Ceturtdiena, 20:30, 23.decembris

Šovakar reiz slavenā Barbie Girl dziedošā dāņu grupa Aqua būtu lepna, jo Indijā par viņiem fano. Pārrodoties no vakariņām tieši šī dziesma ir tā, kas sasniedz mūsu dzirdes centru un liek pasmaidīt, zināt, mēs dzīvojam viņiem kaimiņos, tur ir Latvija. Esam paspējuši uz vēsturisku mirkli – tiek iedegtas Ziemassvētku uguntiņas mūsu mikro ciemā. Tā nāk, sajūta ir tuvāk, nekā biju domājusi, jo pirms dažām dienām ziemas saulgrieži bija mainītās lomās ar vasaras saulgriežiem. Sarunā ar draugiem, kuri ir sasnieguši Indijas dienvidu tālāko punktu, dzima atklāsme – grūti svinēt Ziemassvētkus Jāņos, taču svarīgi, lai atgriežoties dzimtenē 23.jūnija vakarā mēs nesēdētu pie izrotātas eglītes Līgo vainagiem galvā.

Šis rīts atnesa vēsmas no zemes ,kur pasaulē nācis Jēzus bērniņš, tas vien lika noprast, ka cilvēku dzīslās plūst ticība – kāds par to joprojām nenojauš, taču kādam tā ir ļoti izteikta. Vienā no zaru būdām nakšņo puisis no Izraēlas, kurš Indijā ieradies kopā ar draugiem. Mans domu gājiens un reakcija pārsteidza mani pašu, redzot viņu veicam svētu rituālu. Nojautu, ka kaut kas briest, ieraugot puiša rokās saini ar gaišām drēbēm un rituāla piederumiem, taču nezināju, ka tas būs tik vizuāli iespaidīgs. Džeks uzmauca galvā mazu cepurīti, piedodiet, nezinu tās nosaukumu, un jau pēc brīža sev pie rokas mēģināja pietīt kaut ko līdzīgu aparātam, ar kuru mēra asinsspiedienu. Gribēju pieteikties palīgos, tomēr nākamajā mirklī atskārtu, ka ar veselības stāvokļa pārbaudi tam nav nekāda sakara. Sauciet mani par tumsoņu, taču iepriekš neko tādu nebiju redzējusi. Visa roka puisim bija notīta ar melnu plastikāta lenti, arī pie galvas viņš piemontēja tieši tādu pašu melnu verķi kā pie rokas, un lasot grāmatā svētos rakstus, meta krustus, pieskaroties savādajai uzpariktei. Nemaz nedomājiet apvainoties, jo nemēģinu aizskart kāda ticības jūtas. Vienkārši reliģija kā tāda man šķiet kaut kas ārprātīgs, mēs lūdzamies, šķeļamies, krītam bezdibenī, pieturoties pie saviem un svešiem uzskatiem, ar vien vairāk virzoties prom no vienojošā elementa, kas vēlas mums parādīt, ka ne jau reliģijā, bet mūsu ticībā ir spēks. Nav atšķirības SIA Kristietība vai SIA Hinduisms, nav jēgas minēt visas pārējās neskaitāmās reliģijas un reliģijiņas, jo doma tām ir viena – veiksmīgs biznesa plāns. Jau stāstīju par mazo pudžu par mazu naudiņu un lielo svētību par lielu naudu, tas pats ar grēku atlaišanu. Mīļie, kamēr mēs tos paši sev neatlaidīsim, proti, nepiedosim, neviens laicīgais mums nepalīdzēs, arī tad nē, ja viņš sēdēs vislielākajā un augstākajā no krēsliem.

Ja jūs zinātu, cik daudz man pašai vēl jāmācās, lai neturētu ļaunu prātu, bet piedotu, lai nebūtu iedomīga vai augstprātīga, lai tiktu vaļā no savām kaprīzēm un iegribām. Taču es ticu – reiz es savu dzīves skolu absolvēšu ar zelta diplomu, šo diez vai, jo jau gana sastrādāts, taču kādu citu gan. Un jums šajos Ziemassvētkos, kad mēs esam atvērtāki pārdabiskajam un uz brīdi noticam, ka ir kaut kas augstāks par mums, novēlu mīlestību, kura ir lēnprātīga un pacietīga, tā neskauž, tā piedod... tas kaut kur jau ir dzirdēts... Tieši tādu mīlestību es jums novēlu!

Piektdiena, 09:00, 24.decembris

Rīts sākas ar Linkin’ Park, trakie indieši, viņi tiešām domā, ka tieši šādu mūziku mēs vēlamies klausīties Ziemassvētku priekšvakara rītā? Taču tas ir labāk nekā vakar vakara viņu nacionālais bumsi, bumsi. Esam indiešu ielenkti, jo kaimiņos ieradušies puiši no Bangalores, IT puiši :) Viens no viņiem zina, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, jo bērnībā visu globusu bija iemācījies no galvas, jā, tas ir progress, mēs priecīgi! 

Iesim brokastīs un gatavosimies vakaram, tikai nezinu kā un kādam, jo tā niecīgā svētku sajūtu stīga ir pārtrūkusi. Vietējā restorāna apkalpojošais personāls atgriež mani pie sākuma – Enigma. Labu apetīti! Pirms tam paspēju izvilkt maisiņu ar līdzi paņemtajām piparkūkām, kas gulējušas somas apakšā gandrīz mēnesi un noēdu vienu pikanto cepumu. Kas tā ir par garšu, īsta un no mājām!