RĪTA DUŠA
Piektdiena, 10.decembris, 9:30
Pamodāmies ap 6:30 no rīta pēc Indijas laika. Amēlija iet gulēt ap 8 vakarā un tikai loģiski, ka viņa jau agrā rīta stundā jūtas izgulējusies un gatava dienai. Vēl bija tumšs, saule mūsu krastā aust dažas minūtes pirms 7iem. Rīts patīkami silts, lai gan apmācies un pirms brīža sāka līt mūsu pirmais tropu lietus. Jūra ir saplūdusi ar debesīm, vien daži lielie akmeņi tālumā redzami kā haizivju spuras laužamies ārā no nemierīgajiem viļņiem. Naktī jūra trakoja tik stipri, ka šķita tūlīt iekāps gultā un aizskalos mūs atklātos ūdeņos. Visdzestrāk ir mūsu vannas istabā, pareizāk gan to būtu saukt par atklāto dušas telpu, jo griestu nav, tikai biezāka audekla moskītu tīkls atdala to no debesīm, tāpēc var iet dušā, neatgriežot ūdens krānu. Un, ja pēkšņi rodas vēlēšanās eleganti pasēdēt uz poda, tad tik pat eleganti tu izmirksti slapjš līdz ādai. To sauc par dabas ienākšanu cilvēka radītajā pasaulē tieši tāpat kā mežs ienāca pilsētā vienā no Ziedoņa pasakām.
Ēdam brokastis – Amēlija, kā ierasts, auzu putru ar pienu, es - avokado salātus ar graudu maizīti, kuru uzcepis kāds savāds vīrelis, kas ar mopiku to piegādā Fatimas stūra veikaliņam un ceļā satiktiem tūristiem par 5 Rs gabalā.
Savukārt, Kaspars, jau pieminētajā stūra veikaliņā iegādātu biezpienu, kas drīzāk atgādina rūgušpienu vai jogurtu, loka iekšā kopā ar svaigiem augļiem. Svaigs – ne svaigs ir īpašs pārdomu temats, kas mani piemeklē visai bieži. Katru reizi, kad pasūtu ēstuvē sulu vienmēr gribu piekodināt pasūtījuma pieņēmējam, ka vēlos SVAIGI spiestu sulu un pēc mirkļa apraujos, jo viņiem nemaz savādākas piedāvājumā nav. Lūk, ko dara Ziemeļu puslodes iedzīvotāja prāts, kurš pieradis šķirot un likt visu plauktiņos – dabisks un no sērijas „chemical brothers proudly present”.
Savukārt, Kaspars, jau pieminētajā stūra veikaliņā iegādātu biezpienu, kas drīzāk atgādina rūgušpienu vai jogurtu, loka iekšā kopā ar svaigiem augļiem. Svaigs – ne svaigs ir īpašs pārdomu temats, kas mani piemeklē visai bieži. Katru reizi, kad pasūtu ēstuvē sulu vienmēr gribu piekodināt pasūtījuma pieņēmējam, ka vēlos SVAIGI spiestu sulu un pēc mirkļa apraujos, jo viņiem nemaz savādākas piedāvājumā nav. Lūk, ko dara Ziemeļu puslodes iedzīvotāja prāts, kurš pieradis šķirot un likt visu plauktiņos – dabisks un no sērijas „chemical brothers proudly present”.
Uz mirkli novēršos no rakstīšanas un neticu savām acīm – jūra dažu minūšu laikā pārvērtusies tumši zaļā trakojošā pūķī, kas mostas no migas, lai nolaistu tvaiku. Lietus gāžas aumaļām un vairs uz lievenīša sēdēt nav iespējams. Ūdens laužas istabā, tagad mums ir pašiem savs strauts, kurš no terases strauji plūst dušas telpas virzienā. Un pēkšņi kļūst skaidrāks par skaidru, kāpēc atļauju būvēt pludmales mājiņas var iegūt vien uz 6 mēnešiem, pēc sezonas beigām visi namiņi ir jānojauc kā nebijuši, savādāk tos aizskalos musonu radītie palu ūdeņi.
No samirkšanas tiek glābtas somas, troksnis pamatīgs, lielas lietus lāses bungo finiera mitekļa jumtu. Amēlijas interese ir stiprāka par dabas negaidītajām pārvērtībām, mazais deguns tinas ap atvērto durvju stenderi un bērns dodas misijā – paslēpt mammas gumijčības no salīšanas. Pludmale tukša, taču pāris drosmīgas sievietes patvērušās zem lietussargiem izbauda pastaigu gar jūru. Kalnos kūp mitrais gaiss, šķiet kāds ir iekūris ugunskuru un ar dūmu palīdzību mēģina ziņot par savu atrašanās vietu. Pēkšņi parādās gaisma un lietus norimst. Būs vēl viena karsta diena, lai gan „nesaki hop pirms neesi pateicis hip...”.
Pēc pusdienām, 14:05
Taisnība vien bija par pāragru spriedumu izteikšanu, lietus mitējās tikai uz brīdi, nu jau atkal smidzina un ir patīkami vēss. Pusdienojot kalnā, kas ir netālu no mūsu dzīves vietas, redzējām jūrā lielus zvejas kuģus un radās doma par braukšanu vērot delfīnus. Tomēr šādā laikā neesmu pierunājama kāpt zvejnieka laivā, jo ūdens nav mana stihija, un panikā esot, diez vai kādu delfīnu varēšu ieraudzīt. Gaidīsim atgriežamies sauli un tad kādā pēcpusdienā, tai rietot, varēsim airēt skatīt gudros dzīvniekus. Pludmales otrā galā ir zvejnieku laivu piestātne, ja laivu izvilkšanu krastā par tādu var nosaukt. Pirms vairākām dienām acīmredzot kādam zvejniekam kaut kas bija nogājis greizi, jo piekrastes dzīvīgākajā rajonā jūra šļakstīja viļņus ar beigtām zivīm, daļai no tām nebija galvu. Jau nākamajā dienā viss bija sakopts, taču iepriekš redzētais skats nebija no glītākajiem. Savdabīgu šo ainu darīja kails vīrietis, iebraucējs, kurš beigtu aukstasiņu dzīvnieku ieskauts, mēģināja iegūt iedegumu. Izrādās patiesi katram mākonim var būt zelta maliņa :)
Ziņas
Sēžu šorīt darbā, klausos ausij tik ļoti tīkamas 60.-80.gadu Ziemassvētku dziesmiņas un lasu Tavu blogu, Kristīne! Un ir tik sirreāla sajūta - aiz loga drūma jo drūma ziema, sniegs līdz ceļiem, siltā vilnas džemperīša augstā apkaklīte maigi dzeļ vaigos, bet tajā pat laikā esmu ar vienu kāju "..pludmales zelta smiltīs.."! Lasot sajutos maķenīt paceļojis pa siltajām zemēm, kur par sniegu tikai sapņo...
AtbildētDzēst