Ar taksi no Delhi lidostas devāmies uz Europa Star Hotel. Kad taksis jau bija devies tālākos ceļos , sapratām, ka šī nav īstā viesnīca, pie kuras esam laipni izsēdināti. It kā gribētos teikt F**K, taču nevajag, galvenais ir nesacepties, tā ir mācība, kas jāapgūst pirms došanās uz Indiju, lai no viena maza f**k neveidojas lavīna ar sūdiem. Izsaucām auto – rikšu un par 50Rs devāmies pārsimts metrus tālāk uz īsto viesnīcu.

Viesnīca nekas īpašs, standartiņš par 1600 Rs ar brokastīm, kuras nogulējām. Istaba, protams, bez logiem. Visi bariņā atplīsām savā kabūzī uz kādām 4 vai 5 stundām. Lai gan laika starpība nav liela vien 3,5 stundas, tomēr jūtama, ja neesi īsti gulējis.

Ja jāapraksta apkārtne, tad jāteic, ka plastmasa ir darījusi skādi cilvēcei – visur mētājas visdažādākie iepakojumi, skraida suņi, mazās ieliņas izdangātas, uz ietvēm kāds kaut ko cep, elektrības vadi kā zirnekļa pinumi, taču ne tik regulāri. Satiksmē dodas ikviens – autobraucējs, rikšas, autobusi, velosipēdisti, skūteru īpašnieki, gājēji, arī kāds džedajs zirga mugurā, tomēr tajā visā ir sava burvība, kas man ir patīkama. Smaka? Nē, smaka nav tik traka, ne reizi vēl nav cirtis degunā tā, ka asarām jālīst.

Pamostoties sapratām, ka jābrauc uz New Delhi, kas ir kādus 16 kilometrus no lidostas. Autobusa pietura bija netālu no mūsu naktsmājām. Sajūtas dīvainas – visi skatās, kur tie bālie svešzemnieki tagad dodas. Kā jau „prātīgi” ceļotāji iekāpām vietējo autobusā, ar kuru tūristi nebrauc. Samaksājām 15 Rs par biļeti un priecīgu skatu vērāmies pa logu, jo mūsos vērās vēl vismaz 30 citi priecīgi skati, ar kuriem acu kontaktu nevēlējāmies veidot.



No šī brīža Amēlija kļuva par zvaigzni, kurai vietējie alkst pieskarties, nofotografēties kopā vai vienkārši viņu nobildēt un pajautāt kā sauc. Tas viss turpinās un šķiet, ka nebeigsies līdz brīdim, kad atgriezīsimies mājās. Braucot atjēdzāmies, ka esam bez kartes un noteikta galamērķa, Kaspars zināja, ka vēlamies redzēt India Gate, tas arī viss. Īstajai izkāpšanas vietai pabraucām garām, jo es notupīju. Kāds indietis man kaut ko prasīja, es nesapratu, tikai vēlāk iebraucu, ka viņš man jautājis, kur gribu izkāpt. Nonācām kārtīgā vietējo raičikā ar piečurātām ietvēm, govīm, ubagiem un milzīgu baru dažādu sabiedrības pārstāvju. Man joprojām viss patika it kā būtu izdzērusi, ko stiprāku un skatītos filmu par nezinīšiem brīnumzemē.

Pēc vazāšanās un Amēlijas nešanas uz rokām Kaspars pajautāja ceļu policistam. Viņi vienmēr ir gatavi ar tevi komunicēt vien prieka pēc un laipni pastāsta, kurp doties. Atkal jau izmantojām auto – rikšas pakalpojumus, kas, manuprāt, ir labākais pārvietošanās veids pilsētā. Rīgā tādu vajag, ar steigu! Nonācām India Gate, kur pirms kāda laika tika svinēti svētki, daudz cilvēku un slēgta iela, kas šo vietu savieno ar vadoņa pili. Pozējuši indiešu tūristiem, kuri bildē ar telefoniem, lēnām nogājām ceļu līdz pilij.

P.S. Zobus joprojām tīru tikai ar ūdeni no pudeles, lai gan liekas, ka Kaspars šorīt jau mauca vietējo stailā. Amēlija bāž mutē visu pēc kārtas, tam izsekot līdzi nav iespējams. 



Un tikko pie mājiņas atnāca padzerties cūka, kuru vakar poļi no blakus bungalo sabaroja ar gardumiem. Cūka apķērīga, zina, kur paika jāmeklē.