GOA – GO GO
04:30 Pēc Latvijas laika, dzīvoju vēl pēc šī, jo vienā naktī nevaru pārslēgties, saņēmu sms no SpiceJet, ka lidojums uz Dabolim, Goa kavēsies par 3 stundām. Tātad, mūsu lidmašīna pacelsies 17:35 pēc Indijas laika. Bāc, tas nozīmē, ka Dabolim būsim 20:00 vakarā un līdz iecerētajai pludmalei, kurā plānojam palikt vismaz mēnesi, būs jābrauc pa tumsu. Ai, taču bez cepiena, paskatīsimies, kas no tā visa sanāks. Zinot, ka nekur nav jāsteidzas, atļāvāmies pagulēt. Mūs pamodināja zvans un jautājums vai vēlamies šeit palikt ilgāk, nekā plānots. Protams, nē, mūs gaida jūra, saule un vēl sazin kas.
Ar auto – rikšu nonācām vietējo lidojumu terminālā D1. Lidojumus izmanto situēti indieši, černīšus nesastapām. Indiešu meitenes džinsās ar padusēs pasistām D&G somiņām.
Amis rotaļājās vietējā prieka centriņā kopā ar citiem indiešu bērniem un jutās ar dzīvi apmierināta. Ja godīgi, es savu bērnu tik laimīgu vēl neesmu redzējusi, viņa staro un labprāt pieņem to, ka esam tālu prom no mājām.
Lidojums ar SpiceJet bija ļoti labs, apkalpe no Amēlijas bija starā. Viņa tika pie cepumiem, āboliem, uzlakotiem nagiem, savukārt, lidojuma pavadoņi pie Amēlijas portretiem savos jaunākās paaudzes iPhone. Krāsojamā grāmatiņa un zīmuļi, kurus bērniem dalīja lidmašīnā joprojām noder brīžos, kad uznāk lielā zīmēšanas kāre. Par lidojumu visi kopā sapiķojām 81LVL, pieņemami.
Piezemējāmies tumsā. Izkāpjot no lidmašīnas plaušās iesitās mitrs un karsts tropu gaiss, ārā +28 grādi pēc celsija. Jā, pēc tā mans organisms bija izslāpis! Radās šaubas – braukt 70 km uz Agonda beach vai tomēr pārnakšņot kaut kur pie lidostas. Pieņēmām lēmumu – braukt. Pēc kolēģu ieteikumiem, kuri pirms mums bija dzīvojuši Agondā, zinājām, ka par taksi nevajadzētu maksāt vairāk, nekā 900 Rs. Kaspars ātri vien atgriezās ar noslēgtu darījumu – 950Rps. Taču tad radās ģeniāla doma, jāatrod ceļa biedri un izmaksas ir jādala. Pirmais pārītis, kam pajautājām, bija ceļā uz Palolem pludmali, kas ir nākamā aiz Agondas, tātad der. Tas nozīmēja vēl +8km taksometra šoferim un +150Rs mums. Nu, feini, feini tie mūsu ceļa biedri – Kate un Marks no Birmingemas. Meitene pirmo reizi Indijā, džeks jau ir bijis. Atbraukuši uz pāris nedēļām relaksēties no bargās Anglijas ziemas. Lēmums par braukšanu izrādījās pat ļoti pareizs, satiksme rāma, ceļi līkumoti, taču ar labu segumu. Iesmēju, ka braucot uz saviem laukiem Vircavā varu zobus izsist, sēžot pie stūres, taču šeit nē, šeit kā pa sviestu. Stundas laikā bijām klāt Agondas ciemā pie Arābu jūras. Šī pludmale ir viena no klusākajām Goa štatā, jo šeit ir dabas liegums. Lielie bruņurupuči nāk decembrī pludmales smiltīs dēt olas, tāpēc nekādi tusi un ļembasti nav atļauti. Būs kādu nakti jāņem kabatas lukturītis un jāiet lūkoties.
Agondā mums bija rezervēts bungalo uz 3 naktīm. Paldies Sandijai, kas visu samenedžēja. Pie baznīciņas nogriezāmies pa labi un gaismām rotāta aleja mūs sauca tuvāk jūrai. Goa dzīvo daudz kristiešu, tāpēc ciematā ir gan baznīca, gan lūgšanu vietas.
Varēsim Ziemassvētkos nākt noķert svētku sajūtu. Vispār, esmu paņēmusi līdzi arī piparkūkas, lai svelmē atcerētos par sniega kupenām un eglītes smaržu.
Varēsim Ziemassvētkos nākt noķert svētku sajūtu. Vispār, esmu paņēmusi līdzi arī piparkūkas, lai svelmē atcerētos par sniega kupenām un eglītes smaržu.
„Simrose” (www.simrose-goa.com) ir pasakaini skaists pludmales māju... hm, pat nezinu kā to lai nosaucu, jūs sapratāt... ar savu „es”. Arī padārgs – 1200Rs par nakti, tomēr tā vērts, lai kaut reizi tur pārnakšņotu.
Biju notriekta no kājām, to reibinošo sajūtu nemaz tā nevar aprakstīt – palmu būdiņas ar terasi un pītiem krēsliem, restorāniņš ar skatu uz jūru, vietas, kur guļot spilvenos iečilot, palmas, sveces un bezizmēra „smilšu kaste” Amēlijai.
Jūra, tā šalca, gaiss smaržoja pēc garšvielām un skanēja Coldplay. Neticami, it kā esi tālu prom no realitātes, taču kaut kas tevi ar to saista. Paņēmu Amēliju klēpī un stāvēju zem zvaigžņotas debess, veroties tumsā, kur dziedāja jūra. Laime, tad tāda tu esi! Gribēju kliegt, lai mani sadzird visi, kuru šeit nav, lai viņi dzird un jūt to, ko es. Lai notic, ka ir vietas pasaulē, kas dara laimīgu vien tikai tāpēc, ka ir. Tas bija laiks, kurš apstājās un vairs nekur neskrien, no šī brīža laiks tikai nāk. Mūsu ceļojuma „ēd” nodaļa bija sākusies. Mēs to baudām neskaitāmās garšas variācijās brokastīs, pusdienās, vēlā launagā. Mēs to izsijājam caur sevi, peldoties piena jūrā, minot zelta smiltis, tiekoties ar vietējiem un iepazīstoties ar ceļotājiem. Es katram novēlu to, ko piedzīvoju es!
Biju notriekta no kājām, to reibinošo sajūtu nemaz tā nevar aprakstīt – palmu būdiņas ar terasi un pītiem krēsliem, restorāniņš ar skatu uz jūru, vietas, kur guļot spilvenos iečilot, palmas, sveces un bezizmēra „smilšu kaste” Amēlijai.
Jūra, tā šalca, gaiss smaržoja pēc garšvielām un skanēja Coldplay. Neticami, it kā esi tālu prom no realitātes, taču kaut kas tevi ar to saista. Paņēmu Amēliju klēpī un stāvēju zem zvaigžņotas debess, veroties tumsā, kur dziedāja jūra. Laime, tad tāda tu esi! Gribēju kliegt, lai mani sadzird visi, kuru šeit nav, lai viņi dzird un jūt to, ko es. Lai notic, ka ir vietas pasaulē, kas dara laimīgu vien tikai tāpēc, ka ir. Tas bija laiks, kurš apstājās un vairs nekur neskrien, no šī brīža laiks tikai nāk. Mūsu ceļojuma „ēd” nodaļa bija sākusies. Mēs to baudām neskaitāmās garšas variācijās brokastīs, pusdienās, vēlā launagā. Mēs to izsijājam caur sevi, peldoties piena jūrā, minot zelta smiltis, tiekoties ar vietējiem un iepazīstoties ar ceļotājiem. Es katram novēlu to, ko piedzīvoju es!
Ziņas
0 komentāri: