APĒD MANI
Ar indiešu ēdieniem mums veidojas īpašas attiecības, pagaidām tikai draudzīgas un garšu kārpiņas patīkami kairinošas. Vēl ne reizi neesmu teikusi, ui, šo gan laikam labāk nevajadzēja ēst. Ir tik patīkami atcerēties katru maltīti un sajust kā mutē saskrien siekalas. Jau lidmašīnā uz Delhi nojautu – jā, ēdiens mani vilinās. Rīsi ar turku zirņiem, zaļajām pupiņām karija mērcē. Viss ir ass un man tas iet pie dūšas.
Brīžiem gan prasās iedzert coca – colu, lai gāzētais dzēriens nomierina sakarsušo mēli, taču pēc tam atkal var ļauties ēdiena valdzinājumam.
Brīžiem gan prasās iedzert coca – colu, lai gāzētais dzēriens nomierina sakarsušo mēli, taču pēc tam atkal var ļauties ēdiena valdzinājumam.
Indija ir veģetāriešu paradīze. Tik lielu veģetāro ēdienu piedāvājumu vienuviet nav nācies redzēt, kur nu vēl ēst. Esmu paspējusi nogaršot DAL FRY gandrīz katrā ēstuvē, pat pie vietējā centra veikaliņa, sēžot aiz necila galda uz plastmasas krēsla. Tas nekas, lai tie suņi guļ pie kājām, galvenais, lai nedomā gar mani luncināties. Te var paēst par mazām naudiņām, visa ģimene vien maksājam ap 200 Rs – 3 ēdieni un dzērieni.
Brokastis ir ēšanas fetišistu cienīgas. Mans ik rīta rotaļu partneris uz galda ir svaigs ananāss par nieka 25 Rs. Tas ir kā zaudēt nevainību ar mūža mīlestību – tik sulīgs, salds un veldzējošs, kuru nevar atēsties. Taču šis rīts pārspēja visus – avokado ar tomātiem un maizīti naan. Gatavs avokado ir dzeltenzaļš un to var ziest uz maizes kā sviestu. Tas nav 10 dienas jātur tumšā kaktā, lai nogatavojas. Šeit viss ir īsts un garšas piesātinātas. Banāni ir savādi saldi, tādus vēl nebiju garšojusi, mandarīni kā cukurs uz mēles. Orange juice netiek spiesta no apelsīniem, bet mandarīniem – dzer un no labsajūtas smērējies gar sienām.
Ieguvums jau pirmajā ceļojuma nedēļā ir iespēja atteikties no pārmērīgas sāls lietošanas uzturā un knakstīšanās ar zefīriem. Ne reizi vēl neesmu vēlējusies jau gatavam ēdienam pievienot baltos, sāļos kristāla gabaliņus, kas ir neiedomājami, jo bez sāls nekad neesmu varējusi paēst. Un tie zefīri, tos ēdiet manā vietā, jo šeit nekā tāda nav. Tikai neapēdiet visus, atbraucot gribēšu kādu notiesāt, atmiņas atsvaidzināšanai.
Simrose, kur dzīvojām sākumā, manus kolēģus, kas šeit pabija neilgi pirms manis, labi atceras, jo viņiem ir ļoti paticis paēst. Tagad tur atceras arī mūs, jo katru reizi ēšanai veltījām tik lielu uzmanību kā latvieši uguņošanai 18. novembrī. Vienmēr gan solāmies, ka tik daudz vairs neēdīsim, taču kā pienāk maltītes laiks, mielošanās nav apturama.
Indieši zina, kas vajadzīgs cilvēkam – gan miesai, gan garam. Braucot šurp domāju, ka izlaidīšu slavenā romāna un tā ekranizējuma pirmo sadaļu „ēd.” un metīšos ceļos, jo vēlēšos lūgties. Nekā nebija, viss notiek kā pēc grāmatas – vispirms ir labi jāpaēd, lai pietiktu spēka atrast savu smalko „es”.
Ziņas
0 komentāri: