Christmas Puja
Ziemassvētku vakars, piektdiena, 19:45
Šķiet nav atšķirības, kur pārēsties – mājās vai svešumā, jo svētkos mēs to izdarām jebkurā gadījumā. Protams, atšķiras tas, ko stumjam pilnajos punčos – sautētus kāpostus, zirņus, pīrāgus vai tali, sizleru un banānu friteri, taču jāsaka, ka rezultāts tomēr ir viens – smaguma sajūta pakrūtē un solījums rīt vairs tā neēst.
Atnākot mājās Kaspars ar Amēliju izvērsa savu Ziemassvētku rituālu, sadedzot sveces un kūpinot vīraka kociņus. Dziedājām „Klusa nakts, svēta nakts”, Amim no priekiem acis mirdzēja un skanēja patiesi bērna smiekli. Viņai mūsu zemes iedzīvotāju mantras pat ļoti iet pie sirds.
Taču mūzika piemājas ēstuvē mani dara traku vistiešākajā nozīmē. Nezinu vai viņi klausās trensu Šivas vai Ganeša dzimšanas dienā, nedomāju viss. Un vietējie menedžeri vēl brīnās – kāpēc neviens nenāk ēst svētku vakariņas mūsu brīnišķīgajā restorāniņā? Varbūt tāpēc, ka ellē vakariņot nav aizraujošākais notikums, kuru izvērst īpašā vakarā.
Indiešu IT puiši ieslēgušies istabā pēc space cake apēšanas. Ceru, viņi vēl ir pie veselā saprāta, taču klusums aizdomīgs. Pa to laiku mūsu mikro ciems pārvērties par šūpuļtīklu ieleju. Amēlija šūpojas bez apstājas, pie vainas ritmiskais blieziens metra attālumā – elektroniskie vibrāciju viļņi sit pa smadzenēm.
Un pirmo reizi man pietrūkst mājas – 5.stāva dzīvoklis ar apsnigušo terasi, uz kuras uzvelts sniegavīrs ar dateļu acīm un manu veco šalli. Tikko izceptas piparkūku sirdis, eglīte, skanīga mūzika un telefona zvans visiem mīļajiem. Es par jums domāju.
Rīt Ziemassvētku diena un mūsu kāzu jubileja. Jau 4 gadi pagājuši, lai gan varbūt arī tikai...
Ziemassvētku diena, 12:30
Nakts pagāja ārprātā, jo mazie indiešu velni, šoreiz par velniem nemaz nedomāju atvainoties, ālējās kā apsēti. Ap pulksten 2 naktī es vairs neizturēju un gāju sadot pa mizu visam mazā auguma baram. Tā dēvētais Bramanis, kas Gokarnas tempļos rīko pudžas (neēd neko no dzīvās pasaules, nelieto alkoholu, nepīpē, vismaz, tā mums skaidroja, kas viņš tāds esot), bija lupatās – acis zvēroja sarkani melnas un mēle džekam nopietni mežģījās. Kad teicu, ka nu jau ir par daudz, jo mūsu akmens gulta sākusi lēkāt no pamatīgā trokšņa, šis man mēģināja skaidrot, ka nekā nevarot palīdzēt, jo kāds no klientiem svinot Ziemassvētkus. Ai, kā viņam to nevajadzēja teikt, jo tad es aizsvilos un Bramaņa kungam diemžēl bija jānoklausās, ko nozīmē svinēt Ziemassvētkus un kas vispār ir Ziemassvētki. Skaļuma decibeli tika samazināti. Pēc pāris stundām neizturēja Kaspars, jo mūsu izkārtajos šūpuļtīklos gulēja kaut kādi svešie, dzēra un skaļi sarunājās, arī viņiem tika piegriezts skābeklis. Visam punktu šorīt pielika menedžeris, kurš skaidrā līdz šim nekad nav manīts, dzer vienā laidā, jo nieres jau tāpat gandrīz atteikušās darboties, sakot, ka no šodienas viņi vēlas paaugstināt maksu par naktsmītni. Piedodiet, taču man izspruka kāds necenzēts vārds krievu valodā, kuru parasti lieto, lai apzīmētu vaļīgas sievietes. Šobrīd Kaspars iegādājas autobusa biļetes braucienam uz Bangalori un es kārtoju ceļa somas. Izbraucam 19:00 vakarā, brauksim visu nakti, no rīta ieradīsimies 500 kilometrus tālajā Bangalorē Indijas vidienē. Šis lēmums mani priecē. Uz priekšu, ceļotāji!
Ziņas
0 komentāri: