaisos pie jums ievākties uz dzīvi, vienkārši skaļi domāju.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjse1yLedtwv-H1bNwZv4Wp-oqSlGsZPf5hyphenhyphen0-fRTQZmahmz1as8KZzY7oEpEdkYFGU67b9keanbf_QVBLJ-BN8f1CnKv41pT-nR5aPeTG6ehiSvvNyX2hHpvhU3tKUUbtj8v2RWbN5XQ0/s1600/015_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjse1yLedtwv-H1bNwZv4Wp-oqSlGsZPf5hyphenhyphen0-fRTQZmahmz1as8KZzY7oEpEdkYFGU67b9keanbf_QVBLJ-BN8f1CnKv41pT-nR5aPeTG6ehiSvvNyX2hHpvhU3tKUUbtj8v2RWbN5XQ0/s320/015_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēdējo dienu aktīvākās sarunas, kas šaudās starp mani un Kasparu, ir par atgriešanos mājās. Vēl dažas dienas un vairs tikai mēnesis būs mūsu rīcībā, lai ļautos bezrūpībai. No vienas puses gribēsim satikt visus savējos un sagaidīt pavasari Latvijā, taču no otras nemanāmi piezogas mazuma piegarša, kas saka, ka nekur nav jāsteidzas.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-41566222172724357422011-01-18T09:09:00.000-08:002011-01-18T09:16:47.042-08:00TIEVĒŠANAS NOMETNEPirmdiena, 14:00, 17.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjc6qOy6_WvFxn9detnighRqoDuAAokahl94cxeLSutjW-Ohui8XaNzNSMVtft3UUWTpGwwf9bAhWioX5xYaFyOZpgLUYrChcBZEhy6Oucx8OHXTn9wmrTcLYrTAlyBh8EHnASWbVOhbDw/s1600/015_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjc6qOy6_WvFxn9detnighRqoDuAAokahl94cxeLSutjW-Ohui8XaNzNSMVtft3UUWTpGwwf9bAhWioX5xYaFyOZpgLUYrChcBZEhy6Oucx8OHXTn9wmrTcLYrTAlyBh8EHnASWbVOhbDw/s320/015_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Esmu dzirdējusi tik daudz sieviešu sakām, ka nekādi nevarot atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, kas nomāc sirdi un katru reizi ieskatoties spogulī griboties kliegt, diemžēl ne no sajūsmas. Pietrūkstot uzņēmības, jo gribēšana ir lielāka par varēšanu, pēc diētām uznāk neapturama ēšanas mānija un vēl dažādi iemesli, kas attur no sava dzīves mērķa – būt visskaistākajai, īstenošanas. Risinājums, kuru iesaka diženie skolotāji ir vienkāršs – NERĪT! Taču man ir radusies vēl kāda doma – braukt uz Indiju un atraut klasisko balto cilvēku zaņķi jeb tā dēvēto adaptācijas slimību, kad ķermenis aiziet pašplūsmā un nododas ne visai estētiskām rotaļām ar tualetes podu. Mīnus 3-5 kilogrami garantēti dažu stundu laikā. Mana sprēgāšana par to, ka es, redzies, Indijā esmu teju 7 nedēļas un mani nekādas vemstīšanās nebaida, tiek atalgota ar bargu nakti šaurā telpā, klanoties tam, uz kā pārsvarā visi sēž un atbrīvojas. Nu, mīļie, šķita, ja tas tā turpināsies, sākšu redzēt gaišus tēlus sudraba apmetņos un vēl sazin kādus Ēdenes brīnumus. Par laimi uz rīta pusi viss norimās, taču šis gadījums lika man palikt gultā vēl pāris dienas līdz saņēmos iziet ārpus drošajām dzīvokļa sienām. Vai zināt, kas mani no sirds priecē? Tas, ka šis gadījums mani piemeklēja tieši Kovalam ciemā, vietā, kur ir neskaitāmi restorāni un LIELVEIKALS, kas piedāvā manam vēderam pazīstamu pārtiku. Jāsaka, ka joprojām nevaru paskatīties uz indiešu asajiem ēdieniem un dažādo garšvielu buķeti. Sāls un melnie pipari ir viss, ko pagaidām pieļauj mana apetīte. No sirds atvainojos tām smalkajām lasītāju ausīm, kurām šis stāsts šķiet par rupju. Protams, varēju rakstīt – mīļā dienasgrāmata, manis pāris dienas nav bijis kopā ar tevi, jo jutos sasirgusi, taču nu esmu atlabusi... bla, bla, bla... taču zinu, ka mani cilvēki to negaida, jo vemšana nav nekas filigrāns.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgBx_fakSe3g2oXGZG0oHlxRFFQNU5giOHSzKYKK3kTXpA_7Q1ySFzOu5AQPtq9rN8JBsXRCdhQy2x3IKed-He81qWaVdiF6ZsJ-SMyuBZy7fU9K3tN45XS_-5opYSHV3cKAkZLzTEgNbA/s1600/043_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgBx_fakSe3g2oXGZG0oHlxRFFQNU5giOHSzKYKK3kTXpA_7Q1ySFzOu5AQPtq9rN8JBsXRCdhQy2x3IKed-He81qWaVdiF6ZsJ-SMyuBZy7fU9K3tN45XS_-5opYSHV3cKAkZLzTEgNbA/s320/043_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mans vājums mūs ir noturējis Keralas pirmajā pieturas punktā jau piekto dienu, taču Kaspars nebēdā, visā ir savs labums, viņš ir varējis pastrādāt un atpūstie no indiešiem, kas parasti ap mums līp kā skudras pie cukurgailīša. Kaspars ir iepazinies ar kaimiņiem un sadraudzējies ar saimnieci, kas mums aizdod gan sāli, gan miltus, lai mans vīrs var ļaut vaļu savai iztēlei virtuvē. Mūsu māju varētu dēvēt par tautu sadraudzības mītni – Moldovas, Kanādas, Francijas, Zviedrijas, noteikti vēl kādas valsts iedzīvotāji, visi draudzīgi zem viena jumta. Protams, ko mums dalīt, mēs taču esam ieradušies atpūsties. Visinteresantākie šķiet kanādieši – jaunlaulāto pārītis, kas atbraucis medusmēnesī vai pareizāk būtu teikt – medusmēnešos. Meitenes tēvs ir indietis, kas gan Indijā nedzīvo, šeit pēdējo reizi bijis pirms 30 gadiem. Ar viņiem saistās kāds interesants stāsts. Toreiz tālajā pagātnē, kad manis nemaz vēl nebija, kanādietes mamma un tētis iepazinušies ar kādu sievieti, kas ciemā tirgojusi kokosriekstus. Nezinu viņu attiecību detaļas, taču noprotu, ka starp šiem cilvēkiem uzplaukusi draudzība. Jaunā ģimene un viņu vecāki, kas atbraukuši uz Kovalam baudīt siltumu, kamēr mājās sals un sniegs, nolēma uzmeklēt šo sievieti. Izrādās tas esot bijis vienkāršāk par vienkāršu, indiete joprojām tirgo kokosriekstus gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms 30 gadiem. Ir notikumi un lietas, kas dzīvē nemainās. Taču šai sievietei šī tikšanās ir atnesusi lielas dzīves pārmaiņas, jo viņas sen neredzētie draugi nolēma apmaksāt viņas mājokļa kredītu, kas mūsu naudas izteiksmē neesot liela summa, taču, lai vietējie to nopelnītu ir jāstrādā daudzi gadi. Patiesībā, summai nav nozīmes, nozīme ir tam, ko cilvēki dara viens otra labā, neko negaidot pretī. Došanas prieks – lūk, vēl viens pārdomu temats no mana piedzīvojumu stāsta Indijā.<br />
<br />
Otrdiena, 21:10, 18.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiA1hNKflvGDKkbyWLPEyYfKWfYC7luFQOJwZdGl8fL_0IZICHnmXsLuTJFylMWTnDW5EzBMeGR8I0mubwXEyLAGrR2EQx7gGZOuYBy0nBU9koEI1QboJ2FMMC2dUg7H436YGvDJ53rJWI/s1600/003_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiA1hNKflvGDKkbyWLPEyYfKWfYC7luFQOJwZdGl8fL_0IZICHnmXsLuTJFylMWTnDW5EzBMeGR8I0mubwXEyLAGrR2EQx7gGZOuYBy0nBU9koEI1QboJ2FMMC2dUg7H436YGvDJ53rJWI/s320/003_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šī diena vienkārši aizlidoja, taču reizē šķiet, ka tā ir bijusi nesaprotami gara. Protams, kā, lai tā nebūtu, ja no agra rīta līdz vakara krēslai nenokāpām no motorollera. Labi, bez pārspīlēšanas, tomēr lielāko dienas daļu vizinājāmies apkārt pētot, ko sevī slēpj tāds vārdu savienojums kā WILD LIFE SANCTURY. Draugi zināja stāstīt, ka neaprakstāmus dabas brīnumus.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhLX4aqJkYhiUs72swZnZTHAuuvqgtdqyZybpExN69O_obcKGBSpmw_u_PYFkCZU2aiVajtP0CCxOwVEayfThRJeR0OczrHiZogbCYwoJB7q6HyMc05qYaKblU0HvXdjk7qwaYNhVeVKI8/s1600/040_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhLX4aqJkYhiUs72swZnZTHAuuvqgtdqyZybpExN69O_obcKGBSpmw_u_PYFkCZU2aiVajtP0CCxOwVEayfThRJeR0OczrHiZogbCYwoJB7q6HyMc05qYaKblU0HvXdjk7qwaYNhVeVKI8/s320/040_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Piekrītu, Indijas daba ir apskates vērta – ezeri, kalni, koši zaļa zālīte kā uzzīmēta ar vaska krītiņiem, gumijkoki, no kuriem līst balta līme, kas vietējo rokās pārtop noderīgā darba materiālā un svelme, kas mijas ar ēnu, kur meklēt patvērumu, kad tas ir nepieciešams. Lai arī ziema, tik dzīvības pilna tā nav piedzīvota. Es vairs nevaru nosēdēt mierā, domājot par Munnāras tējas plantācijām, kurp drīz dosimies. Tu brauc, tev sejā sitas karsts vējš un tu jūties tik brīvs, jo vari būt tur, kur vēlies un darīt to, kas patīk. Tik vienkārša un līdz saknēm nobružāta patiesība, kuru cilvēki nespēj atzīst, jo vispārpieņemtās cilvēku dzīves normas un dogmas to neatbalsta.<br />
Ja vēlaties zināt, kāda ir viena no Indijas slavenākajām pludmalēm Kovalam ciemā – Lighthouse beach, teikšu atklāti – ļoti tūristiska, daudz dzīves pieredzējušu kungu un dāmu, arī ģimenes ar bērniem nav retums, vieta, kur sauļoties un peldēties ar komfortu tad, kad Ziemeļeiropā valda mūžīgais sasalums.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiKOJF3OCVgXY0eDtgAwwqzbaDCGBsKz4eyqL4iQ-FuZXztRVR-GMuxwi7Z8Cb4045fNpnMiCpMZKnjqO2bGcU4fRTtKeqbpZjVzfZ8jzgchVM5hEb3tCgBe2Hk_rifVbyTIIzpXh0WTyg/s1600/045_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiKOJF3OCVgXY0eDtgAwwqzbaDCGBsKz4eyqL4iQ-FuZXztRVR-GMuxwi7Z8Cb4045fNpnMiCpMZKnjqO2bGcU4fRTtKeqbpZjVzfZ8jzgchVM5hEb3tCgBe2Hk_rifVbyTIIzpXh0WTyg/s320/045_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Neesmu bijusi, taču Kasparam uzjundīja atmiņas par Sočiem un Jaltu. Promenāde ar maziem veikaliņiem un restorāniem, kuru vizuālajam tēlam ir nedaudz šķība seja, tomēr tas daudziem šķiet pievilcīgi. No Indijas šeit ir maz, taču reizē arī daudz, jo viss tiek būvēts un celts caur viņu pasaules uztveres prizmu. Ļoti amizants šķita kāds ieraksts maza restorāniņa ēdienkartē – lai piešķirtu itāļu ēdieniem īsteno garšu, iesakām papildus pasūtīt olīveļļu par 30Rs (aptuveni 40 santīmu). Jau iepriekš atvainojamies, jo zinām – tas Indijā ir ļoti dārgi. :) Taču nesapņojiet, ka Indijā varēsiet baudīt izcilas picas, pastas vai vēl citus mums zināmus ēdienus, jo tos gatavo indieši, kas noteikti dzīvē nav bijuši tuvumā Itālijai, Francijai vai vēl kādai citai garšu meistaru lielvalstij, tomēr tie nav arī neēdami. Taču savas viras, maizes un sacepumus viņi prot pagatavot nepārspējami, tāpēc arī eiropieši neriskē paši saimniekot indiešu restorānu virtuvēs, bet ved pieredzējušus pavārus no šo ēdienu dzimtenes. Sajūtas šeit vieglas, jo mēs lielākoties dzīvojam savā pasaulē, īpaši nebāžot degunu publiskajā telpā, kura jau tāpat ir pilna svešzemnieku.<br />
Mūsu turpmākais plāns ir pavisam vienkāršs – rīt vēl palasīt grāmatas un baudīt ģimenisku vientulību, taču parīt kāpt vilcienā un braukt Alappuzha (Alapuža) virzienā – peldošas mājas uz ūdens, 900 kilometrus gari ūdens kanāli, vēl krāsaināka daba un dzīvnieku valsts.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-58012570833033199092011-01-12T03:48:00.000-08:002011-01-12T04:01:31.417-08:00PUNKTS. TĀLĀKAIS PUNKTSOtrdiena, 15:30, 11.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiEFmEhIZdcm26R1FL6AtA7qlrns6ZW-JMph75G35cBUAoR8zHWQHvQBtjklB0Vr0ffjqOqLWTcG_9jWiYdFXglZAYSu23wdEO3DmzCyfLC29wvGu8MecqfdBWgjDYwAdgzq8_vaJLOQD8/s1600/054_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiEFmEhIZdcm26R1FL6AtA7qlrns6ZW-JMph75G35cBUAoR8zHWQHvQBtjklB0Vr0ffjqOqLWTcG_9jWiYdFXglZAYSu23wdEO3DmzCyfLC29wvGu8MecqfdBWgjDYwAdgzq8_vaJLOQD8/s320/054_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kanyakumari (Kanjakumari) būs laikam vienīgā vieta, kuru nebūsim izdzīvojuši līdz aknām. Templis vietā, kur saplūst visi piekrastes ūdeņi paliks bez mūsu pēdu nospiedumiem, jo stāvēt tik lielā rindā kā bērnībā pēc desām, nav mūsu spēkos, turklāt šis prieks +38 grādu lielā karstumā. Tas viss tikai tāpēc, lai tiktu uz kuģīša, kas nekad nevar būt par mazu, taču brīžiem tomēr ir un tāpēc svētceļotāji no visas Indijas, viens pie otra piespiedušies, vijas cauri pilsētiņas tirgus rajonam kā gara čūska, kas gatavojas apēst trusīti.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgbTcGWhJ5GfKeFu4N6aVqUcDwbZtBaTkaaCXQKAPw2XGJyPjED39wVcArTG3ywWGOILKg5HC8uShQp3EGbwodinwBxLOMB-BwNywMKPTwoIPuySC96_PKlNWRhnEFtsJxTRaA6f01Dvb0/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgbTcGWhJ5GfKeFu4N6aVqUcDwbZtBaTkaaCXQKAPw2XGJyPjED39wVcArTG3ywWGOILKg5HC8uShQp3EGbwodinwBxLOMB-BwNywMKPTwoIPuySC96_PKlNWRhnEFtsJxTRaA6f01Dvb0/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mēs priecājāmies pa gabalu un noķērām labus skatus no Mahatma Gandi veltītā memoriāla. Onkulītis, kas šeit jau 40 gadus saimnieko, vismaz tā viņš mums vēstīja, brīdī, kad 2004.gadā lielais cunami vilnis triecās arī pret Indijas krastiem, memoriāla lielajā zālē mazgājis grīdu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjA38CyGDY_T11_xS3VlTRKBTTWB0soknjyHxTmJpxTBGnOfYoSWjqPGUyb9_TeRusYxHbuDOyux2aHw6sUo-EScd7DdG-m610PTh5YxgUu7YKt6wl2mO-kM1t8L5MXsViuZaM2iM_VDV0/s1600/043_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjA38CyGDY_T11_xS3VlTRKBTTWB0soknjyHxTmJpxTBGnOfYoSWjqPGUyb9_TeRusYxHbuDOyux2aHw6sUo-EScd7DdG-m610PTh5YxgUu7YKt6wl2mO-kM1t8L5MXsViuZaM2iM_VDV0/s320/043_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Brīnumainā kārtā palicis dzīvs, pats nesaprot kā. Vilnis nācis divas reizes, atsities pret mūra valni, atkāpies un ar tik pat lielu spēku atkal gāzies uzbrukumā. Daļa ēkas tikusi sadragāta. Šo notikumu atceras visi ciema iedzīvotāji, jo daudzi atvadījušies no brīnišķīgās zemes dzīves.<br />
Taču savādāk Kanyukamari dzīve rit rāmu garu, tikai piekraste burbuļo, jo indietim atbraukt līdz punktam, kas iezīmēts pasaules kartē kā tālākais Indijā, nozīmē gūt apskaidrību un vēl lērumu labu notikumu turpmākajā dzīvē.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjgq2K3tk5xw0GMDSd6af8E0nCQy3vUrMEyiwWU395czyJhHiVvKCaeZnu-Mo3Y90QYY8AqBzW0zLmCL0C6zdFYtUY3qEmmmkn6qRfx7XiG7YsYJGr1Atc55quJfewYaLm6yBB1bm3XkWY/s1600/037_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjgq2K3tk5xw0GMDSd6af8E0nCQy3vUrMEyiwWU395czyJhHiVvKCaeZnu-Mo3Y90QYY8AqBzW0zLmCL0C6zdFYtUY3qEmmmkn6qRfx7XiG7YsYJGr1Atc55quJfewYaLm6yBB1bm3XkWY/s320/037_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šobrīd sēžu kāda maza ašrama namam uz jumta, sarunājos ar jums un dzeru melno tēju ar pienu, kas manā dzērienu kartē ir jaunums. Neesmu sajūsmā, taču nav arī lejama ārā. Karstums ir mitējies, drīz saulriets, taču dūmakainajās debesīs tas nebūs tik labi redzams, drīzāk jūtams.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhWtdtmATLSqjQSoGNDLm00vxqCmHMI2HetYOedelmqtCUUJB_v8HPDFW0erZbf-x_-LyRQm-2kxuuW52ufrG19e-X5_Gn2mrkaqSoWGfsqXAs3mZHmL5wkutRWbDna3gTX5-zc7pjhP-k/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhWtdtmATLSqjQSoGNDLm00vxqCmHMI2HetYOedelmqtCUUJB_v8HPDFW0erZbf-x_-LyRQm-2kxuuW52ufrG19e-X5_Gn2mrkaqSoWGfsqXAs3mZHmL5wkutRWbDna3gTX5-zc7pjhP-k/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Uz vienas no mūra sienu apmalītēm gozējas tomātu rindas, uz kādas citas virknē sasēduši kovārņi. Puika no Nepālas baro kucēnus ar no pusdienām atlikušo maizi un es atkal jūtos mierā ar sevi. Vakardienu varu droši nosaukt par lūzuma brīdi manā ceļojumā, jo pirmo reizi patiesi skumu pēc visa un visiem, pat negāju brokastīs. Taču Kaspars mani no šīs skumšanas burtiski izrāva un atveda pie kāda savāda Babas uz savādu ašramu, kur pirms kāda laika dzīvojuši mūsu draugi, kas šobrīd arī apceļo Indiju.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicq-5YFs8aF-bx0XgU59OLEngNzjPF7G_qxi-9iF17-Jccbo_rXSrMFDdIm2e-JbcQsmPGp-Y5PXsy2bbZ3BmyNoBnlctT4SpZNdfS5vh0wucPvHHuK8xDUHXlvPfqvJDt1lsUDFyQt9s/s1600/026_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEicq-5YFs8aF-bx0XgU59OLEngNzjPF7G_qxi-9iF17-Jccbo_rXSrMFDdIm2e-JbcQsmPGp-Y5PXsy2bbZ3BmyNoBnlctT4SpZNdfS5vh0wucPvHHuK8xDUHXlvPfqvJDt1lsUDFyQt9s/s320/026_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Bike Baba, tā viņu dēvē viņa sekotāji, ir 70 gadus vecs, kalsns vīrelis ar biezu dredu vītni ap galvu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHT4wfVUWtoCo-zVOQ593X2ZsE6sqSjf3blothm9PE90QYhyiZSpNeH8War0gMiartyu64y1DI_XSuLhVOyFM4d57EcEEOYdOQ2bUo1KTGouj7HZBC-dtwqdziXvcsXMAcPole3RMhiyk/s1600/019_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjHT4wfVUWtoCo-zVOQ593X2ZsE6sqSjf3blothm9PE90QYhyiZSpNeH8War0gMiartyu64y1DI_XSuLhVOyFM4d57EcEEOYdOQ2bUo1KTGouj7HZBC-dtwqdziXvcsXMAcPole3RMhiyk/s320/019_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ar moci vairs nebrauc, tagad tikai ar džipu, kuram prasās remonts pirms došanās uz ziemeļiem. Babam pavisam 7 tādi ašrami. Mūsējā dzīvo 3 mācekļi un pāris no Maskavas, kas uz Indiju brauc jau 10 gadus. Tagad arī mēs, taču tikai uz pāris naktīm.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjHhZlAglTkKmaIOHgIMBUpoUx0h4DrKkJtv24NBZ2j9lD2TSx5O9Ksz2RSpPCBhpYy-By1uIwZM1iqCum8MuNTmTgRMUmosoXRVv6q0ttJ0cpUBISuQKapSoub0tAVMaUA9ILJNnOhes/s1600/027_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjHhZlAglTkKmaIOHgIMBUpoUx0h4DrKkJtv24NBZ2j9lD2TSx5O9Ksz2RSpPCBhpYy-By1uIwZM1iqCum8MuNTmTgRMUmosoXRVv6q0ttJ0cpUBISuQKapSoub0tAVMaUA9ILJNnOhes/s320/027_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Sākumā nezināju kā man šeit justies, jo chilimu es nepīpēju un īsti nesaprotu, ko Baba saka. Ļoti jānospriego smadzenes, lai sadzirdētu patieso vārdu savirknējuma nozīmi. Tomēr otrā diena jau ir man pieņemamāka, jo viņi domā, ka esmu kosmonauts un vairs neuzmācas ar ēdienu, dzērieniem un īpašu vēlmi komunicēt, ļauj man lasīt, rakstīt, mazgāt drēbes un pavadīt laiku ar Amēliju. Jā, Amēlija arī šeit tiek mīlēta. Baba viņai ir iedevis jaunu vārdu, tā „lielie” skolotāji mēdz darīt.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhlD7gCLOYRbdoLR0CX6LIHk038v-XCQrv9YZymUWy6RbLAcul4UpApUYgE0ESDWsBkloGgDZOTUK4OfCAb5UC4OK1aqEPpUE5qguSSVN4z2djGAzx6-Rm8qYjqEGZF5dYz7jQLxIIol2o/s1600/002_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhlD7gCLOYRbdoLR0CX6LIHk038v-XCQrv9YZymUWy6RbLAcul4UpApUYgE0ESDWsBkloGgDZOTUK4OfCAb5UC4OK1aqEPpUE5qguSSVN4z2djGAzx6-Rm8qYjqEGZF5dYz7jQLxIIol2o/s320/002_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tagad Amis ir Durgagiri. Durga ir dievība, ļoti spēcīga un pašpārliecināta, savukārt giri nozīmē piederību pie lielas ģimenes, dinastijas. Durga īsti gan neatsaucas uz šo jauniegūto vārdu un joprojām cīnās ar uzmanības uzplūdiem, kas aumaļām nāk no indiešu izcelsmes ļautiņiem. Savukārt, mani Baba sauca par MAMA, paņemdams aiz rokas, ātri nomurminājis – „come mama”, no rītiem ievilka mani virtuvē un iespieda pierē treknu „pumpu”. Tagad droši mājās palikušie var ļauties baumām, ka piederu kādai sektai, jo cilvēki taču tāpat vien uz Indiju nebrauc, tur taču nav ko redzēt! :)<br />
Pēc šī ceļojuma ļoti vēlēšos satikt citus ceļotājus, kas bijuši Indijā, jo patiesi gribu uzzināt vai visiem gadās tik interesanti piedzīvojumi kā mums. Piemēram, pirms atbraucām uz Kanyakumari viesojāmies kādā indiešu ģimenē. Lieki piebilst, ka šos cilvēkus nepazīstam un mums joprojām nav ne jausmas, kāpēc viņi aicināja mūs pie sava ģimenes kopgalda. Runā, ka saņemt šādu ielūgumu esot liels pagodinājums, tā arī jutāmies, jo ģimene laipna, draudzīga un izglītota, mums nenācās runāt tikai par to, kas ir Latvija un kur tā atrodas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRZAUz4EIEH6Gq1qK8oUpBavvVyqtJZq2XonroIFiYPR6WnJ1yY2EBRjsXNekisriLIo6uh7xGSLOljUuKOckMve_xz4a31_jGxGaUj9xiw1pLV0_JfGbxl001bDQCCYePfawvIklHDN8/s1600/023_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRZAUz4EIEH6Gq1qK8oUpBavvVyqtJZq2XonroIFiYPR6WnJ1yY2EBRjsXNekisriLIo6uh7xGSLOljUuKOckMve_xz4a31_jGxGaUj9xiw1pLV0_JfGbxl001bDQCCYePfawvIklHDN8/s320/023_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Namamāte ir pediatrs, namatēvs, kā vēlāk izrādījās, ir liels priekšnieks, kas atbild par strappilsētu autobusu satiksmi Tamil Nadu. Namamātes tēvs kādreiz strādājis Shell, kopš aizgājis pensijā piepelnās kā advokāts. Ģimenē aug divi bērni – meita un dēls, vienīgais vārds, kuru atceros ir Edna – tā sauc meitenīti, pārējie diemžēl kaut kur pazuduši manu atmiņu labirintos. Liels bija mans izbrīns, kad ieejot mājā ieraudzīju izrotātu eglīti un Bētlemītes instalāciju, taču ko tur brīnīties, Indijā dzīvo daudz kristiešu. Pusdienas bija gardas, pat ļoti. Protams, nācās piedzīvot arī abpusēji neveiklus brīžus, kad galdā cēla šmorētu cāli un man diemžēl bija jāpaziņo, ka nevarēšu nogaršot šo noteikti labi pagatavoto putnu. Pēc sarunām un kopīgas mielošanās mūs nogādāja vietējā autoostā, kur knapi ierausušies autobusā braucām uz tik daudz apspriesto ciemu.<br />
Trešdiena, 09:30, 12.janvāris<br />
Rīts sākās ar mantu kārtošanu, jo pēc stundas mūs gaida vilciens, kas beidzot Virsnīšu ģimeni nogādās Keralas štatā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi2piS2RMSLZbopFw3zkoDrULiNn78oYQf2nGps8QyirKcXDSo8aMwyARaXr6d2I9hyKgpl1qo8f5anmgmyOLaqPWqQSWKxto7N3nZsbATkxlzYVWCnObRCnepe0GLf8dtN7_GXQhsOGVY/s1600/047_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi2piS2RMSLZbopFw3zkoDrULiNn78oYQf2nGps8QyirKcXDSo8aMwyARaXr6d2I9hyKgpl1qo8f5anmgmyOLaqPWqQSWKxto7N3nZsbATkxlzYVWCnObRCnepe0GLf8dtN7_GXQhsOGVY/s320/047_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhanyMaZa9qADOM0CeuJ5-tkYi8TAkf4lxGgTflhzuIzD7B3WEaDBfWcsgwURyiiSan6vCaH8Vmp2dOAf128TiGkkBqYtDlvonHlh0RygXp09ZOAZoozQ2AmlcNyv8RmsMXmrvaOTM0XsE/s1600/048_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhanyMaZa9qADOM0CeuJ5-tkYi8TAkf4lxGgTflhzuIzD7B3WEaDBfWcsgwURyiiSan6vCaH8Vmp2dOAf128TiGkkBqYtDlvonHlh0RygXp09ZOAZoozQ2AmlcNyv8RmsMXmrvaOTM0XsE/s320/048_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kovalam pludmale būs mūsu pirmā pieredze šajā brīnumainās dabas vietā. Uzklausījuši ieteikumus dzīvei, saņēmuši rudrakšu un Šivas krelles, atvadījāmies no Babas. Amēlijai viņš pareģo dzīvi Indijā kā gaismas nesējai, kas taisīs pudžas un palīdzēs cilvēkiem. Viņai nekad nestrādās, jo visi strādās ap viņu. Mēs pie Babas esam nokļuvuši tikai un vienīgi meitas dēļ. Viņiem abiem savi uzdevumi risināmi, mēs tikai šajā gadījumā noderējām kā pavadoņi savam lieliskajam bērnam. Kad Amim paliks 18 gadi viņa labprātīgi dosies uz Indiju un šeit paliks, mēs ar Kasparu tā arī mētāsimies starp dažādām zemēm un būsim bieži viesi Indijā. Ar saviem spriedumiem par šiem pareģojumiem nesteidzos, gan dzīve pati parādīs kā viss notiks, ko tur lieki galvu lauzīt.<br />
15:50, 12.janvāris<br />
Esam paēduši mūsu pirmās pusdienas Kovalam pludmalē un tikko ievācāmies jaunajā mājvietā ar skatu uz piekrasti. Mums ir dzīvoklītis ar terasi, lielu guļamistabu, virtuvi, kur paši beidzot arī kaut ko gatavosim.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhc7HoXGOfDDkjF_HfT8SCfO4iG-7lsGUoBtQWjSIei0v7ikUIONO8ojxJGV1dsuHk5gEjWZAZu1OJ5QGmtZT_1N_D5vfW9gvbvutBz7vYApr_vkqEE49VyxqNmOp_ZF9uL0KWOeIJqm5I/s1600/054_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhc7HoXGOfDDkjF_HfT8SCfO4iG-7lsGUoBtQWjSIei0v7ikUIONO8ojxJGV1dsuHk5gEjWZAZu1OJ5QGmtZT_1N_D5vfW9gvbvutBz7vYApr_vkqEE49VyxqNmOp_ZF9uL0KWOeIJqm5I/s320/054_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tik labas kvalitātes dzīvojamo platību Indijā manas acis vēl nav skatījušas. Par to visu maksāt 600Rs diennaktī šķiet pat pārāk pieņemami.<br />
Uz Kovalam no Kanyakumari iespējams nokļūt ar vilcienu, taču jābrauc līdz Keralas galvaspilsētai. Divās ar pusi stundās bijām klāt. Cik samaksājām? 62Rs, labi ne? Sapratām, ja vēlēsimies tālāk ceļot ar vilcienu, būs jārezervē biļetes slīperu klasē, jo lai tiktu sēdošajā ir gandrīz jāzaudē dzīvība, cīnoties pie vilciena durvīm. Likās, ka katrs zemākās klases vagons ir kā Noasa šķirsts, kurā palikušas vien dažas vietas zvēriem, kuri pirmie tajā ielauzīsies. Nežēlīgi. Pirmo reizi atspērusies spiedos ārā no vilciena, turēdama Amēliju, kas pēc tam grozīdama galvu teica ĀRPRĀTS!<br />
Trivandruma ir skaļa pilsēta kā jebkura cita Indijā, taču ar Chennai piedzīvoto salīdzināt nevar un nemaz nevajag. Tikko izkāpuši no vilciena nolīgām rikšu un par 170Rs nokļuvām 15 kilometrus attālajā Kovalam ciemā pie jūras. Zvejnieku ciemats ir mazs, patīkami kluss un sajūtās uzjundī laiku, ko pavadījām Goa. Beidzot miers pēc garajiem pārbraucieniem un cilvēku straumēm. Man šeit patīk!Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-13267749891691355162011-01-08T22:33:00.000-08:002011-01-08T22:46:08.184-08:00MA – MA - MADURAISvētdiena, 09:00, 9.janvāris<br />
Kaspara vārda dienas rīts, tāpēc izmantojam iespēju pasūtīt brokastis viesnīcas numuriņā. Diemžēl zvanot mums tas neizdodas, jo vīrelis otrā vada galā ar angļu valodu nav draugos, tāpēc visdrošāk saņemt to, ko vēlamies ir sarunā aci pret aci. Kuru katru mirkli tiksim pie continental breakfast. Amis nepacietīgi riņķo pa istabas pāris kvadrātmetru lielo platību un sauc pēc omletes.<br />
Un brokastis ierodas – tās nes 2 izsūtāmie, lai gan ir tikai viena paplāte, līdzi menedžeris ar rēķinu, lai drošāk, ka atkal kāds nenomaldās tulkojumā. Sakām paldies un apsolām par visu samaksāt, kad pametīsim šīs viesmīlīgās telpas. Kā mums garšo? Jāsaka, ka esam ieberzušies, jo sviests ož tā kā izsmalcinātie sieri, kurus turot ledusskapī nepamet sajūta, ka kaut kur mētājas nemazgātas zeķes. Nu, kas tur liels, bišķi iestāvējies. Vienkāršas omletes vietā Amēlija tikusi pie omletes ar asajiem pipariem, taču svaigi spiestās sulas ir ekselentas un kafija ar pienu tāpat. Vienu vārdu sakot – enjoy!<br />
Vakar vēlu vakarā ieradāmies Nagercoil – starppietura pirms sasniedzam Indijas pašus dienvidus, tālāk vairs tikai okeāna plašumi un citas zemes. Vēl nedaudz pavārtīsimies ērtajā gultā, kas tiešām ir ērta un meklēsim autobusu, ar kuru var tikt līdz Kanyakumari.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiu6VgF30x2xuMDa9Wm3_XqozPezYvt3wg6kJhe5u7mc1m0CF2dTwFBnCGNDhvS7emhjrvP0vwW8dVaS1wrSpOTPlLh-q9AZSgaEYwdtyqv7i-OYonQvw7f3jJBepi699za8MsKyxAO340/s1600/016_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiu6VgF30x2xuMDa9Wm3_XqozPezYvt3wg6kJhe5u7mc1m0CF2dTwFBnCGNDhvS7emhjrvP0vwW8dVaS1wrSpOTPlLh-q9AZSgaEYwdtyqv7i-OYonQvw7f3jJBepi699za8MsKyxAO340/s320/016_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pēdējās divas dienas bijušas patīkamu iespaidu pilnas. Madurai apmeklējums izrādījies ļoti vērtīgs un līksmu sajūtu pildīts. Pateicoties Ramkumara ieteikumam (IT puisis no Bangalores), ar vienu no pilsētas autobusiem braucām uz Alagar Kovil lūkot kalnu tempļus. Šī vieta nav pieminēta pasaulē vispopulārākajā apskates punktu ieteikumu grāmatā, tāpēc sastapt tūristu barus tur ir gandrīz neiespējami, turklāt tikai retais ir gatavs 21 kilometru kratīties kopā ar vietējiem drebelīgā autobusā. Arī indiešiem tas ir liels izbrīns – kāpēc tie baltie nebrauc ar taksi? Atbilde pavisam vienkārša – taksis piķo vismaz 500Rs, taču par autobusu samaksājām 42Rs abos virzienos un augsti paceltām galvām, skatītāju pūļa ielenkti, „traucāmies” ārā no pilsētas.<br />
Pie ieejas templī daži tamilieši (Tamil Nadu štata iedzīvotāji) laiski izgūlušies veldzējās Višnu tempļa drošajā ēnā, jo karstums pamatīgs.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjmxyk1_Ttu9SQlZk9xArZSXmyYaAHCmFinrpEjLz6LzNtMrxfqvNbEyJOIx5OwQvFk61iRU3WtTeYjO3-t2YztvMqBl9En5MUxaOFfKitwC_6E6xJAfg_y0k693W3IM8p-XnOHllRn0BE/s1600/010_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjmxyk1_Ttu9SQlZk9xArZSXmyYaAHCmFinrpEjLz6LzNtMrxfqvNbEyJOIx5OwQvFk61iRU3WtTeYjO3-t2YztvMqBl9En5MUxaOFfKitwC_6E6xJAfg_y0k693W3IM8p-XnOHllRn0BE/s320/010_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9hPhgUo3Id8O4vbINLL9pyTMsUYNzcq8vfEE97FEbPPGb_8IcDisHI-4-orpNH1twm8phyphenhyphen80HKKCimuncuSAJnpz-YfguW7CeB3F2ALU4sVCDqO_vo3jQ1ykPU_18_Pfgs6eLvYHxsVY/s1600/018_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9hPhgUo3Id8O4vbINLL9pyTMsUYNzcq8vfEE97FEbPPGb_8IcDisHI-4-orpNH1twm8phyphenhyphen80HKKCimuncuSAJnpz-YfguW7CeB3F2ALU4sVCDqO_vo3jQ1ykPU_18_Pfgs6eLvYHxsVY/s320/018_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhuQttPsN8Mgecxyb2AIRB5uNpI3EJ4A3868xvEg1ixVKiD5w9T1-XcwQ5zeuxfJlIToqpVT-WsOkJjr7mJj-_L54rFrVh5KIEjDjqRv4WW5EEXrZVCd7CHlTVtwxqq4Qgp8pfHyOf2zoU/s1600/020_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhuQttPsN8Mgecxyb2AIRB5uNpI3EJ4A3868xvEg1ixVKiD5w9T1-XcwQ5zeuxfJlIToqpVT-WsOkJjr7mJj-_L54rFrVh5KIEjDjqRv4WW5EEXrZVCd7CHlTVtwxqq4Qgp8pfHyOf2zoU/s320/020_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Visapkārt pērtiķi, kuri šķiet smīn par cilvēku savdabīgo tieksmi pēc rituāliem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhZJ-has-q5jS4a-XwNadH9XJDUfQuVnxmwF78XRpEC2hOjicJWFqc8c3bvPuBdctdvcUKwnpM2jX1DFPMC0fjWsmZiG-KnjLj7oOp7Ppq7edp1neD_YNtWYRSyWKyiPXjjNhEli6hFXZw/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhZJ-has-q5jS4a-XwNadH9XJDUfQuVnxmwF78XRpEC2hOjicJWFqc8c3bvPuBdctdvcUKwnpM2jX1DFPMC0fjWsmZiG-KnjLj7oOp7Ppq7edp1neD_YNtWYRSyWKyiPXjjNhEli6hFXZw/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Nebija ilgi jāgaida līdz mums palaimējās būt klāt vienā no jocīgākajiem pasākumiem – dēmonu izdzīšanā. Trīs kalsni vīreļi ar milzīgiem sirpjiem un gana nūju, kratīdamies un bolīdami acis cīnījās ar ļaunajiem spēkiem. Cilvēki metās viņiem klāt un lūdza pēc palīdzības, kāds krita zemē un valstījās, vēl kādam asaras lija aumaļām no prieka par atsvabināšanu. Tas viss atgādināja seriālu „Amulets” (Charmed), kur trīs māsas raganas izkūpina gaisā ļaunuma iemiesojumus.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEieiXgCtA1EUUjKVA_98V60Yy27KhWXH_9JWrUQNo7HZo0Amc3tHUOHUobCs8nvBou9MNTbwzpi_J3k7dtgKbGU0m7fKeWT3FTQep8rWCeKPXPEd_AyER4uohyphenhyphenNxTnXrU-p9sdydfRv-1k/s1600/014_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEieiXgCtA1EUUjKVA_98V60Yy27KhWXH_9JWrUQNo7HZo0Amc3tHUOHUobCs8nvBou9MNTbwzpi_J3k7dtgKbGU0m7fKeWT3FTQep8rWCeKPXPEd_AyER4uohyphenhyphenNxTnXrU-p9sdydfRv-1k/s320/014_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Templis jauks, nezinu kā savādāk nosaukt, taču nekas tāds, kas liktu elpai aizrauties un sajust visuvarenā klātbūtni. Taču četrus kilometrus augstāk, braucot pa serpentīniem līdzīgu kalnu ceļu, ir vēl kāda svētvieta – templis, kurā cilvēki lūdzas un publiskā mazgātava svētajā ūdenī.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi__JDn67xxJLuRPUSzpwQoPF2J-u2OeqaZhrw_GM66QMw6zBZHjeXFAaCtrE97GwOWVLWouCHXnZ8n0NrE-Ew9pLyAgcWSrGMxNd6bHemYH8fqTKSQ2h9114ofqCa61uGygOuWJrwk9NQ/s1600/036_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi__JDn67xxJLuRPUSzpwQoPF2J-u2OeqaZhrw_GM66QMw6zBZHjeXFAaCtrE97GwOWVLWouCHXnZ8n0NrE-Ew9pLyAgcWSrGMxNd6bHemYH8fqTKSQ2h9114ofqCa61uGygOuWJrwk9NQ/s320/036_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Ticīgo nebeidzama divvirzienu plūsma mūs parauj līdzi un jau pēc mirkļa vērojam kā sievietes, vīrieši un dažāda vecuma bērni drēbēs stāv zem aukstas ūdens šalts un top šķīstīti. Mēs atturamies. Diemžēl bildes nevaru jums parādīt, jo mums aizliedz fotografēt, lai gan vietējie bildē uz nebēdu. Leģenda vēstī, ka kāds no neskaitāmajiem dieviem mazgājies kalnu upē, tāpēc šis ūdens ir īpaši labvēlīgs cilvēka dvēselei, protams, arī karmai. Taču mēs atkal nebeidzam priecāties par vienmērīgu naudas plūsmu reliģijas turētāju kabatās. Lai uzbrauktu kalnā jāmaksā 10Rs, par tikšanu lejā tik pat. Ir arī naudas iekasēšanas punkts, kas satiksmes transporta līdzekļiem no malas prasa 200Rs par tikšanu līdz svētajam kalnam. Autobusi kursē nemitīgi, visi pārpildīti ar apskaidrības kārotājiem. Pie ieejas mazgātavā jāšķiras no 15Rs, no mums naudu neprasīja, jo saprata, ka diez vai šiem ir kāda nojausma par ūdens vērtību. Dienā tūkstošiem cilvēku nāk un iet, rūpīgi kraujot kaudzē rūpiju pie rūpijas, lai baznīckungi var braukt ar lepnām automašīnām un dzīvot drošos cietokšņos. Lai jau, ja ir tik talantīgi cilvēku apmuļķošanā, taču vismaz atkritumu jūru gan varētu savākt, tas viņiem nemaksātu gandrīz neko.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEifikulPWlaBK8E3jJLuIdLmOO0L5iNE3KDlnf4VEw9bCL7hVyGaUYUjdtsdGPdd0btr2vBwf597vWdEbX9Jwch-cndU4QrLFdQ18y1vs7tm5_IHWmxVgqGRs4dhxVSgKnw_f7P6MT_7Sc/s1600/004_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEifikulPWlaBK8E3jJLuIdLmOO0L5iNE3KDlnf4VEw9bCL7hVyGaUYUjdtsdGPdd0btr2vBwf597vWdEbX9Jwch-cndU4QrLFdQ18y1vs7tm5_IHWmxVgqGRs4dhxVSgKnw_f7P6MT_7Sc/s320/004_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Nākamajā rītā jau agri izgājām ielās, lai pirms svelmes atnākšanas paspētu pabrokastot un būtu pie Meenakshi Amman tempļa – lielākā un iespaidīgākā visā Indijā. Augstākā no celtnēm sniedzas 52 metrus tuvāk debesīm. Beidzot arī mēs noliecām galvas varenuma priekšā un sajūsmā ceļojām laikā. Pāri visam skanēja Šivas mantra – Om Namah Shivaya, kas nomierināja mūsu būtības un ļāva vienkārši baudīt, atstājot reliģiskos aizspriedumus aiz ieejas vārtiem.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWWRvwTqGNR2JIok3H90-ngQ7Q45HnjZSAHJp0BtZfXT5WAHJrtOfmSeTHlc93BxagLqJuVT-ZkuNkv9hWtuPqyGSpLrFyxzF4svXePuMc4Lbf7NzHzJ_Eb940zOWQ8i9G60qmriEIqyA/s1600/016_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWWRvwTqGNR2JIok3H90-ngQ7Q45HnjZSAHJp0BtZfXT5WAHJrtOfmSeTHlc93BxagLqJuVT-ZkuNkv9hWtuPqyGSpLrFyxzF4svXePuMc4Lbf7NzHzJ_Eb940zOWQ8i9G60qmriEIqyA/s320/016_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgOpbRgZvzbKiuoC8agJyyVX9StjGcf62sSfFL0Uq-W4azj7LHz4Cwae-NKW9WWeGkkKDpvUcsD3EQ8mnNzdTNsFpqilwIqMvOypypmUx_4XlW8I_wlJBOFGWX5qwXwuM5atUc7QWSA7mc/s1600/015_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgOpbRgZvzbKiuoC8agJyyVX9StjGcf62sSfFL0Uq-W4azj7LHz4Cwae-NKW9WWeGkkKDpvUcsD3EQ8mnNzdTNsFpqilwIqMvOypypmUx_4XlW8I_wlJBOFGWX5qwXwuM5atUc7QWSA7mc/s320/015_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Fantastisks mākslas darbs, kas patīkami stindzina uztveri. Saka, ka šis templis ir dienvidu Taj Mahal (Tadžmahals), kuru šī ceļojuma laikā arī esam iecerējuši apmeklēt.<br />
Kaspars jutās kā Šiva baltā cilvēka ķermenī, jo mazie melnīši alka viņu aptaustīt, lai vecumdienās varētu teikt - es pieskāros baltajam.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhVhCwDzMCrFgMPpoNLupA_ysVITKEPFboYg8uj3dtQx0ue4wqmOFXQUs_ytQpfbdRLORgTqgrQ0QdKZbATw-tP8XztGH3Vo1a9bmlg4GA0JJHVdg9zl1KgIlKgthlGI2AH2xOhagEfm-U/s1600/056.JPG" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhVhCwDzMCrFgMPpoNLupA_ysVITKEPFboYg8uj3dtQx0ue4wqmOFXQUs_ytQpfbdRLORgTqgrQ0QdKZbATw-tP8XztGH3Vo1a9bmlg4GA0JJHVdg9zl1KgIlKgthlGI2AH2xOhagEfm-U/s320/056.JPG" /></a></div><br />
<br />
<br />
Arī Thirumalai Nayak pils pārsteidza ar savu krāšņumu, kur vakaros notiek dažādi koncerti un teātra uzvedumi, diemžēl tos palaidām garām, tāpēc tikai varu iedomāties kādu prieku tie sagādā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj0GirqPrTH5IkAaXqBMro0yfExUEMIXwNB3_mZi7ASEtKZOVwLrIMhL1XcCn5h4KskgDjeevAefKGbkaw5xZFeiGvlXwBOAsEXRygy3UxEZbDrstoy0B0ypVN5wm9PtQHEpSsuRBbt2uU/s1600/075.JPG" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj0GirqPrTH5IkAaXqBMro0yfExUEMIXwNB3_mZi7ASEtKZOVwLrIMhL1XcCn5h4KskgDjeevAefKGbkaw5xZFeiGvlXwBOAsEXRygy3UxEZbDrstoy0B0ypVN5wm9PtQHEpSsuRBbt2uU/s320/075.JPG" /></a></div><br />
<br />
<br />
Taču pilnībā izbaudījām vietējo bērnu uzlidojumu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEilTzhKVkk7RuxP17y_CZiIo58wg5nBontqmTG2bZz2WqJiLqAQIW2b5ZNKVp8nGTtG8hUag6Y970VZXez_71_AfvBVZfJ3ADRe6x1fDJ4oz9sL3QTEGEtNFUDr2VEZZI7LIM924pomxfg/s1600/065.JPG" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEilTzhKVkk7RuxP17y_CZiIo58wg5nBontqmTG2bZz2WqJiLqAQIW2b5ZNKVp8nGTtG8hUag6Y970VZXez_71_AfvBVZfJ3ADRe6x1fDJ4oz9sL3QTEGEtNFUDr2VEZZI7LIM924pomxfg/s320/065.JPG" /></a></div><br />
<br />
<br />
Pulksten 16:40 jau atkal bijām vilcienā, kas mūs 5 stundu laikā solījās nogādāt Nagarcoil. Tā kā nedabūjām biļetes slīperu klasē, nācās braukt sēdošajā, kas ir viszemākā un daudzi ceļotāji neiesaka to darīt. Varu jūs nomierināt, viss ir daudz labāk, nekā šķiet. Sēdējām kopā ar svētceļotājiem no Keralas – džeki vīkendiņā bija atbraukuši palūgties uz Madurai. Mēs viņiem šķitām ļoti interesanti, tāpēc fotografējāmies visdažādākajās kombinācijās, drosmīgākais no viņiem lūdza atļauju paturēt manu roku, es neiebildu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiP13VWODQhcFVc2eEYlUUPmXZwep-vb-laVmlLMEHFMBNJ1TfyDHaaX-Q60wUCaF9L3F6s9XVUNzReRCNu6NlEY0C0TlAgiH8NwijtqPbpVDszUnA3-iFlZB75ZtRD2i2zNribhAYgweg/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiP13VWODQhcFVc2eEYlUUPmXZwep-vb-laVmlLMEHFMBNJ1TfyDHaaX-Q60wUCaF9L3F6s9XVUNzReRCNu6NlEY0C0TlAgiH8NwijtqPbpVDszUnA3-iFlZB75ZtRD2i2zNribhAYgweg/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Kulmināciju piedzīvojām, kad norietēja saule un tuvojās absolūta tumsa, kas izslēdza gleznainos skatus aiz loga. Vakara puja (pudža) – puiši mazgājās un pucējās kā mēs savulaik pirms došanās uz diskotēku. Tika aizdegta uguns liesma un visi, ritmiski sizdami plaukstas, dziedāja. Tas atgādināja afrikāņu tautu dziedājumus pie ugunskura. Pēc tam katrs atrada sev guļvietu – uz krēsliem, zemes vai paštaisītos šūpuļtīklos, kas novilkti starp krēsliem, un saldi iemiga.<br />
Vēl piedzīvojām transvestītu, taču šķiet tie drīzāk bija geji, diedelēšanu. Puisis smalkā balstiņā, sapucējies svētku sari, man teica, lai beidzu lauzties un dodu naudu, jo viņam grūta dzīve, griboties ēst. Visi apkārtējie šķīrās no pienācīgas nodevas un sarkdami vērās mūsos – kas jūs nesaprotat, viņi tādi piedzimuši, viņi jāžēlo. Mēs stāstījām, ka Eiropā arī ne mazums šādu ļaužu, taču visi strādā, lai nopelnītu maizītei, nevienam pat prātā nenāk ubagot tikai tāpēc, ka sirds tiecas pēc sava dzimuma pārstāvjiem.<br />
Tuvojoties pusnaktij bijām atraduši mājvietu, kur pārlaist nakti. Samērā dārgu – 600Rs, taču nekas labāks tumsā neradās. Meklējot vietu, kur apmesties, satikām Nagercoil iedzīvotāju – vīru, kas strādā par inženieri pilsētiņā, lāga cilvēks, kurš šorīt pārsteidza Kasparu ar telefona zvanu. Šis bija mūs atradis, lai uzaicinātu pusdienās pie savas ģimenes. Kaspars no sirds pateicās, taču sacīja, ka mums jāturpina ceļš, jo šodien vēlamies būt Kanyakumari. Pēc pus stundas viņš mūs savākšot un vedīšot pusdienās uz savām mājām, pēc tam, kur vien vēlēsimies. Vai nu tas ir kārtējais triks ar „come and look my shop” vai arī mūs gaida kāds interesants piedzīvojums.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-29792904846939251612011-01-06T19:59:00.000-08:002011-01-06T20:06:06.261-08:00NAGĻEJET NA GLAZAHOtrdiena, 09:30, 5.janvāris<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju0lQe4jxjnpB9J9sm37ri_mzoSD6jxtEhZtFMS-W8a8unV5QSv-RZAe-N4BfDdjiMpmhTx89_tGAHJnExqDVJ4YhEW-G6NpvEjX44zSesoJOk-g6dSEqWh2lC_wQfvvMlnI4FNUx6wuw/s1600/052_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju0lQe4jxjnpB9J9sm37ri_mzoSD6jxtEhZtFMS-W8a8unV5QSv-RZAe-N4BfDdjiMpmhTx89_tGAHJnExqDVJ4YhEW-G6NpvEjX44zSesoJOk-g6dSEqWh2lC_wQfvvMlnI4FNUx6wuw/s320/052_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Rīts sākās ar Kaspara paziņojumu, ka viņam šis ceļojums esot apnicis, jo mēs huiņoj stradajem. Nav jau tā, ka lamu vārdi man ir sveši, taču šādam paziņojumam agrā rīta stundā laikam nebiju gatava. Un ko diez tas nozīmē? Izrādās viss vienkārši – džekam piegriezies neko nedarīt, viņam nepietiek ar labu laiku, vides maiņu un notikumiem, kuri mūs atrod paši, ir kaut kur jāraujas, jāskrien. Tā jau ir, darba zirgi aptaukojas, ja tos vairs neiejūdz un nedzen vagā. Paši atceraties, kas notika ar Holivudā dzīvojošo Arnoldu, kad viņš pārstāja intensīvi cilāt svarus – izplūda kā jēla ola karstā pannā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4uOnBiQ37hosxZJ2oSNn7eR1Ue-85FSvNQz-t_p_CmECmD7f_afPytnvVSe8lyT6OmNirv_vHclIcO2ImWIh6XsbC0kKKDZDj1vKQHPOY0TwiXFGpFTkDQGGKgz3P2neFSmwv8-zY4pA/s1600/025_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4uOnBiQ37hosxZJ2oSNn7eR1Ue-85FSvNQz-t_p_CmECmD7f_afPytnvVSe8lyT6OmNirv_vHclIcO2ImWIh6XsbC0kKKDZDj1vKQHPOY0TwiXFGpFTkDQGGKgz3P2neFSmwv8-zY4pA/s320/025_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Savukārt es, nezinu kur no labsajūtas likties, jo nekā nedarīšana ir kļuvusi par manas būtības nozīmīgu daļu. Ir dienas, kad sēdēšana uz īres nama terasītes vai vienkārši uz kāpnēm pie mājas liekas kā mutē kūstoša baltā šokolāde smalku baudu cienītājam. Nav jau arī tā, ka neko nedarām, mums ir sava dienas programma – iejukt vietējo pūlī un plūst pa piedzīvojumu straumi, kas brīžiem pārvēršas krāčainā upē.<br />
Piektdiena, 07:00, 7.janvāris<br />
Rīts Madurai aust saulains un silts. Vēl agrs, taču pirms kādas stundas kaimiņu numuriņa ceļojošie indieši klausījās graujošu mūziku, uzmodinādami pusi daudzstāvu viesnīcas iemītnieku. Kaspars lauzās pie viņu durvīm un veltīja dažus personiskus epitetus modernajiem jauniešiem, kuriem no tā visa ne silts, ne auksts, tomēr mūzika tika apklusināta. Šovakar Kaspars solījās draudēt ar nazi, ja puiši trokšņošot, par ko man nav ne mazāko šaubu – varētu izvērsties sakāpināta drāma.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGIOE6ozRxbNaiy4TcgVImHbLHFgz1n3DwHFp2cU-TlRK9pCVAerIH48Ymty343iOnzrGZJKuCit04bdlv04a1O61NQQRnoXTrKk4P3q56dC9RtY8wggJDu_e2Ap5nwySZBeutZntcz3M/s1600/009_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGIOE6ozRxbNaiy4TcgVImHbLHFgz1n3DwHFp2cU-TlRK9pCVAerIH48Ymty343iOnzrGZJKuCit04bdlv04a1O61NQQRnoXTrKk4P3q56dC9RtY8wggJDu_e2Ap5nwySZBeutZntcz3M/s320/009_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Vakardiena tika veltīta pārbraucienam Puducherry – Madurai. Kaut arī aizgulējāmies, taču visu paspējām laikā. Lai nokļūtu Indijas dienvidu vienā no nozīmīgākajām pilsētām, kurā atrodas neparastās zemes augstākais templis, vispirms bija jābrauc uz Villapurum – 45 minūtes vilcienā paskrēja nemanot.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7aJ5OMrsMX-WpWGkGEGXNCE_AoCukrtOtjabXj6XZpy7WKsIfj7fMUtU0yE8aQnI-cYF-Hkrr8WxUg1ofzWQ5jowf1mfvqRckiDZUPcXSevzL7zt1BALG164yoS335qMEbCbIaoFbt7w/s1600/011_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg7aJ5OMrsMX-WpWGkGEGXNCE_AoCukrtOtjabXj6XZpy7WKsIfj7fMUtU0yE8aQnI-cYF-Hkrr8WxUg1ofzWQ5jowf1mfvqRckiDZUPcXSevzL7zt1BALG164yoS335qMEbCbIaoFbt7w/s320/011_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Sagaidījuši nākamo dzelzs restoto zvēru, pirmo reizi piedzīvojām vietu sadales burvību. Izrādās mūsu vietās kāds jau ērti iekārtojies. Sieviete, kas sēdēja man paredzētajā vilciena plauktā, nekaunīgu ģīmi vērās acīs un izlikās neko nemanām. Nav jau tā, ka manam dibenam liela atšķirība piesēst pa labi vai kreisi, taču kārtējo reizi indieši nostiprināja manu pārliecību par viņu kolektīvo rakstura iezīmi, kura krieviski skan daudz labāk – naglastj. Nē, nu, varbūt šī sieviete ir labs cilvēks, taču visa turpmākā brauciena laikā viņa man nepatika.<br />
Kad plānojam pārceļošanu no vienas pilsētas uz nākamo, zinām, ka visa diena tiks veltīta šim notikumam, tāpēc ir muļķīgi cerēt, ka nonākuši galā varēsim izvērt apjomīgu galamērķa apskates tūri.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjhIrhoPNzx-uHElKfcsHaVtcOC6SiklJVI6-8mRYEhjJRjbFEZgXgYNJjLmAkvGef6q1J9vZt0G4YO0nrr9xUdr9eiLz_KAcdQZpu4NGuOXsRY1VsaQIaahzWUQhnXx5skE63zyTil-KQ/s1600/039_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjhIrhoPNzx-uHElKfcsHaVtcOC6SiklJVI6-8mRYEhjJRjbFEZgXgYNJjLmAkvGef6q1J9vZt0G4YO0nrr9xUdr9eiLz_KAcdQZpu4NGuOXsRY1VsaQIaahzWUQhnXx5skE63zyTil-KQ/s320/039_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šī bija patīkamā pārbraukšana, kāda mums Indijā bijusi. Vagonā sastaptā ģimene – mamma ar diviem pieaugušiem bērniem – māsu un brāli kļuva par Amēlijas auklēm 6 stundu garumā. Pekausis tika sacienāts ar cepumiem, tēju, rotaļlietu arsenālu papildināja vēl viens mobilais telefons, taču vislielāko sajūsmu izraisīja jauniegūtais tetovējums uz mazās plaukstiņas, kas pacietīgi tika turēta atvērta, kamēr nožūs henna. Mans bērns lēnām pārtop par pilntiesīgu šīs kultūras mantojuma pārzinātāju ar mazu sārtu rīt zvaigzni pierē.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgHPcjZBpRjVX0F192uRq6sEdO30PZRI4NSvCxl7BDJmmog03IkD9wtJmmMN7ok1AOVforq_dUrLE35naQ8RPM3U6zdA81OMarn1LBDQj8VCybmPD0raeIrDHEfw-hM0ej5nrOOb2tbefQ/s1600/004_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgHPcjZBpRjVX0F192uRq6sEdO30PZRI4NSvCxl7BDJmmog03IkD9wtJmmMN7ok1AOVforq_dUrLE35naQ8RPM3U6zdA81OMarn1LBDQj8VCybmPD0raeIrDHEfw-hM0ej5nrOOb2tbefQ/s320/004_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjYryoeKZt6PCXGtiSmnvFUanaXamRnbjaC-H1DvPkdSmly3X900_W16xQEsUlb1PlV920IOsq2NVjeTqvpfGChJlEFORZwaiUkxWAgCjVootjKDeAYgaMGetxoteSJOsg6QGWW65YA0Qs/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjYryoeKZt6PCXGtiSmnvFUanaXamRnbjaC-H1DvPkdSmly3X900_W16xQEsUlb1PlV920IOsq2NVjeTqvpfGChJlEFORZwaiUkxWAgCjVootjKDeAYgaMGetxoteSJOsg6QGWW65YA0Qs/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Taču arī sencīšiem savs prieciņš – iepazināmies ar Gitu (nu ļoti rets vārds Indijā) – mājsaimnieci, kas ar vīru dzīvo Apvienotajos Arābu Emerātos un aizraujas ar jogu. Beidzot esam uzzinājuši, uz kuru ašramu jādodas jogiem iesācējiem, lai kārtējo reizi nenāktos sastapties ar pārdošanas menedžeriem, kuri mēģina mums notirgot laimīgas dzīves noslēpuma formulu. Par šo vietu nekas nav teikt Lonely Planet ceļvedī, tas vien jau ir labi.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjKrfREGWlx5NL-aU-mXRlpTeIh9_chVOOSwg40dwcxWVQgXc_a_xbdW0g-WNaFPiDSZmQcK-8yOdYR7HEdspY15Kid3iCtN-FqOiG7FlHlKYvODynmzfZRg4IbdRQ2QZPZArBzYGPq69A/s1600/041_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjKrfREGWlx5NL-aU-mXRlpTeIh9_chVOOSwg40dwcxWVQgXc_a_xbdW0g-WNaFPiDSZmQcK-8yOdYR7HEdspY15Kid3iCtN-FqOiG7FlHlKYvODynmzfZRg4IbdRQ2QZPZArBzYGPq69A/s320/041_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgoaoMqMnBBRIw6BPIkrqpC1_QScupFFGyfUZwSZjMd-oI7kSHlhk1A18MpcSCgTR4w_pJEnUu7W3rxmu1L0lxKkBVECJ-dDZuXD1QjsQyTnllNhtTwELm4YNIHdZwvsVYG8Sy4ukBfmTY/s1600/045_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgoaoMqMnBBRIw6BPIkrqpC1_QScupFFGyfUZwSZjMd-oI7kSHlhk1A18MpcSCgTR4w_pJEnUu7W3rxmu1L0lxKkBVECJ-dDZuXD1QjsQyTnllNhtTwELm4YNIHdZwvsVYG8Sy4ukBfmTY/s320/045_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Jo tuvāk Keralai, jo daba kļūst sulīgāka – krāsas iegūst pilnvērtīgu atspīdumu un tā vien gribas nogulties rīsu lauka vidū, lai vērtos pasaules nesteidzīgajā ritmā. Pie apvāršņa iezīmējas kalnu grēdu līnijas, Indija mainās.<br />
Ap pulksten 16:00 sasniedzām Madurai. Atvadījušies no ceļa biedriem un uzklausījuši kārtējo ieteikumu nevienam neuzticēties, šķīrāmies ar labām sajūtām. Madurai nav liela, taču pārapdzīvota. To izjutām jau pirmajās minūtēs, jo vienam cilvēkam paredzētajā kvadrātmetrā rosījās vēl vismaz 3 pāri citu cilvēku pēdas. Par privāto telpu šeit nevar būt ne runas. Pirmo reizi plānodami ceļojumu uz priekšu, iegādājāmies vilciena biļetes uz Nagercoil – vietu, kas atrodas padsmit kilometrus pirms Kanyakumari – galējā Indijas dienvidu punkta. Protams, ir iespējams braukt līdz pašam galam, taču vilcieni nejēdzīgos laikos. Jau rīt pēcpusdienā atkal dosimies ceļā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhuajoixJVjTQDnOD6frpe1_dt-e0CAX90pXtRTGPz9ZMwBLraF2JMZ1s0W13x6GdTmPN9Z8KGvF16Na5vq3ekb2gZGx_4NfWLNKrXl8425nBuNIFasQOFSBwizlmPSixNBz3JT9kO_04Q/s1600/048_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhuajoixJVjTQDnOD6frpe1_dt-e0CAX90pXtRTGPz9ZMwBLraF2JMZ1s0W13x6GdTmPN9Z8KGvF16Na5vq3ekb2gZGx_4NfWLNKrXl8425nBuNIFasQOFSBwizlmPSixNBz3JT9kO_04Q/s320/048_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Atraduši viesnīcu par 350 Rs diennaktī netālu no stacijas, tātad arī no tempļiem, jo viss šeit ir kompakti un līdzsvarā, devāmies vakariņās uz Surya restorānu, kas minēts jau iepriekš piesauktajā ceļvedī.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjDwsjY1JHG8ij9CtYRktvpY3wo3Y_qQN65cvbp4YghIKPZFDe1IucfeRy7HF6PmzYF2JkbOCYumg7gE9DSXLhIlk6iKUr4wyqw7uewJCn5JDX455_UlGXkU3XV-w-jnF3njhZcW150xg0/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjDwsjY1JHG8ij9CtYRktvpY3wo3Y_qQN65cvbp4YghIKPZFDe1IucfeRy7HF6PmzYF2JkbOCYumg7gE9DSXLhIlk6iKUr4wyqw7uewJCn5JDX455_UlGXkU3XV-w-jnF3njhZcW150xg0/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tādu pilsētas skatu no daudzstāvu viesnīcas jumta terases restorāna vēl nebiju skatījusi – viss kā uz delnas – pilsētas miers un nemiers, burbuļojošas ielas un grandiozi tempļi. Pilnai laimei laiku pa laikam debesīs iemirdzējās salūta ziedi. Arī ēdiens ļoti labs un par ĻOTI pieņemamām cenām. Kārtējo reizi norijāmies kā izbadējušās cūkas pie putras siles. Pēc tam pie miera atpūtināt nervu šūnas, lai pietiktu spēka atkal iejukt indiešu pūlī.<br />
Ieteikums ceļotājiem – ja esat Indijā uz ilgāku laiku un zināt, ka internets būs nepieciešams vairāk, nekā ziņu sūtīšanai mājās palikušajiem, tad par 2300 + 300 Rs var iegādāties Reliance piedāvāto komfortiņu un internetu izmantot bez ierobežojumiem vienmēr un visur. Turklāt nākamajā reizē, kad uzturēsieties šajā zemē, varēsiet atkal tam pieslēgties par tikai 300 vietējām naudiņām.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-18861151932224438282011-01-03T22:04:00.000-08:002011-01-03T22:11:34.987-08:00AVATĀRU KOMŪNASOtrdiena, 08:00, 4.janvāris<br />
Atceros kā reiz vēlējāmies tapt brīvi no sirpja un āmura ietekmes, taču kaut kur dziļi vienā no Indijas mežiem dzīvo sabiedrība, kurai komunisms ir dzīves aicinājums. Auroville atrodas 7 km braucienā no Puducherry. Turp var nokļūt ar vietējo autobusu, rikšu, kas mēģinās iecirst cirvi par savu pakalpojumu sniegšanu vai arī noīrēt skūterīti un traukties vietējā satiksmē, kas nav nemaz tik grūti, ja piemīt ērgļa reakcijas ātrums.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiWOjKY47gkI31K592LQeAVJEpDx6i7q0NiiYQplLoz0gzC0aZzMc2rJLm1IaQMNCHCoknSxWG0EQByUqvJ-Zizvir-I7enNvw9yjpSzkbv04TnrMYnJJOahLHV4dqcQFfl7vdP9jw92FA/s1600/048_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiWOjKY47gkI31K592LQeAVJEpDx6i7q0NiiYQplLoz0gzC0aZzMc2rJLm1IaQMNCHCoknSxWG0EQByUqvJ-Zizvir-I7enNvw9yjpSzkbv04TnrMYnJJOahLHV4dqcQFfl7vdP9jw92FA/s320/048_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šo misiju vieglāku dara tas, ka neviens nebrauc pēc noteikumiem un jābūt gatavam no jebkura sagaidīt jebko. Protams, kāpēc, lai ievērotu kaut kādus braukšanas priekšrakstus, ja pat policisti mierīgu sirdi stūrē pretējā virzienā. Taču nedod Dievs nokļūt sastrēgumā, tad gan kļūst šķērmi ap dūšu – moto peles piecās rindās, rēcoši un taurējoši autobusi, rikšas, automašīnas un dranduļeti ar piekabēm, riteņbraucēji un vēl kāds pustraks kājāmgājējs spiežas viens otram tuvāk un ikviens mēģina būt pirmais, kurš izsprauksies cauri satiksmes piltuvei. „Patīkamais” atgāžu gaiss viegli apdullina un liek kļūt neprātīgiem, tomēr sadursmes nenotiek. No malas vērojot šo cīņu par izdzīvošanu ir sajūta kā skatoties moto vai auto sacīkstes, kur katrs sevī jūt kamikadzes garu un vēlas pirmais nocelties, lai nebūtu jādala brauktuve ar citiem.<br />
Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem pavisam kopā ir 2100 aurovilliešu aptuveni no 40 dažādām valstīm. Ir arī divi, kuri šurp mērojuši ceļu no Latvijas un viens lietuvietis. Taču satikt viņus nav nemaz tik viegli, jo mājas slēpjas meža biezokņa ielokos un ne visi priecājas par skatītāju ložņāšanu savā pagalmā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSDviz72agfr7EAVXEfpgvLBhcfVB9awt2i_cyFCWcrFvba_d524-FUI1gHSTxl7u1Fk0-9btilOfrQTLrM6SxnqSEES5GRGatanWBqQbSr0xUpEqu0mnGPHeGDN-83LG7Os91B0CvpZo/s1600/045_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSDviz72agfr7EAVXEfpgvLBhcfVB9awt2i_cyFCWcrFvba_d524-FUI1gHSTxl7u1Fk0-9btilOfrQTLrM6SxnqSEES5GRGatanWBqQbSr0xUpEqu0mnGPHeGDN-83LG7Os91B0CvpZo/s320/045_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Šīs komūnas idejas pamatā ir viedās The Mātes un indiešu avatāra Sri Aurobindo idejas par beznosacījuma mīlestību un cilvēces vienotību vispārības labā – viss pieder visiem un mēs dalāmies. Šis dzīves modelis kādreiz ir ļoti labi funkcionējis, taču šķiet, ka cilvēki savā cilvēcībā ir nedaudz nomaldījušies no ceļa un tagad tas atgādina veiksmīgi strādājošu uzņēmumu. Tomēr patīkami šmucīgās tautas zemē atrast vietu, kur var elpot svaigu gaisu un baudīt tīrību.<br />
Lai kļūtu par vienu no Aurovilles iedzīvotājiem ir jābūt atļaujai uzturēties Indijā. Mēs ar savu pusgada tūristu vīzu varam ieskrieties un no gribēšanas pielaist bikses, neko vairāk. Taču tas ir tikai sākums. Vēl jābūt pietiekami lieliem iekrājumiem, lai šeit izdzīvotu gadu, jāstrādā lielās komūnas labā par brīvu un tikai tad var saņemt atļauju pastāvīgai dzīvošanai draudzīgajā kopienā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9NkQJ63iTCpAqTgwWIavv9HVj_32_yD2UlwoQvi6Vnb0BEVgbSPk0WRDj5N-pz3gjt0IluAvxLpS1FeTvwjH7riMv9pnr6ftp1TZ-h6L_TkOuOjC3ak7R9G91n9wsPh-hysDNs6pd57E/s1600/002_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9NkQJ63iTCpAqTgwWIavv9HVj_32_yD2UlwoQvi6Vnb0BEVgbSPk0WRDj5N-pz3gjt0IluAvxLpS1FeTvwjH7riMv9pnr6ftp1TZ-h6L_TkOuOjC3ak7R9G91n9wsPh-hysDNs6pd57E/s320/002_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgIbZ9X46Jj-pXudjdcftFozxnxLw1mcPc7DAIaKKM4X_3RHuDbgYnkf8Cto_5Wnuvwrxg9QrBzMlhfNDQjsxW9e128npJVNTlUbbpfHN6v3CzfysGdfhrF4XtJoSaQbJY25SW7g8toZwU/s1600/008_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgIbZ9X46Jj-pXudjdcftFozxnxLw1mcPc7DAIaKKM4X_3RHuDbgYnkf8Cto_5Wnuvwrxg9QrBzMlhfNDQjsxW9e128npJVNTlUbbpfHN6v3CzfysGdfhrF4XtJoSaQbJY25SW7g8toZwU/s320/008_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjK5_410a2KpnJQqeKFFUrJ8q4OORYHb35JyxTuxWoRYd4v1NBmf2bWR30v_a-JIv9ouDPJZW_lT70fpqTeFTXqViI1KDBCctAxKb1968Muz3wYHgCWYL1e2Ye3lEtePT_Skt4uC5uZ2bQ/s1600/011_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjK5_410a2KpnJQqeKFFUrJ8q4OORYHb35JyxTuxWoRYd4v1NBmf2bWR30v_a-JIv9ouDPJZW_lT70fpqTeFTXqViI1KDBCctAxKb1968Muz3wYHgCWYL1e2Ye3lEtePT_Skt4uC5uZ2bQ/s320/011_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Aurovilles teritorija ir milzīga, to caurvij neskaitāmi sarkano smilšu ceļi un celiņi. Koku un krūmu puduri patīkami veldzē greznās villas, skolas un bērnudārzus. Viņiem pat ir sava ekonomikas ministrija, izglītības un attīstības centri, biroji, viesu nami un izpētes institūti. Nejauši uz ieliņas, kur dzīvojam, satikām 73 gadus vecu, taču ļoti spriganu krievu onkulīti, kurš Aurovillē dzīvo jau 20 gadus. Zinātnieks, kas pēta dabas pārvērtības un kukaiņus, 15 gadus nelegāli praktizējis jogu Sibīrijā, Indijā to dara bez cepiena. Par savu darbu mēnesī saņem 4000Rs, tātad aptuveni 50 Ls. Vīrelis laimīgi pārlaimīgs, jo Auroville esot viņa šambala.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCuypAOEcUI2xSO97CeW5oSY511IEJo6XHimMW2Hut7U5FJXqz8I22-MPxKIpypAnBdjQpmH8F2yL2X7GTlfbOJtJoYZg9RWAnF6b7t6TdEM6wes15kVXz9zmvnply_Yk8uXxWQ9jY5FE/s1600/031_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCuypAOEcUI2xSO97CeW5oSY511IEJo6XHimMW2Hut7U5FJXqz8I22-MPxKIpypAnBdjQpmH8F2yL2X7GTlfbOJtJoYZg9RWAnF6b7t6TdEM6wes15kVXz9zmvnply_Yk8uXxWQ9jY5FE/s320/031_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj10IohOsQQapmw6TZkr9j30nYuOHqRnl7hzx-h6mTPNAsbNV6L8_3l0SHzn0S0308sS7ktPTYvKeO0IlD_vZjpyMlTSAj8tUi43Tvcf_TPreNkIYVDWnIBxWlReW8vNLjwizacMrK9n5k/s1600/034_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj10IohOsQQapmw6TZkr9j30nYuOHqRnl7hzx-h6mTPNAsbNV6L8_3l0SHzn0S0308sS7ktPTYvKeO0IlD_vZjpyMlTSAj8tUi43Tvcf_TPreNkIYVDWnIBxWlReW8vNLjwizacMrK9n5k/s320/034_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Taču pēc stāstītā nopratām, ka kaut kas šajā visā īsti neiet kopā – viņš mitinās mūra mājā ar palmu zaru jumtu, taču mēs redzējām daudzstāvu privātmājas, kas atgādināja Eiropas dienvidu pasaku namus. Tomēr ideja mani ļoti uzrunā – pārtika, kas tiek audzēta bez pesticīdiem un modificēšanas, atkritumu pārstrādāšana un no tā visa dzīvei noderīgu lietu radīšana. Viņi to visu veiksmīgi tirgo Indijā, varbūt arī kaut ko ārzemēs. www.auroville.com var iepirkties, savukārt vairāk uzzināt par komūnu šeit – www.auroville.org. Veikalā drēbes tikai no dabiskiem materiāliem un ļoti skaistas, arī es tiku pie šmotku gabaliņa, par kuru Latvijā noteikti būtu samaksājusi vismaz piekto daļu no savas ikmēneša algas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhKQeFj1WOFdg-TZDB4_Hid2j7KTeEmT4RkdRQz2dEposp1VjoAfkwUBLxFarI4SUIjvYRD-_rKoLSQOefd_15ss5FWrDOJnh5QNO57DaTJe_LpEbVQmdrTBUbp0FjSW78URL1i0UftzUQ/s1600/014_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhKQeFj1WOFdg-TZDB4_Hid2j7KTeEmT4RkdRQz2dEposp1VjoAfkwUBLxFarI4SUIjvYRD-_rKoLSQOefd_15ss5FWrDOJnh5QNO57DaTJe_LpEbVQmdrTBUbp0FjSW78URL1i0UftzUQ/s320/014_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tomēr tam visam pāri ikdienas meditācijas un savas dvēseles kvalitātes uzlabošana caur jogas praktizēšanu. Kā uguns lode lauka vidū mirdz Matrimandir – milzu kupols ar daudzām mūra lotusa lapiņām, kurās var netraucēti klusumā meditēt.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi-m1Dmi-fJDSytG4DYpIVJ8gaYhthgsREghLRkVX9qXAtM-hruQc9p3GPJeoaFcVcbDS5SG3GztowGsTI95GqanNnlRgQZuk4_7dLce5RQDHxsOpan44qjPC7daDS4TVVJqyA0TJ9Sy8E/s1600/025_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi-m1Dmi-fJDSytG4DYpIVJ8gaYhthgsREghLRkVX9qXAtM-hruQc9p3GPJeoaFcVcbDS5SG3GztowGsTI95GqanNnlRgQZuk4_7dLce5RQDHxsOpan44qjPC7daDS4TVVJqyA0TJ9Sy8E/s320/025_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhhySvbsG7re5C3kyUBHaNpbdkz54CMcAHg5Dj4po5j_s4dI0pae2NxLhhbM-xgP7kYLeXp_Dp3zYBOFsvZyPaIofu1o9kuMI4y-F19hdhtjG85f8Gg6REBYL4xjFw0Vzo9fXQPyuY9hSg/s1600/017_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhhySvbsG7re5C3kyUBHaNpbdkz54CMcAHg5Dj4po5j_s4dI0pae2NxLhhbM-xgP7kYLeXp_Dp3zYBOFsvZyPaIofu1o9kuMI4y-F19hdhtjG85f8Gg6REBYL4xjFw0Vzo9fXQPyuY9hSg/s320/017_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Arī Aurovilles viesi var tikt šajā brīnumu celtnē, taču pirms tam jāiztur neliela viktorīna – jāizsaka sava vēlme redzēt šo vietu apmeklētāju centrā, kur kāda sieviete pārliecinoši vēlēsies zināt ar kādu mērķi ir nākusi šī griba. Atbilde ir tikai viena – meditēšana, jo tūristiem tur nav ko meklēt. Ja atļauja tiek saņemta, nākamajā dienā 9:00 no rīta atkal jāierodas apmeklētāju centrā, kur liks noskatīties filmu par Aurovilles pastāvēšanas idejām. Pēc tam varēs spert drošu soli zelta bumbā un ļauties pārdabiskam klusumam. Taču garantijas par atļaujas saņemšanu nav.<br />
Vēl mulsināja vietējās kafejnīcas ēdienu piedāvājums, tur var noēsties gaļu, ka šmakst vien. Kā diez tas sader ar aurovilliešu tiekšanos pēc labākas dzīves mums visiem? Taču nu jau es meklēju blusas polārlāča kažokā, lai sevi pārliecinātu, ka tā nav vieta man. Patiesībā, pirms sākās mans svētceļojums Indijas plašumos šķita, ka manī ir neliela nojausma par patieso pasaules uzbūvi un to, kādu vēlos redzēt savu dzīvi. Taču tagad viss ir tā sajucis, ka vairs nespēju atšķirt, kas īsts un kas pērkams. Tomēr sirdsmiers vēstī, ka viss būs labi un varbūt nevajag koncentrēties uz to, kas būs, bet dzīvot tajā, kas ir.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-87936579242002679482011-01-02T05:11:00.000-08:002011-01-02T05:29:52.436-08:00NE TIKAI SH*T HAPPENSSvētdiena, 07:00, 2.janvāris<br />
Naktī spēlējām kariņus – mēs pret moskītiem. Lai arī daudzi no viņiem krita kaujas laukā, man ir sajūta, ka viņi ir uzvarējuši, jo mēs kasāmies kā blusu apsēsti suņi. No mājām līdzi paņemtais Dermobacter ir kaut kāds brīnumlīdzeklis – uzsmērē un vairs neniez, arī pumpas ātri vien pazūd, taču to pumpu ir tik daudz... Laikam otrā īsti negulētā nakts pēc kārtas liek mums kļūt vājākiem.<br />
Jauno gadu sagaidījām Chennai (Čenai), kas pēkšņi mums atklāja savu otru personības pusi. Pretstatā smakai, netīrībai un pastulbiem cilvēkiem nostājās majestātiski tempļi, sakopti privātmāju rajoni un lāga dvēseles, kas par baltu velti mums darīja labu. Dzīve ir viena amizanta rotaļa – tu jau esi gatavs parakstīt nicinošu spriedumu, kā negaidīti viss sāk mainīties un liek tev nokaunēties par to, ka esi domājis tumšas domas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhjldn2xptQsdJH4DJT7ehoV5KV9zApmyU9ZtBg2G73Ez0noERhm8ySfyykQBgxXrISHf-EUEGL4X4rMKOvaRr3sGBTYe70Ub9Sh5G8qCdvJrwJbo6Q0BeEWOpEKVkL8ZPFpH8__5vZ4L8/s1600/017_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="320" width="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhjldn2xptQsdJH4DJT7ehoV5KV9zApmyU9ZtBg2G73Ez0noERhm8ySfyykQBgxXrISHf-EUEGL4X4rMKOvaRr3sGBTYe70Ub9Sh5G8qCdvJrwJbo6Q0BeEWOpEKVkL8ZPFpH8__5vZ4L8/s320/017_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
Ja jūsu ceļi kādreiz ved uz Chennai, tad Mylapore ir tas pilsētas rajons, kur patverties no pārējā pilsētā piedzīvotā ļembasta. Noteikti iesaku nesteigties, ja esat atraduši Rama – Krishna Mutt temple, tur ārzemniekiem ieeja netiek liegta un ir patīkama noskaņa, kas iedvesmos ilgākam laikam.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgN1naOnVNILGrByEm_vHu_fzugx8uWM5-e0Z_lsuZgusFKclC5Hhd2u0RrXrSdS_vGbsylPMYVOqtnib8761prCkHKIuv4rqODtNQ2fMmJB0XLDZ7r8Dc84H0eihhQBC5CcHxHbLhzATA/s1600/039_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgN1naOnVNILGrByEm_vHu_fzugx8uWM5-e0Z_lsuZgusFKclC5Hhd2u0RrXrSdS_vGbsylPMYVOqtnib8761prCkHKIuv4rqODtNQ2fMmJB0XLDZ7r8Dc84H0eihhQBC5CcHxHbLhzATA/s320/039_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
Tamil Nadu ir ļoti reliģisks Indijas štats, tāpēc baltādainajiem nav atļauta ieeja hinduistu svētvietās un vienmēr jāpatur prātā, ka sievietēm vēlams piesegt plecus un īpaši nerādīt savu ķermeni, ja nevēlaties būt blenzēju pūļu ielenktas.<br />
Gada pēdējā diena izvērsās labāka nekā mēs gaidījām. Pēc Egmor un Triplicane rajčikos pieredzētā tirgus, Mylapore izrādījās kā oāze mūžīgajā Chennai steigā.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhA2RRV9jKkluZe8dZuJgG_w1OrtCsXG-LgJH5W3PyAEtIlYRFo394OGMp3biIW8llel6DQ0Zn2cPfcG6GCTE18cXNMCsEtgnw_o0AxAq9TS4N1bS0Xt4mIPTmpfL9oFXTGasjJOI2etG0/s1600/065_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhA2RRV9jKkluZe8dZuJgG_w1OrtCsXG-LgJH5W3PyAEtIlYRFo394OGMp3biIW8llel6DQ0Zn2cPfcG6GCTE18cXNMCsEtgnw_o0AxAq9TS4N1bS0Xt4mIPTmpfL9oFXTGasjJOI2etG0/s320/065_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Lai arī lielu daļu pludmales ieskauj grausti, zvejnieku laivas un kakātāji, kas nekautrēdamies ļaujas dabiskiem procesiem, cauri pašdarbnieku salipinātām mājelēm ieraudzījām lepni un spoži slejamies lielu baznīcu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjDkLXw2NjVnsq5rB2Xbh_9g5njkFXWMA-7_o_CmeMy6CMZym4ysA4kbGhRAypAKsXYjO1LfYFPuhcSqMsRBwqi3-quJNqoESccT3axzszfnSgBT3wI4bQLeskNUoN46KeqnUcLYBmKCUY/s1600/077_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjDkLXw2NjVnsq5rB2Xbh_9g5njkFXWMA-7_o_CmeMy6CMZym4ysA4kbGhRAypAKsXYjO1LfYFPuhcSqMsRBwqi3-quJNqoESccT3axzszfnSgBT3wI4bQLeskNUoN46KeqnUcLYBmKCUY/s320/077_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjm9mZy4B9e_JBlcSWKIxOlJOfYQMj_waGFtY5EMbseTzJIuTq_qYBRRF2gSVw75VFYg-OuCELY68Wf8O6I59SmwzPKqsixcUmAFC6M8CVgD_maD51Bu0tW1l28Otau8qVv0HVe78hv70U/s1600/074_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjm9mZy4B9e_JBlcSWKIxOlJOfYQMj_waGFtY5EMbseTzJIuTq_qYBRRF2gSVw75VFYg-OuCELY68Wf8O6I59SmwzPKqsixcUmAFC6M8CVgD_maD51Bu0tW1l28Otau8qVv0HVe78hv70U/s320/074_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjPi1oITMDKghR2DPRbquOQq4uHshcyTKluAyHSc-sgIE792PiX2qIhzxnr29EJJwajkYOcfclc5ogg2rIyNuOmONJGO7YDXzAz8z2-ssowYNOVGZRFl9vgAqxeM-Yaa5m_RoFxYpA6N4A/s1600/069_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjPi1oITMDKghR2DPRbquOQq4uHshcyTKluAyHSc-sgIE792PiX2qIhzxnr29EJJwajkYOcfclc5ogg2rIyNuOmONJGO7YDXzAz8z2-ssowYNOVGZRFl9vgAqxeM-Yaa5m_RoFxYpA6N4A/s320/069_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Mirdzošas svētku gaismiņu aicināti, devāmies tās virzienā. Neticami, taču mūsu skatienam atklājās milzīgas baznīcas pagalms un rosīgi cilvēki, kas gatavojās vecgada vakara mesei. Kā liegs vējš pāri mums šalca Ziemassvētku dziesmas. Kaut arī reliģija ir mūsu pēdējā laika visvairāk apsmietais sarunas temats, mēs nevilcinādamies no sirds priecājāmies par mums pazīstamu paražu sastapšanu tāltālā pasaules malā. Noklīdusī svētku sajūta bija atradusi atpakaļceļu pie tiem, kuri vairs necerēja to šajā gadā paspēt izbaudīt. Kas par atklāsmi – tas notika tieši baznīcas dārzā. Vēl viena pamācība nespļaut kāpostu bļodā, no kuras pašiem var nākties ēst.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEieK10osQ51fLs2Cqq_nJfXlXKMt7S1-SJ1VMNqmEB1p8XcRBhmKPEZodeNxHr-uywhMLXdcdLP_hlhwrP7actFHKGfpcWecqC2xYmNUN6gPwBobEoqjfngZgtouW9Nz7hp5L4VMvKWwgc/s1600/093_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEieK10osQ51fLs2Cqq_nJfXlXKMt7S1-SJ1VMNqmEB1p8XcRBhmKPEZodeNxHr-uywhMLXdcdLP_hlhwrP7actFHKGfpcWecqC2xYmNUN6gPwBobEoqjfngZgtouW9Nz7hp5L4VMvKWwgc/s320/093_copy.jpg" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj3SywHvWnT0gNA9aqeFPhcw-p06vJbiQSkcadY40_0vNhqZlijnmEB6iauWTNFhyphenhyphenZc3xcBRQr_vsMRfBmH6ayj7CImmEU6Xcrz09Tb07nDGKUAGAUZJRqTgwIgehbTwWUA0welh8DL2iA/s1600/104_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj3SywHvWnT0gNA9aqeFPhcw-p06vJbiQSkcadY40_0vNhqZlijnmEB6iauWTNFhyphenhyphenZc3xcBRQr_vsMRfBmH6ayj7CImmEU6Xcrz09Tb07nDGKUAGAUZJRqTgwIgehbTwWUA0welh8DL2iA/s320/104_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Par godu gadu mijai sievietes uz ielas savu māju priekšā zīmēja skaistas ziedu mandalas – krāsainas kā Indija, kas atmirdzēja dažādās nokrāsās nakts laternu gaismās.<br />
Vakariņas baudījām kādā no sava rajona „restorāniem” – necila vieta, taču, kas par ēdienu garšu buķeti. Protams, pārēdāmies, bez tā svinēšana nav iedomājama. Viesnīcas istabā atgriezāmies pēc vienpadsmitiem vakarā ar aizmigušu Amēliju uz rokām. Laiks nemanot paskrēja un Indijā sākās 2011.gads. Chennai dārdēja salūts visās debespusēs, tāpēc arī no savas istabas loga skatīju uguns puķes, kas izšķīda tumšajā visumā. Bija jāiet gulēt, jo jauno gadu vēlējāmies uzsākt ar kustību.<br />
Pulksten 6:30 1.janvāra rītā no Egmor dzelzceļa stacijas 4 stundu braucienu uzsāka vilciens uz Pondicherry (Pondičerī) – kādreizējo Francijas koloniju 200 kilometrus uz dienvidiem no milzīgās Chennai. Ar vilcienu Indijā ceļot ir nesalīdzināmi patīkamāk nekā ar autobusu, taču tālākiem braucieniem laicīgi jārezervē biļetes, par to jau reiz rakstīju. Rīsu lauki, kurus joprojām apstrādā ar iejūgtiem ragulopiem, cukurniedru audzes un mūžzaļi kalni slīdēja gar vilciena restotajiem logiem. Ap pulksten 11:00 ieradāmies Pondicherry, kura atguvusi savu kādreizējo nosaukumu – Puducherry. Mazpilsēta, kas dabiski sadalījusies 2 daļās – indiešu indiešu un franču indiešu. Tā kā iezemiešus mēs esam atskatījušies atliku likām, soļojām apsolītās Francijas virzienā. Mana apziņa atteicās to visu savilkt kopā – joprojām ir pārliecība, ka esmu Francijas dienvidos, kaut kur Nicā, taču visu vada un pārvalda indieši. Pat nenojautu, ka Indija sevī slēpj kaut ko tādu. Apgalvojums par Arābu pussalas dažādību nav pārspīlēts.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiDMfK0D-cWITnuD7_uFs2w1JRz1ElZtrjURYFLQ1IWzcHk0w4zkp0DIRjnU2qCY1nfehP_ULmcVSRvE3JA1lvkwjqrOxi9nucMytGoFlodIBE16PQaDiqMDer70VoEg-FhXdI_t4secQ0/s1600/055_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left:1em; margin-right:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiDMfK0D-cWITnuD7_uFs2w1JRz1ElZtrjURYFLQ1IWzcHk0w4zkp0DIRjnU2qCY1nfehP_ULmcVSRvE3JA1lvkwjqrOxi9nucMytGoFlodIBE16PQaDiqMDer70VoEg-FhXdI_t4secQ0/s320/055_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Arhitektūra gāž no kājām, sirds spiedz, zaļie dārzi un sakoptās ieliņas mani fascinē. Šeit liela ietekme ir katolicismam, taču arī hinduisms līdzās pastāv netraucēti. 4.janvārī sāksies jogas festivāls, uz kuru sabrauks visas Indijas smalkākās dvēseles. Nezinu vai joprojām šeit būsim, taču šodien noteikti baudīšu mieru un skaistumu, kas ir visapkārt – gleznaino promenādi, ielas, kurās vakarā var arī nevienu nesastapt, kas Indijai nepavisam nav raksturīgi pārapdzīvotības dēļ, Sri Aurobindo ašramu, templi, kuram ir savs zilonis – īsts un skumjš un gardos ēdienus.<br />
Ja gribat zināt par cenām, tad no Chennai uz Pondicherry biļete mums diviem izmaksāja 56Rs. Ēdiens ir dārgāks, cenas apmēram tādas kā Goa. Viesu nami šeit arī samērā dārgi, jo daudz ceļotāju un sezona ir pašā tās plaukumā, naktsmājas nav viegli atrast. Vienu nakti esam pavadījuši dzīvoklī, kas indiešiem šķiet grezns, taču mums tāds vidusmēra ūķis, maksājam 500Rs. Šodien pārvāksimies tuvāk pludmalei, līdz ar to arī tuvāk Francijai.Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-72544030838586446742010-12-30T22:52:00.001-08:002010-12-30T23:02:46.498-08:00INDIA... hm... hm...<link href="file:///C:%5CDOCUME%7E1%5Cadmin%5CLOCALS%7E1%5CTemp%5Cmsohtmlclip1%5C01%5Cclip_filelist.xml" rel="File-List"></link><link href="file:///C:%5CDOCUME%7E1%5Cadmin%5CLOCALS%7E1%5CTemp%5Cmsohtmlclip1%5C01%5Cclip_themedata.thmx" rel="themeData"></link><link href="file:///C:%5CDOCUME%7E1%5Cadmin%5CLOCALS%7E1%5CTemp%5Cmsohtmlclip1%5C01%5Cclip_colorschememapping.xml" rel="colorSchemeMapping"></link> <m:smallfrac m:val="off"> <m:dispdef> <m:lmargin m:val="0"> <m:rmargin m:val="0"> <m:defjc m:val="centerGroup"> <m:wrapindent m:val="1440"> <m:intlim m:val="subSup"> <m:narylim m:val="undOvr"> </m:narylim></m:intlim> </m:wrapindent><style>
<!--
/* Font Definitions */
@font-face
{font-family:"Cambria Math";
panose-1:2 4 5 3 5 4 6 3 2 4;
mso-font-charset:0;
mso-generic-font-family:roman;
mso-font-pitch:variable;
mso-font-signature:-1610611985 1107304683 0 0 159 0;}
@font-face
{font-family:Calibri;
panose-1:2 15 5 2 2 2 4 3 2 4;
mso-font-charset:0;
mso-generic-font-family:swiss;
mso-font-pitch:variable;
mso-font-signature:-1610611985 1073750139 0 0 159 0;}
/* Style Definitions */
p.MsoNormal, li.MsoNormal, div.MsoNormal
{mso-style-unhide:no;
mso-style-qformat:yes;
mso-style-parent:"";
margin-top:0in;
margin-right:0in;
margin-bottom:10.0pt;
margin-left:0in;
line-height:115%;
mso-pagination:widow-orphan;
font-size:11.0pt;
font-family:"Calibri","sans-serif";
mso-ascii-font-family:Calibri;
mso-ascii-theme-font:minor-latin;
mso-fareast-font-family:"Times New Roman";
mso-fareast-theme-font:minor-fareast;
mso-hansi-font-family:Calibri;
mso-hansi-theme-font:minor-latin;
mso-bidi-font-family:"Times New Roman";
mso-bidi-theme-font:minor-bidi;
mso-ansi-language:LV;
mso-fareast-language:LV;}
.MsoChpDefault
{mso-style-type:export-only;
mso-default-props:yes;
mso-ascii-font-family:Calibri;
mso-ascii-theme-font:minor-latin;
mso-fareast-font-family:"Times New Roman";
mso-fareast-theme-font:minor-fareast;
mso-hansi-font-family:Calibri;
mso-hansi-theme-font:minor-latin;}
.MsoPapDefault
{mso-style-type:export-only;
margin-bottom:10.0pt;
line-height:115%;}
@page Section1
{size:8.5in 11.0in;
margin:1.0in 1.25in 1.0in 1.25in;
mso-header-margin:.5in;
mso-footer-margin:.5in;
mso-paper-source:0;}
div.Section1
{page:Section1;}
-->
</style> </m:defjc></m:rmargin></m:lmargin></m:dispdef></m:smallfrac><br />
<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Ceturtdiena, 17:30, 30.decembris<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pēc piespiedu palikšanas Bangalorē vienojāmies, ka jāturpina ceļš.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgjGgxCuG6gcel-CtmF8GGa54INY5UY3CBeMTDWSo-Qcs_VqQCHiwBdji7Qd-4bO86aiysop3WDuQeMZ3TNb1LOeHXucYSa_mLuKHaDFPznlzJfsINTe1925VeUeOueByF6ybHr37B6Y48/s1600/025_copy.jpg" imageanchor="1" style="clear:left; float:left;margin-right:1em; margin-bottom:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgjGgxCuG6gcel-CtmF8GGa54INY5UY3CBeMTDWSo-Qcs_VqQCHiwBdji7Qd-4bO86aiysop3WDuQeMZ3TNb1LOeHXucYSa_mLuKHaDFPznlzJfsINTe1925VeUeOueByF6ybHr37B6Y48/s320/025_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Tā kā mūsu plāns ir doties uz Keralas dienvidiem, taču vilciena biļetes ir jārezervē labu laiku uz priekšu, jo decembra beigās ļoti daudzi ceļo Indijā, tad nolēmām braukt uz Chennai (Čenai) - Indijas austrumu piekrasti. Čennai ir lielāka par Bangalori, te dzīvo 6,6 miljoni beduīnu. Jāsaka, ka man diemžēl pret indiešu tautu nav radusies ne līdzjūtība, ne man viņi šķiet svēti un apgaroti, patiesībā, tāda tupa tauta, kura nedomā un nevēlas strādāt. Protams, par visiem to nevr teikt, ir tādi, kas raujas kā darba zirgi un gadiem mācās, lai mainītu savu likteni, taču kopīgā tautas iezīme ir izbraukt uz citu rēķina vai arī palūgt kādam, lai iedod, nevis strādāt. Tā netīrība ir vājprātīga, Kaspars nebeidz brīnīties par indiešu spēju tā piemēslot vidi, kurā pašiem jādzīvo. Ja reiz Indija ir tik pārapdzīvota, tad pietiktu ar vienu dienu, lai aizvāktu drazu kaudzes no ielām, tomēr izskatās, ka vietējiem šāda doma pat ne tuvu nav bijusi viņu prātiem.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Chennai ir netīrākā vieta, kur jebkad savā dzīvē esmu bijusi, pat Delhi tāda nelikās. Ja man jāraksturo Thamil Nadu štata galvaspilsēta, tad to vislabāk var atpazīt pēc smakas. Iedomājieties sastāvējuša urīna, zivju un vēl kaut kā puvuša aromāta buķeti ieplūstam nāsīs un lēni, bet mērķtiecīgi, pārņemot plaušas, elpojiet dziļi un izbaudiet katru mirkli. Lūk, viena no Incredible India neskaitāmajām šķautnēm. Beidzot tā ož, ka nevaru izturēt!<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pilsētas vilciena stacijas viņi sabūvējuši nenormāli lielas, taču cilvēki daudz vairāk pārvietojas ar autobusiem, tāpēc tās izskatās kā pamesti angāri. Sajūta it kā tikko pēc atomkara, stacijā vien daži zombiji un mēs esam devušies misijā glābt pasauli.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEixggIBBtmcwAkDsWXJTzfsCMwEH6R1dbwSxcdYoCZdxQMMCE3xBPvL1se4xAeSjPhlLXAnXY1Ev0hnVU3V_xe8wv-UsrbmyF9bpdZ_Opm-MZ_6U1q76jEB3s7Ld4QIQxGpjCzV46eF8W0/s1600/032_copy.jpg" imageanchor="1" style="clear:left; float:left;margin-right:1em; margin-bottom:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEixggIBBtmcwAkDsWXJTzfsCMwEH6R1dbwSxcdYoCZdxQMMCE3xBPvL1se4xAeSjPhlLXAnXY1Ev0hnVU3V_xe8wv-UsrbmyF9bpdZ_Opm-MZ_6U1q76jEB3s7Ld4QIQxGpjCzV46eF8W0/s320/032_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Apmēram tādas Holivudas cienīgas ainas maļas galvā, gaidot vilcienu. Taču brauciens grezns – vējš pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, dabiskā ventilācijas iekārta, kas liek sajust patīkamu vēsumu nepārtrauktajā sutoņā. Kā pēkšņa atklāsme nāk nojausma par filmu klātbūtni – te viņas ir, „Graustu miljonārā” redzētās būdas, veselas būdu plantācijas, viena pie otras, šķības, greizas un pārapdzīvotas – prusaku ieleja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pēdējā diena Bangalorē man patika. Meklējot "mieru" no uzmācīgajiem "which country" pūļiem, devāmies atkal uz MG road.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjn-GOhz01L7x8ynA7kfJcQ8EJwS45JmYe8FeO6cLSzj72FLMr02BU9qpu_sFk6pUvlL5aOLchd74zdKydncdGAXzqbTShp57keBf6TkhwgJWNp0_Y-xB3JGzUYZULPXEvAvADQrOFOHCM/s1600/007_copy.jpg" imageanchor="1" style="clear:left; float:left;margin-right:1em; margin-bottom:1em"><img border="0" height="214" width="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjn-GOhz01L7x8ynA7kfJcQ8EJwS45JmYe8FeO6cLSzj72FLMr02BU9qpu_sFk6pUvlL5aOLchd74zdKydncdGAXzqbTShp57keBf6TkhwgJWNp0_Y-xB3JGzUYZULPXEvAvADQrOFOHCM/s320/007_copy.jpg" /></a></div><br />
<br />
<br />
