NU, KĀMŌN!

Trešdiena, 10:50, 26.janvāris




Es vairs nemaz nebrīnos kā austriešu kalnu virsotņu iekarotājs varēja Tibetā nodzīvot 7 gadus kā vienu mirkli. Pirms pāris mēnešiem, kad drudžaini kārtoju ceļa somu, gatavojoties lielajam ceļojumam, domāju par laiku, kas būs jāpavada Indijā kā par kaut ko bezgalīgu, pat mūžīgu, jo 3 mēneši ir vesels gadalaiks. Nu jau šajā notikumiem pārbagātajā zemē esam pavadījuši 2 mēnešus un ir sācies neliels uztraukums par to, ka vairs nav laika, drīz būs jādodas atpakaļ un jāsastopas ar realitāti, no kuras veiksmīgi bijām izslīdējuši. Katru rītu mostamies ar sauli un zinām, ka visa diena būs spoža un skaidri pārredzama, taču mājās... diez vai. Tieši saule pietrūks visvairāk, jo pietiek ar gaišuma pielietu dienu, lai cilvēks justos apmierināts ar dzīvi. Man patīk mans laika plūdums, nezinu vai daudzi cilvēki tā var teikt, tāpat nezinu vai šī nav kārtējā spļaušana kāpostos, taču, ja man būtu iespēja iemainīt visu, kas ar mani noticis pret labākiem solījumiem, es to nedarītu. Varat droši teikt, ka tā rīkotos tikai muļķi, jo vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav, tomēr esmu apņēmusies apstrīdēt šo apgalvojumu, sakot, labi vien ir, ka šobrīd neesmu mājās.

Bijām plānojuši, ka izskriesim Keralu un pirms atvadīšanās no nebeidzamās vasaras vēl palaiskosimies Goa pludmalēs, taču kā vēstī sena paruna – mēs plānojam, kāds cits dara. Vakar no rīta cerējām kāpt vietējā autobusā, lai brauktu uz Kumily – dzīvot starp savvaļas zvēriem džungļos un sajust dzestro rītu gaisu, taču Amim nez no kurienes atkal paaugstinājusies temperatūra un bērns sācis klepot. Ārsti gan apgalvo, ka pāris dienās visam jābūt labi, Pekausis arī nemaz neizskatās savārdzis, tomēr tas mums licis vēlreiz uz mirkli apstāties un pārvērtēt savas darbības un domas.




Esmu sapratusi, ka mana jūras slimība nekur nav pazudusi, jo pēc pavadītas diennakts uz peldošās mājas, aizverot acis, joprojām jūtu nelielu līgošanos. Visneparastāk ir mazgājot drēbes, šķiet, ka viss šūpojas un rodas nepaturamu vēlme kaut kur pieturēties. Jā, neesmu paredzēta lidošanai kosmosā. Peldošā māja, lai arī joprojām domāju, ka tā ir lielu ūdens mīļotāju un gados vecāku cilvēku izprieca, manām sajūtām bija tīkama. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā dienā bijām izvēlējušies neveiksmīgu braucienu ar airu laiviņu.




Pēc grandioziem solījumiem un stāstiem par to, ka kanoe ved atpūtniekus tikai mazajos ūdens kanālos, kur mīt neredzēti putni, mēs nedomājot piekritām 5 stundu braucienam kā komendante, dzirdot par 17 dažādiem sieriem. Protams, no solītajiem labumiem tikām bedrē, kurā ķer vilkačus. Vecais airētājs, kurš angliski spēja izdvest vien dažus vārdus kā banānkoks, mango un indīgs augs, mūs ieveda vienā no lielajiem kanāliem, kurus ūdens mājas izmanto kā izejas ceļu savām tūrēm.




Sākumā mēs smaidījām un līksmojām par silto dienu un to, kas mūs sagaida, līdz brīdim, kad onkulītis pagrieza laivu pretējā braukšanas virzienā un divos vārdos paziņoja, ka gatavojas mūs vest atpakaļ pa to pašu ceļu. Nu, kāmōn, ko tad tas nozīmē? Kur mazie kanāli, kur viss? To arī nozīmēja, vairāk nekā 2 stundas mēģinājām tikt galā ar neapmierinātību, kurai bija manāma tendence augt augumā. Kad beidzot tikām vienā no mazajiem kanāliem, onka piestāja krastā un teica: "picture now", pēc tam nozuda krūmājā, izrādās, lai pačurātu. Atgriezies plati smaidīja un sāka irties atpakaļ, no kurienes bijām atbraukuši. Atkal jau kārtējā pacietības mācība. Diemžēl šoreiz izmantojām iespēju nesamaksāt, lai gan tas mūs nedarīja priecīgākus, taču varbūt mazajiem indiešu uzņēmējiem lika nedaudz padomāt par vārda turēšanu. Labi, miers ar viņiem un lai augstāki spēki atsūta saprātu.




Pēc lēnīgajiem piedzīvojumiem airu laivā Kaspars arvien vairāk sliecās uz iemitināšanos peldošajā mājā. Teikšu godīgi, es gan vairāk vēlējos gredzenu ar dārgakmeni, taču esam pasaulē, kur valda vīrieši, tāpēc kā kārtīga sieva piezemēju savas vēlmes sava pavēlnieka priekšā. Ceru, neuztverat to pārāk nopietni. Turklāt blakus istabā dzīvojošie vācu puiši bija gatavi dalīties atpūtas priekā. Visi kopā samaksājuši milzu naudu – 5000Rs (60LVL) par ceļojumu, naktsmītni uz laivas, 3 ēdienreizēm un visādiem indiešu našķiem, iekārtojāmies peldošajā brīnumā.





Laivas savu ceļojumu no piestātnes parasti uzsāk 11:30 no rīta un nākamajā rītā jau 9:00 atgriežas mājvietā, protams, var ceļot vairākas dienas, pat nedēļas un mēnešus, ja ir tāda vēlēšanās. Arī variācijas par cenu ir neskaitāmas. Tik pat labi var dabūt laivu ar kondicionētu gaisu un vienu guļamistabu par 180LVL, viss ir mākslā vienoties un indiešu gatavībā nolaist cenu.

Kristofs un Saša kļuva par mūsu sabiedrotajiem, ar kuriem kopā bija interesanti tāpēc vien, ka abi tik ļoti atšķirīgi – Kristofs audzis un dzīvojis brīvā Vācijā, bet Saša komunistiskajā Vācijas daļā.






Starp citu, Keralas štatu Indijā pārvalda komunisti, tas ir vairāk nekā jūtams – pieminekļi, sirpis un āmurs, gājieni, braucošas laivas un automašīnas ar skaļruņiem, kuros izkliedz saukļus un labas dzīves vēstis. Kristofs ir tīrasiņu pilsētnieks, savukārt Saša – laucinieks, viens apceļojis pus pasauli, mācījies Meksikā, dzīvojis Holandē, otram kopā ar tēvu alus piegādes bizness. Protams, pilsētnieka pašpārliecinātība robežojas ar nelielu iedomību, taču pieņemamās devās, lai nebūtu traucējoši. Beigās mūsu mazā ūdens avantūra pārtapa kopīgos ceļojuma plānos. Vēlējāmies visi draudzīgi doties uz Kumily, īrēt džipu, braukt lūkot savvaļu un pēc tam uz Munnar tējas laukiem, taču dzīve nolika visu īstajos plauktos – viņi aizbrauca, mēs palikām.





Jāsaka, esam palikuši visnotaļ greznā vietā – mums ir sava kotedža, kas atgādina Alpu kalnu namiņu, terase, uz kuras gozēties un ļauties Amēlijas rotaļām, fantastiski mīksta gulta, ziedošs dārzs un ģimene, kas gatavo gardus ēdienu. Mums iet labi un jums?

SLŪŽAS VAĻĀ

Sestdiena, 14:00, 22.janvāris




Vakar neilgi pēc saulrieta lepni iepeldējām Alappuzha (Alapuža) vai Alleppey kā to dēvēja kolonijas laikā. Mūsu pirmā ūdens kanālu pieredze ilga 8 stundas, pieveicot aptuveni 80 kilometrus. Paklausījuši Pipu – somieti, ar kuru iepazināmies, dzīvojot kaimiņos, OM pludmalē, nolēmām no Trivandrumas braukt ar vilcienu uz 65 kilometrus attālo Kollam un pēc tam sēsties laivā, lai vakarā sasniegtu Alapužu. Lai arī Indija ir milzīga, esam vēlreiz tikušies ar Pipu, apciemojot viņu ašramā netālu no Kovalam, tomēr kaut kas tajā Indijā ir tāds, ko grūti izskaidrot.
Jāsaka godīgi, ka 8 stundas varbūt ir nedaudz par ilgu, lai brauktu ar sabiedrisko transportu pa ūdeni, taču nomierinoši, turklāt bez jūras slimības klātbūtnes, jo tā man ir samērā izteikta parādība uz ūdens.





Kuģītis, kas nedaudz atgādina vasaras sezonā Daugavā peldošo „Jelgavu”, no Kollam laivu piestātnes atiet vienreiz dienā 10:30, par pārvietošanos jāšķiras no 300Rs katram, kas, protams, ir dārgāk un ilgāk, nekā braucot ar vilcienu, tomēr ar iespēju laiski izgulties mīkstos krēslos, lasot grāmatu un pētot garām slīdošus rīsu laukus, saulē mirdzošas palmas, mazās mājeles un sapņot par to, ka reiz arī mēs dzīvosim gleznainā vietā pie dabas.






Ap pusdienu laiku laiva piestāj pie kāda no krastmalas restorāniem, kur var gardi noēsties veģetāro tali vai ceptu zivi, ja ūdenī mītošie zvēri ir jūsu vēderam piemēroti. Arī čajas jeb tējas pauze ir paredzēta, vienīgi var kļūt nedaudz garlaicīgi, par ko mēs priecājāmies, jo sapratām, ka brauciens ar houseboat (māja uz ūdens) nav mums, pataupīsim šo prieku vecumdienām.
Taču nedomājiet, pat vienkāršā laivu pārbraucienā var gadīties notikums, kas gandrīz visiem līdzbraucējiem, liek smaidot šūmēties atlikušo ceļojuma daļu. Pāris stundas pirms galamērķa sasniegšanas ir jāpārvar neliela barjera – slūžu nožogojums. Parasti tas notiek 10 – 15 minūšu laikā un tu jau esi aizmirsis, ka tāds posms ceļojumā vispār ir bijis, taču ne šoreiz. Slūžas vaļā un ciet tiek vērtas ar liela metāla rata palīdzību, dienas laikā šajā vietā strādā aptuveni 5 tēvaiņi. Pie mums to noteikti darītu automātiski, nospiežot pogu, vai arī labi, ja divi vīri, jo vairāk tiešām nav nepieciešams. Indijā viss tiek darīts baros, kādu dienu redzēju pludmalē zvejniekus, liekot tīklu laivā, pirms došanās jūrā. 16 stiprinieki atspērušies cīnījās un vēl šķita, ka kāds tiek labprāt gaidīts palīgos. Taču stāsts ir par to, ka slūžu atvērēji, sauksim viņus tā, bija tādā reibumā, ka īsti nesaprata, kas viņiem jādara un sākās pamatīgs ķīviņš starp laivas apkalpi un steberējošiem reibonīšiem.





Atkal jau tā velna dzira, kas sagroza prātu un liek uzvesties aplami muļķīgi. Pēc nogurdinošas vervelēšanas kādā no vietējo dialektiem, vārti beidzot tika atvērti, taču tikai līdz pusei, kapteinim bija kārtīgi jāiesvīst, lai izstūrētu cauri. Puiši no apkalpes saskaitās ne pa jokam, tika zvanīts policijai un lūgts mums parakstīt sūdzības lapu. Kas tad mums, mēs tikai iesmējām, jo neko nevaram nokavēt, taču laivai vēl bija jāveic viss garais atpakaļceļš uz Kollam nakts melnumā un jau no rīta visiem atkal jābūt ierindā. Kaspars tikai smaidot piebilda, ka Latvijā slūžinieki jau sen būtu piedzīvojuši nopietnu sejas pārveidošanas procedūru no kāda mazāk pacietīga atpūtnieka.

Šorīt pamodušies sapratām, ka jāmeklē ārsta palīdzība, Kaspars jau gandrīz nedēļu cīnās ar pamatīgām iesnām un klepu, šādi doties kalnos, kas ir mūsu nākamais mērķis, nebūtu prātīgi, jo tur augšā no rītiem un vakaros ir auksts. Tā kā Kerala ir slavena ar ajūrvēdu praktizējošiem meistariem, nonācām ajūrvēdas slimnīcā, kas vairāk līdzinās labi pelnošai ārstu privātpraksei Latvijā. Interesanti, tikām pie dažādiem dabiskiem brīnumiem – brūnām tabletītēm un tinktūras. Jau atkal par visu tika samaksāts nekas. Vismaz vienu lietu viņi dara nevainojami – tev iedod tik daudz zāles, cik nepieciešams, nevis liek pirkt milzu dziedējošā šķidruma pudeli, no kuras būs jāizlieto vien dažas tējkarotes. Es nebrīnos, kāpēc pie mums tik daudz cilvēku nodarbojas ar pašārstēšanos – ej, nopērc un dzer, cik vari izdzert, pārmetot krustu cerībā, ka paliksi dzīvs.
Kaspara pašsajūtas dēļ tika pagarināta arī uzturēšanās Kovalam, taču ne tikai, mums bija tik jauki kaimiņi, ka laiks vienkārši kaut kur pazuda. Tagad mēs zinām, ja kādreiz ceļi vedīs uz Kanādu, par ko šaubu nav, ir kāda ģimene, kuru vēlēsimies satikt – Karmena un Akvila (tas ir puiša vārds) pilsētas dzīvei ir pielikuši nopietnu punktu un labprātīgi dzīvo laukos, strādājot lielā saimniecībā. Akvila gatavojas kļūt par pavāru, Karmena – turīgu vecāku meita, griež zirgiem nagus un ir par to sajūsmā. Šie jaunieši atgrieza mūsu nozaudēto iedvesmu – Kasparam par to, ka visi viņa dzīves plāni ir piepildāmi, savukārt man jaunu sajūtu par laukiem, no kuriem reiz tikusi brīvībā teicu, ka nekad vairs nedzīvošu. Atkal jau kārtējais NEKAD sāk šķobīties, jo mani arvien vairāk saista dzīve ārpus pilsētas putekļiem un mūžīgās steigas. Mammu, neuztraucies, es netaisos pie jums ievākties uz dzīvi, vienkārši skaļi domāju.




Pēdējo dienu aktīvākās sarunas, kas šaudās starp mani un Kasparu, ir par atgriešanos mājās. Vēl dažas dienas un vairs tikai mēnesis būs mūsu rīcībā, lai ļautos bezrūpībai. No vienas puses gribēsim satikt visus savējos un sagaidīt pavasari Latvijā, taču no otras nemanāmi piezogas mazuma piegarša, kas saka, ka nekur nav jāsteidzas.

TIEVĒŠANAS NOMETNE

Pirmdiena, 14:00, 17.janvāris




Esmu dzirdējusi tik daudz sieviešu sakām, ka nekādi nevarot atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, kas nomāc sirdi un katru reizi ieskatoties spogulī griboties kliegt, diemžēl ne no sajūsmas. Pietrūkstot uzņēmības, jo gribēšana ir lielāka par varēšanu, pēc diētām uznāk neapturama ēšanas mānija un vēl dažādi iemesli, kas attur no sava dzīves mērķa – būt visskaistākajai, īstenošanas. Risinājums, kuru iesaka diženie skolotāji ir vienkāršs – NERĪT! Taču man ir radusies vēl kāda doma – braukt uz Indiju un atraut klasisko balto cilvēku zaņķi jeb tā dēvēto adaptācijas slimību, kad ķermenis aiziet pašplūsmā un nododas ne visai estētiskām rotaļām ar tualetes podu. Mīnus 3-5 kilogrami garantēti dažu stundu laikā. Mana sprēgāšana par to, ka es, redzies, Indijā esmu teju 7 nedēļas un mani nekādas vemstīšanās nebaida, tiek atalgota ar bargu nakti šaurā telpā, klanoties tam, uz kā pārsvarā visi sēž un atbrīvojas. Nu, mīļie, šķita, ja tas tā turpināsies, sākšu redzēt gaišus tēlus sudraba apmetņos un vēl sazin kādus Ēdenes brīnumus. Par laimi uz rīta pusi viss norimās, taču šis gadījums lika man palikt gultā vēl pāris dienas līdz saņēmos iziet ārpus drošajām dzīvokļa sienām. Vai zināt, kas mani no sirds priecē? Tas, ka šis gadījums mani piemeklēja tieši Kovalam ciemā, vietā, kur ir neskaitāmi restorāni un LIELVEIKALS, kas piedāvā manam vēderam pazīstamu pārtiku. Jāsaka, ka joprojām nevaru paskatīties uz indiešu asajiem ēdieniem un dažādo garšvielu buķeti. Sāls un melnie pipari ir viss, ko pagaidām pieļauj mana apetīte. No sirds atvainojos tām smalkajām lasītāju ausīm, kurām šis stāsts šķiet par rupju. Protams, varēju rakstīt – mīļā dienasgrāmata, manis pāris dienas nav bijis kopā ar tevi, jo jutos sasirgusi, taču nu esmu atlabusi... bla, bla, bla... taču zinu, ka mani cilvēki to negaida, jo vemšana nav nekas filigrāns.




Mans vājums mūs ir noturējis Keralas pirmajā pieturas punktā jau piekto dienu, taču Kaspars nebēdā, visā ir savs labums, viņš ir varējis pastrādāt un atpūstie no indiešiem, kas parasti ap mums līp kā skudras pie cukurgailīša. Kaspars ir iepazinies ar kaimiņiem un sadraudzējies ar saimnieci, kas mums aizdod gan sāli, gan miltus, lai mans vīrs var ļaut vaļu savai iztēlei virtuvē. Mūsu māju varētu dēvēt par tautu sadraudzības mītni – Moldovas, Kanādas, Francijas, Zviedrijas, noteikti vēl kādas valsts iedzīvotāji, visi draudzīgi zem viena jumta. Protams, ko mums dalīt, mēs taču esam ieradušies atpūsties. Visinteresantākie šķiet kanādieši – jaunlaulāto pārītis, kas atbraucis medusmēnesī vai pareizāk būtu teikt – medusmēnešos. Meitenes tēvs ir indietis, kas gan Indijā nedzīvo, šeit pēdējo reizi bijis pirms 30 gadiem. Ar viņiem saistās kāds interesants stāsts. Toreiz tālajā pagātnē, kad manis nemaz vēl nebija, kanādietes mamma un tētis iepazinušies ar kādu sievieti, kas ciemā tirgojusi kokosriekstus. Nezinu viņu attiecību detaļas, taču noprotu, ka starp šiem cilvēkiem uzplaukusi draudzība. Jaunā ģimene un viņu vecāki, kas atbraukuši uz Kovalam baudīt siltumu, kamēr mājās sals un sniegs, nolēma uzmeklēt šo sievieti. Izrādās tas esot bijis vienkāršāk par vienkāršu, indiete joprojām tirgo kokosriekstus gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms 30 gadiem. Ir notikumi un lietas, kas dzīvē nemainās. Taču šai sievietei šī tikšanās ir atnesusi lielas dzīves pārmaiņas, jo viņas sen neredzētie draugi nolēma apmaksāt viņas mājokļa kredītu, kas mūsu naudas izteiksmē neesot liela summa, taču, lai vietējie to nopelnītu ir jāstrādā daudzi gadi. Patiesībā, summai nav nozīmes, nozīme ir tam, ko cilvēki dara viens otra labā, neko negaidot pretī. Došanas prieks – lūk, vēl viens pārdomu temats no mana piedzīvojumu stāsta Indijā.

Otrdiena, 21:10, 18.janvāris




Šī diena vienkārši aizlidoja, taču reizē šķiet, ka tā ir bijusi nesaprotami gara. Protams, kā, lai tā nebūtu, ja no agra rīta līdz vakara krēslai nenokāpām no motorollera. Labi, bez pārspīlēšanas, tomēr lielāko dienas daļu vizinājāmies apkārt pētot, ko sevī slēpj tāds vārdu savienojums kā WILD LIFE SANCTURY. Draugi zināja stāstīt, ka neaprakstāmus dabas brīnumus.




Piekrītu, Indijas daba ir apskates vērta – ezeri, kalni, koši zaļa zālīte kā uzzīmēta ar vaska krītiņiem, gumijkoki, no kuriem līst balta līme, kas vietējo rokās pārtop noderīgā darba materiālā un svelme, kas mijas ar ēnu, kur meklēt patvērumu, kad tas ir nepieciešams. Lai arī ziema, tik dzīvības pilna tā nav piedzīvota. Es vairs nevaru nosēdēt mierā, domājot par Munnāras tējas plantācijām, kurp drīz dosimies. Tu brauc, tev sejā sitas karsts vējš un tu jūties tik brīvs, jo vari būt tur, kur vēlies un darīt to, kas patīk. Tik vienkārša un līdz saknēm nobružāta patiesība, kuru cilvēki nespēj atzīst, jo vispārpieņemtās cilvēku dzīves normas un dogmas to neatbalsta.
Ja vēlaties zināt, kāda ir viena no Indijas slavenākajām pludmalēm Kovalam ciemā – Lighthouse beach, teikšu atklāti – ļoti tūristiska, daudz dzīves pieredzējušu kungu un dāmu, arī ģimenes ar bērniem nav retums, vieta, kur sauļoties un peldēties ar komfortu tad, kad Ziemeļeiropā valda mūžīgais sasalums.




Neesmu bijusi, taču Kasparam uzjundīja atmiņas par Sočiem un Jaltu. Promenāde ar maziem veikaliņiem un restorāniem, kuru vizuālajam tēlam ir nedaudz šķība seja, tomēr tas daudziem šķiet pievilcīgi. No Indijas šeit ir maz, taču reizē arī daudz, jo viss tiek būvēts un celts caur viņu pasaules uztveres prizmu. Ļoti amizants šķita kāds ieraksts maza restorāniņa ēdienkartē – lai piešķirtu itāļu ēdieniem īsteno garšu, iesakām papildus pasūtīt olīveļļu par 30Rs (aptuveni 40 santīmu). Jau iepriekš atvainojamies, jo zinām – tas Indijā ir ļoti dārgi. :) Taču nesapņojiet, ka Indijā varēsiet baudīt izcilas picas, pastas vai vēl citus mums zināmus ēdienus, jo tos gatavo indieši, kas noteikti dzīvē nav bijuši tuvumā Itālijai, Francijai vai vēl kādai citai garšu meistaru lielvalstij, tomēr tie nav arī neēdami. Taču savas viras, maizes un sacepumus viņi prot pagatavot nepārspējami, tāpēc arī eiropieši neriskē paši saimniekot indiešu restorānu virtuvēs, bet ved pieredzējušus pavārus no šo ēdienu dzimtenes. Sajūtas šeit vieglas, jo mēs lielākoties dzīvojam savā pasaulē, īpaši nebāžot degunu publiskajā telpā, kura jau tāpat ir pilna svešzemnieku.
Mūsu turpmākais plāns ir pavisam vienkāršs – rīt vēl palasīt grāmatas un baudīt ģimenisku vientulību, taču parīt kāpt vilcienā un braukt Alappuzha (Alapuža) virzienā – peldošas mājas uz ūdens, 900 kilometrus gari ūdens kanāli, vēl krāsaināka daba un dzīvnieku valsts.

PUNKTS. TĀLĀKAIS PUNKTS

Otrdiena, 15:30, 11.janvāris




Kanyakumari (Kanjakumari) būs laikam vienīgā vieta, kuru nebūsim izdzīvojuši līdz aknām. Templis vietā, kur saplūst visi piekrastes ūdeņi paliks bez mūsu pēdu nospiedumiem, jo stāvēt tik lielā rindā kā bērnībā pēc desām, nav mūsu spēkos, turklāt šis prieks +38 grādu lielā karstumā. Tas viss tikai tāpēc, lai tiktu uz kuģīša, kas nekad nevar būt par mazu, taču brīžiem tomēr ir un tāpēc svētceļotāji no visas Indijas, viens pie otra piespiedušies, vijas cauri pilsētiņas tirgus rajonam kā gara čūska, kas gatavojas apēst trusīti.




Mēs priecājāmies pa gabalu un noķērām labus skatus no Mahatma Gandi veltītā memoriāla. Onkulītis, kas šeit jau 40 gadus saimnieko, vismaz tā viņš mums vēstīja, brīdī, kad 2004.gadā lielais cunami vilnis triecās arī pret Indijas krastiem, memoriāla lielajā zālē mazgājis grīdu.




Brīnumainā kārtā palicis dzīvs, pats nesaprot kā. Vilnis nācis divas reizes, atsities pret mūra valni, atkāpies un ar tik pat lielu spēku atkal gāzies uzbrukumā. Daļa ēkas tikusi sadragāta. Šo notikumu atceras visi ciema iedzīvotāji, jo daudzi atvadījušies no brīnišķīgās zemes dzīves.
Taču savādāk Kanyukamari dzīve rit rāmu garu, tikai piekraste burbuļo, jo indietim atbraukt līdz punktam, kas iezīmēts pasaules kartē kā tālākais Indijā, nozīmē gūt apskaidrību un vēl lērumu labu notikumu turpmākajā dzīvē.




Šobrīd sēžu kāda maza ašrama namam uz jumta, sarunājos ar jums un dzeru melno tēju ar pienu, kas manā dzērienu kartē ir jaunums. Neesmu sajūsmā, taču nav arī lejama ārā. Karstums ir mitējies, drīz saulriets, taču dūmakainajās debesīs tas nebūs tik labi redzams, drīzāk jūtams.




Uz vienas no mūra sienu apmalītēm gozējas tomātu rindas, uz kādas citas virknē sasēduši kovārņi. Puika no Nepālas baro kucēnus ar no pusdienām atlikušo maizi un es atkal jūtos mierā ar sevi. Vakardienu varu droši nosaukt par lūzuma brīdi manā ceļojumā, jo pirmo reizi patiesi skumu pēc visa un visiem, pat negāju brokastīs. Taču Kaspars mani no šīs skumšanas burtiski izrāva un atveda pie kāda savāda Babas uz savādu ašramu, kur pirms kāda laika dzīvojuši mūsu draugi, kas šobrīd arī apceļo Indiju.




Bike Baba, tā viņu dēvē viņa sekotāji, ir 70 gadus vecs, kalsns vīrelis ar biezu dredu vītni ap galvu.




Ar moci vairs nebrauc, tagad tikai ar džipu, kuram prasās remonts pirms došanās uz ziemeļiem. Babam pavisam 7 tādi ašrami. Mūsējā dzīvo 3 mācekļi un pāris no Maskavas, kas uz Indiju brauc jau 10 gadus. Tagad arī mēs, taču tikai uz pāris naktīm.




Sākumā nezināju kā man šeit justies, jo chilimu es nepīpēju un īsti nesaprotu, ko Baba saka. Ļoti jānospriego smadzenes, lai sadzirdētu patieso vārdu savirknējuma nozīmi. Tomēr otrā diena jau ir man pieņemamāka, jo viņi domā, ka esmu kosmonauts un vairs neuzmācas ar ēdienu, dzērieniem un īpašu vēlmi komunicēt, ļauj man lasīt, rakstīt, mazgāt drēbes un pavadīt laiku ar Amēliju. Jā, Amēlija arī šeit tiek mīlēta. Baba viņai ir iedevis jaunu vārdu, tā „lielie” skolotāji mēdz darīt.




Tagad Amis ir Durgagiri. Durga ir dievība, ļoti spēcīga un pašpārliecināta, savukārt giri nozīmē piederību pie lielas ģimenes, dinastijas. Durga īsti gan neatsaucas uz šo jauniegūto vārdu un joprojām cīnās ar uzmanības uzplūdiem, kas aumaļām nāk no indiešu izcelsmes ļautiņiem. Savukārt, mani Baba sauca par MAMA, paņemdams aiz rokas, ātri nomurminājis – „come mama”, no rītiem ievilka mani virtuvē un iespieda pierē treknu „pumpu”. Tagad droši mājās palikušie var ļauties baumām, ka piederu kādai sektai, jo cilvēki taču tāpat vien uz Indiju nebrauc, tur taču nav ko redzēt! :)
Pēc šī ceļojuma ļoti vēlēšos satikt citus ceļotājus, kas bijuši Indijā, jo patiesi gribu uzzināt vai visiem gadās tik interesanti piedzīvojumi kā mums. Piemēram, pirms atbraucām uz Kanyakumari viesojāmies kādā indiešu ģimenē. Lieki piebilst, ka šos cilvēkus nepazīstam un mums joprojām nav ne jausmas, kāpēc viņi aicināja mūs pie sava ģimenes kopgalda. Runā, ka saņemt šādu ielūgumu esot liels pagodinājums, tā arī jutāmies, jo ģimene laipna, draudzīga un izglītota, mums nenācās runāt tikai par to, kas ir Latvija un kur tā atrodas.




Namamāte ir pediatrs, namatēvs, kā vēlāk izrādījās, ir liels priekšnieks, kas atbild par strappilsētu autobusu satiksmi Tamil Nadu. Namamātes tēvs kādreiz strādājis Shell, kopš aizgājis pensijā piepelnās kā advokāts. Ģimenē aug divi bērni – meita un dēls, vienīgais vārds, kuru atceros ir Edna – tā sauc meitenīti, pārējie diemžēl kaut kur pazuduši manu atmiņu labirintos. Liels bija mans izbrīns, kad ieejot mājā ieraudzīju izrotātu eglīti un Bētlemītes instalāciju, taču ko tur brīnīties, Indijā dzīvo daudz kristiešu. Pusdienas bija gardas, pat ļoti. Protams, nācās piedzīvot arī abpusēji neveiklus brīžus, kad galdā cēla šmorētu cāli un man diemžēl bija jāpaziņo, ka nevarēšu nogaršot šo noteikti labi pagatavoto putnu. Pēc sarunām un kopīgas mielošanās mūs nogādāja vietējā autoostā, kur knapi ierausušies autobusā braucām uz tik daudz apspriesto ciemu.
Trešdiena, 09:30, 12.janvāris
Rīts sākās ar mantu kārtošanu, jo pēc stundas mūs gaida vilciens, kas beidzot Virsnīšu ģimeni nogādās Keralas štatā.





Kovalam pludmale būs mūsu pirmā pieredze šajā brīnumainās dabas vietā. Uzklausījuši ieteikumus dzīvei, saņēmuši rudrakšu un Šivas krelles, atvadījāmies no Babas. Amēlijai viņš pareģo dzīvi Indijā kā gaismas nesējai, kas taisīs pudžas un palīdzēs cilvēkiem. Viņai nekad nestrādās, jo visi strādās ap viņu. Mēs pie Babas esam nokļuvuši tikai un vienīgi meitas dēļ. Viņiem abiem savi uzdevumi risināmi, mēs tikai šajā gadījumā noderējām kā pavadoņi savam lieliskajam bērnam. Kad Amim paliks 18 gadi viņa labprātīgi dosies uz Indiju un šeit paliks, mēs ar Kasparu tā arī mētāsimies starp dažādām zemēm un būsim bieži viesi Indijā. Ar saviem spriedumiem par šiem pareģojumiem nesteidzos, gan dzīve pati parādīs kā viss notiks, ko tur lieki galvu lauzīt.
15:50, 12.janvāris
Esam paēduši mūsu pirmās pusdienas Kovalam pludmalē un tikko ievācāmies jaunajā mājvietā ar skatu uz piekrasti. Mums ir dzīvoklītis ar terasi, lielu guļamistabu, virtuvi, kur paši beidzot arī kaut ko gatavosim.




Tik labas kvalitātes dzīvojamo platību Indijā manas acis vēl nav skatījušas. Par to visu maksāt 600Rs diennaktī šķiet pat pārāk pieņemami.
Uz Kovalam no Kanyakumari iespējams nokļūt ar vilcienu, taču jābrauc līdz Keralas galvaspilsētai. Divās ar pusi stundās bijām klāt. Cik samaksājām? 62Rs, labi ne? Sapratām, ja vēlēsimies tālāk ceļot ar vilcienu, būs jārezervē biļetes slīperu klasē, jo lai tiktu sēdošajā ir gandrīz jāzaudē dzīvība, cīnoties pie vilciena durvīm. Likās, ka katrs zemākās klases vagons ir kā Noasa šķirsts, kurā palikušas vien dažas vietas zvēriem, kuri pirmie tajā ielauzīsies. Nežēlīgi. Pirmo reizi atspērusies spiedos ārā no vilciena, turēdama Amēliju, kas pēc tam grozīdama galvu teica ĀRPRĀTS!
Trivandruma ir skaļa pilsēta kā jebkura cita Indijā, taču ar Chennai piedzīvoto salīdzināt nevar un nemaz nevajag. Tikko izkāpuši no vilciena nolīgām rikšu un par 170Rs nokļuvām 15 kilometrus attālajā Kovalam ciemā pie jūras. Zvejnieku ciemats ir mazs, patīkami kluss un sajūtās uzjundī laiku, ko pavadījām Goa. Beidzot miers pēc garajiem pārbraucieniem un cilvēku straumēm. Man šeit patīk!

MA – MA - MADURAI

Svētdiena, 09:00, 9.janvāris
Kaspara vārda dienas rīts, tāpēc izmantojam iespēju pasūtīt brokastis viesnīcas numuriņā. Diemžēl zvanot mums tas neizdodas, jo vīrelis otrā vada galā ar angļu valodu nav draugos, tāpēc visdrošāk saņemt to, ko vēlamies ir sarunā aci pret aci. Kuru katru mirkli tiksim pie continental breakfast. Amis nepacietīgi riņķo pa istabas pāris kvadrātmetru lielo platību un sauc pēc omletes.
Un brokastis ierodas – tās nes 2 izsūtāmie, lai gan ir tikai viena paplāte, līdzi menedžeris ar rēķinu, lai drošāk, ka atkal kāds nenomaldās tulkojumā. Sakām paldies un apsolām par visu samaksāt, kad pametīsim šīs viesmīlīgās telpas. Kā mums garšo? Jāsaka, ka esam ieberzušies, jo sviests ož tā kā izsmalcinātie sieri, kurus turot ledusskapī nepamet sajūta, ka kaut kur mētājas nemazgātas zeķes. Nu, kas tur liels, bišķi iestāvējies. Vienkāršas omletes vietā Amēlija tikusi pie omletes ar asajiem pipariem, taču svaigi spiestās sulas ir ekselentas un kafija ar pienu tāpat. Vienu vārdu sakot – enjoy!
Vakar vēlu vakarā ieradāmies Nagercoil – starppietura pirms sasniedzam Indijas pašus dienvidus, tālāk vairs tikai okeāna plašumi un citas zemes. Vēl nedaudz pavārtīsimies ērtajā gultā, kas tiešām ir ērta un meklēsim autobusu, ar kuru var tikt līdz Kanyakumari.




Pēdējās divas dienas bijušas patīkamu iespaidu pilnas. Madurai apmeklējums izrādījies ļoti vērtīgs un līksmu sajūtu pildīts. Pateicoties Ramkumara ieteikumam (IT puisis no Bangalores), ar vienu no pilsētas autobusiem braucām uz Alagar Kovil lūkot kalnu tempļus. Šī vieta nav pieminēta pasaulē vispopulārākajā apskates punktu ieteikumu grāmatā, tāpēc sastapt tūristu barus tur ir gandrīz neiespējami, turklāt tikai retais ir gatavs 21 kilometru kratīties kopā ar vietējiem drebelīgā autobusā. Arī indiešiem tas ir liels izbrīns – kāpēc tie baltie nebrauc ar taksi? Atbilde pavisam vienkārša – taksis piķo vismaz 500Rs, taču par autobusu samaksājām 42Rs abos virzienos un augsti paceltām galvām, skatītāju pūļa ielenkti, „traucāmies” ārā no pilsētas.
Pie ieejas templī daži tamilieši (Tamil Nadu štata iedzīvotāji) laiski izgūlušies veldzējās Višnu tempļa drošajā ēnā, jo karstums pamatīgs.






Visapkārt pērtiķi, kuri šķiet smīn par cilvēku savdabīgo tieksmi pēc rituāliem.




Nebija ilgi jāgaida līdz mums palaimējās būt klāt vienā no jocīgākajiem pasākumiem – dēmonu izdzīšanā. Trīs kalsni vīreļi ar milzīgiem sirpjiem un gana nūju, kratīdamies un bolīdami acis cīnījās ar ļaunajiem spēkiem. Cilvēki metās viņiem klāt un lūdza pēc palīdzības, kāds krita zemē un valstījās, vēl kādam asaras lija aumaļām no prieka par atsvabināšanu. Tas viss atgādināja seriālu „Amulets” (Charmed), kur trīs māsas raganas izkūpina gaisā ļaunuma iemiesojumus.




Templis jauks, nezinu kā savādāk nosaukt, taču nekas tāds, kas liktu elpai aizrauties un sajust visuvarenā klātbūtni. Taču četrus kilometrus augstāk, braucot pa serpentīniem līdzīgu kalnu ceļu, ir vēl kāda svētvieta – templis, kurā cilvēki lūdzas un publiskā mazgātava svētajā ūdenī.




Ticīgo nebeidzama divvirzienu plūsma mūs parauj līdzi un jau pēc mirkļa vērojam kā sievietes, vīrieši un dažāda vecuma bērni drēbēs stāv zem aukstas ūdens šalts un top šķīstīti. Mēs atturamies. Diemžēl bildes nevaru jums parādīt, jo mums aizliedz fotografēt, lai gan vietējie bildē uz nebēdu. Leģenda vēstī, ka kāds no neskaitāmajiem dieviem mazgājies kalnu upē, tāpēc šis ūdens ir īpaši labvēlīgs cilvēka dvēselei, protams, arī karmai. Taču mēs atkal nebeidzam priecāties par vienmērīgu naudas plūsmu reliģijas turētāju kabatās. Lai uzbrauktu kalnā jāmaksā 10Rs, par tikšanu lejā tik pat. Ir arī naudas iekasēšanas punkts, kas satiksmes transporta līdzekļiem no malas prasa 200Rs par tikšanu līdz svētajam kalnam. Autobusi kursē nemitīgi, visi pārpildīti ar apskaidrības kārotājiem. Pie ieejas mazgātavā jāšķiras no 15Rs, no mums naudu neprasīja, jo saprata, ka diez vai šiem ir kāda nojausma par ūdens vērtību. Dienā tūkstošiem cilvēku nāk un iet, rūpīgi kraujot kaudzē rūpiju pie rūpijas, lai baznīckungi var braukt ar lepnām automašīnām un dzīvot drošos cietokšņos. Lai jau, ja ir tik talantīgi cilvēku apmuļķošanā, taču vismaz atkritumu jūru gan varētu savākt, tas viņiem nemaksātu gandrīz neko.




Nākamajā rītā jau agri izgājām ielās, lai pirms svelmes atnākšanas paspētu pabrokastot un būtu pie Meenakshi Amman tempļa – lielākā un iespaidīgākā visā Indijā. Augstākā no celtnēm sniedzas 52 metrus tuvāk debesīm. Beidzot arī mēs noliecām galvas varenuma priekšā un sajūsmā ceļojām laikā. Pāri visam skanēja Šivas mantra – Om Namah Shivaya, kas nomierināja mūsu būtības un ļāva vienkārši baudīt, atstājot reliģiskos aizspriedumus aiz ieejas vārtiem.





Fantastisks mākslas darbs, kas patīkami stindzina uztveri. Saka, ka šis templis ir dienvidu Taj Mahal (Tadžmahals), kuru šī ceļojuma laikā arī esam iecerējuši apmeklēt.
Kaspars jutās kā Šiva baltā cilvēka ķermenī, jo mazie melnīši alka viņu aptaustīt, lai vecumdienās varētu teikt - es pieskāros baltajam.




Arī Thirumalai Nayak pils pārsteidza ar savu krāšņumu, kur vakaros notiek dažādi koncerti un teātra uzvedumi, diemžēl tos palaidām garām, tāpēc tikai varu iedomāties kādu prieku tie sagādā.




Taču pilnībā izbaudījām vietējo bērnu uzlidojumu.




Pulksten 16:40 jau atkal bijām vilcienā, kas mūs 5 stundu laikā solījās nogādāt Nagarcoil. Tā kā nedabūjām biļetes slīperu klasē, nācās braukt sēdošajā, kas ir viszemākā un daudzi ceļotāji neiesaka to darīt. Varu jūs nomierināt, viss ir daudz labāk, nekā šķiet. Sēdējām kopā ar svētceļotājiem no Keralas – džeki vīkendiņā bija atbraukuši palūgties uz Madurai. Mēs viņiem šķitām ļoti interesanti, tāpēc fotografējāmies visdažādākajās kombinācijās, drosmīgākais no viņiem lūdza atļauju paturēt manu roku, es neiebildu.




Kulmināciju piedzīvojām, kad norietēja saule un tuvojās absolūta tumsa, kas izslēdza gleznainos skatus aiz loga. Vakara puja (pudža) – puiši mazgājās un pucējās kā mēs savulaik pirms došanās uz diskotēku. Tika aizdegta uguns liesma un visi, ritmiski sizdami plaukstas, dziedāja. Tas atgādināja afrikāņu tautu dziedājumus pie ugunskura. Pēc tam katrs atrada sev guļvietu – uz krēsliem, zemes vai paštaisītos šūpuļtīklos, kas novilkti starp krēsliem, un saldi iemiga.
Vēl piedzīvojām transvestītu, taču šķiet tie drīzāk bija geji, diedelēšanu. Puisis smalkā balstiņā, sapucējies svētku sari, man teica, lai beidzu lauzties un dodu naudu, jo viņam grūta dzīve, griboties ēst. Visi apkārtējie šķīrās no pienācīgas nodevas un sarkdami vērās mūsos – kas jūs nesaprotat, viņi tādi piedzimuši, viņi jāžēlo. Mēs stāstījām, ka Eiropā arī ne mazums šādu ļaužu, taču visi strādā, lai nopelnītu maizītei, nevienam pat prātā nenāk ubagot tikai tāpēc, ka sirds tiecas pēc sava dzimuma pārstāvjiem.
Tuvojoties pusnaktij bijām atraduši mājvietu, kur pārlaist nakti. Samērā dārgu – 600Rs, taču nekas labāks tumsā neradās. Meklējot vietu, kur apmesties, satikām Nagercoil iedzīvotāju – vīru, kas strādā par inženieri pilsētiņā, lāga cilvēks, kurš šorīt pārsteidza Kasparu ar telefona zvanu. Šis bija mūs atradis, lai uzaicinātu pusdienās pie savas ģimenes. Kaspars no sirds pateicās, taču sacīja, ka mums jāturpina ceļš, jo šodien vēlamies būt Kanyakumari. Pēc pus stundas viņš mūs savākšot un vedīšot pusdienās uz savām mājām, pēc tam, kur vien vēlēsimies. Vai nu tas ir kārtējais triks ar „come and look my shop” vai arī mūs gaida kāds interesants piedzīvojums.