PAR DAUDZ VAI PAR MAZ?
Svētdiena, 19:00, 13.februāris
Amēlija pamodās agri un lai ļautu Kasparam izgulēties, pēdējās dienas viņš cīnās ar vēdera kaiti, saģērbāmies siltāk, paņēmām līdzi segu, jo rīti Goa mēdz būt dzestri, es savu lasāmvielu un gājām uz pludmali sagaidīt sauli. Kamēr Amis rotaļājās smiltīs, zīmēdama dažādus rakstus, pieķēru sevi pie domas, ka joprojām neprotu novērtēt tagadnes laika burvību. Pēkšņi mani pārņēma ilgas pēc iespējas sēdēt agrā rīta stundā tropu pludmalē un lasīt savam sirdspriekam. Interesanti, ko diez es tajā brīdī darīju? Protams, sēdēju pludmalē un lasīju. Cik muļķīgi mēs mēdzam sev darīt pāri, skumstot pēc tā, kas mums ir, jo redz, pēc kāda laika vairs tā nebūs. Varbūt tāpēc mēs nekad tā līdz galam neesam mierā ar sevi un visu, kas ar mums notiek? Piekritīsit, mums ir ļoti raksturīgi skumt par aizejošo vasaru pirms tā vēl ir sākusies, saukt pēc lietus un pēc tam bažīties, ko darīsim, ja tas nebūs pielūdzams mitēties. Tā vienmēr, līdz jūtamies vecāki par saviem gadiem un noguruši no dzīves. Nē, es nemaz neesmu nogurusi, arī gadi mani neuztrauc, lai gan daudzi mani vienaudži noteikti ir panikā – ārprāts, nākamgad 30! Lūk, lielisks piemērs – nākamgad, atkal jau raizes par to, kas būs kaut kad pēc teju 2 gadiem, jo šis ir tik tikko sācies. Taču, jā, atzīstu, ir man sarežģījumi tikt galā ar dzīvošanu tagadnē, nepārtraukti dreifēju starp to, kas bija un būs, uz brīdi sajūtot līdzsvaru, lai labākajā gadījumā atkal kavētos patīkamās atmiņās vai fantazētu par brīnišķīgu nākotni.
Šodien beidzot bija tā diena, kad sajutu neapturamu vēlmi pēc kāda no slavenajiem ajūrvēdas trītmentiem. Savādi, izceļojām visu Keralu, kuru droši varētu saukt arī par ajūrvēdu, jo klīnikas un trītmentu vietas ik uz soļa, taču kaut kā mans iekšējais „es” nealka laiski izklāties uz masāžas galda, lai kāda maza, taču prasmīga indiete rādītu, kādas roku veiklības un zinības apguvusi. Taču šodien, jā, nespēju sev atteikt un vēl joprojām klusi pateicos tai sievietei, kas sapurināja manu dzīvības spēku. Joprojām visapkārt jūtu citronzāles eļļas smaržu, ar kuru no sirds tiku ieziesta. Pirmo reizi kāds mēģināja mani satvert aiz muguras ādas kā šarpeja kucēnu, lai enerģija atgūtu savu iecerēto plūdumu. Atzīšos, tas bija patīkami, pat uz brīdi iesnaudos, taču pamodos, jo mazā meistare ik pa brīdim iedomājās apjautāties vai kundzei viss patīk. Kundzei viss patika, vēl vairāk – kundze šobrīd perina sevī domu par iespēju rīt atkal kādā brīdī klusi ieslīdēt masāžas salonā un ļaut, sevi izmīcīt kā tādu plastilīna bumbu uz visām debespusēm. Arī Kaspars šodien pirmo reizi dzīvē izbaudīja trītmentu- sejas masāžu pie bārddziņa „Royal Touch” salonā uz stūra pie mūsu atpūtas bāzes. Lai gan pirmo reizi, kad lasījām nosaukumu teju pirms 3 mēnešiem smējāmies kā nepieskaitāmi, tagad vairs nav ne mazākā nodoma to darīt, jo salona namatēvs un meistars – viss vienā personā ir labākais līdz šim sastaptais sava aroda meistars. Sejas ņurcīšanas procedūra, jo tāda no malas tā izskatījās, esot bijusi lieliska, mans vīrs joprojām smaida kā.. hm..., taču iespējams pie vainas, kāds cits dabas labums... he, Incredible India!
Piektdiena, 09:00, 18.februāris
Dienas atkal sajaukušas savu secību, nevaru šorīt nekādi saprast – ceturtdiena vai piektdiena? Tā kā vairāk sliecos uz ceturto nedēļas dienu, taču esmu kļūdījusies savos aprēķinos, jau piektdiena. Nepielūdzami tuvojas diena, kad atkal būs jāvelk ziemas zābaki, siltā cepure, jaku jakas, lai nepiesaltu pie ielas. Godīgi? Es labprāt atgriezīšos mājās, taču vakar, braucot ar skūteri kārtējā interesanto vietu meklējumu ekspedīcijā, nospriedām, ka ar vēl lielāku interesi piezemētos, piemēram, Indonēzijā vai Malaizijā un turpinātu mūsu izpētes braucienu vismaz gada garumā.
Vakar mūsu pludmalē valdīja neliels satraukums – kāds atpūtnieks esot piekrastē manījis haizivi. Haizivi?! Varētu būt, ja jau delfīni mēdz iepeldēt līcī, kāpēc lai to nevarētu haizivis. Taču kā vēlāk izrādījās – viltus trauksme, jo panikai neesot bijusi liela rezonanse, ja tas būtu bijis pamatots novērojums, par to runātu arī kaimiņu pludmalēs.
Taču mēs noteikti katru rītu runājam un tas nav par haizivi vai kādu citu lielu peldošu dzīvnieku, bet par kādu gados vecāku pāri, nopietni gados vecāku, kas pēc pulksten 9:00 no rīta ierodas izklāt savus dvielīšus smiltīs tieši pretī mūsu mājai (vairs nedzīvojam Maskavā, tagad tā ir Velingtona). Un tad sākas rīta „procedūra” – abi izmetas peldkostīmos un iet nopelst. Nekas ārkārtējs, vai ne? Taču pēc tam vecā kundze – žviks, norauj apenītes un grīļodamās mēģina uzvilkt sausas, taču kungs, nē, nekādi žviks un ātri, šis lepni izģērbjas un it kā piesedzot savu mantību, sauļo muguru, laikam netīk, ja apakšbikses iesauļojas. Miesās smalkā lēdija viņu maigi glāsta, kamēr vīrs visu laiku rausta sevi aiz krāniņa un jāsaka, ka viņam ir sevi aiz kā raustīt. Atvainojos, taču vienu rītu neizturēju un beidzot gribēju zināt vai viss šis rituāls ir tā vērts. Taču kā mēdz teikt – izmēram nav nozīmes... Tā nu viņi katru rītu izvērš savu atkailināšanās pasākumu mūsu degunu priekšā un mēs neiebilstam, ja reiz tas cilvēkiem rada prieku un labsajūtu. Uz veselību, mīlīši!
Ir kāds pārdomu temats, kas mani urdījis visu ceļojuma laiku. Vēl līdz vakardienai īsti nezināju, kāda ir mana attieksme pret lūdzējiem, nevis tiem, kas lūdz tempļos Dievu, bet tie, kas uz ielas lūdz naudu, citreiz pat nelūdz, vienkārši pieprasa. Vēl nesen braucot vilcienā apsmējos kā kāda meitene bija izdomājusi piepelnīšanās metodi, sitot akmeni pret akmeni un skaļi „dziedot”, kas vairāk atgādināja marta kaķu pārošanās saucienus riesta laikā. Pēc sava solo izgājiena šī jaunā dāma man uzsita pa kāju un teica: „nu, davaj, dod naudu”, uz ko es viņai atbildēju, ka tas neies krastā, jo es drīzāk būtu bijusi gatava samaksāt par to, lai viņa beigtu „dziedāt”. Pusaudze man, protams, raidīja niknu skatu un matiem plīvot, aizspērās pie citu vagonu pasažieriem „priecēt” ar savu „lakstīgalas” balsi.
Vēl viens atraktīvs diedelēšanas paņēmiens ir pārtapt par Babu – svēto skolotāju, svētceļnieku, izrotāties krāsainās drēbēs, ievilkt visas iespējamās rituālu zīmes savos sejas vaibstos un lūgt. Vai arī uz galvas nest mazu altārīti, kuram cilvēki vienkārši ziedo. Pa ko? Kāpēc? Kur nauda tiek tērēta? Kas to, lai zina, taču vienkārši jādod, jo viņi sevi dēvē par šanti – svētiem, svētiem. Pēdējo dienu hīts, ko nācies skatīt ir saģērbtas govis neskaitāmos krāsainos kamzolīšos, aptītiem ragiem un visapkārt sakārtiem zvaniņiem. Kaut kas no blondīņu un mazo sunīšu sērijas, taču daudz nopietnākos apmēros. Nabaga lopi, knapi vilkdami savu svaru, steberē karstajās smiltīs un ir bezspēcīgi cilvēku bagātās izdomas pasaulē.
Nav jau tā, ka mēs nevienam nedodam, ir brīži, kad roka pati ieslīd somas kabatā, lai satvertu pāris rūpijas un atdotu tās tam, kam vairāk vajadzīgs, tomēr visu nosaka mirkļa sajūtas. Protams, arī diedelēšanas shēmas ir skaidri redzamas – uzraugs, kurš mēģina palikt nepamanīts un vairāki netīri, nošņurpuši bērniņi, kas strādā izstieptām rociņām no saullēkta līdz saulrietam, pat vēl krietnu laika sprīdi pēc tam. Mātes ar bērniem, kuras ir veselīgas, labi izskatās un noteikti varētu strādāt, taču prasīšana ir vieglāka alternatīva darbam.
Taču vakar kaut kas notika, dziļi manī sagriezās un joprojām neiziet no prāta. Bijām piestājuši vietējā tirgus pilsētiņā Čaudi, lai izņemtu naudu no dāsnā bankomāta aparāta un nopirktu zāles, sāpošajam Amēlijas puncim. Lēnām ar Ami gājām pa ielu, kad pamanīju drūma paskata sievieti ar guļošu mazuli viņas sastrādātajās rokās. Kā parasti iedevu 2 rūpijas. Sieviete piegāja arī pie Kaspara, kas jau bija aizsteidzies prāvu gabalu uz priekšu, našķējoties ar austrumu gardumiem. Visi lūdzēji vienmēr prasa naudu ēdienam, žesti ir saprotami pat visaprobežotākajiem indivīdiem. Kaspars viņu pacienāja ar saviem kārumiem, sieviete paņēma un aizgriezusies mūsu skatieniem sāka ēst. Ēdiens ir tas došanas veids, par kuru es vienmēr esmu bijusi par, jo tad kļūst skaidri redzams, kuram ubagošana ir nepieciešamība un kurš vienkārši to uztver kā savu darbu, lai pelnītu. Ļoti bieži lūdzēji ir aizmetuši mūsu piedāvāto pārtiku vai vienkārši aizgājuši, jo nav saņēmuši to, ko prasījuši – naudu. Taču šī sieviete ēda un pēc brīža pienākusi lūdza vēl. Bija skumji skatīties kā viņa no cilvēka pie cilvēka gāja ar izstieptu roku, prasot pēc jebkā, kas nav žēl. Ja Rīgā, ejot pa ielu, mēs nereti kādas tantiņas turziņā iemetam latu, tas šķiet pieņemami, tomēr šeit nē, jo lats ir milzu nauda, to neviens nevienam nekad īsti nedod, latu var droši pielīdzināt mūsu 10 latu vērtībai un no tādas summas reti, kurš ir gatavs labprātīgi šķirties, atdodot nepazīstamās rokās.
Kad sieviete no manis paņēma rūpijas un apjukumā viņas acīs sariesās asaras, sapratu – neesmu kļūdījusies, viņai šī nauda tiešām ir vajadzīga. Pamājusi un uzsmaidījusi, viņa klibodama aizsteidzās. Šodien sieviete vairs nevienam nelūgs, nu, viņa varēs pabarot savu ģimeni.
1,20Ls – tieši tik daudz maksāja mana līdzjūtības mācībstunda. Mācos dot, jo ņemt nevienam nav jāmāca, tas mūsos vienmēr ir bijis.
P.S. Ak, jā, daba Agonds apkārtnē ir skaista – bijām mežā – Cotigao dabas parkā, klausījāmies klusumā. Cola beach (Kola pludmale) ir jauka lagūna tikai 10 kilometrus uz ziemeļiem no Agondas. Varat mani droši dēvēt par Šarmelšeihas princesi, taču man šeit patīk un arī tā ir Indija, tikai savādāka.
Pirmdiena, 15:45, 21.februāris
Viena no pēdējām dienām pludmalē, jo jau trešdien ar vilcienu dosimies uz Mumbaju un tālāk ar lidmašīnu uz Deli, lai vēl ātri, ātri aizskrietu līdz Agrai un uzmest svētpilnu skatienu Tadžmahalam. Mājās būsim pirmdien. Savādi – mājās, jo pēdējos trīs mēnešus mums ir bijušas tik daudzas dzīvesvietas, ka dažas no tām vairs pat īsti neatminamies un visas būdas, dzīvokļus un istabas esam saukuši par mājām. Trīs mēneši nav daudz, taču man pirmo reizi kopš pusaudža vecuma laiks bija kļuvis lēnās, kas ļāva izbaudīt katru dienu un vietu, kurp bijām devušies. Arī šodiena ir brīnišķīga – silta, mierīga, pilna labsajūtas, mēģinu nedomāt par to, kas būs, dzīvoju tikai šim mirklim, pagaidām izdodas.
Ziņas
0 komentāri: