Otrdiena, 22:20, 14.decembris, pirmais vakars OM pludmalē, Gokarnā

Vakar vakarā ar Kasparu vienojāmies – laiks pamest Goa un doties tālāk. Par Gokarnu Karnatakas štatā ir dzirdēts ne reizi vien. Draugi tur bijuši, viņiem paticis, Agondā sastaptie cilvēki apgalvoja – jā, tur ir labi, klusums, miers, lētāk un arī garīgāk, turklāt dzīve Agondā sāka atgādināt sauļošanos kādā no Spānijas vai Itālijas pludmalēm. Tas nav tas, ko vēlamies, mēs gribam saprast, kas ir Indija. Protams, diez vai mums īsti tas izdosies, jo Indija ir tik dažāda- Ziemeļi un Dienvidi nav salīdzināmi. Un vispār, salīdzināt ir muļķīgi, nav iespējams pateikt, kas gardāks – persiks vai nektarīns, viss atkarīgs no tā, kā garšas uztver tieši mana mēle, jo tava var teikt pavisam ko citu.

Lai arī līdz Gokarnai jābrauc vien nieka stunda ar vilcienu, visa diena ir bijusi veltīta šim pārbraucienam. No rīta kārtoju somas, jo sapratām, ka no kaut kā ir jāatsakās, ja domājam pārvietoties, nevis dzīvot nemainīgā vietā. Tika ziedotas Amēlijas drēbes, sedziņa, mazā mugursoma. Šīs mantas Kaspars atdeva savam jauniegūtajam čomam Hamitam – dārgakmeņu un paklāju tirgotājam no Kašmiras. Tikām vaļā arī no pāris Kaspara drēbēm, dāvājot tās puisim no Nepālas, kurš strādā vietā, no kuras šorīt izvācāmies. Šo to arī izmetu.

13:30 pēc mums ieradās taksis. Samaksājot 200 Rs, visi nonācām Kanakonas (Canacona) stacijā netālu no Čaudi (Chaudi). Jau iepriekš rakstīju, ka ekspedīcijā nedosimies vieni, kaimiņiene Tara no ASV brauks kopā ar mums. Ieradāmies par agru, paši par to pasmīkņājām, taču nekas, gatavojāmies pirmo reizi braukt ar vilcieni, tāpēc vēlējāmies būt droši, ka dabūsim biļetes un nenokavēsim mūsu tik daudz aprunāto pārvietošanās līdzekli. No Kanakonas līdz Gokarnai ir 87 km un 1 biļete maksā 15 Rs, kas ir apmēram 0,18LVL. Nav slikti, ne? Bērniem līdz 5 gadu vecumam biļete nav jāpērk, taču arī pēc tam līdz pat 12 gadiem bērna biļetes cena ir puse no pieaugušā.

Vilciens, protams, kavējās. 40 minūtes, Eiropietim tas ir daudz, taču par to nav jāuztraucas, atkārtošos – Indijā laiks nāk, nevis iet. Nepagāja ne stunda un dzelzs brīnums ieradās. Es jums teikšu – super, teicams veids kā pārvietoties Indijā. Pie sēdvietas tikām, lai gan vagoni pilni. Vienu no somām uzcēlām bagāžas nodalījumā, kas piekrauts ar ceļotāju backpackiem, daudzi bija ceļā uz Gokarnu.

Tikko apsēdāmies sapratu, ka visa vagona uzmanība ir pievērsta Amēlijai, skatieni cits caur citu zibēja mūsu virzienā, dažam labam pat atvērās mute un labu laiku nevērās ciet. Pārsteigums?Visticamāk. Vilciens liels, daudz vagonu sastāvu grabēdami sāka kustēties. Logu nav, tikai restes, lai kāds pārlaimīgs garām slīdošo dabas skatu vērotājs neizveļas no vagona vai nenorauj savu saprātīgāko ķermeņa daļu, atsitoties pret ceļa stabu.

Pie griestiem 31 ventilators sparīgi mala gaisu, tāpēc patīkams vēsums. Dabas skati tiešām pārsteidzoši – mūža mežiem klāti kalni, lielas upes, viss zaļš. Ja savādie vīreļi LV vilcienos krīt uz nerva, tirgojot žurnālus un saldējumu, tad šeit viss ir atstrādāts – cheap chips un cold drinks tiek piedāvāti mantru dziedošos balss tembros. Daudzi dzer masala chai – melno tējo ar pienu un garšvielām, izteiksmīgākā no tām – kanēlis. Šķita, mani jau nekas nespēj pārsteigt līdz brīdim, kad iebraucām cauri kalnam izraktā tunelī, tad gan es nobijos un sajutu acīs kāpjam putekļus. Satrūkos no pēkšņā trokšņa, kurš atgādināja kara lauka epicentru – viss šķindēja un dārdēja, taču nākamā reize jau vairs nemulsināja.

Uz Gokarnu dodas daudz ebreju, iemeslu pagaidām nezinu, taču viņu šeit tiešām ir vairumā un pagaidām jūtos kā Telavivā. Vietējās kafejnīcās var dabūt humusu un falafelu, arī tā dēvētos krievu salātus, kas mums labāk zināmi kā rasols.

Izkāpjot no vilciena, mums virsū kā traks sirseņu spiets metās taksisti, cīnoties par to, kurš kuru vedīs un par cik. Beigās 5 cilvēki (es, Kaspars, Tara un 2 puiši no Francijas), uz 18 km attālo OM pludmali, dodamies par 200Rs. Piebraucot mazs pārsteigums – lai nokļūtu pludmalē, kas ir ļoti maza, taču patiesi atgādina OM zīmi, jākāpj lejā no klints pa izstaigātām drūpoša akmens kāpnēm. Veiksmīgi to paveikuši sākas dzīves vietas meklējumi. Pludmales mājiņu un istabu gandrīz nav, viss tiešām ļoti mazs, taču beigās veiksmīgi atrodam mitekli kalnā, no kura paveras pasakains skats. Par mūra istabu ar ventilatoru, taču bez savas privātās dušas un tualetes telpas, maksājam 200Rs, Tara – 150Rs, jo ventilators salūzis. Istaba atgādina lūgšanās celli ar paaugstinātu guļvietu. Mēs taču vēlējāmies pāriet pie nākamā posma, proti, lūgšanās, esam uzklausīti, lūk, arī kambaris šim nolūkam. Bez logiem. Taču nav cepiena, mūs viss apmierina. Nometot somas, apskatot dušas telpu, kas ir „burkas duša” – aplej sevi pats ar ūdeni no spaiņa, arī tualeti, kas ir caurumu grīdā, saprotam – jā, te nu tā ir, Indija. Ejam vakariņās. Tiekam līdz Rasta kafejnīcai, kurā skan regejs. Ēdiens gards, par mielošanos atstājam vien 200Rs, kas tiešām ir uz pusi mazāk, nekā Goa. Sarunas ar Taru ir interesantas  jauka būtne, esam uz kopīga viļņa, arī Amēlija ir par viņu sajūsmā.

Pēc vakariņām ieslīdam i-neta kafejnīcā, šeit tās pakalpojumi ir dārgāki – 60Rs par stundu. Uzduramies slēptai mājiņu un istabu vietai. Tagad atceros, draugi – Ilze un Aleksandrs stāstīja, ka dzīvojuši vietā, kas atgādina botānisko dārzu. Smejoties atskārstam, šī ir īstā vieta. Pagaidām gan viss aizņemts, taču rīt no rīta pa ceļam uz Gokarnas pilsētu ielūkosimies, varbūt kāds dosies prom un mums paveiksies. Istaba bez dušas maksā 200Rs, mājiņa ar visām ērtībām 500Rs, jo sezonas pats sākums un drīz vien arī spicīte. Goa šajā laikā jārēķinās, ka būs jāmaksā, sākot no 1000Rs par sakarīgu mitekli.

Govis ik uz soļa, suņi tāpat, smaidīgi cilvēki un sajūtas bez izmaiņām – POZITĪVAS!

Tagad dzīvojam šeit! :)