ART OF LIVING
Otrdiena, 22:00, 28.decembris
Šī bija tā diena, kad izčekojušies no viesnīcas un atstājuši somas Bangalores centrālās autoostas mantu glabātavā, nolēmām pamēģināt pārdot savu lielo fotoaparātu. Par 1 somas sargāšanu diennaktī tiek prasītas 20Rs. Redzējām somas, kuras jau mēnešiem nav savāktas, taču puiši, kuri strādā mantu glabātavā stāstīja, ka pienāk diena, kad tomēr šīm uz laiku aizmirstajām mantām kāds ierodas pakaļ, bet var gadīties, ka amnēzija tā arī nepāriet un vērtīgās lietas gadu gaitā tiek nomētātas kaut kur kādā pažobelē. Izmests gan nekas netiek, ja nu pēkšņi tomēr rodas vajadzība pēc ķeseles ar dzīves laikā iegūtajiem štruntiem un prasīgais klients uzrodas no nekurienes teikdams – nu, un kur ir mana soma?
Fotoaparātu nepārdevām, lai gan tas ir izdarāms vienā no tirgus vietām – National Market. Ir arī Cityu Market, taču tas ir daudz lielāks un tur nav īsti vērts mēģināt pasākt ko tādu. Darījums gandrīz jau tika veikts par naudas summu, kas Kasparu darītu priecīgu, taču kurš gan dodoties 3 mēnešu ceļojumā pa Indiju iedomājas ņemt līdzi fotoaparāta dokumentus, kurš? Protams, ka mēs tie neesam! Pārējie vien spēja piedāvāt pus cenu no mūsu vēlamās, tāpēc būs vien jāpiecieš smagais Canons un Kasparam beidzot jāiemācās fotografēt.
Tuvojoties pēcpusdienai iemaldījāmies interneta kafejnīcā, lai nosūtītu mājiniekiem ziņu, ka dodamies kādu laiku padzīvot ašramā, lai neuztraucas, ja par sevi neliekam manīt. Taču, ja lasāt šo manu otrdienas vakara pasaciņu, tad zināt, ka ašramā neesam palikuši.
Pat nezinu kā, lai to nosauc, taču tie, kas zina Šivas centru Rīgā un no sirds saprot, kas par naudas mašīnu ir šī vieta, tiem man nekas nav jāstāsta, ko redzējām ašramā ar nosaukumu Art of Living. Mēs naivi ticējām, ka visi ašrami Indijā ir vietas, kur tu vari dzīvot un iegūt garīgas zināšanas par to nemaksājot astronomiskas summas. Taču šī dzīves mākslas skola mūs vienkārši atsēdināja – iesācēju kurss sākas piektdienā un beidzas svētdienas vakarā. Pavisam ir iespējams palikt 5 naktis ašramā, ja uzreiz neturpinām ar nākamo līmeni. Tas viss vienam cilvēkam maksā „nieka” 300 USD. Pēc šīs cenas nosaukšanas mani vairs nemaz neizbrīnīja tas, ka ašrams izskatās pēc daudzstāvu pils un visa apkārtne ir grezni iekārtota. Arī attieksme pret mums bija diezgan nicinoša, jo sagaidītāji saprata, ka diez vai no šiem vienkāršajiem ceļotājiem varēs izdušīt normālu kāpostu, par kuru apmierināt GURU lielo apetīti. Kad jautājām vai ir iespēja palikt „svētajā” vietā vismaz šonakt, jo ir vēls, gandrīz 21:00 vakarā un Amēlija jau mieg ciet, mums atbildēja, ka to var, ja pierakstīsimies nedēļas nogales mācībām, ja nē, tad diez vai, šāda prakse nav iepriekš piedzīvota. Taču, lai mēs neraizējamies, nedaudz tālāk ir atpūtas rezortiņš, kur gan jau mums vieta atradīšoties vai arī varam braukt atpakaļ uz Bangalori, autobusi vēl kursējot. Man nevilšus gar acīm nozibēja aina no pasaku filmas „Sprīdītis”, kur mazais laimes meklētājs ierodas pie sīkstuļa un viņa feinās sieviņas lūgt naktsmājas, jo ārā tāds laiks, ka pat suni saimnieks nedzen no istabas, taču sīkstuļi saka, ka te neesot vieta diedelniekiem, lai šis taisās, ka tiek.
Izsūtāmais mūs aizveda līdz autobusa pieturai un izsēdināja lielceļa malā pilnīgā tumsā, sakot, lai gaidām autobusu, tas noteikti pienāks. Cepiens? Nē, kārtējā mācība, šoreiz par naudas nozīmi un cilvēku māku pelnīt uz „ticīgo” rēķina. Par visu šajā dzīvē ir jāmaksā, to es ļoti labi saprotu, jo mums visiem ir jāapgūst materiālisma mācība. Taču vai šādi? Varbūt... Kaspars pa ceļam uz Bangalores centru nebeidza ironiski skandēt, ka gan jau viņam arī būs savs ašrams, kur varēs slaukt svētās govis. Taču, ja nopietni, tad viņš man atgādināja tos daudzos rītus, kurus sagaidījām OM beach, īrējot istabu no Džimmija ģimenes. Viņiem pašiem knapi bija, ko ēst – katru dienu pusdienās rīsi ar karija mērci, bet brokastīs pāris sausiņi ar tēju, taču Amēlija katru rītu tika pie tējas krūzes un sausiņiem. Ja puikām bija cepums – viens uz abiem, tad Amēlija noteikti dabūja trešo daļu, tā it kā viņa piederētu pie šīs ģimenes. Cik savādi – cilvēki, kuriem nekā nav, tikai tik cik mugurā un jumts virs galvas, tevi vienmēr laipni pacienās un izguldīs pat tad, ja pašiem nebūs, kur īsti gulēt. Tomēr vietā, kur viss ir – mirdzošs nams kalna galā un piena upes, tev teiks – nē, draugs, mēs nevaram tev palīdzēt.
Nu, ko, esam nonākuši tajā pašā viesnīcā un priecājamies, ka varam būt kopā un mums ir iespēja ceļot, iepazīstot dzīvi tik dažādos veidos!
P.S. Diemžēl man šķiet, ka par naudu pērkams svētums ir tik pat vērtīgs kā e-Bay iegādāts lorda tituls, taču jūs droši varat man nepiekrist.
Ziņas
pēdējais teikums vienkārši super.
AtbildētDzēstcepums Tev par to. :]