TIME TO CHANGE
Svētdiena, 16:07, 12.decembris
Pagājušas 2 nedēļas kopš ieradāmies Indijā. Šī diena atnesa pārmaiņu sajūtas, sapratu, ka esmu nogurusi laiskoties, sāk prasīties pēc kustības, tātad, došanās ceļā. Kaspars gan saka, ka nav kur steigties, varam droši palikt šeit un nosvinēt visu, kas svinams – Amēlijas dzimšanas dienu, Ziemassvētkus, kāzu jubileju, sagaidīt Jauno gadu un varbūt pat Kaspara vārda dienu. Taču domas arvien vairāk kavējas pie somu kārtošanas un vilciena biļešu iegādes, Gokarna un tās pludmales neliek mieru. Precīzi nepateikšu, taču šķiet tie ir kādi 100 vai nedaudz vairāk kilometri, kas jānobrauc, lai tur nokļūtu. Tie, kuri tur bijuši, saka, ka Gokarna esot piemērota garīgiem meklējumiem un tieši kaut kas šāds šobrīd pietrūkst. Ir gana ēsts. Kaspars šodien jūtas savārdzis, vēders neliekas mierā, lauž kaulus, tāds kā neliels drudzis bez temperatūras paaugstināšanās, tomēr par saslimšanu to nevar nosaukt. Nav nekāds brīnums, jo neesmu viņu redzējusi tik daudz ēdam, parasti mēs abi kā nīkulīgi cāļi kaut ko ieknābājam un kļūstam mierīgi, taču šeit kaut kāda vājprātīga rīšana.
Pludmalē šodien sabraukuši tūristi, indiešu, uz vienu dienu, jo svētdienas viņiem brīvas. Džeki džinsos un kreklos, nesaprotu kā viņiem nav karsti, un beibes – tērpos garām piedurknēm un plandošās biksēs, visi lūr kā negudri. Kādu dienu, jau vairs neatceros kuru, bariņš puišu lūdzās ar mums nofotografēties. Indiešu puišeļi grūstījās, kurš varēs stāvēt man līdzās, es viņiem šķietu kā eksotisks dzīvnieks, ja man pieskarsies, tas atnesīs veiksmi tāpat kā mums skursteņslauķa pogas.
12. decembra rīts uzausa jautrs – Amis skandalējās no 6iem rītā, kaimiņiene neesot varējusi gulēt, jo kodušas blusas un bijis jākasās, taču visu par labu vērsa Kaspars un Max no blakus mājiņas, uzsākot sevis pilnveidošanas ceļu ar jogu. Katrs rādīja trikus, kādus vien mācēja.
Secinājums – jāmeklē skolotājs vai arī jāatver alternatīvās jogas skola plastmasas tūristiem. Tomēr jautrība nebeidz sist augstu vilni. Mājiņā pa labi vakar vakarā ievācās indiešu ģimenīte, modernie indieši, kas var atļauties ceļot ar nakšņošanu. Viņiem puika līdzi, varbūt 4 gadus vecs. Šie jau vairākas stundas ieslēgušies mājiņā un pilnā sparā kaut ko dara, laikam lieki teikt ko, kamēr nabaga bērns stāv aiz durvīm un no garlaicības nezina, kur likties, tāpēc ik pa laikam pagrabinās pie aizslēgtām durvīm, atgādinot, ka tepat vien ir. Beidzot puika tiek ielaists un sencīšiem nākas tikt galā ar bērna kliegšanu.
Jā, karstums šodien diezgan neizturams, tāpēc veldzējošs ananāss būtu kā reiz. Tālu nav jāmeklē, viens tāds sulīgi gatavs krājumos aizķēries. Arī passion fruits ir baigi labie. Nedaudz gan atgādina kurkuļu mazuļus mutē kuļamies, taču saldi. Bāc, ne mirkli bez ēdiena, ai, taču tie tikai augļi, tos var.
P.S. Kasparam sirdsapziņa ierunājusies – kopš vairs nav auklītes Marutas, Amēlija neko jaunu nav iemācījusies, vien blandās apkārt pa pasauli ar saviem pustrakajiem vecākiem. Tāpēc kopš vakar vakara ir atsākta burtiņu mācība. Godīgi? Sūdīgi viņiem iet – viens nepacietīgs, otrs nespēj koncentrēties. Viss beidzas ar kaķu zīmēšanu smiltīs vai krāsojamajā grāmatiņā. Daudz, daudz, daudz un lielu, lielu, savādāki netiek pieņemti.
Pirmdiena, 10:50, 13.decembris
Mans nemiers ir ņēmis virsroku, rīt kopā ar kaimiņieni Taru no Ņujorkas brauksim uz Gokarnu. Paliksim pa nakti un meklēsim vietu, kur dzīvot. Ja atradīsim, tad atpakaļ pēc mantām un mainīsim dzīves vietu. Tara jau pusotru gadu ceļo. Kad Amerikā ekonomiskie pamati sākuši brukt, viņu palūdza aiziet no darba bankā, kur nostrādājusi 7 gadus. Par to viņa saņēmusi kompensācijas naudu, kas pietiek dzīvošanai Āzijā vēl vismaz pus gadam un varbūt pat vēl kādam laikam, tāpēc Tara uz mājām nemaz nesteidzas.
Ar nepacietību gaidu rītdienu un mūsu pirmo braucienu ar vilcienu. Tā kā jābrauc vien kāda stunda vai pusotra, kratīsimies vienā vagonā ar vienkāršajiem ļaudīm. Vilciena pietura ir 8-10 km attālajā Čaudi (Chaudi), uz turieni ar auto – rikšu par 150 vietējām naudiņām.
Šodienu pavadīšu pludmalē, ko citu :)
Ziņas
love it. i nepamanīju ka tik daudz jau esi sarakstījus! super!
AtbildētDzēst