Es tur biju.
Šorīt „čivinātāju” interneta mājvietā izlasīju kādas meitenes piezīmes – „Es baidos no cilvēkiem, kuri neceļo” , klusi nopriecājos, ka drīkstu sevi izslēgt no aizdomās turamo loka, jo pirms nedēļas atgriezos no Romas. ROMA! Draugi, kuri redzējuši Romu diezgan skeptiski grozīja galvu, zinot mūsu fikso plānu, jo pāris dienas sparīgi pulsējošas vēstures metropolē ir vairāk nekā par maz, lai neteiktu, ka tas vispār nav nekas. Un tomēr biļetes jau bija nopirktas divus mēnešus pirms brauciena – dāvana Kasparam dzimšanas dienā, taču „mazais ātrais” kaut kā nejauši sakritis ar manu vārdadienu un ģimenes visjaunākajam gadījās ieplānotas brīvdienas laukos.
Divi mēneši aizlidoja, aizjoņoja, pazuda vai vienkārši šķita, ka nekad nebija bijuši un labi, ka tā, neatlika laika trīties lidojuma gaidās, protams, laika pietrūka arī, lai atdzīvinātu atmiņas par reiz iegūtajām zināšanām Romas vēsturē. Nekas, ceļvedi lidmašīnā izrāvu no vāka līdz vākam, iemācījos dažus izteicienus itāliešu valodā un biju gatava atdoties Romai.
Liels ieguvums bija mūsu dzīves vieta Romā, jo tā divus latviešus veikli iemeta romiešu ikdienā un deva iespēju sajust vietējo noskaņojumu bez tūristu plūdiem un zibošām pilsētas kartēm, kur vien acis piesien skatienu. Mitinājāmies dzīvoklītī mājas bēniņos, kurā dzīvo puisis no Latvijas un mācās kino pasaules zinības. Kamēr šis Latvijā, mēs gulējām viņa gultā, sēdējām uz viņa balkoniņa, šeptējāmies viņa virtuvē, arī viņa dzīvokļa biedrs bija kļuvis par mūsu padomdevēju. Paldies vislielākais, jo Pigneto rajoniņš 6 tramvaja pieturu attālumā no Romas centrālās stacijas Termini ir dzīvāks par dzīvu. Tāda Andrejsalas un Kalnciemielas veiksmīga sintēze ar krāmu tirdziņu, vīnošanu, čalošanu vakaros un svaigu zaļumu, dārzeņu un augļu andeli rītos, protams, izņemot svētdienas, jo tad visi dodas uz Vatikānu saņemt pāvesta svētību.
Champino lidostā ieradāmies īsi pirms 23:00 vakarā un uzreiz tikām autobusā, kas nogādā atbraucējus līdz pilsētas centram – tā dēvētais shutle bus. Nemaksā dārgi – 4 EUR līdz centram un 6 EUR no centra līdz lidostai, ja pērk biļetes turp – atpakaļ, var iekļauties 8 EUR budžetā. Ar taksometra vadītājiem, ir iespējams atrast kopīgu valodu, par 25 EUR. Zinājām, ka iebraukuši Termini stacijā jāmeklē 5. vai 14. tramvajs un rūpīgi jānoskaita līdz 6, lai zinātu, kad izkāpt. Pajautājuši ceļu vietējam taksistam drīz vien nokļuvām tur, kur paredzēts. Vienīgi nespējām paiet garām mazai „saldējumnīcai” un katrs notiesājām pa kārtīgam gelato, kura garša izmīlēja ikvienu garšas kārpiņu uz mūsu mēlēm. Piezvanījām Bārtam, kurš solīja atvest dzīvokļa atslēgas un visu izrādīt, iepazināmies ar bijušajiem Bangladešas un Indijas iedzīvotājiem, kuru Romā ir atliku likām un atstājuši mazo ceļa somu mājvietā, saplūdām ar Pigneto rajoniņa iedzīvotājiem.
Nākamajā rītā jau agri biju ieplānojusi doties uz Vatikānu, jo svētdiena, taču miegs darīja savu un kur galu galā steigties – ir taču brīvdienas, Amēlija pie omes un nav jāceļas 7:00 vārīt piena putru, tāpēc nošņācām līdz pulksten 10:30 pēc mūsu laika. Pastaigas solī nonācām līdz kafetērijai, kas pēc savas būtības un atmosfēras atgādina franču maiznīcu Vecrīgā, apēdām pa smalko miltu izstrādājuma produktam, iemalkojām kakao un kafiju un pilsētas apmēru izzināšana varēja sākties. Jāatzīst, ka sabiedriskā transporta sistēma Romā ir ekselenta – metro, tramvaji, autobusi, viss darbojas nevainojami un biļetes cena par vienu braucienu... hm, tik pat, cik pie mums Rīgā, pērkot pie transportlīdzekļa vadītāja – 1 EUR jeb 0,70 Ls.
Termini stacija visas dienas kalpoja kā atskaites punkts un orientieris. Visātrākais, protams, ir metro – 10 minūtes un esi kilometriem tālu no punkta, kurā biji. Vatikāns – jā, ar to arī bija jāsāk. Liela un varena Sv. Pētera bazilika – mākslas darbs mākslas darbā, mīlīgs skats uz visiem pakalniem no tās kupola un nedaudz drebulis kājās nākamajā dienā pēc vairāk, nekā 500 pakāpienu pievarēšanas abos virzienos. Diemžēl muzeji, Siksta kapela un Rafaela zāles palika neredzētas, jo bijām ierobežojusi sevi laikā un vairāk par visu tomēr katrā no ceļojumiem mūs interesē vietējo dzīve, sadzīve, lietu kārtība un atmosfēra. To arī noķērām un atļāvāmies katru dienu nosnaust diendusu – agrāku vai vēlāku, taču kā kaimiņš Bārts sacīja – vietējo respekta cienīgu.
Spāņu kāpnes, Trevi strūklaka, Kolizejs un forums no ārpuses, pusdienās pasta un pica, vēl pa kādam gelato, sarunas ar ceļā satiktajiem un pirmā diena Romā cauri. Nākamajā atļāvāmies pievērst vēl mazāku uzmanību vēsturiskiem skatiem, taču iepirkšanos pie gardumu stigotājiem nebijām gatavi laist garām ne par kādu naudu. Varbūt lieki laiku izšķiedām, izstāvot rindu Kolizejā, bet lai, jo Kaspars bija saklausījies stāstus par asins smakas un cīņas garšas spēju sajust, ieejot varenajā celtnē un vēlējās pārbaudīt šī apgalvojuma patiesumu. Paldies, Dievam, neko zvērīgu nemanījām un amfiteātris izskatījās tā kā amfiteātrim jāizskatās. Ja reiz, kas līdzīgs dzīvē jau redzēts (biju Veronā), otrreiz skatītais vairs tā nepārstiedz. Un vai maz vajag? Ne jau pēc pārsteiguma braucām uz Romu. Atzīšos, ka Palatīnu un Romas forumu tā arī neizstaigājām, noteikti nebijām vēl daudzās svarīgās vietās, taču silto vakaru prieku un Romas eleganci gan izjutām. Pēdējais vakars pilsētā bija vairāk, nekā izdevies – naksnīgais Panteons, Navona laukuma mākslinieki, breika dejotāju pārdabiskie triki un operas skaņas, sēžot uz Spāņu kāpnēm, sagrieza galvu un lika iemīlēties pilsētā, kura pati par sevi izstaro mīlestību. Vismaz tā mēdz teikt, lai gan man vairāk šķita, ka gaisā virmo erotika un kaisle, lai mīlestība paliek Venēcijas pārziņā.
P.S. Gadījās vēl kāds notikums, kas mani nošokēja līdz baltām pelītēm. Kaut kā vienmēr pamanos nokļūt savdabīgās situācijās. Šodien par to iesmeju, taču todien – gandrīz izslēdzos no savas aplamās rīcības. Šī ir tāda pus grēksūdze, ceru, ka mans dzīves biedrs pacietīgi klusēs, jo viņam bija tas gods būt klāt un skatīties ieplestām acīm!
Ziņas
0 komentāri: