SIEVIETES – SVĒTĀS VAI ARĪ TIKAI CILVĒKI?
Trešdiena, 8.decembris, vēls vakars
Kādu dienu sēžot nelielā ielas ēstuvē, vēroju sievietes. Tieši sievietes, jo vīriešus vērot ir pārāk bīstami, vismaz, indiešu. Tumšmatainās, maza auguma, melnīgsnējās piejūras iemītnieces ir kā Amēlijas guašu krāsu pudelītes – pilnas ar piesātinātām krāsām līdz malām, tērpušās 6 metrus garos sari, kas eleganti sakrokoti slīd pa sarkaniem putekļiem klāto ielu. Šo patīkamo noskaņu izjauc pāris sievietes, kas iespīlējušās savādās kleitās, kas liek domāt, ka ir noskatītas sensenos rietumniekiem paredzētos žurnālos. Taču tas netraucē man sajūsmināties par viņu stāju. Tikko pie sevis nodomājusi, ka šīs tiešām prot sevi nest, kā viena no sievām violeti zeltainā tērpā pagriež galvu un pāris reizes kārtīgi nospļaujas. Laikam līdzsvaram ir lielāka nozīme, nekā es varu intuitīvi nojaust.
Lasīju sieviešu žurnālu „Sievietes pasaule” vai kaut ko šim nosaukumam ļoti līdzīgu, angļu valodā, tātad mūsdienīgām sievietēm. Ja mums pieejamie žurčiki brīžiem šķiet jokaini ar saviem stāstiem par to kā darīt vīrieti laimīgu 10 dažādos veidos, tad šis raisīja neviltotu smaidu. Sadaļa pusaudzēm mani atsēdināja uz pārdomu krēsla. Proti, meitenes vēstule – man ir 17 gadu, esmu iemīlējusies puisī, kurš ir par mani 3 gadus vecāks, students. (Noteikti mācās IT zinātnes, ko gan citu.) Viņš saka, ka labprāt ar mani mīlētos (protams, ko vēl viņš varētu teikt), taču reizē arī apgalvo, ka laulībām īsti netic un mūžīgai mīlestībai ne tik. Labākajā gadījumā precēšoties vecumā ap 30. Ko man darīt? Es viņu mīlu. Atbilde – mēs, sievietes, skaistajā mīlestības aktā ieliekam sevi visu, taču vīriešiem tas vairāk ir tehnisks vai pat mehānisks notikums. Tu, protams, vari sevi viņam ziedot, taču rēķinies, ka tava sirds būs salauzta un gods laupīts, jo viņš tik un tā Tevi pametīs. Izlem pati, kas Tev šajā dzīvē svarīgāks. Turpat blakus lapaspusē stāsts par kādu ģimeni, kuras meita pieķerta divdomīgā situācijā ar puisi, ģimenei kauns pa visu seju. Vīrs pārmet sievai, ka meita esot gājusi viņas pēdās, jo šai sievietei jaunībā paticis baudīt dzīvi. Ar to laikam domāts tas, ka vīrs nav viņas pirmais vīrietis.
Ak, nabaga mēs, Rietumu sievietes – bez goda, vismaz lielākā daļa no mums.
Un tam pa vidu es – planēju apkārt peldkostīmā. Te es varu to atļauties, te to saprot, jo visi zina, ka mēs esam bezkauņas. Vienīgais ieguvums un labums vietējiem no bālajām importa pakaļām – mēs pērkam viņu saražotās brīnumpreces, pērkam daudz. Dzīvojam viņu uzceltajās zaru būdās un ēdam kā negausīgi sivēni visu, ko mums ceļ galdā. Protams, ir daži jogi, kas atbraukuši sildīties un stāvēt uz galvas agrā rīta stundā. Man vēl līdz šādam līmenim augt kā turku pupai līdz debesīm, lai gan brīžiem šķiet – kaut ko jau esmu apguvusi. Taču tiklīdz jūtos droša par saviem uzskatiem, tā dzīve man saka – nu, un kā tu rīkosies šādā situācijā? Es, protams, eksāmenā izgāžos.
P.S. Tikko pie mājiņas pienāca govs, diedelē ēdamo. Atdevu arbūza mizas, šī laimīga, žļambā un prasa vēl, ceru, ka nelauzīsies istabā. Kā zīmi, ka bijusi šeit, atstāja peļķi smiltīs tieši pie mūsu parādes durvīm. Laikam ragainais lops šādi saka mums paldies.
Ziņas
0 komentāri: