Otrdiena, 13:45, 21.decembris

Pēdējās dienas šķiet īpaši karstas un rīti sevišķi auksti. Domāju, daudz ietekmē pilnmēness, kas naktī spīd kā dienasgaismas lampa, ekonomiskā, taču nepārspējami spoža un mūs, tāpat kā lopus, dara trakus. Šonakt visi ciema suņi gaudoja viens par otru skaļāk, nepameta sajūta, ka kāds viņus visus sit ar milzīga izmēra rungu. Neiztika arī bez kautiņiem, cilvēka labākie draugi ik pa brīdim iecirta zobus cits cita kažokā.

Vakar beidzot arī mūsu dzīvesvietā tika atklāts restorāns – Dolphin Shanthi Cafe. Es to nosauktu par back to school – soli, galda vietā sarūsējis ledusskapis, interjers – absolūts minimālisms!

Tēju un kafiju – lūdzu, jebkurā laikā, taču ar ēdienu pašvaki, jo visi produkti vēl nav atvesti. Taču pats labākais, ka pavārs dzīvo restorāna centrā, viss riņķo ar viņu. Kas tur liels, ja viņš nespēj atcerēties, ka vēlies kafiju ar pienu, jo bija jāgatavo tev ēdiens – jāuzgrauzdē maizīte.

Nebeidzu smaidīt par viņu laika uztveri. „Tūlīt būs” var būt burtiska nozīme, taču tik pat labi arī abstrakta – kaut kad rīt, parīt, nav svarīgi, jo kā teica Džimmijs – mūsu dzīves vietas īpašnieks – ja esmu varējis pagaidīt 3 mēnešus, tad 5 dienas ir nieks. Nosaukums kafejnīcai gan atbilstošs, jo katru rītu mūsu līcī ierodas 3 delfīni, kuri savu uzmanību velta rotaļām – ūdens šļakatas šķīst uz visām pusēm, īsti skaistuļi. Arī Goa pludmalē kādu rītu manījām vienu peldamies pavisam tuvu krastam. Domājām, ka tā ir haizivs un jau bijām uzbūruši filmas „Žokļi” turpinājumu. Tagad saprotu – delfīni! Ir laba sajūta apzināties, ka viņi ir tepat līdzās.

Vietējiem ikdiena ir nemainīga, tāda pati kā mums – darbi, nedaudz paburšanās un atkal darbi. Par godu restorāna atklāšanai tikām sacienāti ar Sweet Puja (saldā pudža) – kaut kas mistiski salds savelts kunkulī ar kokosrieksta skaidiņām, Amēlija noēda vienā mirklī. Tas viss nozīmīga rituāla sastāvdaļa, lai restorānam veiktos un tas nestu lielu peļņu. Starp citu, Puja (Pudža) ir visur un visam, arī auto – rikšu rīta pudža, noteikti vakarā sava buršanās. To visu prot paveikt pat bērni, piemēram, mazais Kešjū dažu minūšu laikā izvērš rituālu, kas mums vēl labu laiku liek skatīties ieplestām acīm. Mana otrā „pumpa” pierē ir nopelnīta!

Strādā viņi šeit mežonīgi. Piemēram, tas pats jau iepriekš pieminētais Džimmijs, visu, kas viņam pieder pats savām rokām uzcēlis 6 gadu laikā. Puisim 31 gads. Uzcēlis nozīmē – izcirtis klintī iedobu, radot vietu mājai un nepieciešamos celtniecības materiālus. Salipinājis 2 celtnes – vienu sev un ģimenei, otrā 3 īres istabas. Sākoties tūrisma sezonai tiek celtas palmu būdas atpūtniekiem.

Vispirms atbrīvo vietu – izcērt kokus vai klinti, uzmūrē akmens gultu un apkārt tai sastutē paneļus, kas uzvīti no izžāvētām palmu lapām. Diemžēl musoni sezonas beigās būdas aiznes dziļos ūdeņos. Lai būtu pludmales sajūta, tiek sanestas smiltis. To dara sievietes ar kapli izrokot piekrastē prāvu čupiņu, iekraujot to bļodā, tad uz galvas un kāpienā uz augšu. Neskaitāmas reizes. Ik dienu staigājam pa skaistu balto smilšu taku, kas nedaudz atgādina pasaku par Ansīti un Grietiņu un tā vien gribas smiltīs meklēt drupačas. Pat nevaru iedomāties, cik sviedru izliets to veidojot un samaksāts vien 20 latu.

Dzīve šeit man liek saprast, ka esmu izlutināta eiropiete, kurai svarīgs komforts. Gulēšana akmens gultā jau kļūst nogurdinoša. „Ērtajai” guļvietai virsū uzmet matracīti un pāri novelk moskītu tīklu. Vai tad jums vēl kaut kas ir vajadzīgs? Vai pareizāk būtu teikt – ko vēl jūs par 2,5Ls dienā vēlaties? Sarunā ar Kasparu saprotu – te neviens gultās nevārtās, ja iet gulēt, tad guļ, kad no rīta pamostas, iet strādāt. Gulta nav vieta, kur laiski izgulties un našķēties ar zemenēm un putukrējumu. Ak, jā, un vēl šajā dzīves vietā nav spoguļa. Šodien sevi pirmo reizi ieraudzīju pēdējo 3 dienu laikā, jo atnācām pusdienās uz Nirvana cafe. Viņiem šeit ir atspulgu radošs stikla gabals rāmī, liels, varu sevi nopētīt no galvas līdz kājām. Pārsteigums bija neviltots – atkal esmu blonda, tumšā matu krāsa saulē izbalējusi.

Saimnieks solījās vismaz vienu spogulīti sarūpēt, lai puiši var noskūties, jo aklajā to darīt ir diezgan bīstami, ka tikai nesanāk kaut kas no šausmu filmu repertuāra. Un tās zemās durvis, nepārtraukti sasitu galvu un lamājos, ka mazie velni nav padomājuši, par garo cilvēku ierašanos. Taču tad pār mani nāca apskaidrības šalts – šis ir mans grābeklis, jāmācās nekāpt uz tā. Kamēr tas nepadodas, esmu virs durvīm iespraudusi tādu kā maisiņu, sarkanu, lai tas kā apsēstam bullim atgādina par sāpi, ko sajutīšu, ja nepieliekšos. Jā, smags mans grābeklītis – no betona. Par „velniem” jau iepriekš atvainojos.

Ja domājat, ka mums viss iet kā pa sviestu, tad jāsaka, ka līdz naktij pirms pagājušās nakts tā arī bija. Amēlijai pēkšņi paaugstinājās temperatūra, tāpēc ir vērtīgi nodrošināties ar zālēm šādiem gadījumiem, tādām, kādas atzīstat par labām. Līdz rītam izvilkām labi, taču no rīta viss sākās no jauna.

Devāmies pie vietējā ārsta. Cepuri nost un 3 reizes paklanos viņa priekšā, gudrs vīrs, turklāt pirmais indietis, kurš zināja, kur ir Latvija, ka ir tādas Baltijas valstis, kad mūsu valsts tika izveidota, kad pakļauta Padomju Savienības varai un atkal atbrīvota. Apskatījis Amēliju nosprieda, ka visticamāk saaukstēšanās, kas atbilst arī maniem pieņēmumiem. Esmu vainīga, jo izmazgāju viņai matus ar remdenu ūdeni pēc pastaigas ciemā, pēc tam uzpūta vējelis un viss, temperatūra klāt. Šodien jau ir krietni labāk, jau skrien ar puikām un labi ēd. Vispārsteidzošākais ārsta kabinetā bija maksāšanas brīdis – par zālēm, kas līdzīgs Nurofēnam un vizīti atstājām 60Rs, kas aptuveni ir 70 santīmu. Pie mums šādas zāles vien maksā ap 6 latiem, nerunājot par ārkārtas vizīti ne pie sava ģimenes ārsta. Ja Indijā mēs brīnāmies, ko var pielūgt tik daudz dievu un dievību, tad pirms šādiem spriedumiem apdomāsim, kādus svētos mēs pielūdzam, kam ziedojam desmito tiesu. Farmācijas dievs noteikti ir gana apgādāts savos aptieku tempļos. Vēl turpinot šo pašu tematu – dakteris strādā 24 stundas diennaktī, rīt mums jāiet atrādīties, vai viss labi.

Protams, šis notikums ir nedaudz mūs apstādinājis, jo bija doma šodien doties tālāk. Tomēr, ja ticam zīmēm, kuras sastopam savā ceļā, tad tieši šādu esam saņēmuši – nekur nav jāskrien, tāpēc brauksim vēlāk. Vēl viena mācība par laika izpratni. Pateicos!