Atļāvāmies uzšikot un paēst pusdienas "Pizza Hut", šis prieks mums maksāja gandrīz 600Rs, taču viss tīrs, garšīgi un viesmīļi spēj atcerēties pasūtījumu. Visbiežāk indiešu ēstuvēs palūdzot, piemēram, tēju un poori baji (puri badži), tēju aizmirst atnest, jo tas vienam indieša prātam ir par daudz. Draugi, pirms devos ceļā, izteica bažas, ka es Indijā varētu tik ļoti iedzīvoties, lai šeit paliktu uz ilgu laiku. Varu jūs un arī sevi nomierināt - man patīk ceļot, es noteikti kādreiz atgriezīšos Indijā, lai iepazītu tās ziemeļus, labprāt pabūtu arī pārējās Āzijas valstīs, taču, ja man jāizvēlas sava dzīves vieta, tad tā viennozīmīgi ir Eiropa. Jā, Eiropa, ar visu savu snobismu un pareizību, ar bezjēdzīgajiem likumiem un stereotipiem, iedomību un materiālistisko pasaules skatījumu. Es šajā dzīvē esmu atdevusies šiem platuma grādiem un nedomāju no tiem novērsties.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Tātad, Bangalore - vakar tur pavadījām vienu no interesantākajiem vakariem, jo pirms kāpšanas kārtējā nakts autobusā ieturējām vēlu maltīti kopā ar indiešu puisi vārdā Ramkumar. Tas ir viens no IT jaunekļiem, kas mitinājās mums kaimiņu istabā OM pludmalē. Sarunas ar vietējiem ir labākais veids kā iepazīt citu kultūru, uzzināt viņu paražas un izprast domāšanas veidu. Līdz šim braucienam es Indiju biju uzcēlusi augstā tronī, domādama, ka šeit notiek brīnumi un piepildās vēlēšanās. Nē, es neesmu vīlusies, šeit tas viss tiešām ir, tikai manam uzburtajam iedomu tēlam ir parādījusies reāla seja. Nolietotas ielas meitas nacionālajos tērpos, transvestīti zelta rotās un sari līdz zemei, mirstoši cilvēki ielu malās, ubagotāji, taču tik un tā mani nekas no tā visa nepārsteidz un neliek šausmināties. Pat tas, ka viņi sola vienu, bet tu saņem pavisam kaut ko citu. Pagājušās nakts braucienam autobusā vajadzēja būt ērtam, jo iegādājāmies biļetes otrā stāva divvietīgā guļamnodalījumā, taču nekā, nācās braukt katram ierūmējoties šaurā lāviņā, kas šoreiz šķita vēl mazāka. Tagad jūtos kā izrullēta ar ceļa rulli. Un kam tu sūdzēsies? Nevienam, tas vienkārši jālaiž pāri lieki neiedziļinoties. Arī tie putekļi, kas pēc pavadītas dienas Chennai ir ieēdušies ādā un tas, ka jauno gadu sagaidīsim viesnīcas istabiņā. Nesacepšanās joprojām ir aktuālākais uzdevums ikdienas notikumu plānā un ne tikai Indijā, arī mājās. Par nesacepšanos, draugi, par to paceliet glāzes vecgada vakarā un laimīgu to, kas atnāks!</span><o:p></o:p></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-19982536831446576832010-12-28T23:57:00.000-08:002010-12-28T23:59:29.609-08:00ART OF LIVING<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Otrdiena, 22:00, 28.decembris</span><br />
<span lang="LV"><br />
</span><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinsuMp1TqpqQ4JPyDiPSZ5avBd0Rb4AflxK1ZYuGsFw-zvZc891k1YGYsUOLKpwxYjwzzrOyJHWh0EB-y8G_uUvOi6C8deF9AcA0z6nFUFNIEI7CfOn5K0FyXogeyH62x0rBo3KXgbhW8/s1600/006_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinsuMp1TqpqQ4JPyDiPSZ5avBd0Rb4AflxK1ZYuGsFw-zvZc891k1YGYsUOLKpwxYjwzzrOyJHWh0EB-y8G_uUvOi6C8deF9AcA0z6nFUFNIEI7CfOn5K0FyXogeyH62x0rBo3KXgbhW8/s320/006_copy.jpg" width="213" /></a></div><span lang="LV"><br />
</span><br />
<span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Šī bija tā diena, kad izčekojušies no viesnīcas un atstājuši somas Bangalores centrālās autoostas mantu glabātavā, nolēmām pamēģināt pārdot savu lielo fotoaparātu. Par 1 somas sargāšanu diennaktī tiek prasītas 20Rs. Redzējām somas, kuras jau mēnešiem nav savāktas, taču puiši, kuri strādā mantu glabātavā stāstīja, ka pienāk diena, kad tomēr šīm uz laiku aizmirstajām mantām kāds ierodas pakaļ, bet var gadīties, ka amnēzija tā arī nepāriet un vērtīgās lietas gadu gaitā tiek nomētātas kaut kur kādā pažobelē. Izmests gan nekas netiek, ja nu pēkšņi tomēr rodas vajadzība pēc ķeseles ar dzīves laikā iegūtajiem štruntiem un prasīgais klients uzrodas no nekurienes teikdams – nu, un kur ir mana soma?</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Fotoaparātu nepārdevām, lai gan tas ir izdarāms vienā no tirgus vietām – National Market. Ir arī Cityu Market, taču tas ir daudz lielāks un tur nav īsti vērts mēģināt pasākt ko tādu. Darījums gandrīz jau tika veikts par naudas summu, kas Kasparu darītu priecīgu, taču kurš gan dodoties 3 mēnešu ceļojumā pa Indiju iedomājas ņemt līdzi fotoaparāta dokumentus, kurš? Protams, ka mēs tie neesam! Pārējie vien spēja piedāvāt pus cenu no mūsu vēlamās, tāpēc būs vien jāpiecieš smagais Canons un Kasparam beidzot jāiemācās fotografēt.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Tuvojoties pēcpusdienai iemaldījāmies interneta kafejnīcā, lai nosūtītu mājiniekiem ziņu, ka dodamies kādu laiku padzīvot ašramā, lai neuztraucas, ja par sevi neliekam manīt. Taču, ja lasāt šo manu otrdienas vakara pasaciņu, tad zināt, ka ašramā neesam palikuši.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjBDzE1vvvblsysq8SN0t0JQVSrrBhpy1STLwsqaiBEUX_xeS20NIF2viQPFSXw1rZm2bFoFx-dHNh4Xz3Cl9WOQB3sHdwHpDNSrGYpiq_v10IRPsqEWks-Fdl3vbyh_FbboVHnXQitex0/s1600/p1010757.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjBDzE1vvvblsysq8SN0t0JQVSrrBhpy1STLwsqaiBEUX_xeS20NIF2viQPFSXw1rZm2bFoFx-dHNh4Xz3Cl9WOQB3sHdwHpDNSrGYpiq_v10IRPsqEWks-Fdl3vbyh_FbboVHnXQitex0/s320/p1010757.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pat nezinu kā, lai to nosauc, taču tie, kas zina Šivas centru Rīgā un no sirds saprot, kas par naudas mašīnu ir šī vieta, tiem man nekas nav jāstāsta, ko redzējām ašramā ar nosaukumu Art of Living. Mēs naivi ticējām, ka visi ašrami Indijā ir vietas, kur tu vari dzīvot un iegūt garīgas zināšanas par to nemaksājot astronomiskas summas. Taču šī dzīves mākslas skola mūs vienkārši atsēdināja – iesācēju kurss sākas piektdienā un beidzas svētdienas vakarā. Pavisam ir iespējams palikt 5 naktis ašramā, ja uzreiz neturpinām ar nākamo līmeni. Tas viss vienam cilvēkam maksā „nieka” 300 USD. Pēc šīs cenas nosaukšanas mani vairs nemaz neizbrīnīja tas, ka ašrams izskatās pēc daudzstāvu pils un visa apkārtne ir grezni iekārtota. Arī attieksme pret mums bija diezgan nicinoša, jo sagaidītāji saprata, ka diez vai no šiem vienkāršajiem ceļotājiem varēs izdušīt normālu kāpostu, par kuru apmierināt GURU lielo apetīti. Kad jautājām vai ir iespēja palikt „svētajā” vietā vismaz šonakt, jo ir vēls, gandrīz 21:00 vakarā un Amēlija jau mieg ciet, mums atbildēja, ka to var, ja pierakstīsimies nedēļas nogales mācībām, ja nē, tad diez vai, šāda prakse nav iepriekš piedzīvota. Taču, lai mēs neraizējamies, nedaudz tālāk ir atpūtas rezortiņš, kur gan jau mums vieta atradīšoties vai arī varam braukt atpakaļ uz Bangalori, autobusi vēl kursējot. Man nevilšus gar acīm nozibēja aina no pasaku filmas „Sprīdītis”, kur mazais laimes meklētājs ierodas pie sīkstuļa un viņa feinās sieviņas lūgt naktsmājas, jo ārā tāds laiks, ka pat suni saimnieks nedzen no istabas, taču sīkstuļi saka, ka te neesot vieta diedelniekiem, lai šis taisās, ka tiek.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Izsūtāmais mūs aizveda līdz autobusa pieturai un izsēdināja lielceļa malā pilnīgā tumsā, sakot, lai gaidām autobusu, tas noteikti pienāks. Cepiens? Nē, kārtējā mācība, šoreiz par naudas nozīmi un cilvēku māku pelnīt uz „ticīgo” rēķina. Par visu šajā dzīvē ir jāmaksā, to es ļoti labi saprotu, jo mums visiem ir jāapgūst materiālisma mācība. Taču vai šādi? Varbūt... Kaspars pa ceļam uz Bangalores centru nebeidza ironiski skandēt, ka gan jau viņam arī būs savs ašrams, kur varēs slaukt svētās govis. Taču, ja nopietni, tad viņš man atgādināja tos daudzos rītus, kurus sagaidījām OM beach, īrējot istabu no Džimmija ģimenes. Viņiem pašiem knapi bija, ko ēst – katru dienu pusdienās rīsi ar karija mērci, bet brokastīs pāris sausiņi ar tēju, taču Amēlija katru rītu tika pie tējas krūzes un sausiņiem. Ja puikām bija cepums – viens uz abiem, tad Amēlija noteikti dabūja trešo daļu, tā it kā viņa piederētu pie šīs ģimenes. Cik savādi – cilvēki, kuriem nekā nav, tikai tik cik mugurā un jumts virs galvas, tevi vienmēr laipni pacienās un izguldīs pat tad, ja pašiem nebūs, kur īsti gulēt. Tomēr vietā, kur viss ir – mirdzošs nams kalna galā un piena upes, tev teiks – nē, draugs, mēs nevaram tev palīdzēt.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Nu, ko, esam nonākuši tajā pašā viesnīcā un priecājamies, ka varam būt kopā un mums ir iespēja ceļot, iepazīstot dzīvi tik dažādos veidos!</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">P.S. Diemžēl man šķiet, ka par naudu pērkams svētums ir tik pat vērtīgs kā e-Bay iegādāts lorda tituls, taču jūs droši varat man nepiekrist.</span></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-22078970333276188442010-12-28T23:52:00.000-08:002010-12-28T23:52:30.177-08:00F**K YOU AND HAVE A NICE DAY<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pirmdiena, 20:30, 27.decembris</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEimLINnnMQz5PBsUGO1gyELdzQr0tH3DTxCe7LLx0YkqvNt2f7nQnoN8_LIb0rmZSYnohdGVs2ySkb8xNWqYta6hluLPoo_vSXozwSvkNXvDzQspyf6itKHhEPGI0wdPqaR8sRjTsZfLFw/s1600/022_COPY.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEimLINnnMQz5PBsUGO1gyELdzQr0tH3DTxCe7LLx0YkqvNt2f7nQnoN8_LIb0rmZSYnohdGVs2ySkb8xNWqYta6hluLPoo_vSXozwSvkNXvDzQspyf6itKHhEPGI0wdPqaR8sRjTsZfLFw/s320/022_COPY.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Bangalore ir liela pilsēta ar senu vēsturi un tīrāka nekā Indijas lielpilsētai pienāktos būt. Šurp dodas daudzi svētceļnieki, lai tiktu tempļos un dzīvotu ašramos. Arī mēs esam nejauši nolūkojuši kādu, kurp rīt no rīta dosimies – Art of Living. Tas atrodas aptuveni 30 kilometrus no pilsētas centra. Par dzīvošanu tur neesot jāmaksā, vien jāziedo tik, cik uzskati par pieņemamu, visu dienu ir meditācijas un jogas nodarbības, protams, ir jāveic seva – brīvprātīgais darbs ašrama, tātad arī sevis, labā. Tik daudz mums ir stāstījuši pa ceļam satiktie bangalorieši. Rīt uzzināsim vai mūs tur pieņems un kāda ir šī ašrama ikdienas dzīve, tad arī manīsim, cik ilgi tur vēlēsimies palikt.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pirmais iespaids par Bangalori ir labs, patīkama vieta. Kaspara vēlme kaut nedaudz sajust vecās Eiropas garšu piepildās. Pastaiga pa MG road raisa asociācijas ar mūsu dzīves viedu – mums zināmi veikali un zīmoli, modernie indieši, kas nepievērš mums tādu uzmanību kā citi, ielu malās noparkotas labas automašīnas un patīkams mājiens ar slotas kātu – uzraksti, kas liek aizdomāties vai materiālā pasaule tiešām ir vērtīgāka par garīgo dzīvi. Ja esat paņēmuši līdzi pasi, varat dabūt bezmaksas SIM karti savam mobilajam telefonam, tās vienkārši dala uz ielas. Jā, mobilie telefoni šeit ir kā jūra – katram un dažādi. Ja esat iPhone cienītāji, varat tikt pie greznas pieaugušo rotaļlietas ar līdzīgām funkcijām, taču nosaukums nedaudz savādāks – Lemon, maksā vien kādus 35 latus. Arī NOKIA mīļiem tirgū ir alternatīva – NCKIA, pēdējās paaudzes ar visiem labumiem var iegādāties par aptuveni 40 – 50 latiem. Sākumā nekādi nevarēju saprast, kāpēc pat visparastākajam ielas švalītim ir tik apgreidots telefons, kurā šis klausās savas iecienītākās indiešu un ārzemju popdziesmas. Tagad viss skaidrs – katram oriģinālam ir laba kopija.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Izvazājušies saprotam, ka labprāt mainītu atrašanās vietu un ar rikšu nokļūtu kādā no Bangalores parkiem vai, patiesībā, vienalga kur, mums nav noteikta mērķa. Kaspars atrod karti un to pētīdami kaut kur ejam, līdz mūs satiek kāds vīrs, kurš jautā, kur vēlamies nokļūt. Sakām, ka vienalga, kur šis vedīs, būs labi. Onkulītis piedāvājas mūs nogādāt netālajā tirgū, kas esot iespaidīgs un mums varbūt būšot interesants, turklāt, tas viss tikai par 10 Rs, jo tiešām netālu. Tā kā par tirgu bijām dzirdējuši, mēs ar mieru, Kasparam ir štuks tur pārdot mūsu fotoaparātu, kas ceļošanai nemaz nav piemērots – liels, smags, nafig. Un tad mēs atklājām kādu savdabīgu lietu – tu vari nokļūt savā galamērķī arī bez maksas tikai pirms tam ir jāapmeklē daži šoferīša piedāvātie veikali – vari arī neko nepirkt, galvenais esi tur vismaz 5 minūtes, lai vedējs var saņemt kaut kādus mistiskos kuponus degvielai, T-krekliem vai sazin vēl kam. Pirmā reize ir interesanta, taču, kad saprotam, ka gandrīz visi pilsētas auto – rikšas strādā tikai pēc šāda principa, smaids pazūd un kāpjot ārā no rikšas, kas atkal mūs ved iepirkties, jau nekautrēdamies THANK YOU vietā saku F**K YOU! Izrādās, ja auto – rikša atved uz veikalu klientu, kurš kaut ko arī nopērk, klienta piegādātājs saņem 30% no pirkuma summas. Labs ienākuma avots, taču ceļotājiem cepiens un cīņa ar vējdzirnavām. Izeja ir – apgūt pilsētas autobusu kustību maršrutus, ko arī darījām. Bonuss ir cena – biļete 1 pieaugušajam maksā 8 – 10Rs. Vai arī pa ceļam sastaptam policistam teikt – hei, klausies, mums jānokļūst punktā B, palīdzi. Un viss notiek – tiek noķerts rikša un piespiests par mazām naudiņām mūs vest bez „veikalošanās”. Saprotams, ka tā ir tikai tāda pahazuha, jo viss šeit darbojas vienā lieliskā korupcijas sistēmā, taču tas ir veids kā sev aiztaupīt laiku un nervus.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pirmā diena Bangalorē ir savdabīga, nez kāpēc Kasparam sakārojās McDonaldu un es neiebilstot devos līdzi našķēties ar frī kartupeļiem un colu. Protams, McDonaldus katrā valstī, kuras ēšanas paradumi krasi atšķiras no ātrās apkalpošanas restorāna dzimtenē pieņemtajiem, pielāgo vietējiem vēderiem – veģetārie burgeri un vēl visādi indiešu kniknaki atrodami piedāvājumā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi06AMXe9VNtkh1RXGoB5fKznkSe9fdsS2qJlN7JRUbA0keBVrBo4RpAs4VViiGcReAUOOZWn4Dtp7Vqn-JeAyueDnAqEXW8x9giqNbftcaG1xJVo63-aNYD4AKuySevcthRoE5G8P1bEE/s1600/079_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi06AMXe9VNtkh1RXGoB5fKznkSe9fdsS2qJlN7JRUbA0keBVrBo4RpAs4VViiGcReAUOOZWn4Dtp7Vqn-JeAyueDnAqEXW8x9giqNbftcaG1xJVo63-aNYD4AKuySevcthRoE5G8P1bEE/s320/079_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcq691pxfJU0VxLpFnW1dcSca380elzTb9cDulNl9K4q-1Vb0kLTHL1vDBkcZcaE5mp_GvV8hXowHvZENN1pYpjHQ_TABRLinPnjIV759lSnIwbBPiAiTxv2ni8sOYGDcsnTAD9PQNqgM/s1600/108_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcq691pxfJU0VxLpFnW1dcSca380elzTb9cDulNl9K4q-1Vb0kLTHL1vDBkcZcaE5mp_GvV8hXowHvZENN1pYpjHQ_TABRLinPnjIV759lSnIwbBPiAiTxv2ni8sOYGDcsnTAD9PQNqgM/s320/108_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Šī ir Amēlijas pirmā reize šādā ēstuvē viņas mūžā, domāju uz ilgu laiku arī pēdējā, piedod, meitiņ, mēs ēdam nedaudz citādāku pārtiku, lai gan retu reizi var arī kaut ko no šī. Bērns tiek pie kroņa, no kura nešķiras visas dienas garumā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Nākamo dienu bijām iecerējuši pavadīt dodoties uz tempļiem, parkiem, visu, kas ceļotājam varētu šeit šķist apskatāms. Mūsu viesnīcā par 150Rs no cilvēka piedāvā tūri visas dienas garumā. Nopratinājuši tūres operatoru vai tiešām tas viss ir bez mudinājuma iepirkties greznos veikalos, nolemjam – kāpēc nē, jo tik un tā būs jācīnās ar rikšām, ar sabiedrisko autobusu tas būs ļoti laikietilpīgi, plus vēl jāstaipa Amēlija. Iekāpuši mini busiņā, kurš pilns ar indiešiem, jau kļūst interesanti – aizraujoši ceļa biedri, kas dedzīgi grib zināt, no kurienes esam un vai runājam hindi. Latvija viņiem neko neizsaka, taču nopietni tēlotā sapratne mums liekas mīļa.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRFcVdvvYooVwpsuVs835clBWRNuRkapAhpVqxpWuJJ7KHurazWcx2G0bu47cAnnV7delcNNd7XsScUIdGaLvMrH4m-WjLKWJjZPFV4N1ABuad8spgDSphnKnAfK4uNPJ5jcIvj0rVH50/s1600/001_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRFcVdvvYooVwpsuVs835clBWRNuRkapAhpVqxpWuJJ7KHurazWcx2G0bu47cAnnV7delcNNd7XsScUIdGaLvMrH4m-WjLKWJjZPFV4N1ABuad8spgDSphnKnAfK4uNPJ5jcIvj0rVH50/s320/001_copy.jpg" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjSHu47FDv_uWPxHI5QqJuWH9LJ7v9pAnWFjORzb_e6_KIfHvLY2RMZ7T2gIbNP_KzKUDkHKmR5x_-iRH5YTOXKAVYEk-DJs3h2i4wRkdAV2ENlvgyVxkBveABOl_afubCdr5cAjLVadt4/s1600/007_COPY.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjSHu47FDv_uWPxHI5QqJuWH9LJ7v9pAnWFjORzb_e6_KIfHvLY2RMZ7T2gIbNP_KzKUDkHKmR5x_-iRH5YTOXKAVYEk-DJs3h2i4wRkdAV2ENlvgyVxkBveABOl_afubCdr5cAjLVadt4/s320/007_COPY.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Tempļi skaisti, tomēr aplauž, galvenokārt lielākais – krišņu. Lielveikals ticīgajiem. Vēl viens veiksmīgs SIA reliģija tirdzniecības punkts – grāmatas, paika, rotas...</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj2UcqYEkdLRTTKsERg5sJLICksKKmDYth7XsoW19DX7-ANe4JCU4tnt_Rq3nm0_oNmL32DRmKyc_w_XrV8u6MyE_AWn5E-yLS11jkOtdKbB_4bSOMnN9PPPhWhmwmfqWK9pTcFV4I6eYw/s1600/037_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj2UcqYEkdLRTTKsERg5sJLICksKKmDYth7XsoW19DX7-ANe4JCU4tnt_Rq3nm0_oNmL32DRmKyc_w_XrV8u6MyE_AWn5E-yLS11jkOtdKbB_4bSOMnN9PPPhWhmwmfqWK9pTcFV4I6eYw/s320/037_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Parki ok, tomēr līdz skaistiem Eiropā redzētiem dārziem augt un augt. Labi, varbūt tas ir nedaudz piedodami, jo šobrīd šeit ir ziema. Taču redzētais apliecina indiešu apkārtējās vides svarīgumu viņu dzīvē – godīgi sakot, viņiem uz to ir nospļauties vistiešākajā nozīmē.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Tūre par laimi noris veiksmīgi un patīkami, taču pēkšņi mēs tiekam pievesti pie veikalu kompleksa un mūs laipni aicina doties apskatīt „peace of art”, arī nopirkt, ja ir vēlme. Sākas tracis, gids no mums nobīstas un saka, ka varam neiet veikalā. Mēs arī neejam un kārtējo reizi laipni pasūtām visus iesaistītos d...t. Atgriežoties viesnīcā, smaidot nosaucu tūres operatoru par pakaļu. Zinu, ka nav jēgas, taču tvaiks beidzot pēc mēneša sajūsmināšanās kaut kā ir jānolaiž. Tibetiešu padoms – nekad neuzticies indietim, ir ieguvis stabilu vietu manā domāšanas sistēmā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Un vēl, visi Amēlijas vaigu raustītāji plaukšķot atraujas pa rokām, viss, pietiek bērnu aiztikt un dzīt panikā! Tomēr vislabāk strādā otrs paņēmiens – tiklīdz kāds Ami mēģina pačamdīt, es daru tieši to pašu – raustu indiešus aiz vaigiem un saku cute (jauks). Šie šokā un tie, kam kaut nedaudz augstākie ir dāvājuši intelektu saprot, ko ar to vēlos pateikt. Šķiramies smaidot. Arī ar diedelētājiem esmu iemācījusies tikt galā. Ja kāds mani aiztiek un rāda, lai dodu naudu un manī ir nelokāma pārliecība, ka šim cilvēkam nevēlos dot, es izstiepju pretī roku un arī rādu, ka vēlos ēst, lai dod skanošo. Miers, tas strādā, neliels šoviņš ar humora pieskaņu palīdz izdzīvot Indijā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjvOWo-CGZ8nKz_NtyYN_3IIT4_Bpq0rEiYiJuhVYwQmYU6H609OcDJ2pbwJ1256Tpj0s9pASWQh5npW18nlUbBu634h-32nKVUdyVCDCH4mPapZmFdCM-D6Dc7IzF4Bjdo8jF_I22kAZE/s1600/029_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjvOWo-CGZ8nKz_NtyYN_3IIT4_Bpq0rEiYiJuhVYwQmYU6H609OcDJ2pbwJ1256Tpj0s9pASWQh5npW18nlUbBu634h-32nKVUdyVCDCH4mPapZmFdCM-D6Dc7IzF4Bjdo8jF_I22kAZE/s320/029_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Ak, jā, mans vīrs ir kļuvis par vietējo zvaigzni, trūkst tikai sarkanā paklāja zem viņa pēdām, visi vēlas iemūžināt kopīgu foto mirkli un paspiest roku. Galvenais, lai nesaslimst ar „zvaigznīšu brīdi”.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Ir arī dienas atradums – veģetārā ēstuvīte, kurā var gardi noēsties par 20Rs un jaunas kurpes Amēlijai par 75Rs, kas ejot pīkst. Beidzot Amēlija ir motivēta neprasīties, lai viņu nes.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">P.S. Atziņa – tiklīdz izlemjam kaut ko mainīt, notikumi pavēršas sulīgākās krāsās!</span></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-85979807712529652582010-12-28T23:40:00.000-08:002010-12-28T23:40:48.863-08:00NAKTS AUTOBUSS<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Pirmdiena, 18:15, 27.decembris, pagājis mēnesis kopš ceļojuma sākuma</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Jau otro dienu esam pavadījuši Bangalorē jeb Bengaluru, Karnatakas štata nozīmīgākajā pilsētā, nedaudz vairāk nekā 500 kilometrus uz austrumiem no Gokarnas, kur bijām līdz šim. Taču par visu pēc kārtas.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Tā kā īstas Ziemassvētku sajūtas tik un tā nebija un mūsu dzīvesvietu vairs nevarējām, kā indieši teiktu, saukt par shanthi (šanti), pārmaiņas nāca īstajā laikā. Turklāt došanās ceļā mani interesēja vairāk par kāzu jubilejas svinēšanu kādā no pludmales kafejnīcām. Mēs līdz šim to vien esam darījuši kā svinējuši un dzīvojušies pa publiskām ēstuvēm neprātīgi ēdot, tāpēc nekas mūs nekavēja pieņemt spontānu lēmumu par nākamās piedzīvojumu vietas meklēšanu.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Vislabākais laiks tāliem pārbraucieniem ir nakts, jo svarīgi, lai ierašanās galapunktā būtu no rīta vai pa dienu. Nav īsti vajadzīgs piķa melnā tumsā maldīties nepazīstamā vietā un cīnīties ar vietējo intensīvo uzmanību, mēģinot atrast viesnīcu, izvairoties no neizdevīgiem piedāvājumiem. Šķīrāmies no 760 Rs par guļvietām autobusa otrajā stāvā visai ģimenei, proti, man un Kasparam, jo Amim viss pagaidām ir par brīvu, un priecīgi gaidījām 19:15 vakarā, lai ļautos nakts braucienam. <a href="http://www.vrltraveler.com/">www.vrltraveler.com</a> un <a href="http://www.redbus.in/">www.redbus.in</a> var nočekot biļešu pieejamību starppilsētu autobusu pārbraucieniem Indijā vai iet jebkurā tūrisma aģentūrā un teikt, kur vēlaties doties. Tādu interneta mājas lapu adrešu ir ļoti daudz un pārvadātāju piedāvājumi uz katra stūra arī mazās pilsētiņās. Pēc VRL solījumiem mums Bangalorē bija paredzēts ierasties 07:00 no rīta.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiL0TiNQQ-Yie8F1EosH9Pha-qHo-jxftF4JoiXZyjPwrGUdMyRCUcMdhMN3F_0UNo_ZApS81FxWm5j1kiPlSof1n-CBWPGZJIyj-0sRv0Xm5vLGUXf-C-vfdFweChDf4M6BUHnT9tbfK8/s1600/015_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiL0TiNQQ-Yie8F1EosH9Pha-qHo-jxftF4JoiXZyjPwrGUdMyRCUcMdhMN3F_0UNo_ZApS81FxWm5j1kiPlSof1n-CBWPGZJIyj-0sRv0Xm5vLGUXf-C-vfdFweChDf4M6BUHnT9tbfK8/s320/015_copy.jpg" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjr3cs5qmHE4v-Fc2yt7E91ekXVCp0kWA259oHHtd564SmNJg5vUN2_w9NRQp9h71g_oRnN8T6gyiO7fNaLQmMo2sgSQlXHNXBgYPIBGDDvkDfV0ClsNoodX2zypp0IG43jdTXb2uLY5OU/s1600/018_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjr3cs5qmHE4v-Fc2yt7E91ekXVCp0kWA259oHHtd564SmNJg5vUN2_w9NRQp9h71g_oRnN8T6gyiO7fNaLQmMo2sgSQlXHNXBgYPIBGDDvkDfV0ClsNoodX2zypp0IG43jdTXb2uLY5OU/s320/018_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Izbraukšana no Gokarnas, kas mums derēja lieliski, jo nebija jābrauc ar vietējo autobusu uz 25 kilometrus attālo Ankolu vai Kumtu, no kurienes kursē autobusi un ir lielākas vilcienu stacijas nekā Gokarnā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmwe37HzuJmu_xOql5kmBB9zxtAiedc3-50t0POdUEtLy0SATH1cEP6_DH7nQB2n1tJKJZJNx846OQ_DSXPsIJXb4cA6SjnsdzIgSn5vTagyzhhyUWvHTvo9WXpWE91osaMLVp40QPgwY/s1600/026_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmwe37HzuJmu_xOql5kmBB9zxtAiedc3-50t0POdUEtLy0SATH1cEP6_DH7nQB2n1tJKJZJNx846OQ_DSXPsIJXb4cA6SjnsdzIgSn5vTagyzhhyUWvHTvo9WXpWE91osaMLVp40QPgwY/s320/026_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiE3YYZXyxTGSKBeMmaQaVUAdm4fh5xQAwBk5ih-500WVsTL1UO06vccNAhHe823R0PZA3K9gvxiP4rHkj66s-SkIKugfbF7ezwfa9iNRf1BOHweVq138uvNfAiCl2Slz7fOpwqMDXcBAA/s1600/031_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiE3YYZXyxTGSKBeMmaQaVUAdm4fh5xQAwBk5ih-500WVsTL1UO06vccNAhHe823R0PZA3K9gvxiP4rHkj66s-SkIKugfbF7ezwfa9iNRf1BOHweVq138uvNfAiCl2Slz7fOpwqMDXcBAA/s320/031_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhi7G2-0ZYns7SjdWlry3UJFP4wqydHSJV0sm8PWGyom69g4KglSc5cGYWiUxgyE2Dnsqfbw5wNC9uRfyK0uktCnUbZlSfSFxPia3BYie7r-ecR-F4JZut9c1IS63-7vg0HhXUpR2IIGK8/s1600/043_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhi7G2-0ZYns7SjdWlry3UJFP4wqydHSJV0sm8PWGyom69g4KglSc5cGYWiUxgyE2Dnsqfbw5wNC9uRfyK0uktCnUbZlSfSFxPia3BYie7r-ecR-F4JZut9c1IS63-7vg0HhXUpR2IIGK8/s320/043_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Vēl pēdējā pastaiga pa mazās pilsētiņas ielām, daži atvadu skūpsti Arābu jūrai un garāmbraucošo rikšu un automobiļu gaismu apspīdēti ierausāmies lielajā „skudrā”, kas izskatījās cerīgs autobuss, lai mierīgu sirdi kilometru pēc kilometra virzītos tuvāk vārīto pupiņu pilsētai – Bengaluru.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjIFzoi4ZafMf9eUBmeVJss8g5po2lBNmL_fhPOzpVVGYLBz2_m67BNvgheGt2VE4W8JHRpYb9s4s5vhzLXK-rZU4eiUTEw69jX-cNr1EqcAL-cHb3gEnTQpGE1X4S5LfjIwXOaxf_UeKY/s1600/059_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjIFzoi4ZafMf9eUBmeVJss8g5po2lBNmL_fhPOzpVVGYLBz2_m67BNvgheGt2VE4W8JHRpYb9s4s5vhzLXK-rZU4eiUTEw69jX-cNr1EqcAL-cHb3gEnTQpGE1X4S5LfjIwXOaxf_UeKY/s320/059_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Divvietīgo guļvietu nedabūjām, jo pirkām biļetes pēdējā brīdi. Mums jau tā paveicās, ka svētku laikā tikām pie biļetēm dienā, kad izlēmām braukt.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhILbwCwdqY4yoySLe5vaY8VzHOnH1SFs6j4PV04h2qKvJwBtd9nKpmDFfZ7pkYNqhtRuiqV0wPlXK9c5RpFmUNnN1cH51SVVAj2wVzFD3sbfrSsaG18IG-5c07oCB2f1basgPi7CF8CX0/s1600/062_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhILbwCwdqY4yoySLe5vaY8VzHOnH1SFs6j4PV04h2qKvJwBtd9nKpmDFfZ7pkYNqhtRuiqV0wPlXK9c5RpFmUNnN1cH51SVVAj2wVzFD3sbfrSsaG18IG-5c07oCB2f1basgPi7CF8CX0/s320/062_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Katram šaura lāviņa, taču pietiekami gara, lai es izstieptos pilnā augumā. Sapratu, ka baigi grozīties nevarēšu, varbūt būs pat jāpavada visa nakts vienā pozā, jo mazajai piekabītei arī kaut kur ir jāguļ. Tā arī notika, vēl šodien viens plecs nedaudz sāp. Divvietīgās lāvas gan iespaidīgi platas. Ar siekalainu skatu nopētīju dažus veiksminiekus, kuri bija vieni paši sev nopirkuši ērtu nakšņošanas vietu dzeltenajā autobusā. Sākām kustēties. Šķita, ka būs karsti, tāpēc par apsegšanos nemaz nedomājām, visu atstājām bagāžas nodalījumā. Amēlija aizmiga pirmajās 10 minūtēs, lai gan bija ļoti saviļņota par braukšanu, visu laiku man stāstot – Ame brauc, Ame brauc... Arī es mēģināju iemigt, kamēr Kaspars apsēdās netālu no šofera, lai sekotu līdzi kustības trajektorijai. Ceļš vairs nešķita tik labs kā tas, kurš veda no Dabolim lidostas uz Agondas pludmali Goa, ne tuvu nešķita tik labs. Bija pat brīdis, kad nedaudz sabijos, jo autobuss, dudinto pa šauru un līkumotu „lielceļu”, stipri svārstījās no vieniem uz otriem sāniem. Pie sevis nodomāju – ja man būtu krāniņš, tas šobrīd trīcētu :) Tikko laidos miegā, taču pēkšņi visi indieši gandrīz vienlaicīgi atvēra autobusa logus un mazie aizkariņi, kas atdalīja katras guļvietas privāto telpu no koplietošanas ejas, sāka plīvot kā meiteņu brunči lielā vējā. Pēc lūguma būt saprotošiem un pārtraukt veldzēšanos caurvējā daži mūs uzklausīja un aizvēra savus ventilatorus, taču tikai uz brīdi. Nākamajā reizē pamostoties meklēju, no kuras puses pūš, lai modinātu cepurēs un segās guļošos bangaloriešus un atkal lūgtu aizvērt logus. Visa nakts pagāja caurā miegā cīnoties ar aukstumu, jo pie segām netikām, šoferis nebija tik laipns, lai mums ļautu tās paņemt no bagāžas nodalījuma. Vienīgā, kas izgulējās un nenosala bija Amēlija, jo es kā vienmēr par viņas labsajūtu biju padomājusi. Jautāsit, kādi ir ceļi? Ja zināt Elejas šoseju, kas ved uz Meitenes robežpunktu, pa kuru braucot ir sajūta kā salūzušā karuselī, tad vismaz 5 reizes sliktāki un līkumoti bez gala. Taču bez satraukuma, tā tas ir, vai nu pieņemam vai nekur nebraucam.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Bangalori tiešām sasniedzām ap 7iem no rīta, taču pilsētas centrā bijām 8:30. Vajadzēja pusotru stundu, lai izbrauktu cauri industriālajiem rajčikiem, kuros cementa un alumīnija lieltirgotāji cīnās par klientu uzmanību, izvietojot pat vājredzīgiem pamanāmus reklāmas uzrakstus.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjIFzoi4ZafMf9eUBmeVJss8g5po2lBNmL_fhPOzpVVGYLBz2_m67BNvgheGt2VE4W8JHRpYb9s4s5vhzLXK-rZU4eiUTEw69jX-cNr1EqcAL-cHb3gEnTQpGE1X4S5LfjIwXOaxf_UeKY/s1600/059_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjIFzoi4ZafMf9eUBmeVJss8g5po2lBNmL_fhPOzpVVGYLBz2_m67BNvgheGt2VE4W8JHRpYb9s4s5vhzLXK-rZU4eiUTEw69jX-cNr1EqcAL-cHb3gEnTQpGE1X4S5LfjIwXOaxf_UeKY/s320/059_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Sveika, lielpilsēta, ar vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju, kuri spieto kā darba bites, kas nomaldījušās no stropa.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjT_Bklpme0u_aFgE9-Cdc-rBKkDFVS_rJpasmUl54ofqhYzw7PZvl3EWSK8f8t3gJiobI8-VQ4Et9lMSmmibqhQw8OF2R5msa19QZUNTYY-5-sPv0fmM9j9jicV1SE98zC9P1tqicHkjg/s1600/086_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjT_Bklpme0u_aFgE9-Cdc-rBKkDFVS_rJpasmUl54ofqhYzw7PZvl3EWSK8f8t3gJiobI8-VQ4Et9lMSmmibqhQw8OF2R5msa19QZUNTYY-5-sPv0fmM9j9jicV1SE98zC9P1tqicHkjg/s320/086_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Izkāpjot no autobusa, rikšu šoferīši mēģināja mums uzmesties par lieliem draugiem un solījās par labu cenu mūs nogādāt, kur vien sirds kāro, pat pilsētas apskati sarīkot. Pēc sarunas ar vietējiem, kuri brauca ar mums vienā autobusā, sapratām ap ko lieta grozās un cik ir godīga samaksa par rikšas pakalpojumu izmantošanu. Protams, visi „draudzīgie” pakalpojumu sniedzēji mūs vēlējās, maigi sakot „izdarīt”, lai tiktu pie vieglas peļņas. Tomēr pēc mēneša Indijā mēs vairs neesam tik viegli apvedami ap stūri un arī nekaunības deva mūsos ir manāmi augusi. Vēlot visiem labu dienu, meklējām viesnīcu, lai ieietu dušā un atstātu somas. Zinājām, ka nekādā ūķī nepaliksim, sirds kāroja pēc mīkstas gultas un tādas ekstras kā silta duša, kura nav baudīta, kopš mājām. Dzīvojam DĀRGĀ viesnīcā – 650Rs +4% luksusa nodoklis. Beidzot viss tīr, ir balti palagi un dvieļi. Aleluja! Vienīgi drēbes nežūst, esmu kļuvusi par īstu vešerieni – katru dienu mazgāju un atceros laiku, kad tikko sāku dzīvot Rīgā, tad man vēl nebija pašai sava veļasmašīna. Un šodien sapratu, ka priecājos par iespēju piedzimt valstī, kurā dzīvo tikai 2 miljoni iedzīvotāju, ir tīrs un neviens mani nemēģina pierunāt pirkt to, kas man nemaz nav vajadzīgs.</span></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-14901875840336704652010-12-28T23:19:00.000-08:002010-12-28T23:19:40.249-08:00Christmas Puja<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Ziemassvētku vakars, piektdiena, 19:45</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgI-AsY67pfsbWhxe-vbnudquDjcbsaUdBVHBXliAhlqWUYHIp4znHvl5qS_tdJQgl11X1my9feAGGHtBy4UqGtrtKP2K9JEZHWra58jMiB5OZG1c9Rh7FkhF4Kjr9G-s-GF_ZCd9ZPchY/s1600/029_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgI-AsY67pfsbWhxe-vbnudquDjcbsaUdBVHBXliAhlqWUYHIp4znHvl5qS_tdJQgl11X1my9feAGGHtBy4UqGtrtKP2K9JEZHWra58jMiB5OZG1c9Rh7FkhF4Kjr9G-s-GF_ZCd9ZPchY/s320/029_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Šķiet nav atšķirības, kur pārēsties – mājās vai svešumā, jo svētkos mēs to izdarām jebkurā gadījumā. Protams, atšķiras tas, ko stumjam pilnajos punčos – sautētus kāpostus, zirņus, pīrāgus vai tali, sizleru un banānu friteri, taču jāsaka, ka rezultāts tomēr ir viens – smaguma sajūta pakrūtē un solījums rīt vairs tā neēst.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiZRbmvWlyhd5oVWOYxa5wFRn3Ed58dQzgwuzl8xgeSjHoYMmxI6sVmU3InljzVjhkGM4NGwyv4omUgWsZtJ5v5iv0i82a-I5-eJS1tttjzWA13eXmKGDM7xnqspTb6pKsk8onUszpgjm8/s1600/046_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiZRbmvWlyhd5oVWOYxa5wFRn3Ed58dQzgwuzl8xgeSjHoYMmxI6sVmU3InljzVjhkGM4NGwyv4omUgWsZtJ5v5iv0i82a-I5-eJS1tttjzWA13eXmKGDM7xnqspTb6pKsk8onUszpgjm8/s320/046_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Atnākot mājās Kaspars ar Amēliju izvērsa savu Ziemassvētku rituālu, sadedzot sveces un kūpinot vīraka kociņus. Dziedājām „Klusa nakts, svēta nakts”, Amim no priekiem acis mirdzēja un skanēja patiesi bērna smiekli. Viņai mūsu zemes iedzīvotāju mantras pat ļoti iet pie sirds.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Taču mūzika piemājas ēstuvē mani dara traku vistiešākajā nozīmē. Nezinu vai viņi klausās trensu Šivas vai Ganeša dzimšanas dienā, nedomāju viss. Un vietējie menedžeri vēl brīnās – kāpēc neviens nenāk ēst svētku vakariņas mūsu brīnišķīgajā restorāniņā? Varbūt tāpēc, ka ellē vakariņot nav aizraujošākais notikums, kuru izvērst īpašā vakarā.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Indiešu IT puiši ieslēgušies istabā pēc space cake apēšanas. Ceru, viņi vēl ir pie veselā saprāta, taču klusums aizdomīgs. Pa to laiku mūsu mikro ciems pārvērties par šūpuļtīklu ieleju. Amēlija šūpojas bez apstājas, pie vainas ritmiskais blieziens metra attālumā – elektroniskie vibrāciju viļņi sit pa smadzenēm.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Un pirmo reizi man pietrūkst mājas – 5.stāva dzīvoklis ar apsnigušo terasi, uz kuras uzvelts sniegavīrs ar dateļu acīm un manu veco šalli. Tikko izceptas piparkūku sirdis, eglīte, skanīga mūzika un telefona zvans visiem mīļajiem. Es par jums domāju.</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Rīt Ziemassvētku diena un mūsu kāzu jubileja. Jau 4 gadi pagājuši, lai gan varbūt arī tikai...</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Ziemassvētku diena, 12:30</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjtAub5yK_kmbU2G4s6idzWB53sRZHHnucVHMIoPZrMMOeE7Z8sfO09cT-diJaJkx_rl1NvlRwBF0ntCRyNzZmaWRoSsmx83EZrfhj_9xOam8yzjmP7bYFplUCNAuPQJ2h4SUoIKsK7s6A/s1600/034_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjtAub5yK_kmbU2G4s6idzWB53sRZHHnucVHMIoPZrMMOeE7Z8sfO09cT-diJaJkx_rl1NvlRwBF0ntCRyNzZmaWRoSsmx83EZrfhj_9xOam8yzjmP7bYFplUCNAuPQJ2h4SUoIKsK7s6A/s320/034_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV">Nakts pagāja ārprātā, jo mazie indiešu velni, šoreiz par velniem nemaz nedomāju atvainoties, ālējās kā apsēti. Ap pulksten 2 naktī es vairs neizturēju un gāju sadot pa mizu visam mazā auguma baram. Tā dēvētais Bramanis, kas Gokarnas tempļos rīko pudžas (neēd neko no dzīvās pasaules, nelieto alkoholu, nepīpē, vismaz, tā mums skaidroja, kas viņš tāds esot), bija lupatās – acis zvēroja sarkani melnas un mēle džekam nopietni mežģījās. Kad teicu, ka nu jau ir par daudz, jo mūsu akmens gulta sākusi lēkāt no pamatīgā trokšņa, šis man mēģināja skaidrot, ka nekā nevarot palīdzēt, jo kāds no klientiem svinot Ziemassvētkus. Ai, kā viņam to nevajadzēja teikt, jo tad es aizsvilos un Bramaņa kungam diemžēl bija jānoklausās, ko nozīmē svinēt Ziemassvētkus un kas vispār ir Ziemassvētki. Skaļuma decibeli tika samazināti. Pēc pāris stundām neizturēja Kaspars, jo mūsu izkārtajos šūpuļtīklos gulēja kaut kādi svešie, dzēra un skaļi sarunājās, arī viņiem tika piegriezts skābeklis. Visam punktu šorīt pielika menedžeris, kurš skaidrā līdz šim nekad nav manīts, dzer vienā laidā, jo nieres jau tāpat gandrīz atteikušās darboties, sakot, ka no šodienas viņi vēlas paaugstināt maksu par naktsmītni. Piedodiet, taču man izspruka kāds necenzēts vārds krievu valodā, kuru parasti lieto, lai apzīmētu vaļīgas sievietes. Šobrīd Kaspars iegādājas autobusa biļetes braucienam uz Bangalori un es kārtoju ceļa somas. Izbraucam 19:00 vakarā, brauksim visu nakti, no rīta ieradīsimies 500 kilometrus tālajā Bangalorē Indijas vidienē. Šis lēmums mani priecē. Uz priekšu, ceļotāji!</span></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-31972935078214156042010-12-24T00:09:00.000-08:002010-12-24T00:09:32.766-08:00ZIEMASSVĒTKI JĀŅOS<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Ceturtdiena, 20:30, 23.decembris</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJB2NIC7f60TT-TkYMyXbZcSD3IykRq57YLymHZgl-vUFHXJXdZLm1VTeHXe55RZ3IXqEohDxZ-87FSwQyn1RKQAzj-CKQwAuQ0yxERpvR2H1BdSIsJQsuslPWOC1Ou6v0Fzd2U4S4VS8/s1600/008_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="212" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJB2NIC7f60TT-TkYMyXbZcSD3IykRq57YLymHZgl-vUFHXJXdZLm1VTeHXe55RZ3IXqEohDxZ-87FSwQyn1RKQAzj-CKQwAuQ0yxERpvR2H1BdSIsJQsuslPWOC1Ou6v0Fzd2U4S4VS8/s320/008_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Šovakar reiz slavenā Barbie Girl dziedošā dāņu grupa Aqua būtu lepna, jo Indijā par viņiem fano. Pārrodoties no vakariņām tieši šī dziesma ir tā, kas sasniedz mūsu dzirdes centru un liek pasmaidīt, zināt, mēs dzīvojam viņiem kaimiņos, tur ir Latvija. Esam paspējuši uz vēsturisku mirkli – tiek iedegtas Ziemassvētku uguntiņas mūsu mikro ciemā. Tā nāk, sajūta ir tuvāk, nekā biju domājusi, jo pirms dažām dienām ziemas saulgrieži bija mainītās lomās ar vasaras saulgriežiem. Sarunā ar draugiem, kuri ir sasnieguši Indijas dienvidu tālāko punktu, dzima atklāsme – grūti svinēt Ziemassvētkus Jāņos, taču svarīgi, lai atgriežoties dzimtenē 23.jūnija vakarā mēs nesēdētu pie izrotātas eglītes Līgo vainagiem galvā.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Šis rīts atnesa vēsmas no zemes ,kur pasaulē nācis Jēzus bērniņš, tas vien lika noprast, ka cilvēku dzīslās plūst ticība – kāds par to joprojām nenojauš, taču kādam tā ir ļoti izteikta. Vienā no zaru būdām nakšņo puisis no Izraēlas, kurš Indijā ieradies kopā ar draugiem. Mans domu gājiens un reakcija pārsteidza mani pašu, redzot viņu veicam svētu rituālu. Nojautu, ka kaut kas briest, ieraugot puiša rokās saini ar gaišām drēbēm un rituāla piederumiem, taču nezināju, ka tas būs tik vizuāli iespaidīgs. Džeks uzmauca galvā mazu cepurīti, piedodiet, nezinu tās nosaukumu, un jau pēc brīža sev pie rokas mēģināja pietīt kaut ko līdzīgu aparātam, ar kuru mēra asinsspiedienu. Gribēju pieteikties palīgos, tomēr nākamajā mirklī atskārtu, ka ar veselības stāvokļa pārbaudi tam nav nekāda sakara. Sauciet mani par tumsoņu, taču iepriekš neko tādu nebiju redzējusi. Visa roka puisim bija notīta ar melnu plastikāta lenti, arī pie galvas viņš piemontēja tieši tādu pašu melnu verķi kā pie rokas, un lasot grāmatā svētos rakstus, meta krustus, pieskaroties savādajai uzpariktei. Nemaz nedomājiet apvainoties, jo nemēģinu aizskart kāda ticības jūtas. Vienkārši reliģija kā tāda man šķiet kaut kas ārprātīgs, mēs lūdzamies, šķeļamies, krītam bezdibenī, pieturoties pie saviem un svešiem uzskatiem, ar vien vairāk virzoties prom no vienojošā elementa, kas vēlas mums parādīt, ka ne jau reliģijā, bet mūsu ticībā ir spēks. Nav atšķirības SIA Kristietība vai SIA Hinduisms, nav jēgas minēt visas pārējās neskaitāmās reliģijas un reliģijiņas, jo doma tām ir viena – veiksmīgs biznesa plāns. Jau stāstīju par mazo pudžu par mazu naudiņu un lielo svētību par lielu naudu, tas pats ar grēku atlaišanu. Mīļie, kamēr mēs tos paši sev neatlaidīsim, proti, nepiedosim, neviens laicīgais mums nepalīdzēs, arī tad nē, ja viņš sēdēs vislielākajā un augstākajā no krēsliem.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Ja jūs zinātu, cik daudz man pašai vēl jāmācās, lai neturētu ļaunu prātu, bet piedotu, lai nebūtu iedomīga vai augstprātīga, lai tiktu vaļā no savām kaprīzēm un iegribām. Taču es ticu – reiz es savu dzīves skolu absolvēšu ar zelta diplomu, šo diez vai, jo jau gana sastrādāts, taču kādu citu gan. Un jums šajos Ziemassvētkos, kad mēs esam atvērtāki pārdabiskajam un uz brīdi noticam, ka ir kaut kas augstāks par mums, novēlu mīlestību, kura ir lēnprātīga un pacietīga, tā neskauž, tā piedod... tas kaut kur jau ir dzirdēts... Tieši tādu mīlestību es jums novēlu!</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Piektdiena, 09:00, 24.decembris</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Rīts sākas ar Linkin’ Park, trakie indieši, viņi tiešām domā, ka tieši šādu mūziku mēs vēlamies klausīties Ziemassvētku priekšvakara rītā? Taču tas ir labāk nekā vakar vakara viņu nacionālais bumsi, bumsi. Esam indiešu ielenkti, jo kaimiņos ieradušies puiši no Bangalores, IT puiši :) Viens no viņiem zina, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, jo bērnībā visu globusu bija iemācījies no galvas, jā, tas ir progress, mēs priecīgi! </div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Iesim brokastīs un gatavosimies vakaram, tikai nezinu kā un kādam, jo tā niecīgā svētku sajūtu stīga ir pārtrūkusi. Vietējā restorāna apkalpojošais personāls atgriež mani pie sākuma – Enigma. Labu apetīti! Pirms tam paspēju izvilkt maisiņu ar līdzi paņemtajām piparkūkām, kas gulējušas somas apakšā gandrīz mēnesi un noēdu vienu pikanto cepumu. Kas tā ir par garšu, īsta un no mājām!</div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-30026040743375021592010-12-23T23:50:00.000-08:002010-12-23T23:52:06.549-08:00SORRY SEEMS TO BE THE HARDEST WORD<div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Šo rakstīju, kad vēl bijām Agondā, Goa. Iepriekšējā vakarā biju pabeigusi lasīt grāmatu, kas iedvesmo. Ja reiz Ziemassvētkus saucam par piedošanas laiku, tad tieši par to ir neapturama vēlme runāt. Arī es mācos piedot...<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Svētdienas, 7:00, 12.decembris, vēl agrs, daudzi guļ...<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Rīts skaidrs, arī miegs jau labu laiku kā nenāk. „Jēzus” sieviete pamodusies un iznākusi jūras krastā meditēt. Tas ir kāds jogu pāris, kas ievācies vienā no krāsainajām mājiņām mums kaimiņos. VIŅŠ kā Jēzus – tumšiem, gariem matiem, ar bārdiņu, kalsns, ietinies tumšā gurnu apsējā. VIŅA – slaida, tumšiem matiem, katru rītu stāv uz galvas, lai gan šorīt vienkārši meditē ūdens tuvumā. Šķiet abi ir angļi, lai gan pēc tādiem neizskatās. Kā noskaidrojās vēlāk viņi no Izraēlas, tāpēc nav jābrīnās par šādu ārieni.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Vakar vakarā beidzu lasīt „Būdu”, beidzot. Visa nakts pagājusi tās sajūtās. Kaut ko sapņoju, atceros – redzēju zināmus cilvēkus, taču savilkt kopā sakarīgā stāstā pagaidām neizdodas. Grāmata, kurā cilvēks satiek Dievu tā visbrīnišķīgākajās izpausmēs un top dziedināts.</span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgejxvyz96C3H_snrw36ghJHXMW8pzx-FEkyu8FC_wNvOyb8qg-RKus-INKsBvTSSjZAHS0uSn-ju-y2e0ycutbT9_Mn1-xTVdMs_02ntWqNqrzIFAsOEGWZDz19xHiTWvNX0bplf3a2Ao/s1600/009_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgejxvyz96C3H_snrw36ghJHXMW8pzx-FEkyu8FC_wNvOyb8qg-RKus-INKsBvTSSjZAHS0uSn-ju-y2e0ycutbT9_Mn1-xTVdMs_02ntWqNqrzIFAsOEGWZDz19xHiTWvNX0bplf3a2Ao/s320/009_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Par sapņiem man vairs nav šaubu – tie ir īsti, mēs tajos piedzīvoto nedrīkstam novērtēt par zemu, ne brīdi. Visvairāk saviļņoja tas, kādi mēs esam, paši to nenojauzdami, tik brīnumainas būtnes Visuma plašajā bezgalībā. Starp mums un krāsām varētu likt vienādības zīmi, taču katru reizi savādāku, jo nav divu vienādu būtņu. Par to taču esam dzirdējuši tik daudzas reizes, tomēr nez kādēļ mēs, sievietes, joprojām apgalvojam – visi vīrieši ir vienādi. Lai pieņemtu šādu spriedumu, mums būtu jāsatiek ikviens zemes vīrietis un ar to jādzīvo attiecībās. Vai tas ir iespējams vienas dzīves laikā? Diez vai. Attiecības un spriedumi mani skāruši vistuvāk. Mēs dzīvojam lietvārdos, nevis darbības vārdos un sagrūstam zem pašu radītu likumu un aplami pieņemtu apgalvojumu nastas, jo otrs cilvēks nav tāds, kā mēs gaidījām. Nav jāgaida, nav jābūt par tiesnesi, jo kurš gan vēlas visu dzīvi pavadīt tiesas telpā, kurā katru mūsu soli pakļauj spriedumam. „... noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs.” Attiecības bez noteikumiem, cik tas būtu skaisti! „... jo labāk jūs iepazīstat viens otru, jo bagātākas kļūst šo attiecību krāsas.” Un piedošana kā atbrīvošanās no gūsta: „Piedot nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē atlaist rokas no otra cilvēka rīkles.” Mēs vēl brīnāmies, kāpēc tik grūti ir elpot. Pārstāsim žņaugt viens otru, lai sajustu kā mūsos ieplūst brīvības elpa un dara mūs vieglus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Otrdienas vakars, gandrīz 6 vakarā, 21.decembris<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi0JNFer9vKWziKuF1ZOnIWSbh-_A9U5IVK55_qmiHe6hPHALzLpy_171Z-Sax67BTCfetFW7Ine1m8EUJS_r8WncxPBcUFAiSzTxubbQFMefXlR3rWqUrCTnJP-XPyuhAbdEa6bd8w_54/s1600/029.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi0JNFer9vKWziKuF1ZOnIWSbh-_A9U5IVK55_qmiHe6hPHALzLpy_171Z-Sax67BTCfetFW7Ine1m8EUJS_r8WncxPBcUFAiSzTxubbQFMefXlR3rWqUrCTnJP-XPyuhAbdEa6bd8w_54/s320/029.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;"><br />
</span></div><div class="MsoNormal"><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 115%;">Lasu jau nākamo grāmatu „Dvēseļu liktenis”. Un apbrīnoju līdzības aprakstos, kas mēs esam un no kurienes nākam, ko darām, kad mūsu it kā vairs nav. Taču mēs esam vienmēr, tam esmu ticējus, vismaz tāda ir sajūta, kad par to domāju, tikai līdz galam to neapzinājos vai par to nedomāju. Mūžīgā skola, taču nav salīdzināma ar valsts izglītības iestādi, kurā atsēdi savu laiku un taigā laimīgs. Ja šeit sēdēsi, tad nākamreiz būs vēl grūtāk panākt iekavēto.<o:p></o:p></span></div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-54929779715039007922010-12-22T05:52:00.000-08:002010-12-22T05:54:50.067-08:00FULL MOON – FULL POWER<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Otrdiena, 13:45, 21.decembris</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghkqK03WHmdsCS2CJJOhJoUd8lyp-Goo-M6ZCX3tvTrhcBr7mOE9zVa5K7X4UEaFBVjlYzyeCr_p8vWjbJynib3FKFWHleKy0ca2snM5CZ6Jn-itXS-tEi2W055Qv6lpzotXW4yALBxb8/s1600/015_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghkqK03WHmdsCS2CJJOhJoUd8lyp-Goo-M6ZCX3tvTrhcBr7mOE9zVa5K7X4UEaFBVjlYzyeCr_p8vWjbJynib3FKFWHleKy0ca2snM5CZ6Jn-itXS-tEi2W055Qv6lpzotXW4yALBxb8/s320/015_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjwNpucrz4i-ud4bCP75xIrtryyGhMudxk06WoFUFh_7BQvvB0kuiGt4Sq-l2Ufg2xicyxZuVWigdpZ5EsJktJqP0SO3u9pice8P4otgk7Ves0lWS3L7vCgwgbXVaiVQ0D9TToNLARAO2o/s1600/018_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjwNpucrz4i-ud4bCP75xIrtryyGhMudxk06WoFUFh_7BQvvB0kuiGt4Sq-l2Ufg2xicyxZuVWigdpZ5EsJktJqP0SO3u9pice8P4otgk7Ves0lWS3L7vCgwgbXVaiVQ0D9TToNLARAO2o/s320/018_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Pēdējās dienas šķiet īpaši karstas un rīti sevišķi auksti. Domāju, daudz ietekmē pilnmēness, kas naktī spīd kā dienasgaismas lampa, ekonomiskā, taču nepārspējami spoža un mūs, tāpat kā lopus, dara trakus. Šonakt visi ciema suņi gaudoja viens par otru skaļāk, nepameta sajūta, ka kāds viņus visus sit ar milzīga izmēra rungu. Neiztika arī bez kautiņiem, cilvēka labākie draugi ik pa brīdim iecirta zobus cits cita kažokā.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjXwHRnPaDQzvkgdVNkJN-tjoD4jXzrAeEMF2oMFlqig57Fucr7YMrahekkvPbWzqEBaWP0WvTd43vXshWex26SmZIHOol-ytNFhwssXezHrYzVJrrtjZpBwa1CeAmI0csPN8pjJYk15-A/s1600/076_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjXwHRnPaDQzvkgdVNkJN-tjoD4jXzrAeEMF2oMFlqig57Fucr7YMrahekkvPbWzqEBaWP0WvTd43vXshWex26SmZIHOol-ytNFhwssXezHrYzVJrrtjZpBwa1CeAmI0csPN8pjJYk15-A/s320/076_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi6BPNH0MPMSJc0g8uQfKgB-WBE6cBsUiX9ODO6mDhvFtilY42XgojH_96Rv-v7I_TF5t3zIWGfqCqLpCJ4VY4q8n0KeuzgURsiT64Okw3FS6tdEiaxFo8GRvksH1XY_kD5Y047h3cGDcY/s1600/074_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi6BPNH0MPMSJc0g8uQfKgB-WBE6cBsUiX9ODO6mDhvFtilY42XgojH_96Rv-v7I_TF5t3zIWGfqCqLpCJ4VY4q8n0KeuzgURsiT64Okw3FS6tdEiaxFo8GRvksH1XY_kD5Y047h3cGDcY/s320/074_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Vakar beidzot arī mūsu dzīvesvietā tika atklāts restorāns – Dolphin Shanthi Cafe. Es to nosauktu par back to school – soli, galda vietā sarūsējis ledusskapis, interjers – absolūts minimālisms!</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTTWk6LiyLlMd_CfbD42j9gdlAegBJMRZ8lLhKc81m571DahKPNLgODuVylgao4WVYAiNVVVs6IsM6gyFsRI-HcthiI3ouxnxed3MItGXwWm9r0SjEyOoXxUTKSHglWZhvZ8MP1nFmlcI/s1600/077_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTTWk6LiyLlMd_CfbD42j9gdlAegBJMRZ8lLhKc81m571DahKPNLgODuVylgao4WVYAiNVVVs6IsM6gyFsRI-HcthiI3ouxnxed3MItGXwWm9r0SjEyOoXxUTKSHglWZhvZ8MP1nFmlcI/s320/077_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Tēju un kafiju – lūdzu, jebkurā laikā, taču ar ēdienu pašvaki, jo visi produkti vēl nav atvesti. Taču pats labākais, ka pavārs dzīvo restorāna centrā, viss riņķo ar viņu. Kas tur liels, ja viņš nespēj atcerēties, ka vēlies kafiju ar pienu, jo bija jāgatavo tev ēdiens – jāuzgrauzdē maizīte.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Nebeidzu smaidīt par viņu laika uztveri. „Tūlīt būs” var būt burtiska nozīme, taču tik pat labi arī abstrakta – kaut kad rīt, parīt, nav svarīgi, jo kā teica Džimmijs – mūsu dzīves vietas īpašnieks – ja esmu varējis pagaidīt 3 mēnešus, tad 5 dienas ir nieks. Nosaukums kafejnīcai gan atbilstošs, jo katru rītu mūsu līcī ierodas 3 delfīni, kuri savu uzmanību velta rotaļām – ūdens šļakatas šķīst uz visām pusēm, īsti skaistuļi. Arī Goa pludmalē kādu rītu manījām vienu peldamies pavisam tuvu krastam. Domājām, ka tā ir haizivs un jau bijām uzbūruši filmas „Žokļi” turpinājumu. Tagad saprotu – delfīni! Ir laba sajūta apzināties, ka viņi ir tepat līdzās.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Vietējiem ikdiena ir nemainīga, tāda pati kā mums – darbi, nedaudz paburšanās un atkal darbi. Par godu restorāna atklāšanai tikām sacienāti ar Sweet Puja (saldā pudža) – kaut kas mistiski salds savelts kunkulī ar kokosrieksta skaidiņām, Amēlija noēda vienā mirklī. Tas viss nozīmīga rituāla sastāvdaļa, lai restorānam veiktos un tas nestu lielu peļņu. Starp citu, Puja (Pudža) ir visur un visam, arī auto – rikšu rīta pudža, noteikti vakarā sava buršanās. To visu prot paveikt pat bērni, piemēram, mazais Kešjū dažu minūšu laikā izvērš rituālu, kas mums vēl labu laiku liek skatīties ieplestām acīm. Mana otrā „pumpa” pierē ir nopelnīta!</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhsfhCESNR4TD7JpGcIWvzurzH4iPVlqjnzntJTc0rdd9IGcwjR-dFYurYUUWcJmH1CoAddj9Sw8IPg-DkhjBpS9xz1fpy5_iGtZRkldr_ElJZ4PDHod-H3cN7udn_QEVXMCGYBdj8YKgI/s1600/064_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhsfhCESNR4TD7JpGcIWvzurzH4iPVlqjnzntJTc0rdd9IGcwjR-dFYurYUUWcJmH1CoAddj9Sw8IPg-DkhjBpS9xz1fpy5_iGtZRkldr_ElJZ4PDHod-H3cN7udn_QEVXMCGYBdj8YKgI/s320/064_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgmc5S_kE1rwAiCmymY39CCKKFm7HLDpXD_NfHjhUGmEugfCkepNE3FE2vedfSZ9BWIo9pYjrVlO9tAuna8MqzL6a4N8lJ23VaD5sEKxlQyw8mEenFZO6GGbcNgZwlxRKpl_0pQ7TMxiXY/s1600/068_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgmc5S_kE1rwAiCmymY39CCKKFm7HLDpXD_NfHjhUGmEugfCkepNE3FE2vedfSZ9BWIo9pYjrVlO9tAuna8MqzL6a4N8lJ23VaD5sEKxlQyw8mEenFZO6GGbcNgZwlxRKpl_0pQ7TMxiXY/s320/068_copy.jpg" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEimqo2oIWf7zFE8S65OUJUWWAGEmHcWBoWbZpwKTzONK_2z52nBL5ALt8wm4N4z0R_2n3ilqt6h1RfA-7NGekSK3GWDAJtBsVip9OkTTOLvtRoRvURyVHnA_eBF25O_MHuxAKRDQO9McKc/s1600/028_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEimqo2oIWf7zFE8S65OUJUWWAGEmHcWBoWbZpwKTzONK_2z52nBL5ALt8wm4N4z0R_2n3ilqt6h1RfA-7NGekSK3GWDAJtBsVip9OkTTOLvtRoRvURyVHnA_eBF25O_MHuxAKRDQO9McKc/s320/028_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Strādā viņi šeit mežonīgi. Piemēram, tas pats jau iepriekš pieminētais Džimmijs, visu, kas viņam pieder pats savām rokām uzcēlis 6 gadu laikā. Puisim 31 gads. Uzcēlis nozīmē – izcirtis klintī iedobu, radot vietu mājai un nepieciešamos celtniecības materiālus. Salipinājis 2 celtnes – vienu sev un ģimenei, otrā 3 īres istabas. Sākoties tūrisma sezonai tiek celtas palmu būdas atpūtniekiem.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGcrBhW9BSVpE1jp1EcbS7JjtqRlf-kZFCLpPXxNOpKIn12LoiUeC7VqTldrzoMrzFNWfQw8i_f3QLvbuPW1P8d7kNOVhIxEdv0mn5qngqBVITb1GoKhSKEFNRd2cIU6hsVA8giKNpf_I/s1600/039_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGcrBhW9BSVpE1jp1EcbS7JjtqRlf-kZFCLpPXxNOpKIn12LoiUeC7VqTldrzoMrzFNWfQw8i_f3QLvbuPW1P8d7kNOVhIxEdv0mn5qngqBVITb1GoKhSKEFNRd2cIU6hsVA8giKNpf_I/s320/039_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Vispirms atbrīvo vietu – izcērt kokus vai klinti, uzmūrē akmens gultu un apkārt tai sastutē paneļus, kas uzvīti no izžāvētām palmu lapām. Diemžēl musoni sezonas beigās būdas aiznes dziļos ūdeņos. Lai būtu pludmales sajūta, tiek sanestas smiltis. To dara sievietes ar kapli izrokot piekrastē prāvu čupiņu, iekraujot to bļodā, tad uz galvas un kāpienā uz augšu. Neskaitāmas reizes. Ik dienu staigājam pa skaistu balto smilšu taku, kas nedaudz atgādina pasaku par Ansīti un Grietiņu un tā vien gribas smiltīs meklēt drupačas. Pat nevaru iedomāties, cik sviedru izliets to veidojot un samaksāts vien 20 latu.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhETQ_7joruHfeCQ51A80gtpUReO2oaTBXsK84lw2jh-XjyM59abmDnPV8IWtSWDUzc4xytUsMV568Xal9DVSmFC8cx5-92lerizLYDa7tuv4KaYnN8H4avg9KhdZ4lnx3fjS6PIet94MY/s1600/079_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhETQ_7joruHfeCQ51A80gtpUReO2oaTBXsK84lw2jh-XjyM59abmDnPV8IWtSWDUzc4xytUsMV568Xal9DVSmFC8cx5-92lerizLYDa7tuv4KaYnN8H4avg9KhdZ4lnx3fjS6PIet94MY/s320/079_copy.jpg" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEheIiesZ5V9F36ASbV1TsX8RG6Ks4Uzyo9f9uiVPMJfb-B4xHn9A371NsIKjFkj19G08DiNHRDOo6_QJEH9Z-lS5pB4MRXWmbi4QEFy4U6Dy8FcXRD2knvouz02mf_SGscCtzQcRMZ0PRg/s1600/080_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEheIiesZ5V9F36ASbV1TsX8RG6Ks4Uzyo9f9uiVPMJfb-B4xHn9A371NsIKjFkj19G08DiNHRDOo6_QJEH9Z-lS5pB4MRXWmbi4QEFy4U6Dy8FcXRD2knvouz02mf_SGscCtzQcRMZ0PRg/s320/080_copy.jpg" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Dzīve šeit man liek saprast, ka esmu izlutināta eiropiete, kurai svarīgs komforts. Gulēšana akmens gultā jau kļūst nogurdinoša. „Ērtajai” guļvietai virsū uzmet matracīti un pāri novelk moskītu tīklu. Vai tad jums vēl kaut kas ir vajadzīgs? Vai pareizāk būtu teikt – ko vēl jūs par 2,5Ls dienā vēlaties? Sarunā ar Kasparu saprotu – te neviens gultās nevārtās, ja iet gulēt, tad guļ, kad no rīta pamostas, iet strādāt. Gulta nav vieta, kur laiski izgulties un našķēties ar zemenēm un putukrējumu. Ak, jā, un vēl šajā dzīves vietā nav spoguļa. Šodien sevi pirmo reizi ieraudzīju pēdējo 3 dienu laikā, jo atnācām pusdienās uz Nirvana cafe. Viņiem šeit ir atspulgu radošs stikla gabals rāmī, liels, varu sevi nopētīt no galvas līdz kājām. Pārsteigums bija neviltots – atkal esmu blonda, tumšā matu krāsa saulē izbalējusi.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Saimnieks solījās vismaz vienu spogulīti sarūpēt, lai puiši var noskūties, jo aklajā to darīt ir diezgan bīstami, ka tikai nesanāk kaut kas no šausmu filmu repertuāra. Un tās zemās durvis, nepārtraukti sasitu galvu un lamājos, ka mazie velni nav padomājuši, par garo cilvēku ierašanos. Taču tad pār mani nāca apskaidrības šalts – šis ir mans grābeklis, jāmācās nekāpt uz tā. Kamēr tas nepadodas, esmu virs durvīm iespraudusi tādu kā maisiņu, sarkanu, lai tas kā apsēstam bullim atgādina par sāpi, ko sajutīšu, ja nepieliekšos. Jā, smags mans grābeklītis – no betona. Par „velniem” jau iepriekš atvainojos.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Ja domājat, ka mums viss iet kā pa sviestu, tad jāsaka, ka līdz naktij pirms pagājušās nakts tā arī bija. Amēlijai pēkšņi paaugstinājās temperatūra, tāpēc ir vērtīgi nodrošināties ar zālēm šādiem gadījumiem, tādām, kādas atzīstat par labām. Līdz rītam izvilkām labi, taču no rīta viss sākās no jauna.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjQDhzbHrCIdq8XRISVyw6M0jsPFu-FQ8Dsc4zT-7oBL8Y8Snnvt8jNPmfWYoeg4EG89WxicC-9XaOIZb-sKPEqmQGo-XqzK5-W2pY8uWvcdDB9fj3I2op-x7hzQ2Z9uGqSd0BfHvqSpCU/s1600/053_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjQDhzbHrCIdq8XRISVyw6M0jsPFu-FQ8Dsc4zT-7oBL8Y8Snnvt8jNPmfWYoeg4EG89WxicC-9XaOIZb-sKPEqmQGo-XqzK5-W2pY8uWvcdDB9fj3I2op-x7hzQ2Z9uGqSd0BfHvqSpCU/s320/053_copy.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiURevd9kj0vaCoxcifaIakYxZmDMGUpSHy5TF4ptz8wsFJwSDVuxiDTukVty1pkqNej9JJaKpGpU853v38vpKvkegi36WXhL3f8XOn9qrHQYL081Eq99myIuFDjeYc-Ov-LP5ny5GXUyE/s1600/054_copy.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiURevd9kj0vaCoxcifaIakYxZmDMGUpSHy5TF4ptz8wsFJwSDVuxiDTukVty1pkqNej9JJaKpGpU853v38vpKvkegi36WXhL3f8XOn9qrHQYL081Eq99myIuFDjeYc-Ov-LP5ny5GXUyE/s320/054_copy.jpg" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Devāmies pie vietējā ārsta. Cepuri nost un 3 reizes paklanos viņa priekšā, gudrs vīrs, turklāt pirmais indietis, kurš zināja, kur ir Latvija, ka ir tādas Baltijas valstis, kad mūsu valsts tika izveidota, kad pakļauta Padomju Savienības varai un atkal atbrīvota. Apskatījis Amēliju nosprieda, ka visticamāk saaukstēšanās, kas atbilst arī maniem pieņēmumiem. Esmu vainīga, jo izmazgāju viņai matus ar remdenu ūdeni pēc pastaigas ciemā, pēc tam uzpūta vējelis un viss, temperatūra klāt. Šodien jau ir krietni labāk, jau skrien ar puikām un labi ēd. Vispārsteidzošākais ārsta kabinetā bija maksāšanas brīdis – par zālēm, kas līdzīgs Nurofēnam un vizīti atstājām 60Rs, kas aptuveni ir 70 santīmu. Pie mums šādas zāles vien maksā ap 6 latiem, nerunājot par ārkārtas vizīti ne pie sava ģimenes ārsta. Ja Indijā mēs brīnāmies, ko var pielūgt tik daudz dievu un dievību, tad pirms šādiem spriedumiem apdomāsim, kādus svētos mēs pielūdzam, kam ziedojam desmito tiesu. Farmācijas dievs noteikti ir gana apgādāts savos aptieku tempļos. Vēl turpinot šo pašu tematu – dakteris strādā 24 stundas diennaktī, rīt mums jāiet atrādīties, vai viss labi.</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;">Protams, šis notikums ir nedaudz mūs apstādinājis, jo bija doma šodien doties tālāk. Tomēr, ja ticam zīmēm, kuras sastopam savā ceļā, tad tieši šādu esam saņēmuši – nekur nav jāskrien, tāpēc brauksim vēlāk. Vēl viena mācība par laika izpratni. Pateicos!</div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-17673417013408611472010-12-17T22:49:00.000-08:002010-12-17T22:49:43.224-08:00DZIMŠANAS DIENAS SPACE CAKE<div class="MsoNormal">Piektdiena, 20:50, 17.decembris</div><div class="MsoNormal">Mans mazais pekausis jau ir 2 gadu pieredzējusi dvēselītes šajā zemē. Mēģināju atsaukt atmiņā notikumus, kas risinājās 2008.gada 17.decembrī, tiem vairs nav tik skaidru apveidu, taču sirdī patīkami kņud, kad par tiem domāju.</div><div class="MsoNormal">Rīta cēlienu mazā jubilāre pavadīja ar saviem jauniegūtajiem draugiem - 6 gadus veco Kešjū un viņa 2 gadus jaunāko brāli Satisu. Puikas Amēliju savā valodā jau sauc par mazo māsu.</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Pēc tam brauciens uz Gokarnu ar auto – rikšu brokastīs un jubilejas dāvanas meklējumos. Arī es tiku pie skaistas pērļu kaklarotas. Veicot goda apli pa Gokarnas ieliņām nonācām līdz Šivas templim, kur pēc gandrīz 3 nedēļu viesošanās Indijā tiku pie savas pirmās „pumpas” pierē. Pēc Shanti Puja (Šanti Pudža) veikšanas kaktu mūka pavadībā mūsu ģimene ir ieguvusi mazu svētībiņu, jo lielu svētību var iegūt vienīgi par lielu naudu :) Ziņkārības vadīti ļāvāmies šim procesam.</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjPr9Uz4L5i03isSit7pG1HuwrIG768EY9furUOdbY7DhDIN71tAUUJc5bRWFLOQ5jRC6ltrvyTSzscaVtT1Ka6pglHd0GqOc3hnwsYiQ7pAI1dwArucP-yhfB1jvSjEfOfxArp8_Co4s/s1600/032.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjPr9Uz4L5i03isSit7pG1HuwrIG768EY9furUOdbY7DhDIN71tAUUJc5bRWFLOQ5jRC6ltrvyTSzscaVtT1Ka6pglHd0GqOc3hnwsYiQ7pAI1dwArucP-yhfB1jvSjEfOfxArp8_Co4s/s320/032.JPG" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Sapirkušies dienvidu augļus – passion fruits, banānus, mango, saldos citronus un mandarīnus, krietni pacīnījušies ar uzmācīgajām govīm, beidzot sapratām, ko mūsu meita vēlas saņemt dāvanā savā dzimšanas dienā. PUĶI! Tik vien. Nav pat būtiski kādu, galvenais puķi. Par ziedu virteni (mākslīgo, lai prieks ilgāku laiku) bērns bija sajūsmā. Mazā sirds priecīgi dejoja līdz iesnaudās rikšā pa ceļam uz „mājām”.</div><div class="MsoNormal">Diena savu kulmināciju piedzīvoja bez uguņošanas, taču ar saldējumu un austrumu saldumiem, kurus savdabīgā trijotne notiesāja vienā piegājienā. Bērni kļuvuši par vienu veselu – ēd un dzer no viena trauka, Amēlija nesmādē vietējo ūdeni. Kad to pamanījām bija jau par vēlu, meitēns nebija atraujams no slāpju remdēšanas prieka.</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgM5_NkGK_ZjB8J7t9Hf9HzKTWCnAKIchahYM2uLMRqz9JiEsgYH0VW_bWQB8o2ApInHcdBI_6Ud-EM0ur5fOMm1xiAUmKFLfxZi4X3FITJTRGvxAMURP4d1crWzFsgBuseliaKOVCdLlw/s1600/068.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgM5_NkGK_ZjB8J7t9Hf9HzKTWCnAKIchahYM2uLMRqz9JiEsgYH0VW_bWQB8o2ApInHcdBI_6Ud-EM0ur5fOMm1xiAUmKFLfxZi4X3FITJTRGvxAMURP4d1crWzFsgBuseliaKOVCdLlw/s320/068.JPG" width="320" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Atgriežoties no Gokarnas savā istabā pamanījām mazu radībiņu, kas trīcēdama mūsos skatījās. Saimnieku kaķene to atstiepusi un noslēpusi to mūsu mantās.</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjadBG_bTgruTGda72Yzehgy4zOLanIzbqui_-WjOjtJPFyhPOx9Z6ij9OXnT1ChP06vH9z5ggwS572JEzQCCFl_Duc1VqglsJjWFok2oxNQhoTIFgPR3xxBnCnTyfCohpw72y35WoEHaM/s1600/001.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjadBG_bTgruTGda72Yzehgy4zOLanIzbqui_-WjOjtJPFyhPOx9Z6ij9OXnT1ChP06vH9z5ggwS572JEzQCCFl_Duc1VqglsJjWFok2oxNQhoTIFgPR3xxBnCnTyfCohpw72y35WoEHaM/s320/001.JPG" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjCERTiN12gLac10u0E3i2QRv7Otb6AO8pXpXLWlVK9eSYV_VW-jPrhCKkN4aqH2sL6DRdTwGSAPVqkrt9SlLq6DxN40TM-thPpnq5et8GfKWd9rW1d4yceHnL-A5BThGCO8UqhMYd2-Ik/s1600/008.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjCERTiN12gLac10u0E3i2QRv7Otb6AO8pXpXLWlVK9eSYV_VW-jPrhCKkN4aqH2sL6DRdTwGSAPVqkrt9SlLq6DxN40TM-thPpnq5et8GfKWd9rW1d4yceHnL-A5BThGCO8UqhMYd2-Ik/s320/008.JPG" width="213" /></a></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Patiesībā saldējuma vietā tika pasūtīta kūka tuvākajā kafejnīcā. Kad Kaspars ieradās tai pakaļ, kāda saprātīga balss mūs nosargāja, jo viesmīlis neuzkrītoši pajautāja: „Tu taču zini, ka šī ir īpaša kūka? Tā, ko mēdz dēvēt par space cake, ar hašišu, zini, vai ne?” Mēs par to, protams, tagad smejamies, taču bail iedomāties, kas varēja notikt, ja neviens tā arī šo jautājumu nebūtu uzdevis. Taču viss ir labs, kas labi beidzas un dienas izskaņā dejojām hindi mūzikai skanot. Amēlija tika nocelta no trasītes un ieaijāta saldā miedziņā. Čuči, mazais šmuli, čuči, rīt atkal jauna diena!</div><div class="MsoNormal">P.S. Šodien guvām lielisku mācību. Pusdienodami Ganesh cafe OM pludmalē, aprunājām krieviski runājošos atpūtniekus, kas sēdēja pie blakus galdiņa. Ne daudz un arī skaļi nē, taču tomēr... Smējāmies par to, cik smieklīgi būtu, ja viņi kaut ko par mums murmuļotu un mēs pēkšņi sāktu runāt krieviski. Kad bijām ieturējušies un jau prātojām par kafejnīcas pamešanu, mūsu nesenās sarunas varoņi devās prom pirmie, pienākot man klāt un dāvājot Tenesija Viljamsa grāmatu „Atmiņas” ar piebildi – sveiciens tautiešiem, es tikko pabeidzu lasīt un rīt dodos mājup, domāju jums noderēs. Saņēmusi belzienu ar āmuru taisni pa savu pašlepnumu un smadzeņu pelēko vielu, smaidot atbildēju – paldies, tiešām paldies. Saruna izvērsās jauka, tautieši ieteica mums paviesoties Udupi, kas ir aptuveni 3 stundu braucienā ar vilcienu no Gokarnas. Patiesībā tāds arī bija mūsu plāns, pēc jaunā gada sagaidīšanas lēnām virzīties uz Indijas pašiem dienvidiem.</div><div class="MsoNormal">Turpmāk7 reizes apdomāsimies un tikai tad runāsim, ja nevēlamies saņemt spērienu ar kāju pa pakaļu.</div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-8023631464898139532010-12-17T22:21:00.000-08:002010-12-17T22:39:41.736-08:00LIELAIS PĀRGĀJIENS UZ RASTA ZEMI<div class="MsoNormal">Ceturtdiena, 19:20, 16.decembris</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Rīts kā parasti sākās agri. Savs laiks grāmatai un rīta dušai, arī Amēlijas rotaļām ar vietējiem puikām. Nolēmām brokastot tuvējā Half Moon pludmalē, kas ir tepat – pāri kalnam.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQK4VEIv5ToIqR47iTnfB0eIz81kyzcGHet67VozmtomQHMVXBeP3KZPrUtshwA99WtP0aegh5Msg_QcPHOVUYXv6DUvlb6y8w-xeZz79IGy-Ql8suWt5nDZobfCuyUCeTigB8rWk1aso/s1600/016.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQK4VEIv5ToIqR47iTnfB0eIz81kyzcGHet67VozmtomQHMVXBeP3KZPrUtshwA99WtP0aegh5Msg_QcPHOVUYXv6DUvlb6y8w-xeZz79IGy-Ql8suWt5nDZobfCuyUCeTigB8rWk1aso/s320/016.JPG" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJj1DT4rfLyfzYIIPEH5vCSqG9A_ebUB9GcFn_rHo_kqdgfPip07sdD95rK2kI5yGTDoPwmlfXUza1yxcf9dh8bu6fG9Jma8N7nZiUagxEVIONPq2ZmfgoKjANkqtLSMFXjoJYnsgJPnY/s1600/017.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJj1DT4rfLyfzYIIPEH5vCSqG9A_ebUB9GcFn_rHo_kqdgfPip07sdD95rK2kI5yGTDoPwmlfXUza1yxcf9dh8bu6fG9Jma8N7nZiUagxEVIONPq2ZmfgoKjANkqtLSMFXjoJYnsgJPnY/s320/017.JPG" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGm9ekIw6809CqXf5ifd8xfqVIFF8Tl4z3p2Ez-IEoVFU-VcWsH1FbtxEkxxckgqoCqVvzWFpVjRNMC70B01KlG6FpXaXKQ14Ni0epOWoWvZ8N9nKAn7R36BpV1J0_pCZwBISS3OaxEMY/s1600/018.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGm9ekIw6809CqXf5ifd8xfqVIFF8Tl4z3p2Ez-IEoVFU-VcWsH1FbtxEkxxckgqoCqVvzWFpVjRNMC70B01KlG6FpXaXKQ14Ni0epOWoWvZ8N9nKAn7R36BpV1J0_pCZwBISS3OaxEMY/s320/018.JPG" width="320" /></a></div><br />
<br />
Sākām kāpt kalnā. Taciņa izskatījās samērā viegli pieveicama, taču pēc pārdesmit metriem nokļuvām īstos džungļos. Pilnai laimei pietrūka liānas, kas brīvi karājas un gorillas, kas sizdami sev pa krūtīm, gatavojas mūs „uzņemt” savā ciltī. Nogājuši vēl minūtes 5-7 satikām ceļotāju pāri ar lielām mugursomām, šie maldīdamies džungļos izmisīgi taujāja pēc ceļa. Pārmijuši dažas laipnības šķīrāmies, lai tuvotos mērķim. Ceļš sāka vest lejā no klinšaina kalna, kas kļuva arvien stāvāks. Drīz vien nokļuvām Half Moon pludmalē, kas izrādījās neaprakstāmi maza ar vienu kafejnīcu, kura slēgta, jo īpašnieks aizbraucis uz Gokarnu iepirkt labumus. Sapratām, ka vienīgais veids kā tikt pie brokastīm ir došanās uz Paradīzes pludmali krietni tālāk.</div><div class="MsoNormal">Iepriekš rakstīju par alpīnisma iemaņām, kas bija nepieciešamas.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhv5-VkTYcZdqDK5ai1QDUUnV-SVoU5feM5Oi21PZ6_r9O1lQFgke-IoOM9Q2achbi5onXfT3anDyX5e9UwHYYLGcN63GD_znm2XsYHpL0RWGWtMmVBr7PoCkh6xcXjATSzzm28_CsIibM/s1600/025.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhv5-VkTYcZdqDK5ai1QDUUnV-SVoU5feM5Oi21PZ6_r9O1lQFgke-IoOM9Q2achbi5onXfT3anDyX5e9UwHYYLGcN63GD_znm2XsYHpL0RWGWtMmVBr7PoCkh6xcXjATSzzm28_CsIibM/s320/025.JPG" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<br />
Aizmirstiet to, jo tikai šodien piedzīvoju visīstākos alpīnisma trikus, kāpjot klintīs un balansējot uz kraujas malas, kas ir tik stāva kā mājas siena. Sperot katru soli, prāts rūpīgi pārdomāja iespējamās takas trajektorijas, kurām pakļauties būtu saprātīgi. Amēlija ceļoja no Kaspara rokām manās, jo brīžiem, turot bērnu, veikt paredzēto kāpienu nebija iespējams. Iesvīdām ne pa jokam, savādāk nezinu kā to nodēvēt. Laimīgi sasnieguši pirmo pludmales kafejnīcu, kas joprojām bija kraujas mala, platiem smaidiem sejā nolēmām – viss, tālāk ne soli, paliekam šeit.</div><div class="MsoNormal">Notikumi, kas risinājās tālāk bija vistīrākais likteņa pavērsiens. Kaspars jau labu laiku prātoja par dredu pīšanu savā rudajā matu cekulā, kas šim nolūkam tiek audzēts jau gadu. Te viņa bija – Fima no Robina Huda zemes, sieviete ar gariem drediem, kuras viens no iztikas avotiem ir šādu pinku virpināšana īstiem brīvdomātājiem. Nebija ilgi jāzīlē, lai vienotos par jaunas frizūras tapšanu. Tā mēs no brokastīm līdz pat vēlām pusdienām iestigām pludmales kafejnīcā, kuru nodēvējām par savu privāto friziera salonu.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgMEjvs7l-dmWqyi834dFmVBuZ3482RUy5IK0n1v4xUFN3NnmXjGCUWNcqcqac3r6rdzKb1gpow7GStj_6yxWK5mPxGeqGvcjsOAw32XPkeOxz6L_quUF7WO0xpSpeUmJG5eQz3oTjbEig/s1600/016+%25282%2529.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgMEjvs7l-dmWqyi834dFmVBuZ3482RUy5IK0n1v4xUFN3NnmXjGCUWNcqcqac3r6rdzKb1gpow7GStj_6yxWK5mPxGeqGvcjsOAw32XPkeOxz6L_quUF7WO0xpSpeUmJG5eQz3oTjbEig/s320/016+%25282%2529.JPG" width="320" /></a></div><br />
<br />
Un, nu, Kasparam ir 2 antenas, ar kuru palīdzību uztvert zīmes no kosmosa. <span style="font-family: Wingdings;">J</span> Solījos tās pa vienai nocirpt, ja sadomās mani kaitināt!</div><div class="MsoNormal">Pēc labi padarīta darba, kāpelēdami izstaigājām zaru būdas, meklēdami nākamo dzīves vietu. Lai arī tur ir iespēja apmesties uz dzīvi par 100Rs diennaktī, mani šī vieta nemaz neuzrunāja. Piedzērušies un apsitušies kādas slāvu tautas pārstāvji bārstījās ar vārdiem, kurus arī mēs šad tad iekļaujam savā leksikā. Šādus kaimiņus? Paldies, nē, jo tos par laimi es varu izvēlēties.</div><div class="MsoNormal">Ar motorlaivu, kas ir riktīgi dārgs prieks, jo vietējie ir kļuvuši nekaunīgi, pelnīdami uz iebraucēju rēķina, peldējām mājup. Cena par dažu minūšu braucienu vienam cilvēkam ir 100 Rs.</div><div class="MsoNormal">Ieslīdējām neta kafenē apsveikt māsu dzimšanas dienā. Lai arī dienas un datumi jau labu laiku kā jūk, tomēr mēģinu sev atgādināt par nozīmīgiem datumiem savā dzīvē.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjVFRImt0WwQqsu211lNL-ooXuHMJoeB1mQoA6vSR3aY7mOw7_CRS4P4C5lk1CdyFuCl_dRroK5hLfz1nwV93XhumPBdO4Qe2h6cMl0vKy1F-r-JQU0w9EFTdyu_HpISub4b-3cI4rmcRs/s1600/055.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjVFRImt0WwQqsu211lNL-ooXuHMJoeB1mQoA6vSR3aY7mOw7_CRS4P4C5lk1CdyFuCl_dRroK5hLfz1nwV93XhumPBdO4Qe2h6cMl0vKy1F-r-JQU0w9EFTdyu_HpISub4b-3cI4rmcRs/s320/055.JPG" width="213" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<br />
Rīt viens no skaistākajiem – Amēlijas dzimšanas diena! Arī mani svētki, jo pasaulē nāca brīnums, kuru izloloju zem savas sirds.</div><div class="MsoNormal">Tā kā vēl priekšā daudzas dienas un naktis, kas jāpavada Indijā, vēlos krāsainus sapņus un savus mīļos kā viesus tajos, lai varu ar katru pavadīt brīnišķīgu laiku pretstatu zemē. Gribu jums parādīt, ka šeit ir kā terapijas nometnē – dzīve ir tieši tik skaista, cik skaistu mēs to spējam saskatīt. Es sāku redzēt!</div><div class="MsoNormal"><br />
</div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1771524056035694188.post-15360491215303152602010-12-17T22:18:00.000-08:002010-12-17T22:18:01.611-08:00MŪSU INDIJA SĀKAS ŠEIT<div class="MsoNormal">Trešdiena, 20:50, 15.decembris</div><div class="MsoNormal">Šodien sapratu, kur esmu nonākusi – te patiesi ir Indija. Es to gan vairāk attiecinu uz Gokarnas pilsētu, kura man vairāk atgādina ciemu.</div><div class="MsoNormal">Pamodāmies agri, ap 6:00 no rīta, jo tā vēlējās Amēlija. Drīz vien izbaudīju pieredzi „bucket shower”, nedaudz neveikli, tomēr apstākļi ir tādi, kādi tie ir un tie ir jāpieņem. Protams, varu cepties, taču tas tikai visu sarežģīs. Devāmies lejup no kalna taisnā ceļā uz Gokarnu. Atradām auto – rikšu, kas mūs burtiski uzvilka kalnā, jo knapi pukstēja, turklāt pa ceļam beidzās benzīns. Taču puisis nodrošinājies ar 1L pudeli „cimdu” nodalījumā. Tikām izlaisti Gokarnas centrā un drīz vien ieslīdējām vietējā kafenē ieturēt brokastis. Brīnumainas cenas, visi 3 paēdām kārtīgu indiešu maltīti par 106 Rs, taču arī tas šajā pilsētā ir dārgi.</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinlYu9kxuKaklc50neZvcZyZS2f5TzCu7RzZaMz9Kjv-IdWYn9bjoBGO2ik59yiML77ElgBtPnlMZsE45sxBi3yZHXgwf9ZV0PEl7ObKk9P_GcDzl16pzxUZl1-eHCa1SCs-LMxfd6LsE/s1600/044.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinlYu9kxuKaklc50neZvcZyZS2f5TzCu7RzZaMz9Kjv-IdWYn9bjoBGO2ik59yiML77ElgBtPnlMZsE45sxBi3yZHXgwf9ZV0PEl7ObKk9P_GcDzl16pzxUZl1-eHCa1SCs-LMxfd6LsE/s320/044.JPG" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEge7OEyxFkjJsxcN1ryBPk993HPgZ08XJEG5xsWhgvEniNJnI5XQSYu6BwC26PFledHZEmmCUXtvPX_E9no3O3Dt_yX_gscADjg4shn1MAXiFnMEYpNgSepmdhVrHmHFLQ5dqJXoiMOn-U/s1600/039.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEge7OEyxFkjJsxcN1ryBPk993HPgZ08XJEG5xsWhgvEniNJnI5XQSYu6BwC26PFledHZEmmCUXtvPX_E9no3O3Dt_yX_gscADjg4shn1MAXiFnMEYpNgSepmdhVrHmHFLQ5dqJXoiMOn-U/s320/039.JPG" width="320" /></a></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Pēc brokastīm lēni slīdējām cauri Gokarnas ielām, mēģinot izlikties, ka šeit jau iepriekš esam bijuši, taču tas ar kādām acīm vērāmies apkārtnē mūsu maskēšanās plānu izgāza. Šeit ir Indija ar visām tās izpausmēm – tirgus sievas, kas sēž uz ielas un pārdod kaut kur saraktas saknes un kartupeļus, ēst gatavošana, rotas, drēbes un govis ar krāsainām pierēm un ragiem, tempļi un cilvēki, kas skatās šķībi, ja sieviete nav piesegusies, proti, klīst apkārt atkailinātiem pleciem. Kārtējie manas sirds svētki. Tieši sirds, jo te es dzīvoju vadoties pēc tās modrības, prātam par laimi tikusi otrā plāna loma.</div><div class="MsoNormal">Nonācām līdz pludmalei, kuru no vienas vietas klāja plastmasas iepakojumu kārta – viens no lielākajiem moderno tehnoloģiju laikmeta sasniegumiem, kas dara pāri zemei un dzīvajai radībai.</div><div class="MsoNormal">Šivas templī netikām, ārzemniekiem ir liegta ieeja svētākajās no dievību pielūgsmes vietām. Mēs īsti neapzināmies šo tempļu nozīmi un nespējam novērtēt rituālus, arī ticību, kas piemīt šeit dzīvojošajiem. Mantru vibrācijas lika tūkstošiem gadu vecajiem mūriem viegli trīcēt. Taču manas sajūtas līksmoja, jo Ganeša tempļa durvis bija plaši mums atvērtas. Šī ir dievība, kas man īpaši simpatizē.</div><div class="MsoNormal">Pēc pastaigas un nelielas iepirkšanās virzījāmies Kutle beach virzienā, kas ir tuvākā no pludmalēm. Maza, lēta, taču arī netīrīnbas pieskaņa, īsta RASTA PEOPLE paradīze, kur pīpēt „džindžu” un ne par ko neuztraukties. Protams, arī OM pludmale ir tāda, noteikti arī Half Moon un Paradise, kas ir nedaudz tālāk. Rīt iesim tās iečekot. Half Moon beach neesot elektrības, varbūt ir vērts padzīvot kādu laiku sveču gaismā.</div><div class="MsoNormal">Mūsu pusdienošana šodien ievilkās četru stundu garumā, jo ļāvām vaļu mēlēm runāt par to, kā redzam šo pasauli un savu vietu tajā. Izrunājušies no sirds vēlējām Tarai laimīgu mājupceļu uz Agondu, Goa.</div><div class="MsoNormal">Tālāk devāmies kājām, pāri klinšainam kalnam ar džungļos sastaptiem ceļotājiem. Šis tas no viegla alpīnisma un atgriezāmies savā šī brīža dzīves vietā – OM beach. Pludmalēs vārtīsimies vien līdz brīdim, kad būs pagājuši svētki, tad palielināsim tempu un apceļosim Indijas dienvidus. Domāju, arī ziemeļiem mums atliks nedaudz laika, jo zvilnēšana nav raksturīga mūsu ģimenei, mums patīk temps. Pareizāk sakot, man patīk temps, jo Kaspars ir pilnīgi atslābis un rāmi plūst.</div>Virsnitehttp://www.blogger.com/profile/01821299478646442021noreply@blogger.com0