Piektdiena, 20:50, 17.decembris

Mans mazais pekausis jau ir 2 gadu pieredzējusi dvēselītes šajā zemē. Mēģināju atsaukt atmiņā notikumus, kas risinājās 2008.gada 17.decembrī, tiem vairs nav tik skaidru apveidu, taču sirdī patīkami kņud, kad par tiem domāju.

Rīta cēlienu mazā jubilāre pavadīja ar saviem jauniegūtajiem draugiem - 6 gadus veco Kešjū un viņa 2 gadus jaunāko brāli Satisu. Puikas Amēliju savā valodā jau sauc par mazo māsu.

Pēc tam brauciens uz Gokarnu ar auto – rikšu brokastīs un jubilejas dāvanas meklējumos. Arī es tiku pie skaistas pērļu kaklarotas. Veicot goda apli pa Gokarnas ieliņām nonācām līdz Šivas templim, kur pēc gandrīz 3 nedēļu viesošanās Indijā tiku pie savas pirmās „pumpas” pierē. Pēc Shanti Puja (Šanti Pudža) veikšanas kaktu mūka pavadībā mūsu ģimene ir ieguvusi mazu svētībiņu, jo lielu svētību var iegūt vienīgi par lielu naudu :) Ziņkārības vadīti ļāvāmies šim procesam.

Sapirkušies dienvidu augļus – passion fruits, banānus, mango, saldos citronus un mandarīnus, krietni pacīnījušies ar uzmācīgajām govīm, beidzot sapratām, ko mūsu meita vēlas saņemt dāvanā savā dzimšanas dienā. PUĶI! Tik vien. Nav pat būtiski kādu, galvenais puķi. Par ziedu virteni (mākslīgo, lai prieks ilgāku laiku) bērns bija sajūsmā. Mazā sirds priecīgi dejoja līdz iesnaudās rikšā pa ceļam uz „mājām”.

Diena savu kulmināciju piedzīvoja bez uguņošanas, taču ar saldējumu un austrumu saldumiem, kurus savdabīgā trijotne notiesāja vienā piegājienā. Bērni kļuvuši par vienu veselu – ēd un dzer no viena trauka, Amēlija nesmādē vietējo ūdeni. Kad to pamanījām bija jau par vēlu, meitēns nebija atraujams no slāpju remdēšanas prieka.

Atgriežoties no Gokarnas savā istabā pamanījām mazu radībiņu, kas trīcēdama mūsos skatījās. Saimnieku kaķene to atstiepusi un noslēpusi to mūsu mantās.

Patiesībā saldējuma vietā tika pasūtīta kūka tuvākajā kafejnīcā. Kad Kaspars ieradās tai pakaļ, kāda saprātīga balss mūs nosargāja, jo viesmīlis neuzkrītoši pajautāja: „Tu taču zini, ka šī ir īpaša kūka? Tā, ko mēdz dēvēt par space cake, ar hašišu, zini, vai ne?” Mēs par to, protams, tagad smejamies, taču bail iedomāties, kas varēja notikt, ja neviens tā arī šo jautājumu nebūtu uzdevis. Taču viss ir labs, kas labi beidzas un dienas izskaņā dejojām hindi mūzikai skanot. Amēlija tika nocelta no trasītes un ieaijāta saldā miedziņā. Čuči, mazais šmuli, čuči, rīt atkal jauna diena!

P.S. Šodien guvām lielisku mācību. Pusdienodami Ganesh cafe OM pludmalē, aprunājām krieviski runājošos atpūtniekus, kas sēdēja pie blakus galdiņa. Ne daudz un arī skaļi nē, taču tomēr... Smējāmies par to, cik smieklīgi būtu, ja viņi kaut ko par mums murmuļotu un mēs pēkšņi sāktu runāt krieviski. Kad bijām ieturējušies un jau prātojām par kafejnīcas pamešanu, mūsu nesenās sarunas varoņi devās prom pirmie, pienākot man klāt un dāvājot Tenesija Viljamsa grāmatu „Atmiņas” ar piebildi – sveiciens tautiešiem, es tikko pabeidzu lasīt un rīt dodos mājup, domāju jums noderēs. Saņēmusi belzienu ar āmuru taisni pa savu pašlepnumu un smadzeņu pelēko vielu, smaidot atbildēju – paldies, tiešām paldies. Saruna izvērsās jauka, tautieši ieteica mums paviesoties Udupi, kas ir aptuveni 3 stundu braucienā ar vilcienu no Gokarnas. Patiesībā tāds arī bija mūsu plāns, pēc jaunā gada sagaidīšanas lēnām virzīties uz Indijas pašiem dienvidiem.

Turpmāk7 reizes apdomāsimies un tikai tad runāsim, ja nevēlamies saņemt spērienu ar kāju pa pakaļu.