Trešdiena, 20:50, 15.decembris

Šodien sapratu, kur esmu nonākusi – te patiesi ir Indija. Es to gan vairāk attiecinu uz Gokarnas pilsētu, kura man vairāk atgādina ciemu.

Pamodāmies agri, ap 6:00 no rīta, jo tā vēlējās Amēlija. Drīz vien izbaudīju pieredzi „bucket shower”, nedaudz neveikli, tomēr apstākļi ir tādi, kādi tie ir un tie ir jāpieņem. Protams, varu cepties, taču tas tikai visu sarežģīs. Devāmies lejup no kalna taisnā ceļā uz Gokarnu. Atradām auto – rikšu, kas mūs burtiski uzvilka kalnā, jo knapi pukstēja, turklāt pa ceļam beidzās benzīns. Taču puisis nodrošinājies ar 1L pudeli „cimdu” nodalījumā. Tikām izlaisti Gokarnas centrā un drīz vien ieslīdējām vietējā kafenē ieturēt brokastis. Brīnumainas cenas, visi 3 paēdām kārtīgu indiešu maltīti par 106 Rs, taču arī tas šajā pilsētā ir dārgi.

Pēc brokastīm lēni slīdējām cauri Gokarnas ielām, mēģinot izlikties, ka šeit jau iepriekš esam bijuši, taču tas ar kādām acīm vērāmies apkārtnē mūsu maskēšanās plānu izgāza. Šeit ir Indija ar visām tās izpausmēm – tirgus sievas, kas sēž uz ielas un pārdod kaut kur saraktas saknes un kartupeļus, ēst gatavošana, rotas, drēbes un govis ar krāsainām pierēm un ragiem, tempļi un cilvēki, kas skatās šķībi, ja sieviete nav piesegusies, proti, klīst apkārt atkailinātiem pleciem. Kārtējie manas sirds svētki. Tieši sirds, jo te es dzīvoju vadoties pēc tās modrības, prātam par laimi tikusi otrā plāna loma.

Nonācām līdz pludmalei, kuru no vienas vietas klāja plastmasas iepakojumu kārta – viens no lielākajiem moderno tehnoloģiju laikmeta sasniegumiem, kas dara pāri zemei un dzīvajai radībai.

Šivas templī netikām, ārzemniekiem ir liegta ieeja svētākajās no dievību pielūgsmes vietām. Mēs īsti neapzināmies šo tempļu nozīmi un nespējam novērtēt rituālus, arī ticību, kas piemīt šeit dzīvojošajiem. Mantru vibrācijas lika tūkstošiem gadu vecajiem mūriem viegli trīcēt. Taču manas sajūtas līksmoja, jo Ganeša tempļa durvis bija plaši mums atvērtas. Šī ir dievība, kas man īpaši simpatizē.

Pēc pastaigas un nelielas iepirkšanās virzījāmies Kutle beach virzienā, kas ir tuvākā no pludmalēm. Maza, lēta, taču arī netīrīnbas pieskaņa, īsta RASTA PEOPLE paradīze, kur pīpēt „džindžu” un ne par ko neuztraukties. Protams, arī OM pludmale ir tāda, noteikti arī Half Moon un Paradise, kas ir nedaudz tālāk. Rīt iesim tās iečekot. Half Moon beach neesot elektrības, varbūt ir vērts padzīvot kādu laiku sveču gaismā.

Mūsu pusdienošana šodien ievilkās četru stundu garumā, jo ļāvām vaļu mēlēm runāt par to, kā redzam šo pasauli un savu vietu tajā. Izrunājušies no sirds vēlējām Tarai laimīgu mājupceļu uz Agondu, Goa.

Tālāk devāmies kājām, pāri klinšainam kalnam ar džungļos sastaptiem ceļotājiem. Šis tas no viegla alpīnisma un atgriezāmies savā šī brīža dzīves vietā – OM beach. Pludmalēs vārtīsimies vien līdz brīdim, kad būs pagājuši svētki, tad palielināsim tempu un apceļosim Indijas dienvidus. Domāju, arī ziemeļiem mums atliks nedaudz laika, jo zvilnēšana nav raksturīga mūsu ģimenei, mums patīk temps. Pareizāk sakot, man patīk temps, jo Kaspars ir pilnīgi atslābis un rāmi plūst.