IR IDEJA
Solīju visiem mājās palicējiem rakstīt blogu, grūti uz to bija saņemties, jo nonākot Indijā, dzīve pārslēdzās lēnākā ātrumā un ieslīgu nekā nedarīšanas prieka baudīšanā. Ir 19:35 pēc vietējā laika un 16:05 pēc Latvijas, pirmdienas vakars, 6. decembris. Indijā ieradāmies 28. novembra agrā rītā. Sēžu pie mūsu beach hut sveču gaismā, klausos kā jūrā bangojas viļņi, blakus kafejnīcā skan patīkama indiešu mūzika un tā visa iedvesmota mēģinu kaut ko uzrakstīt.
Nu, pasaki, cik sen jūs to perinājāt? Cik? Viss sākās kādā augusta naktī Lielvārdē, kad nācām mājās pēc svētku zaļumballes, par kuru arī varētu rakstīt stāstu, taču nevajag. Runājām, ka drīz vien vasarīgo laiciņu nomainīs rudens lietus un tad arī ziema būs klāt ar -40, vismaz tā solīja. Baigi tas neiedvesmoja un Kaspars teica – ko es domāju par ideju ziemu pavadīt siltākās zemēs. Man, protams, divas reizes kaut kas tāds nav jāpiedāvā, esmu gatava sakravāt savu ceļa somu ātrāk, nekā ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukuma vietu, lai gan darbs un jautājums, ko ar to visu iesākt kaut kur pavīdēja galvā, taču teicu – davaj, gluži kā pirms 4 gadiem, kad pēc 2 nedēļu šņapstīšanās piekritu precēties. Nebija tā, ka uzreiz nākamajā dienā sāku čekot aviokompāniju piedāvājuma klāstu, bija vajadzīgs laiks, lai tiešām saprastu, jā, mēs to darīsim. Arī galamērķis nemirgoja acu priekšā, tikai zinājām, ka tā būs Āzija, jo mūsu brauciena viens no mērķiem ir pārziemot neiztērējot kaudzi naudas, varbūt pat kaut ko ieseivojot. Par to arī rakstīšu, taču ne tagad.
Indija ir vieta manu sapņu piepildījumam, par kuru domāju jau 10 gadus kopš ieguvu stipendiju mācībāM Mahindrā, Indijā. Neaizbraucu, jo tad bija vajadzīgas visādas potes, kuras es nepanesu un sencīšu nervu saudzēšanas nolūkā paliku Latvijā. Draugi jau vairākus gadus piekopj metodi – kamēr mājās sausas kājas, labi, pēc tam prom uz Indiju. Pētīju arī Malaiziju, Tibetu, Ķīnu, taču pēkšņi atradās labs aviobiļešu cenu komplektiņš un šķita, ka viss par to vien liecina, ka jāizvēlas svēto govju zeme.
Arī mēs esam vieni no tiem, kam ezotēriska, joga, astroloģija un sevis uzrakšana ar dažādu Austrumu gudrību palīdzību ir saprotama. Sarunāju tikšanos ar mūsu ģimenes zvaigžņu sievieti un gājām izlūkos. Mūsu vīzija par nākotni apstiprinājās – brauciet, mīļie, jums nav ko zaudēt, varat vienīgi iegūt. Arī mazā Amēlija atvērsies pasaulei, izvēlētie lidojuma datumi ir labvēlīgi, uz priekšu. Smejiet, ja jums tā tīk, taču mēs šobrīd esam siltumā un jūtamies pat ļoti apmierināti ar dzīvi. 9.spetembra pēcpusdienā sazvanīju Finnair un nopirku biļetes lidojumam Rīga – Helsinki – Delhi, protams, arī mājupceļam. Zvanīju, jo Amēlijai šeit, Indijā, paliks 2 gadi, tas nozīmē, ka vienā virzienā viņa ir zīdainis, otrā – jau bērns. Pirku bērna biļetes visiem lidojumiem, jo viņa mums tāda paliela desa padevusies un klēpī negrib sēdēt. Kopā samaksāju 1024 LVL, kas šķiet ir ok. Laika bija atliku likām, taču tā īsti nemaz nesagatavojos, kas Kasparam nepatīk. Jā, tā man šad tad gadās, turklāt strādāju ilgāk, nekā biju domājusi.
Ja par darbu, tad Māmiņu Kluba aizgāju. Kāds teiktu, ka esmu traka, jo valstī bezdarbs, taču man sevi jāpazaudē, lai atkal atrastu un darītu visu jau daudz labākā kvalitātē. Arī mīļā Eirovīzija, lai piedod, šogad bez manis.
Uzsniegot pirmajam īstajam sniegam, 27. novembrī 14:05 atrāvāmies no zemes, lai piezemētos nezināmajā.
Ziņas
0 komentāri: