SORRY SEEMS TO BE THE HARDEST WORD
Šo rakstīju, kad vēl bijām Agondā, Goa. Iepriekšējā vakarā biju pabeigusi lasīt grāmatu, kas iedvesmo. Ja reiz Ziemassvētkus saucam par piedošanas laiku, tad tieši par to ir neapturama vēlme runāt. Arī es mācos piedot...
Svētdienas, 7:00, 12.decembris, vēl agrs, daudzi guļ...
Rīts skaidrs, arī miegs jau labu laiku kā nenāk. „Jēzus” sieviete pamodusies un iznākusi jūras krastā meditēt. Tas ir kāds jogu pāris, kas ievācies vienā no krāsainajām mājiņām mums kaimiņos. VIŅŠ kā Jēzus – tumšiem, gariem matiem, ar bārdiņu, kalsns, ietinies tumšā gurnu apsējā. VIŅA – slaida, tumšiem matiem, katru rītu stāv uz galvas, lai gan šorīt vienkārši meditē ūdens tuvumā. Šķiet abi ir angļi, lai gan pēc tādiem neizskatās. Kā noskaidrojās vēlāk viņi no Izraēlas, tāpēc nav jābrīnās par šādu ārieni.
Vakar vakarā beidzu lasīt „Būdu”, beidzot. Visa nakts pagājusi tās sajūtās. Kaut ko sapņoju, atceros – redzēju zināmus cilvēkus, taču savilkt kopā sakarīgā stāstā pagaidām neizdodas. Grāmata, kurā cilvēks satiek Dievu tā visbrīnišķīgākajās izpausmēs un top dziedināts.
Par sapņiem man vairs nav šaubu – tie ir īsti, mēs tajos piedzīvoto nedrīkstam novērtēt par zemu, ne brīdi. Visvairāk saviļņoja tas, kādi mēs esam, paši to nenojauzdami, tik brīnumainas būtnes Visuma plašajā bezgalībā. Starp mums un krāsām varētu likt vienādības zīmi, taču katru reizi savādāku, jo nav divu vienādu būtņu. Par to taču esam dzirdējuši tik daudzas reizes, tomēr nez kādēļ mēs, sievietes, joprojām apgalvojam – visi vīrieši ir vienādi. Lai pieņemtu šādu spriedumu, mums būtu jāsatiek ikviens zemes vīrietis un ar to jādzīvo attiecībās. Vai tas ir iespējams vienas dzīves laikā? Diez vai. Attiecības un spriedumi mani skāruši vistuvāk. Mēs dzīvojam lietvārdos, nevis darbības vārdos un sagrūstam zem pašu radītu likumu un aplami pieņemtu apgalvojumu nastas, jo otrs cilvēks nav tāds, kā mēs gaidījām. Nav jāgaida, nav jābūt par tiesnesi, jo kurš gan vēlas visu dzīvi pavadīt tiesas telpā, kurā katru mūsu soli pakļauj spriedumam. „... noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs.” Attiecības bez noteikumiem, cik tas būtu skaisti! „... jo labāk jūs iepazīstat viens otru, jo bagātākas kļūst šo attiecību krāsas.” Un piedošana kā atbrīvošanās no gūsta: „Piedot nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē atlaist rokas no otra cilvēka rīkles.” Mēs vēl brīnāmies, kāpēc tik grūti ir elpot. Pārstāsim žņaugt viens otru, lai sajustu kā mūsos ieplūst brīvības elpa un dara mūs vieglus.
Otrdienas vakars, gandrīz 6 vakarā, 21.decembris
Lasu jau nākamo grāmatu „Dvēseļu liktenis”. Un apbrīnoju līdzības aprakstos, kas mēs esam un no kurienes nākam, ko darām, kad mūsu it kā vairs nav. Taču mēs esam vienmēr, tam esmu ticējus, vismaz tāda ir sajūta, kad par to domāju, tikai līdz galam to neapzinājos vai par to nedomāju. Mūžīgā skola, taču nav salīdzināma ar valsts izglītības iestādi, kurā atsēdi savu laiku un taigā laimīgs. Ja šeit sēdēsi, tad nākamreiz būs vēl grūtāk panākt iekavēto.
Ziņas
paldies. paldies paldies. par dalīšanos sajūtās, domās, piedzīvojumos. tas dod spēku. arī mans tuvāks, vai tālāks mērķis ir doties uz Indijas pusi.
AtbildētDzēstUn "Būda" - es nezinu kā Tev. Taču tā sakārtoja manas domas. un deva mieru. Ļoti labs darbs ir "Sarunas ar Dievu".
Gaiši un mierīgi lai jums.
(Evita)