NAKTS AUTOBUSS
Pirmdiena, 18:15, 27.decembris, pagājis mēnesis kopš ceļojuma sākuma
Jau otro dienu esam pavadījuši Bangalorē jeb Bengaluru, Karnatakas štata nozīmīgākajā pilsētā, nedaudz vairāk nekā 500 kilometrus uz austrumiem no Gokarnas, kur bijām līdz šim. Taču par visu pēc kārtas.
Tā kā īstas Ziemassvētku sajūtas tik un tā nebija un mūsu dzīvesvietu vairs nevarējām, kā indieši teiktu, saukt par shanthi (šanti), pārmaiņas nāca īstajā laikā. Turklāt došanās ceļā mani interesēja vairāk par kāzu jubilejas svinēšanu kādā no pludmales kafejnīcām. Mēs līdz šim to vien esam darījuši kā svinējuši un dzīvojušies pa publiskām ēstuvēm neprātīgi ēdot, tāpēc nekas mūs nekavēja pieņemt spontānu lēmumu par nākamās piedzīvojumu vietas meklēšanu.
Vislabākais laiks tāliem pārbraucieniem ir nakts, jo svarīgi, lai ierašanās galapunktā būtu no rīta vai pa dienu. Nav īsti vajadzīgs piķa melnā tumsā maldīties nepazīstamā vietā un cīnīties ar vietējo intensīvo uzmanību, mēģinot atrast viesnīcu, izvairoties no neizdevīgiem piedāvājumiem. Šķīrāmies no 760 Rs par guļvietām autobusa otrajā stāvā visai ģimenei, proti, man un Kasparam, jo Amim viss pagaidām ir par brīvu, un priecīgi gaidījām 19:15 vakarā, lai ļautos nakts braucienam. www.vrltraveler.com un www.redbus.in var nočekot biļešu pieejamību starppilsētu autobusu pārbraucieniem Indijā vai iet jebkurā tūrisma aģentūrā un teikt, kur vēlaties doties. Tādu interneta mājas lapu adrešu ir ļoti daudz un pārvadātāju piedāvājumi uz katra stūra arī mazās pilsētiņās. Pēc VRL solījumiem mums Bangalorē bija paredzēts ierasties 07:00 no rīta.
Izbraukšana no Gokarnas, kas mums derēja lieliski, jo nebija jābrauc ar vietējo autobusu uz 25 kilometrus attālo Ankolu vai Kumtu, no kurienes kursē autobusi un ir lielākas vilcienu stacijas nekā Gokarnā.
Vēl pēdējā pastaiga pa mazās pilsētiņas ielām, daži atvadu skūpsti Arābu jūrai un garāmbraucošo rikšu un automobiļu gaismu apspīdēti ierausāmies lielajā „skudrā”, kas izskatījās cerīgs autobuss, lai mierīgu sirdi kilometru pēc kilometra virzītos tuvāk vārīto pupiņu pilsētai – Bengaluru.
Divvietīgo guļvietu nedabūjām, jo pirkām biļetes pēdējā brīdi. Mums jau tā paveicās, ka svētku laikā tikām pie biļetēm dienā, kad izlēmām braukt.
Katram šaura lāviņa, taču pietiekami gara, lai es izstieptos pilnā augumā. Sapratu, ka baigi grozīties nevarēšu, varbūt būs pat jāpavada visa nakts vienā pozā, jo mazajai piekabītei arī kaut kur ir jāguļ. Tā arī notika, vēl šodien viens plecs nedaudz sāp. Divvietīgās lāvas gan iespaidīgi platas. Ar siekalainu skatu nopētīju dažus veiksminiekus, kuri bija vieni paši sev nopirkuši ērtu nakšņošanas vietu dzeltenajā autobusā. Sākām kustēties. Šķita, ka būs karsti, tāpēc par apsegšanos nemaz nedomājām, visu atstājām bagāžas nodalījumā. Amēlija aizmiga pirmajās 10 minūtēs, lai gan bija ļoti saviļņota par braukšanu, visu laiku man stāstot – Ame brauc, Ame brauc... Arī es mēģināju iemigt, kamēr Kaspars apsēdās netālu no šofera, lai sekotu līdzi kustības trajektorijai. Ceļš vairs nešķita tik labs kā tas, kurš veda no Dabolim lidostas uz Agondas pludmali Goa, ne tuvu nešķita tik labs. Bija pat brīdis, kad nedaudz sabijos, jo autobuss, dudinto pa šauru un līkumotu „lielceļu”, stipri svārstījās no vieniem uz otriem sāniem. Pie sevis nodomāju – ja man būtu krāniņš, tas šobrīd trīcētu :) Tikko laidos miegā, taču pēkšņi visi indieši gandrīz vienlaicīgi atvēra autobusa logus un mazie aizkariņi, kas atdalīja katras guļvietas privāto telpu no koplietošanas ejas, sāka plīvot kā meiteņu brunči lielā vējā. Pēc lūguma būt saprotošiem un pārtraukt veldzēšanos caurvējā daži mūs uzklausīja un aizvēra savus ventilatorus, taču tikai uz brīdi. Nākamajā reizē pamostoties meklēju, no kuras puses pūš, lai modinātu cepurēs un segās guļošos bangaloriešus un atkal lūgtu aizvērt logus. Visa nakts pagāja caurā miegā cīnoties ar aukstumu, jo pie segām netikām, šoferis nebija tik laipns, lai mums ļautu tās paņemt no bagāžas nodalījuma. Vienīgā, kas izgulējās un nenosala bija Amēlija, jo es kā vienmēr par viņas labsajūtu biju padomājusi. Jautāsit, kādi ir ceļi? Ja zināt Elejas šoseju, kas ved uz Meitenes robežpunktu, pa kuru braucot ir sajūta kā salūzušā karuselī, tad vismaz 5 reizes sliktāki un līkumoti bez gala. Taču bez satraukuma, tā tas ir, vai nu pieņemam vai nekur nebraucam.
Bangalori tiešām sasniedzām ap 7iem no rīta, taču pilsētas centrā bijām 8:30. Vajadzēja pusotru stundu, lai izbrauktu cauri industriālajiem rajčikiem, kuros cementa un alumīnija lieltirgotāji cīnās par klientu uzmanību, izvietojot pat vājredzīgiem pamanāmus reklāmas uzrakstus.
Sveika, lielpilsēta, ar vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju, kuri spieto kā darba bites, kas nomaldījušās no stropa.
Izkāpjot no autobusa, rikšu šoferīši mēģināja mums uzmesties par lieliem draugiem un solījās par labu cenu mūs nogādāt, kur vien sirds kāro, pat pilsētas apskati sarīkot. Pēc sarunas ar vietējiem, kuri brauca ar mums vienā autobusā, sapratām ap ko lieta grozās un cik ir godīga samaksa par rikšas pakalpojumu izmantošanu. Protams, visi „draudzīgie” pakalpojumu sniedzēji mūs vēlējās, maigi sakot „izdarīt”, lai tiktu pie vieglas peļņas. Tomēr pēc mēneša Indijā mēs vairs neesam tik viegli apvedami ap stūri un arī nekaunības deva mūsos ir manāmi augusi. Vēlot visiem labu dienu, meklējām viesnīcu, lai ieietu dušā un atstātu somas. Zinājām, ka nekādā ūķī nepaliksim, sirds kāroja pēc mīkstas gultas un tādas ekstras kā silta duša, kura nav baudīta, kopš mājām. Dzīvojam DĀRGĀ viesnīcā – 650Rs +4% luksusa nodoklis. Beidzot viss tīr, ir balti palagi un dvieļi. Aleluja! Vienīgi drēbes nežūst, esmu kļuvusi par īstu vešerieni – katru dienu mazgāju un atceros laiku, kad tikko sāku dzīvot Rīgā, tad man vēl nebija pašai sava veļasmašīna. Un šodien sapratu, ka priecājos par iespēju piedzimt valstī, kurā dzīvo tikai 2 miljoni iedzīvotāju, ir tīrs un neviens mani nemēģina pierunāt pirkt to, kas man nemaz nav vajadzīgs.
Ziņas
0 komentāri: