F**K YOU AND HAVE A NICE DAY
Pirmdiena, 20:30, 27.decembris
Bangalore ir liela pilsēta ar senu vēsturi un tīrāka nekā Indijas lielpilsētai pienāktos būt. Šurp dodas daudzi svētceļnieki, lai tiktu tempļos un dzīvotu ašramos. Arī mēs esam nejauši nolūkojuši kādu, kurp rīt no rīta dosimies – Art of Living. Tas atrodas aptuveni 30 kilometrus no pilsētas centra. Par dzīvošanu tur neesot jāmaksā, vien jāziedo tik, cik uzskati par pieņemamu, visu dienu ir meditācijas un jogas nodarbības, protams, ir jāveic seva – brīvprātīgais darbs ašrama, tātad arī sevis, labā. Tik daudz mums ir stāstījuši pa ceļam satiktie bangalorieši. Rīt uzzināsim vai mūs tur pieņems un kāda ir šī ašrama ikdienas dzīve, tad arī manīsim, cik ilgi tur vēlēsimies palikt.
Pirmais iespaids par Bangalori ir labs, patīkama vieta. Kaspara vēlme kaut nedaudz sajust vecās Eiropas garšu piepildās. Pastaiga pa MG road raisa asociācijas ar mūsu dzīves viedu – mums zināmi veikali un zīmoli, modernie indieši, kas nepievērš mums tādu uzmanību kā citi, ielu malās noparkotas labas automašīnas un patīkams mājiens ar slotas kātu – uzraksti, kas liek aizdomāties vai materiālā pasaule tiešām ir vērtīgāka par garīgo dzīvi. Ja esat paņēmuši līdzi pasi, varat dabūt bezmaksas SIM karti savam mobilajam telefonam, tās vienkārši dala uz ielas. Jā, mobilie telefoni šeit ir kā jūra – katram un dažādi. Ja esat iPhone cienītāji, varat tikt pie greznas pieaugušo rotaļlietas ar līdzīgām funkcijām, taču nosaukums nedaudz savādāks – Lemon, maksā vien kādus 35 latus. Arī NOKIA mīļiem tirgū ir alternatīva – NCKIA, pēdējās paaudzes ar visiem labumiem var iegādāties par aptuveni 40 – 50 latiem. Sākumā nekādi nevarēju saprast, kāpēc pat visparastākajam ielas švalītim ir tik apgreidots telefons, kurā šis klausās savas iecienītākās indiešu un ārzemju popdziesmas. Tagad viss skaidrs – katram oriģinālam ir laba kopija.
Izvazājušies saprotam, ka labprāt mainītu atrašanās vietu un ar rikšu nokļūtu kādā no Bangalores parkiem vai, patiesībā, vienalga kur, mums nav noteikta mērķa. Kaspars atrod karti un to pētīdami kaut kur ejam, līdz mūs satiek kāds vīrs, kurš jautā, kur vēlamies nokļūt. Sakām, ka vienalga, kur šis vedīs, būs labi. Onkulītis piedāvājas mūs nogādāt netālajā tirgū, kas esot iespaidīgs un mums varbūt būšot interesants, turklāt, tas viss tikai par 10 Rs, jo tiešām netālu. Tā kā par tirgu bijām dzirdējuši, mēs ar mieru, Kasparam ir štuks tur pārdot mūsu fotoaparātu, kas ceļošanai nemaz nav piemērots – liels, smags, nafig. Un tad mēs atklājām kādu savdabīgu lietu – tu vari nokļūt savā galamērķī arī bez maksas tikai pirms tam ir jāapmeklē daži šoferīša piedāvātie veikali – vari arī neko nepirkt, galvenais esi tur vismaz 5 minūtes, lai vedējs var saņemt kaut kādus mistiskos kuponus degvielai, T-krekliem vai sazin vēl kam. Pirmā reize ir interesanta, taču, kad saprotam, ka gandrīz visi pilsētas auto – rikšas strādā tikai pēc šāda principa, smaids pazūd un kāpjot ārā no rikšas, kas atkal mūs ved iepirkties, jau nekautrēdamies THANK YOU vietā saku F**K YOU! Izrādās, ja auto – rikša atved uz veikalu klientu, kurš kaut ko arī nopērk, klienta piegādātājs saņem 30% no pirkuma summas. Labs ienākuma avots, taču ceļotājiem cepiens un cīņa ar vējdzirnavām. Izeja ir – apgūt pilsētas autobusu kustību maršrutus, ko arī darījām. Bonuss ir cena – biļete 1 pieaugušajam maksā 8 – 10Rs. Vai arī pa ceļam sastaptam policistam teikt – hei, klausies, mums jānokļūst punktā B, palīdzi. Un viss notiek – tiek noķerts rikša un piespiests par mazām naudiņām mūs vest bez „veikalošanās”. Saprotams, ka tā ir tikai tāda pahazuha, jo viss šeit darbojas vienā lieliskā korupcijas sistēmā, taču tas ir veids kā sev aiztaupīt laiku un nervus.
Pirmā diena Bangalorē ir savdabīga, nez kāpēc Kasparam sakārojās McDonaldu un es neiebilstot devos līdzi našķēties ar frī kartupeļiem un colu. Protams, McDonaldus katrā valstī, kuras ēšanas paradumi krasi atšķiras no ātrās apkalpošanas restorāna dzimtenē pieņemtajiem, pielāgo vietējiem vēderiem – veģetārie burgeri un vēl visādi indiešu kniknaki atrodami piedāvājumā.
Šī ir Amēlijas pirmā reize šādā ēstuvē viņas mūžā, domāju uz ilgu laiku arī pēdējā, piedod, meitiņ, mēs ēdam nedaudz citādāku pārtiku, lai gan retu reizi var arī kaut ko no šī. Bērns tiek pie kroņa, no kura nešķiras visas dienas garumā.
Nākamo dienu bijām iecerējuši pavadīt dodoties uz tempļiem, parkiem, visu, kas ceļotājam varētu šeit šķist apskatāms. Mūsu viesnīcā par 150Rs no cilvēka piedāvā tūri visas dienas garumā. Nopratinājuši tūres operatoru vai tiešām tas viss ir bez mudinājuma iepirkties greznos veikalos, nolemjam – kāpēc nē, jo tik un tā būs jācīnās ar rikšām, ar sabiedrisko autobusu tas būs ļoti laikietilpīgi, plus vēl jāstaipa Amēlija. Iekāpuši mini busiņā, kurš pilns ar indiešiem, jau kļūst interesanti – aizraujoši ceļa biedri, kas dedzīgi grib zināt, no kurienes esam un vai runājam hindi. Latvija viņiem neko neizsaka, taču nopietni tēlotā sapratne mums liekas mīļa.
Tempļi skaisti, tomēr aplauž, galvenokārt lielākais – krišņu. Lielveikals ticīgajiem. Vēl viens veiksmīgs SIA reliģija tirdzniecības punkts – grāmatas, paika, rotas...
Parki ok, tomēr līdz skaistiem Eiropā redzētiem dārziem augt un augt. Labi, varbūt tas ir nedaudz piedodami, jo šobrīd šeit ir ziema. Taču redzētais apliecina indiešu apkārtējās vides svarīgumu viņu dzīvē – godīgi sakot, viņiem uz to ir nospļauties vistiešākajā nozīmē.
Tūre par laimi noris veiksmīgi un patīkami, taču pēkšņi mēs tiekam pievesti pie veikalu kompleksa un mūs laipni aicina doties apskatīt „peace of art”, arī nopirkt, ja ir vēlme. Sākas tracis, gids no mums nobīstas un saka, ka varam neiet veikalā. Mēs arī neejam un kārtējo reizi laipni pasūtām visus iesaistītos d...t. Atgriežoties viesnīcā, smaidot nosaucu tūres operatoru par pakaļu. Zinu, ka nav jēgas, taču tvaiks beidzot pēc mēneša sajūsmināšanās kaut kā ir jānolaiž. Tibetiešu padoms – nekad neuzticies indietim, ir ieguvis stabilu vietu manā domāšanas sistēmā.
Un vēl, visi Amēlijas vaigu raustītāji plaukšķot atraujas pa rokām, viss, pietiek bērnu aiztikt un dzīt panikā! Tomēr vislabāk strādā otrs paņēmiens – tiklīdz kāds Ami mēģina pačamdīt, es daru tieši to pašu – raustu indiešus aiz vaigiem un saku cute (jauks). Šie šokā un tie, kam kaut nedaudz augstākie ir dāvājuši intelektu saprot, ko ar to vēlos pateikt. Šķiramies smaidot. Arī ar diedelētājiem esmu iemācījusies tikt galā. Ja kāds mani aiztiek un rāda, lai dodu naudu un manī ir nelokāma pārliecība, ka šim cilvēkam nevēlos dot, es izstiepju pretī roku un arī rādu, ka vēlos ēst, lai dod skanošo. Miers, tas strādā, neliels šoviņš ar humora pieskaņu palīdz izdzīvot Indijā.
Ak, jā, mans vīrs ir kļuvis par vietējo zvaigzni, trūkst tikai sarkanā paklāja zem viņa pēdām, visi vēlas iemūžināt kopīgu foto mirkli un paspiest roku. Galvenais, lai nesaslimst ar „zvaigznīšu brīdi”.
Ir arī dienas atradums – veģetārā ēstuvīte, kurā var gardi noēsties par 20Rs un jaunas kurpes Amēlijai par 75Rs, kas ejot pīkst. Beidzot Amēlija ir motivēta neprasīties, lai viņu nes.
P.S. Atziņa – tiklīdz izlemjam kaut ko mainīt, notikumi pavēršas sulīgākās krāsās!
Ziņas
0 komentāri: