Ceturtdiena, 19:20, 16.decembris

Rīts kā parasti sākās agri. Savs laiks grāmatai un rīta dušai, arī Amēlijas rotaļām ar vietējiem puikām. Nolēmām brokastot tuvējā Half Moon pludmalē, kas ir tepat – pāri kalnam.





Sākām kāpt kalnā. Taciņa izskatījās samērā viegli pieveicama, taču pēc pārdesmit metriem nokļuvām īstos džungļos. Pilnai laimei pietrūka liānas, kas brīvi karājas un gorillas, kas sizdami sev pa krūtīm, gatavojas mūs „uzņemt” savā ciltī. Nogājuši vēl minūtes 5-7 satikām ceļotāju pāri ar lielām mugursomām, šie maldīdamies džungļos izmisīgi taujāja pēc ceļa. Pārmijuši dažas laipnības šķīrāmies, lai tuvotos mērķim. Ceļš sāka vest lejā no klinšaina kalna, kas kļuva arvien stāvāks. Drīz vien nokļuvām Half Moon pludmalē, kas izrādījās neaprakstāmi maza ar vienu kafejnīcu, kura slēgta, jo īpašnieks aizbraucis uz Gokarnu iepirkt labumus. Sapratām, ka vienīgais veids kā tikt pie brokastīm ir došanās uz Paradīzes pludmali krietni tālāk.

Iepriekš rakstīju par alpīnisma iemaņām, kas bija nepieciešamas.





Aizmirstiet to, jo tikai šodien piedzīvoju visīstākos alpīnisma trikus, kāpjot klintīs un balansējot uz kraujas malas, kas ir tik stāva kā mājas siena. Sperot katru soli, prāts rūpīgi pārdomāja iespējamās takas trajektorijas, kurām pakļauties būtu saprātīgi. Amēlija ceļoja no Kaspara rokām manās, jo brīžiem, turot bērnu, veikt paredzēto kāpienu nebija iespējams. Iesvīdām ne pa jokam, savādāk nezinu kā to nodēvēt. Laimīgi sasnieguši pirmo pludmales kafejnīcu, kas joprojām bija kraujas mala, platiem smaidiem sejā nolēmām – viss, tālāk ne soli, paliekam šeit.

Notikumi, kas risinājās tālāk bija vistīrākais likteņa pavērsiens. Kaspars jau labu laiku prātoja par dredu pīšanu savā rudajā matu cekulā, kas šim nolūkam tiek audzēts jau gadu. Te viņa bija – Fima no Robina Huda zemes, sieviete ar gariem drediem, kuras viens no iztikas avotiem ir šādu pinku virpināšana īstiem brīvdomātājiem. Nebija ilgi jāzīlē, lai vienotos par jaunas frizūras tapšanu. Tā mēs no brokastīm līdz pat vēlām pusdienām iestigām pludmales kafejnīcā, kuru nodēvējām par savu privāto friziera salonu.



Un, nu, Kasparam ir 2 antenas, ar kuru palīdzību uztvert zīmes no kosmosa. J Solījos tās pa vienai nocirpt, ja sadomās mani kaitināt!

Pēc labi padarīta darba, kāpelēdami izstaigājām zaru būdas, meklēdami nākamo dzīves vietu. Lai arī tur ir iespēja apmesties uz dzīvi par 100Rs diennaktī, mani šī vieta nemaz neuzrunāja. Piedzērušies un apsitušies kādas slāvu tautas pārstāvji bārstījās ar vārdiem, kurus arī mēs šad tad iekļaujam savā leksikā. Šādus kaimiņus? Paldies, nē, jo tos par laimi es varu izvēlēties.

Ar motorlaivu, kas ir riktīgi dārgs prieks, jo vietējie ir kļuvuši nekaunīgi, pelnīdami uz iebraucēju rēķina, peldējām mājup. Cena par dažu minūšu braucienu vienam cilvēkam ir 100 Rs.

Ieslīdējām neta kafenē apsveikt māsu dzimšanas dienā. Lai arī dienas un datumi jau labu laiku kā jūk, tomēr mēģinu sev atgādināt par nozīmīgiem datumiem savā dzīvē.




Rīt viens no skaistākajiem – Amēlijas dzimšanas diena! Arī mani svētki, jo pasaulē nāca brīnums, kuru izloloju zem savas sirds.

Tā kā vēl priekšā daudzas dienas un naktis, kas jāpavada Indijā, vēlos krāsainus sapņus un savus mīļos kā viesus tajos, lai varu ar katru pavadīt brīnišķīgu laiku pretstatu zemē. Gribu jums parādīt, ka šeit ir kā terapijas nometnē – dzīve ir tieši tik skaista, cik skaistu mēs to spējam saskatīt. Es sāku redzēt!