FLY, BABY, FLY
Lidojuma rītā, protams, sākās panika, jo somas iepriekšējā vakarā kārtoju līdz 1:00 naktī, taču visu nepabeidzu. Arī dzīvoklis vēl bija ārprātā, kuru vajadzēja atstāt daudzmaz pieņemamā stāvoklī, lai īrnieki nenobīstas. Protams, kam mums mājas, tās jāizīrē, kamēr esam prom. Ja Līga un viņas mazā mini kopija neaizbēgs, atgriežoties mums nebūs, kur dzīvot. Par to neiespringstam, gan mūs gaidīs jauks dzīvoklītis iestaigātajā rajonā, kur apmesties. Visu savu iepriekšējo dzīvi biju salikusi Depo kastēs, uz kurām rakstīts „Prieks pārvākties!”. Šo apgalvojumu labprāt apstrīdētu, jo tā ir mana 11. pārvākšanās reize pēdējo 10 gadu laikā un vairs tādu prieku kā pirmajās reizēs nevaru piedzīvot. Tomēr šī ir īpaša pārvākšanās, savādāka, nekā citas. Līdz nierēm izdzīvoju atbrīvošanos no liekajām mantām, klausoties Gustavo un Kaupera dziesmu par vēršanos vaļā un džemperīšiem ar „skauž”. Neticu, ka izmetu visus, gan kāds nejaukais apģērba gabals būs aizķēries, ar ko nāksies vēl pacīnīties pēc atbraukšanas.
Ceļojam backpackeru stailā, savādāku veidu nemaz nevaru iedomāties, lai čemodāni gaida braucienus pa sterilo Eiropu. Somas Kaspars nopirka labas, paldies viņam par to, jo bez ērtām un praktiskām somām nekādi, tomēr mūsu iedzīve jāsargā veselus 3 mēnešus un daudzus citus, ja domājam soli uz priekšu. Taču būtiskākais – tās jāstiepj uz muguras, kuras mums nav nekādas super izturīgās.
Vīzas bijām dabūjuši jau iepriekš. Samaksājām par katru 58LVL un Kostja mums tās sagādāja Stokholmā, jo Indijas vēstniecības mītnes Latvijā nav. Kādreiz vēstniecības pārstāvji brauca uz Latviju un tad varēja par aptuveni 30LVL tepat dabūt atļauju iebraukšanai zemē, kas smaržo pēc vīraka, taču nu vairs tā nenotiek.
Ar pasēm, pases kopijām, dolāriem, bankas kartēm, savu ģīmju fotogrāfijām tuvplānā, 2 lielām mugursomām un vēl mazo mugurenīti, kurā kompis, fotoaparāts, dokumenti un Amēlijas mincis, ieradāmies lidostā ātrāk, nekā parasti. Izpildījām draugiem doto solījumu – paēdām Lidiņā. Sazvanījām mammas, vēl pāris mīļus cilvēkus un nesām savu būtību tuvāk lidmašīnai. Noteikti rodas jautājums, kam mums mazās fotogrāfijas. Redziet, ja vēlaties Indijā iegādāties telefona simkarti, tad jāuzrāda pase un jādāvā viņiem sava bildīte un pases kopija, kā arī vīzas kopija, tādi nu ir noteikumi. Tā kā es no sava telefona pieslēguma esmu uz 3 mēnešiem atteikusies un Kaspars telefonu atstāja Latvijā, šāda karte noderēs. Pagaidām gan to vēl neesam nopirkuši, visu laiku par to aizmirstam.
Lidojums uz Helsinkiem bija ātrs un bez sāpēm, lidojām vien stundu un dažas minūtes. Amēlija bija nesaprašanā, kāpēc paceļoties un piezemējoties ir jāsēž man klēpī un kas tā par sajūtu ausīs. Taču viss mierīgi, omes dāvinātā grāmatiņa par ruksīti izglāba pārējos lidojuma biedrus no piespiedu koncerta apmeklējuma.
Lidmašīna uz Delhi bija paredzēta 20:05, taču jau ierodoties uzzinājām, ka tā kavēsies. Kaut kur bija jānomoka 5 stundas, ka paskrēja ātri. Par laimi lidmašīna kavējās vien par 20 vai 25 minūtēm un Delhi piezemējāmies ar dažu minūšu kavēšanos. Pirmo reizi lidoju ar tik lielu gaisa autobusu. Jāsaka, ka serviss Finnairam ļoti labs, mūs baroja ar gardiem indiešu ēdieniem, varējām dzert tēju, kafiju, ūdeni un burbuļūdeņus.
Tomēr lielāko lomu spēlēja izklaides centrs – mazs ekrāns priekšējā krēsla atzveltnē. Amēlija lūrēja multenes un bija mierīga kā jērs, uz beigām gan krita nedaudz panikā, jo nevarēja iemigt, tomēr beigās izslēdzās un pamodās taksī, kad bijām ceļā uz viesnīcu. Es ar baudu noskatījos ”Inception” trešo reizi, dzerot colu un smaidot. 06:30 pēc Indijas laika piezemējāmies trešajā lielākajā pasaules lidostā.
Tomēr lielāko lomu spēlēja izklaides centrs – mazs ekrāns priekšējā krēsla atzveltnē. Amēlija lūrēja multenes un bija mierīga kā jērs, uz beigām gan krita nedaudz panikā, jo nevarēja iemigt, tomēr beigās izslēdzās un pamodās taksī, kad bijām ceļā uz viesnīcu. Es ar baudu noskatījos ”Inception” trešo reizi, dzerot colu un smaidot. 06:30 pēc Indijas laika piezemējāmies trešajā lielākajā pasaules lidostā.
Par brīnumu sev, kultūršoku nepiedzīvoju, arī Kaspars izbrīnīts vienā laidā runāja par to, ka viss ir pat ļoti ok. Biju savā iztēles bagātajā prātā uzbūrusi ainiņu par to kā izkāpjot no lidmašīnas man metas virsū bars ar lūriķiem un mani saplosa. Tāpēc no blondīnes pārtapu tumšmatē, kas ir nācis par labu dažādās nozīmēs, taču mani neviens neplosīja. Lidosta tiešām liela, visa vienos paklājos un dārgos veikalos, apkārt smaidoši un laipni cilvēki. Nolēmām, ka uz viesnīcu jādodas ar taksi. Ir tāda lieta kā pre-paid taxi – tu samaksā un miers, tad tevi savāc šoferis un jūs braucat, lai gan arī tas tāds neliels māns, lai ārzemniekiem tjipa drošāk. Tomēr, jā, ir garantija, ka tevi nevedīs uz Ogri caur Liepāju. Taču kā jau viss Indijā arī pre-paid taxi cenas ir dažādas, tāpēc iesaku pajautāt visiem – cik kas maksās. Šķiroties no 170 rūpijām par braucienu ierausāmies taksī kā no filmas „Eat. Pray. Love”. Es biju sajūsmā, viss šķita skaists, laiks silts, sevī klusi spiedzu par to, ka beidzot esmu nonākusi INDIJĀ!!!
Ziņas
0 komentāri: