SLŪŽAS VAĻĀ

04:12 Virsnite 0 Comments

Sestdiena, 14:00, 22.janvāris




Vakar neilgi pēc saulrieta lepni iepeldējām Alappuzha (Alapuža) vai Alleppey kā to dēvēja kolonijas laikā. Mūsu pirmā ūdens kanālu pieredze ilga 8 stundas, pieveicot aptuveni 80 kilometrus. Paklausījuši Pipu – somieti, ar kuru iepazināmies, dzīvojot kaimiņos, OM pludmalē, nolēmām no Trivandrumas braukt ar vilcienu uz 65 kilometrus attālo Kollam un pēc tam sēsties laivā, lai vakarā sasniegtu Alapužu. Lai arī Indija ir milzīga, esam vēlreiz tikušies ar Pipu, apciemojot viņu ašramā netālu no Kovalam, tomēr kaut kas tajā Indijā ir tāds, ko grūti izskaidrot.
Jāsaka godīgi, ka 8 stundas varbūt ir nedaudz par ilgu, lai brauktu ar sabiedrisko transportu pa ūdeni, taču nomierinoši, turklāt bez jūras slimības klātbūtnes, jo tā man ir samērā izteikta parādība uz ūdens.





Kuģītis, kas nedaudz atgādina vasaras sezonā Daugavā peldošo „Jelgavu”, no Kollam laivu piestātnes atiet vienreiz dienā 10:30, par pārvietošanos jāšķiras no 300Rs katram, kas, protams, ir dārgāk un ilgāk, nekā braucot ar vilcienu, tomēr ar iespēju laiski izgulties mīkstos krēslos, lasot grāmatu un pētot garām slīdošus rīsu laukus, saulē mirdzošas palmas, mazās mājeles un sapņot par to, ka reiz arī mēs dzīvosim gleznainā vietā pie dabas.






Ap pusdienu laiku laiva piestāj pie kāda no krastmalas restorāniem, kur var gardi noēsties veģetāro tali vai ceptu zivi, ja ūdenī mītošie zvēri ir jūsu vēderam piemēroti. Arī čajas jeb tējas pauze ir paredzēta, vienīgi var kļūt nedaudz garlaicīgi, par ko mēs priecājāmies, jo sapratām, ka brauciens ar houseboat (māja uz ūdens) nav mums, pataupīsim šo prieku vecumdienām.
Taču nedomājiet, pat vienkāršā laivu pārbraucienā var gadīties notikums, kas gandrīz visiem līdzbraucējiem, liek smaidot šūmēties atlikušo ceļojuma daļu. Pāris stundas pirms galamērķa sasniegšanas ir jāpārvar neliela barjera – slūžu nožogojums. Parasti tas notiek 10 – 15 minūšu laikā un tu jau esi aizmirsis, ka tāds posms ceļojumā vispār ir bijis, taču ne šoreiz. Slūžas vaļā un ciet tiek vērtas ar liela metāla rata palīdzību, dienas laikā šajā vietā strādā aptuveni 5 tēvaiņi. Pie mums to noteikti darītu automātiski, nospiežot pogu, vai arī labi, ja divi vīri, jo vairāk tiešām nav nepieciešams. Indijā viss tiek darīts baros, kādu dienu redzēju pludmalē zvejniekus, liekot tīklu laivā, pirms došanās jūrā. 16 stiprinieki atspērušies cīnījās un vēl šķita, ka kāds tiek labprāt gaidīts palīgos. Taču stāsts ir par to, ka slūžu atvērēji, sauksim viņus tā, bija tādā reibumā, ka īsti nesaprata, kas viņiem jādara un sākās pamatīgs ķīviņš starp laivas apkalpi un steberējošiem reibonīšiem.





Atkal jau tā velna dzira, kas sagroza prātu un liek uzvesties aplami muļķīgi. Pēc nogurdinošas vervelēšanas kādā no vietējo dialektiem, vārti beidzot tika atvērti, taču tikai līdz pusei, kapteinim bija kārtīgi jāiesvīst, lai izstūrētu cauri. Puiši no apkalpes saskaitās ne pa jokam, tika zvanīts policijai un lūgts mums parakstīt sūdzības lapu. Kas tad mums, mēs tikai iesmējām, jo neko nevaram nokavēt, taču laivai vēl bija jāveic viss garais atpakaļceļš uz Kollam nakts melnumā un jau no rīta visiem atkal jābūt ierindā. Kaspars tikai smaidot piebilda, ka Latvijā slūžinieki jau sen būtu piedzīvojuši nopietnu sejas pārveidošanas procedūru no kāda mazāk pacietīga atpūtnieka.

Šorīt pamodušies sapratām, ka jāmeklē ārsta palīdzība, Kaspars jau gandrīz nedēļu cīnās ar pamatīgām iesnām un klepu, šādi doties kalnos, kas ir mūsu nākamais mērķis, nebūtu prātīgi, jo tur augšā no rītiem un vakaros ir auksts. Tā kā Kerala ir slavena ar ajūrvēdu praktizējošiem meistariem, nonācām ajūrvēdas slimnīcā, kas vairāk līdzinās labi pelnošai ārstu privātpraksei Latvijā. Interesanti, tikām pie dažādiem dabiskiem brīnumiem – brūnām tabletītēm un tinktūras. Jau atkal par visu tika samaksāts nekas. Vismaz vienu lietu viņi dara nevainojami – tev iedod tik daudz zāles, cik nepieciešams, nevis liek pirkt milzu dziedējošā šķidruma pudeli, no kuras būs jāizlieto vien dažas tējkarotes. Es nebrīnos, kāpēc pie mums tik daudz cilvēku nodarbojas ar pašārstēšanos – ej, nopērc un dzer, cik vari izdzert, pārmetot krustu cerībā, ka paliksi dzīvs.
Kaspara pašsajūtas dēļ tika pagarināta arī uzturēšanās Kovalam, taču ne tikai, mums bija tik jauki kaimiņi, ka laiks vienkārši kaut kur pazuda. Tagad mēs zinām, ja kādreiz ceļi vedīs uz Kanādu, par ko šaubu nav, ir kāda ģimene, kuru vēlēsimies satikt – Karmena un Akvila (tas ir puiša vārds) pilsētas dzīvei ir pielikuši nopietnu punktu un labprātīgi dzīvo laukos, strādājot lielā saimniecībā. Akvila gatavojas kļūt par pavāru, Karmena – turīgu vecāku meita, griež zirgiem nagus un ir par to sajūsmā. Šie jaunieši atgrieza mūsu nozaudēto iedvesmu – Kasparam par to, ka visi viņa dzīves plāni ir piepildāmi, savukārt man jaunu sajūtu par laukiem, no kuriem reiz tikusi brīvībā teicu, ka nekad vairs nedzīvošu. Atkal jau kārtējais NEKAD sāk šķobīties, jo mani arvien vairāk saista dzīve ārpus pilsētas putekļiem un mūžīgās steigas. Mammu, neuztraucies, es netaisos pie jums ievākties uz dzīvi, vienkārši skaļi domāju.




Pēdējo dienu aktīvākās sarunas, kas šaudās starp mani un Kasparu, ir par atgriešanos mājās. Vēl dažas dienas un vairs tikai mēnesis būs mūsu rīcībā, lai ļautos bezrūpībai. No vienas puses gribēsim satikt visus savējos un sagaidīt pavasari Latvijā, taču no otras nemanāmi piezogas mazuma piegarša, kas saka, ka nekur nav jāsteidzas.