ĪZĪ LAIFS
Pirmās naktis tropos šķita tik siltas, ka droši varējām gulēt bez segas. Pēdējās divas naktis salām, jo segas šeit ļoti plānas. Līdzi paņemtais pārvalks glābj. Laikam sākam pierast pie karstuma. Ap pulksten 9:00 no rīta tiek ieslēgts lielais prožektors un neilgi pirms 15:00 tas norimst. Noteikti atceraties Laimas šokolādes tāfelīti „Rigonda”, kuru rotāja oranža rietoša saule palmas aizsegā. Katru vakaru mūsu „Rigonda” ir tieši tik pat krāsaina, kuru sargā noliekušās palmas. Un tā kukaiņu zuzēšana visas nakts garumā, tā palīdz iemigt. Moskīti mūs nemoka, kāds retu reizi pagaršo, no kā esam gatavoti, taču tas arī viss.
Laiskošanās ir viens no galvenajiem dienas uzdevumiem – nopeldēties, pazvilnēt saulītē, nosnausties, iziet goda apli pa ciemu un ar visiem sasveicināties. Hei, bebī, ir kā ikdienas mantra, kuru žūžo ciema sievietes un arī vīrieši, tie nevar turēties pretī Amēlijas valdzinājumam. Amim gan pagaidām nav pieņemama sasveicināšanās maniere – viegla vaigu paknaibīšana, tas viņai šķiet kā pāri darījums.
Iepirktās vietējo drēbes mums der kā uzlietas. Savādi – mēs tiecamies nēsāt „ali babas”, tīties viņu lakatos, taču indieši alkst pēc džinsām un moderniem T-krekliem. Mana vājība pērles ir likusi par sevi manīt, taču vēl turos, tikai vienu kaklarotu un rokassprādzi esmu atļāvusies iegādāties, kā zīmi par piederību šai jūrai. Un, ja jūs zinātu, kāds kaifs ir nekrāsoties, ar laiku kļūšu dabiski skaista :D
Dzīvojam dzeltenā beach hut ar nosaukumu „Moscow”, ir doma šo uzrakstu aizkrāsot un uzrakstīt „Rīga”, kas īpašniekiem nerada cepienu, ja dabūsim krāsu, lūdzu, rakstiet. Esam izkāruši šūpuļtīklu un ik pa laikam iesmejam, sakot, ka mūsu mazais Goa bizness varētu saukties „deep relaxing sling treatment”, pēc, kura visai viegli ir iespēja ieraudzīt Maskavu. Šeit ceļotājs var saņemt visdažādākos „treatment” – face, body, herbal, traditional un Dievs vien zina, kādus vēl.
Vispār mūsu pludmales bungalo nedaudz liek domāt par Burano salu Itālija, tik košās krāsās tas gozējas raupjajās smiltīs. Siltā ūdens nav, ejam vēsā dušā, arī Amēlija, viņai tas nešķiet kaut kas ārkārtējs. Pirms ievākšanās varavīksnes ciematā paspējām 3 naktis pārlaist tumšā ūķī ar skatu uz izgāztuvi. Labi, tik traki nebija, taču tie milzu prusaki mani biedēja. Taču viņiem ir labākais pavārs visā Agondā.
Pāris reizes esam izīrējuši motorolleri uz dienu par 200 Rs un pabijuši Palolem pludmalē, kas ir mazāka un skaļāka, visapkārt veikaliņi, restorāni un pilna krastmala ar zvilnētājiem. Tas tomēr nav mums. Vietējais centrs ir ciems ar nosaukumu Čaudi, tur jābrauc sestdienās, kad ir lielais tirgus, var iepirkt lētus augļus un drēbes. Mēs ar savu mopiku aizšāvām pēc saimniecībā noderīgām lietām. Ja Agonda ir kūrorts, tad Čaudi jau atgādina Indiju tādu, kāda tā ir – liels ļerpatnieks ar kārtību, kas saprotama vienīgi vietējiem. Interneta kafejnīcas ir ik uz soļa. Stunda maksā 40 Rs, nāc ar savu notebook un saņem kodu bezvadu netam.
Ik pa laikam mēģinu kādā paksī saskatīt atkritumu grozu, taču nu jau sāku pierast, ka banānu mizas jāmet renstelē, tāpat viss pārējais, kas ir nevajadzīgs. Sirds gan par to asiņo, taču kā jau katra brūce, tā sadzīs un drīz metīšu atkritumus, kur pagadās, par to lieki nebēdājot. Lai gan arī tas ir koks ar 2 galiem. Kāds vācu pāris zināja stāstīt, ka vilcienos esot izkārtas brīdinājuma zīmes, kurās rakstīts, ka par atkritumu mešanu pa logu draud naudas sods, sliktākā gadījumā var nokļūt cietumā uz vairākiem gadiem, taču visi tik un tā atvērtos vilciena logus izmanto kā Getliņus.
Un vēl tā angļu valoda. Atceros rakstu par Indiju, kuru neilgi pirms prom braukšanas lasīju žurnālā „Rīgas laiks”. Raksta autors pareizi šo valodu bija apzīmējis ar vārdu INDGLISH – katram sava tūkstošiem izloksnēs, brīžiem nesaprotu, par ko ir runa, taču smaidu un saku – jes, jes.
Nezināju, ka dzīve var būt arī šāda – īzī!
Ziņas
0 komentāri: