Es tur biju.


Šorīt „čivinātāju” interneta mājvietā izlasīju kādas meitenes piezīmes – „Es baidos no cilvēkiem, kuri neceļo” , klusi nopriecājos, ka drīkstu sevi izslēgt no aizdomās turamo loka, jo pirms nedēļas atgriezos no Romas. ROMA! Draugi, kuri redzējuši Romu diezgan skeptiski grozīja galvu, zinot mūsu fikso plānu, jo pāris dienas sparīgi pulsējošas vēstures metropolē ir vairāk nekā par maz, lai neteiktu, ka tas vispār nav nekas. Un tomēr biļetes jau bija nopirktas divus mēnešus pirms brauciena – dāvana Kasparam dzimšanas dienā, taču „mazais ātrais” kaut kā nejauši sakritis ar manu vārdadienu un ģimenes visjaunākajam gadījās ieplānotas brīvdienas laukos.
Divi mēneši aizlidoja, aizjoņoja, pazuda vai vienkārši šķita, ka nekad nebija bijuši un labi, ka tā, neatlika laika trīties lidojuma gaidās, protams, laika pietrūka arī, lai atdzīvinātu atmiņas par reiz iegūtajām zināšanām Romas vēsturē. Nekas, ceļvedi lidmašīnā izrāvu no vāka līdz vākam, iemācījos dažus izteicienus itāliešu valodā un biju gatava atdoties Romai.



Liels ieguvums bija mūsu dzīves vieta Romā, jo tā divus latviešus veikli iemeta romiešu ikdienā un deva iespēju sajust vietējo noskaņojumu bez tūristu plūdiem un zibošām pilsētas kartēm, kur vien acis piesien skatienu. Mitinājāmies dzīvoklītī mājas bēniņos, kurā dzīvo puisis no Latvijas un mācās kino pasaules zinības. Kamēr šis Latvijā, mēs gulējām viņa gultā, sēdējām uz viņa balkoniņa, šeptējāmies viņa virtuvē, arī viņa dzīvokļa biedrs bija kļuvis par mūsu padomdevēju. Paldies vislielākais, jo Pigneto rajoniņš 6 tramvaja pieturu attālumā no Romas centrālās stacijas Termini ir dzīvāks par dzīvu. Tāda Andrejsalas un Kalnciemielas veiksmīga sintēze ar krāmu tirdziņu, vīnošanu, čalošanu vakaros un svaigu zaļumu, dārzeņu un augļu andeli rītos, protams, izņemot svētdienas, jo tad visi dodas uz Vatikānu saņemt pāvesta svētību.


Champino lidostā ieradāmies īsi pirms 23:00 vakarā un uzreiz tikām autobusā, kas nogādā atbraucējus līdz pilsētas centram – tā dēvētais shutle bus. Nemaksā dārgi – 4 EUR līdz centram un 6 EUR no centra līdz lidostai, ja pērk biļetes turp – atpakaļ, var iekļauties 8 EUR budžetā. Ar taksometra vadītājiem, ir iespējams atrast kopīgu valodu, par 25 EUR. Zinājām, ka iebraukuši Termini stacijā jāmeklē 5. vai 14. tramvajs un rūpīgi jānoskaita līdz 6, lai zinātu, kad izkāpt. Pajautājuši ceļu vietējam taksistam drīz vien nokļuvām tur, kur paredzēts. Vienīgi nespējām paiet garām mazai „saldējumnīcai” un katrs notiesājām pa kārtīgam gelato, kura garša izmīlēja ikvienu garšas kārpiņu uz mūsu mēlēm. Piezvanījām Bārtam, kurš solīja atvest dzīvokļa atslēgas un visu izrādīt, iepazināmies ar bijušajiem Bangladešas un Indijas iedzīvotājiem, kuru Romā ir atliku likām un atstājuši mazo ceļa somu mājvietā, saplūdām ar Pigneto rajoniņa iedzīvotājiem.
Nākamajā rītā jau agri biju ieplānojusi doties uz Vatikānu, jo svētdiena, taču miegs darīja savu un kur galu galā steigties – ir taču brīvdienas, Amēlija pie omes un nav jāceļas 7:00 vārīt piena putru, tāpēc nošņācām līdz pulksten 10:30 pēc mūsu laika. Pastaigas solī nonācām līdz kafetērijai, kas pēc savas būtības un atmosfēras atgādina franču maiznīcu Vecrīgā, apēdām pa smalko miltu izstrādājuma produktam, iemalkojām kakao un kafiju un pilsētas apmēru izzināšana varēja sākties. Jāatzīst, ka sabiedriskā transporta sistēma Romā ir ekselenta – metro, tramvaji, autobusi, viss darbojas nevainojami un biļetes cena par vienu braucienu... hm, tik pat, cik pie mums Rīgā, pērkot pie transportlīdzekļa vadītāja – 1 EUR jeb 0,70 Ls.

Termini stacija visas dienas kalpoja kā atskaites punkts un orientieris. Visātrākais, protams, ir metro – 10 minūtes un esi kilometriem tālu no punkta, kurā biji. Vatikāns – jā, ar to arī bija jāsāk. Liela un varena Sv. Pētera bazilika – mākslas darbs mākslas darbā, mīlīgs skats uz visiem pakalniem no tās kupola un nedaudz drebulis kājās nākamajā dienā pēc vairāk, nekā 500 pakāpienu pievarēšanas abos virzienos. Diemžēl muzeji, Siksta kapela un Rafaela zāles palika neredzētas, jo bijām ierobežojusi sevi laikā un vairāk par visu tomēr katrā no ceļojumiem mūs interesē vietējo dzīve, sadzīve, lietu kārtība un atmosfēra. To arī noķērām un atļāvāmies katru dienu nosnaust diendusu – agrāku vai vēlāku, taču kā kaimiņš Bārts sacīja – vietējo respekta cienīgu.



Spāņu kāpnes, Trevi strūklaka, Kolizejs un forums no ārpuses, pusdienās pasta un pica, vēl pa kādam gelato, sarunas ar ceļā satiktajiem un pirmā diena Romā cauri. Nākamajā atļāvāmies pievērst vēl mazāku uzmanību vēsturiskiem skatiem, taču iepirkšanos pie gardumu stigotājiem nebijām gatavi laist garām ne par kādu naudu. Varbūt lieki laiku izšķiedām, izstāvot rindu Kolizejā, bet lai, jo Kaspars bija saklausījies stāstus par asins smakas un cīņas garšas spēju sajust, ieejot varenajā celtnē un vēlējās pārbaudīt šī apgalvojuma patiesumu. Paldies, Dievam, neko zvērīgu nemanījām un amfiteātris izskatījās tā kā amfiteātrim jāizskatās. Ja reiz, kas līdzīgs dzīvē jau redzēts (biju Veronā), otrreiz skatītais vairs tā nepārstiedz. Un vai maz vajag? Ne jau pēc pārsteiguma braucām uz Romu. Atzīšos, ka Palatīnu un Romas forumu tā arī neizstaigājām, noteikti nebijām vēl daudzās svarīgās vietās, taču silto vakaru prieku un Romas eleganci gan izjutām. Pēdējais vakars pilsētā bija vairāk, nekā izdevies – naksnīgais Panteons, Navona laukuma mākslinieki, breika dejotāju pārdabiskie triki un operas skaņas, sēžot uz Spāņu kāpnēm, sagrieza galvu un lika iemīlēties pilsētā, kura pati par sevi izstaro mīlestību. Vismaz tā mēdz teikt, lai gan man vairāk šķita, ka gaisā virmo erotika un kaisle, lai mīlestība paliek Venēcijas pārziņā.

P.S. Gadījās vēl kāds notikums, kas mani nošokēja līdz baltām pelītēm. Kaut kā vienmēr pamanos nokļūt savdabīgās situācijās. Šodien par to iesmeju, taču todien – gandrīz izslēdzos no savas aplamās rīcības. Šī ir tāda pus grēksūdze, ceru, ka mans dzīves biedrs pacietīgi klusēs, jo viņam bija tas gods būt klāt un skatīties ieplestām acīm!

INDIJAS āfterefekti

Pirmdiena, 14.marts


bilde no http://www.dziedava.lv/

Esmu mājās jau 2 nedēļas, tas ir official. Atgriešanās ir bijusi daudz vieglāka nekā es atļāvos ticēt, varbūt tāpēc, ka Indija man aiztaupīja kultūršoka piedzīvojumu un mājas man izrādās nozīmīgākas nekā man jebkad ir šķitis. Lai gan vienmēr par savām mājām esmu saukusi cilvēkus, nevis dzīvokli Nr.12A adresē VisskaistākāielaRīgā 34A, labprāt drebinādamās izsoļoju cauri savam Klusajam centram, brokastīm nopirku kausēto Dzintariņu piemājas veikalā, kur vairs nedzīvoju un parunājos ar paziņām, kuri man pavēstīja par lielo bezcerību, kas valda visapkārt. Un tomēr viņa mani neskar, varbūt tā ir enerģija, kas brīvi cirkulē manos šūnu miljonos un prātu nepiesārņo ar pieņēmumiem vai bailēm, kas virmo gaisā. Tomēr saprotu, ka šī krātuve mūžam nebūs pilna, ja atkal sevi dedzināšu vai visu uzkrāto spēku izšaušu gaisā kā raķetes vecgada vakarā. Tāpēc neiesaistos bezjēdzīgās sarunās, neklausos citu čīkstēšanā un nečīkstu pati, kaut galva kā spainis, kas pilns ar visu pavasara labumu. Ignorēju tos, kas mani sauc par šausmīgu sievieti, jo esmu atļāvusies svētajā Indijas mucā piebērt nedaudz patiesības seruma. Manas patiesības, jo uz mūžīgiem laikiem der ielāgot, ka dzīvojam pasaulē, kurā nav labā un sliktā, neviens notikums savā būtībā sevī neiemieso šķīsto oreolu ap sevi vai elles ugunis, viss ir mūsu nostājā un attieksmē, kas piešķir lietām, cilvēkiem un vietām īpašības kā zīmi, kas turpmāk jānes. Nosodīt un gānīties – tas mūsu katra paša ziņā, jo mēs esam tie, kas sev iecērt visdziļāko brūci ar pašpasludinātam „ļaundarim” mesto akmeni. Manī ir pāris nopietnas brūces, kuras noteikti sadzīs, ja neizlikšos tās neredzam. Iesaku arī jums reizi pa reizei nolaizīt savas, lai rētas ātrāk izzustu. Droši varat braukt uz Indiju, ja šķiet, ka tas palīdzēs, jo šis ceļojums mani piespieda ieskatīties sevī un beidzot sākt sarunu, kuru biju atlikusi līdz labāku laiku atnākšanai. Labākais laiks ir TAGAD un cik labi, ka tagad būs vienmēr. Indija patiesi ir INCREDIBLE, tā vienmēr paliks līdz galam neizzināta un tāpēc vilinās visus, kam patīk okšķerēt un rakt.
Un ja par ceļošanu, tad šorīt uzietā atziņa www.twitter.com par to, ka ceļojumi ir kā grāmata, kuru lasām, bet ja to nedarām, tad katru dienu nākas lasīt vienu un to pašu lapas pusi, tikai apstiprināja sevis izzināšanas ceļu, metoties karuselī un klejojot cauri citādajam. Gribi vai nē, taču nākas izvērtēt savu starta paketi, kura iedota līdzi, ierodoties šajā pasaulē un laiku pa laikam satikties ar stingro žūriju, kas dzīvo katrā no mums.




P.S. Pēc 94 dienām TUR ir izveidojies lietu saraksts, kuras turpmāk vienmēr būs manā must have sarakstā. Lonely Planet http://shop.lonelyplanet.com jeb „Vientuļā planēta” , lai arī smaga, taču apjomīga un ļoti noderīga, jo īpaši tad, kad esi citā pasaules malā piķa melnā naktī noguris un izmisīgi meklē naktsmājas. Kasparam ir trāpīgs teiciens – uzticies Lonely Planet, nevis taksistiem, es tikai varu pievienoties.




Lafuma backpacks http://www.lafuma.com – uzticamas ceļa biedrenes, kurām nācies būt visdažādākajās noliktavās, vilciena vagonu tumšākajos pakšos, skudru taku ceļā un piebāztām ar it kā svarīgām mantām – izturēja godam un joprojām izskatās kā tikko iegādātas. Paldies Gandrs puišiem, kas sakonsultēja Kasparu un paldies pašam Kasparam, kas nežmiedzās, bet vienkārši ņēma un nopirka.




Crocs gumijčības http://www.crocs.eu – atvainojos visām sievišķīgajām būtnēm, kurām augstpapēžu apavi saauguši ar pēdām (starp citu, ir arī augstpapēžu crocs, ja kas), jo varbūt šīs jancīgā paskata iešļūcenes nepaceļ sievieti Afrodītes augstumos, toties notur kājās stundām ilgi un ik rītu pēc ziepju dušas izskatās svaigas un gatavas valkāšanai.




Visbeidzot kaut kas arī bērniem – http://www.deneze.lv jogu bikses, krekliņi un visādi labumi no trikotāžas, kas izceļojās ar Amēliju, izvārtījās smiltīs un izsēdēja visus krēslus un ielu apmalītes, taču joprojām ir velkamas.

Saka, ka lietām pieķerties nav vērts, taču, ja ir labas lietas, kuras patiesi noder, esmu par pieķeršanos.

P.P.S. Sveiciens vārda dienā, Matilde!

PUSDIENAS AR KARALIENI jeb BRAUCU MĀJĀS

Ceturtdiena, 17:00, 24.februāris




Esam Mumbajas lidostā visaplamākās sistēmas sagūstīti un mēģinām novilcināt laiku līdz lidojumam uz Deli, kas ir 20:20 pēc vietējā laika. Kas ar jums ļautiņi ir? Vai tiešām jūs esat dumjākā pasaules tauta? Daudzi gānās, ka latvieši nav diez cik apveltīti ar saprātīgu domu gājienu, taču indieši pārspēj visus, pat mūsu skaudība līdzās nestāv.




Mumbajā ieradāmies šorīt agri no rīta un pirmo reizi ceļojuma vēsturē izmantojām iespēju „aizbraukt garām savai pieturai”, kas mums maksāja 2 stundas laika, lai nokļūtu atpakaļ 20 miljonu pilsētā. Kuļoties atkal ar kārtējo vilcienu, nācās braukt kopā ar baru indiešu „ono” grupējumu, kuri kārtējo reizi uzstājīgi prasīja naudu un visi, protams, deva. Tad vēl tās „dziedošās” meitenes, kas nekaunībā pārspēja transvestītus un kāda sieviete ar apdrukātām lapelēm, kuras vēstīja par kādu kārtējo izmisušo ģimeni, kam vajadzīga nauda. Arī šis triks ir ne reizi vien pieredzēts, tāpēc kad nekaunīgā kundzīte uzstājīgi diedelēja naudu, teicu, ka man arī nenāktu par ļaunu kāda neliela palīdzība un pastiepu savu roku, lūdzot naudiņu. Šī iedeva arī – manas pirmās godam izmangotās 10 rūpijas jeb 12 santīmus. Vēlāk gan dāma sacēla traci, sakot, ka es no viņas esot paņēmusi 40 rūpijas un pieprasīja tās atdot. Pēc pāris mājieniem par fizisku iespaidošanu par nejauko melošanu, policijas piesaukšanu un lekciju par to, ka Dievs visu redz, sieviete norimās. Atdevusi viņai 10 rūpijas, „laipni” palūzu nozust no apvāršņa.

Mumbaju praktiski neredzējām, tikai tik, cik braucot ar rikšu no vilciena stacijas uz lidostu. „Rindu mājas”, kā slavenos Mumbajas graustus nodēvēja Kaspars, cieši saspiedušās viena pie otras, kur vien skaties – putekļi, piesārņotais gaiss tik neizturami smags, ka asaroja acis, arī smaka, lika aizrauties elpai. Mūsu plāns – atstāt somas lidostā un pēc tam ar vilcienu doties uz promenādi un pāris nozīmīgākajām Mumbajas pilsētas vietām, lai apjaustu bagātas metropoles un nabadzīgo rajonu līdzāspastāvēšanu, izgāzās. Vēl nekad līdz šim nebijām sastapušies ar tik savdabīgu lidostas politiku – ja reiz esi tajā iegājis, vairs no tās nedrīksti iziet. Viss it kā drošības apsvērumu dēļ, kas mani dara aizdomīgu, jo pat Londonā, kas ir histēriski piesardzīga, nekas tāds nav piedzīvots. Nezinu, ko nozīmē terorakti, varbūt tāpēc arī neesmu līdz sirds dziļumiem iejūtīga. Somas, protams, ir iespējams iečekto labu laiku pirms lidojuma, taču kāda tam nozīme, ja esi spiests palikt lidostā. Ir bagāžas glabātava, kas maksā pārāk daudz, lai to izmantotu un visapkārt „jaukās” sievietes, kas nemitīgi vēlas pieskarties Amēlijai. Vienai diemžēl nācās samaksāt par visiem indiešu stulbajiem gājieniem un noklausīties manos sprediķos par domāšanu pirms darīšanas. Vienīgais, ko viņa varēja teikt sevis un savu līdzinieku aizstāvībai bija kaut kas par to, ka indieši ir nevainīga tauta, visas pasaules ciešanu nesēji un to, ka mēs – rietumnieki nezinām, kas ir mīlestība. Muļķības, paranenormālie reliģiju fanāti, kuriem nav ne mazākās cieņas pret zemi, kurā viņi dzīvo, kakā silē, no kuras ēd, aiz sevis atstājot tikai netīrību un nelāgu smaku, vai tāda ir nevainīga tauta? Arī manā kontā ir rīcības, ar kurām nelepojos, taču šķiet pasaules gals no tām diez vai varētu izcelties, taču turpinot dzīvot tā kā šie ļautiņi, tikai kārtējais mesija mūs varēs glābt no iznīcības. Ceru, nākamajā dzīvē neizvēlēšos būt viena no viņiem, lai iemācītos pievaldīt mēli.
Mūsu draugi, kuri Indijā jau ir trešo reizi, vienmēr apgalvo, ka indieši taču ir tik tīrīgi – lai arī, cik nabadzīgi, allaž svaigi mazgātās drēbēs, pirms ēdiena gatavošanas beržas kā negudri, tīra zobus līdz asiņo smaganas. Tas ir labākais joks, kādu līdz šim nācies dzirdēt – tīrīgi! Lai dzīvo tīrība, urrā!!!

Šodien no sirds priecājos par došanos mājās, jau iztēlojos kā dziļi ieelpoju, izkāpjot no lidmašīnas Helsinkos. Man ir bijušas neskaitāmas vērtīgas mācības šajā zemē, taču mācību apmaiņas programmai ir jāliek punkts, turpināšu izglītoties kādā tīrākā vietā.

Pirmdiena, 9:03 pēc Latvijas laika, 28.februāris




Tas ir noticis, esam Helsinku lidostā un gaidām lidmašīnu uz Rīgu. Gaiss tiešām tīrs, taču arī dzestrs, jo aiz loga -8 grādi un mēs esam ģērbušies pavasarīgās drēbēs, kas liek pievērst sev cilvēku uzmanību. Vienīgi Amēlija satuntulēta pienācīgā kamzolītī un ir gatava cīņai ar aukstumu. Kādas sajūtas? Vislabākās, jo tiešām vēlos būt Latvijā, sagaidīt atnākam pavasari un Indiju atcerēties kā vienu no lieliskākajiem piedzīvojumiem savā mūža, kas ir ļāvis domāt savādāk un gatavoties citiem svešo zemju izpētes braucieniem.




Pēc zvilnēšanas Agondas pludmalē sākās mūsu pēdējais skrējiens cauri Indijai. Ar nakts vilcienu devāmies no Margao uz Mumbaju, pēc tam ar lidmašīnu uz Deli, kur pārnakšņojuši diezgan nopietnā grauztā atkal kāpām vilcienā un braucām uz Agru, lai beidzot apskatītu vienu no pasaules skaistākajām pērlēm – Tadžmahalu. Vilciens, maigi izsakoties, bija pārpildīts, tāpēc nācās sēdēt uz grīdas kopā ar indiešu sievietēm spīgulīšiem izšūtos sari un stāstīt vietējiem, kas mēs tādi esam un ko darām viņu zemē.
Ierodoties Agrā bijām patīkami pārsteigti – ielās nesteidzīga atmosfēra, jo piektdienās Tadžmahals ir slēgts, kas tūristiem, ceļotājiem un vietējiem ļauj nesteigties apskatīt marmora brīnumu.




Salasījušies šausmu stāstus par garajām rindām pie ieejām zinājām, ka jāmostas pēc iespējas agrāk, lai jau 6:00 no rīta stāvētu pie Austurmu vai Rietumu vārtiem un cīnītos par savu vietu skatītāju rindās. Rīti ir īpaši šajā vietā, jo austot saulei, baltā celtne zaigojot visās varavīksnes krāsās, kas liek sajūsmā iespurgties un mieloties ar pasakaino skatu.
Pamodāmies 5:00, taču jau pēc pus stundas mūs apstādināja lietus un sajūsmu par ilgi gaidīto satikšanos iebīdīja nedaudz dziļāk cerību plauktiņā. Lietus nebija ilgs, tāpēc jau 7:00 bijām ielās un steidzāmies uzzināt, kur varam iegādāties ieejas biļetes. Ielās valdīja sajūtas kā pirms Dziesmusvētku gājiena – straumēm plūda cilvēki, lielākoties uz Tadžmahalu, taču ne tikai, kāds ar kamieli pie rokas izklaidēt iebraucējus, vēl kāds tirgot pastkartītes, bukletus un visādus štruntus.




Jau atkal sastapāmies ar kārtējo indiešu prasmīgo lietu organizāciju – ja vēlies tikt pie Tadžmahala, lepni izsoļojot cauri Austrumu vārtiem, jādodas pēc biļetēm uz biļešu tirdzniecības vietu, kas atrodas aptuveni kilometru no ieejas, Dienvidu vārti, kas ir nākamie tuvākie ir slēgti līdz pulksten 8:00 no rīta, atliek vienīgi Rietumu ieeja. Iesmējām, ka pie Tadžija nedrīkst doties kurpēs, tāpēc tās jāatstāj pie Austrumu ieejas, biļetes var iegādāties pie Ziemeļu, pārpeldot upi un ieeja ir kaut kur ellē ratā cauri pazemei.




Nebija tālu no patiesības, jo visapkārt valda tāda netīrība kā pie lopkautuves visšmucīgākajā ciemā – urīna smaka, jo jaukie indieši čurā uz pasaules kultūras mantojuma sienām, plastmasas pudeles, papīri, maisiņi un vēl visāda draza, govju un cūku mēsli, celtniecības materiāli, kas jau labu laiku mētājas kopš pēdējiem remontdarbiem, vienā vārdā sakot – skaisti! Lieki piebilst, ka indieši ārzemniekiem iecirtuši vairāk nekā 10 reizes lielāku ieejas maksu – 750Rs, kamēr vietējie ļembastnieki maksā 50Rs.
Rindas nebija tik mežonīgas kā par tām runā, lietus darīja savu, turklāt sievietēm ir atsevišķa ieeja, kas ļauj iekļūt Tadžmahalam piederošajā teritorijā ātrāk par visiem citiem, proti, vīriešiem.




Brīnišķīgs, tieši tā – brīnišķīgs un nevainīgi skaidrs, tāds ir mīlestības templis, apmākušās debesis tam piešķīra savdabīgu noslēpumainību, arī cilvēku pūļi netraucēja mūsu savstarpējai mijiedarbībai. Šī bija reize, kad Kasparam sacīju – vēlos bildi ar Tadžiju, tādu tūrista cienīgu – es un viņš! Atzīšos, mani priekšstati un gaidas bija nedaudz savādākas, tomēr esošais un īstais izrādījās vēl košāks un acij tīkamāks.




Un, jā, ar apaviem kājās nedrīkst brist baltās marmora grīdas, tāpēc dārgo biļešu īpašnieki tiek pie sarkanām bahilām, kamēr vietējie jož basām kājām aukstā rīta lietū. Mīlas celtnes sienas rotā pusdārgakmeņu ziedu vītnes, katrs Tadžija kvadrātrcentimetrs ir rūpīgi nostrādāts un no baltuma žilbst acis.




Nepieļāvu iespēju būt Indijā un neredzēt Tadžmahalu, šī rīta pastaiga bija kā pusdienas ar karalieni, kura ir stingra, taču godīga valdniece. Un varbūt labi vien ir, ka iekštelpās ir tumsa un tūristi ar maziem lukturīšiem mēģina saskatīt sienu rotājumus. Tomēr jautājums – kāpēc tā, mūs nelika mierā, tādēļ meklējām atbildi, kas izrādījās vienkāršāka par vienkāršu – arī tajos senajos laikos Tadžmahalā bijusi tumsa, jo nevienam nebija ienācis prātā izgudrot spuldzīti.

Jautāsit – nu, bija tā vērts pērties uz Agru kaut tas nemaz nebija pa ceļam?




Protams, bija, lai arī Agra ir viena no netīrākajām vietām, kur nācies savā dzīvē būt. VIŅŠ atsver visu!

Mājupceļā uz Deli iepazināmies ar Ahmedu – turku izcelsmes puisi, kurš dzimis Austrālijā, apceļojis visu pasauli, strādājot par nirēju, kas meklē nozaudētas dārglietas un reizi pa reizei ūdens dzelmē noklīdušas apreibinošu pulverīšu kravas. Ahmeds Indijā ieradies pirmo reizi un jau pēc mēneša viņam šī zeme šķiet vairāk nekā nogurdinoša, tādu šmuci viņam vēl nav nācies skatīt. Varbūt tāpēc vien Indija ir apskates vērta, jo nekur citur pasaulē nav tik kontrastiem pārpilnas zemes.
Pirmo reizi šmaucāmies – ar lētajām sēžamvagona biļetēm braucām guļamvagonā, jo vairs nebija ne mazākās vēlēšanās cīnīties un draudzēties ar indiešu smulīšiem. Brauciens izvērsās savāds, jo līdzās sēdošās indiešu sievietes uzsāka dziesmu vairāku stundu garumā, no trokšņa un savdabīgajām vibrācijām rāva uz augšu, beigās Amis apvēmās, kas vēlmi doties mājās tikai pastiprināja.

Jau nākamajā rītā sēdējām taksometrā un klusi sevī atvadījāmies no Indijas. Taksometra vadītājs, kurš nemitīgi atraugājās, nedaudz laupīja mirkļa burvību, taču tā bija pat labāk – izpalika salkanuma piegarša.

Otrdiena, 16:55, 1.marts

Sēžu Lielvārdes mājā pie datora, skatos uz sniegotām kupenām, spīd vakarīga saulīte un esmu laimīga par atgriešanos, satikšanos, bijušo un esošo un visu to, kas vēl būs. Un būs – pavasaris, jaunas iespējas, tikšanās un pārsteigumi. Paldies, ka dzīvojāt kopā ar mums šajā trakajā braucienā, kurš noteikti nav pēdējais. Es turpināšu rakstīt par to, kas notiek un arī nenotiek, par to, kas pietiek un pietrūkst, par sevi, jums, viņiem un citiem!

PAR DAUDZ VAI PAR MAZ?

Svētdiena, 19:00, 13.februāris




Amēlija pamodās agri un lai ļautu Kasparam izgulēties, pēdējās dienas viņš cīnās ar vēdera kaiti, saģērbāmies siltāk, paņēmām līdzi segu, jo rīti Goa mēdz būt dzestri, es savu lasāmvielu un gājām uz pludmali sagaidīt sauli. Kamēr Amis rotaļājās smiltīs, zīmēdama dažādus rakstus, pieķēru sevi pie domas, ka joprojām neprotu novērtēt tagadnes laika burvību. Pēkšņi mani pārņēma ilgas pēc iespējas sēdēt agrā rīta stundā tropu pludmalē un lasīt savam sirdspriekam. Interesanti, ko diez es tajā brīdī darīju? Protams, sēdēju pludmalē un lasīju. Cik muļķīgi mēs mēdzam sev darīt pāri, skumstot pēc tā, kas mums ir, jo redz, pēc kāda laika vairs tā nebūs. Varbūt tāpēc mēs nekad tā līdz galam neesam mierā ar sevi un visu, kas ar mums notiek? Piekritīsit, mums ir ļoti raksturīgi skumt par aizejošo vasaru pirms tā vēl ir sākusies, saukt pēc lietus un pēc tam bažīties, ko darīsim, ja tas nebūs pielūdzams mitēties. Tā vienmēr, līdz jūtamies vecāki par saviem gadiem un noguruši no dzīves. Nē, es nemaz neesmu nogurusi, arī gadi mani neuztrauc, lai gan daudzi mani vienaudži noteikti ir panikā – ārprāts, nākamgad 30! Lūk, lielisks piemērs – nākamgad, atkal jau raizes par to, kas būs kaut kad pēc teju 2 gadiem, jo šis ir tik tikko sācies. Taču, jā, atzīstu, ir man sarežģījumi tikt galā ar dzīvošanu tagadnē, nepārtraukti dreifēju starp to, kas bija un būs, uz brīdi sajūtot līdzsvaru, lai labākajā gadījumā atkal kavētos patīkamās atmiņās vai fantazētu par brīnišķīgu nākotni.




Šodien beidzot bija tā diena, kad sajutu neapturamu vēlmi pēc kāda no slavenajiem ajūrvēdas trītmentiem. Savādi, izceļojām visu Keralu, kuru droši varētu saukt arī par ajūrvēdu, jo klīnikas un trītmentu vietas ik uz soļa, taču kaut kā mans iekšējais „es” nealka laiski izklāties uz masāžas galda, lai kāda maza, taču prasmīga indiete rādītu, kādas roku veiklības un zinības apguvusi. Taču šodien, jā, nespēju sev atteikt un vēl joprojām klusi pateicos tai sievietei, kas sapurināja manu dzīvības spēku. Joprojām visapkārt jūtu citronzāles eļļas smaržu, ar kuru no sirds tiku ieziesta. Pirmo reizi kāds mēģināja mani satvert aiz muguras ādas kā šarpeja kucēnu, lai enerģija atgūtu savu iecerēto plūdumu. Atzīšos, tas bija patīkami, pat uz brīdi iesnaudos, taču pamodos, jo mazā meistare ik pa brīdim iedomājās apjautāties vai kundzei viss patīk. Kundzei viss patika, vēl vairāk – kundze šobrīd perina sevī domu par iespēju rīt atkal kādā brīdī klusi ieslīdēt masāžas salonā un ļaut, sevi izmīcīt kā tādu plastilīna bumbu uz visām debespusēm. Arī Kaspars šodien pirmo reizi dzīvē izbaudīja trītmentu- sejas masāžu pie bārddziņa „Royal Touch” salonā uz stūra pie mūsu atpūtas bāzes. Lai gan pirmo reizi, kad lasījām nosaukumu teju pirms 3 mēnešiem smējāmies kā nepieskaitāmi, tagad vairs nav ne mazākā nodoma to darīt, jo salona namatēvs un meistars – viss vienā personā ir labākais līdz šim sastaptais sava aroda meistars. Sejas ņurcīšanas procedūra, jo tāda no malas tā izskatījās, esot bijusi lieliska, mans vīrs joprojām smaida kā.. hm..., taču iespējams pie vainas, kāds cits dabas labums... he, Incredible India!

Piektdiena, 09:00, 18.februāris




Dienas atkal sajaukušas savu secību, nevaru šorīt nekādi saprast – ceturtdiena vai piektdiena? Tā kā vairāk sliecos uz ceturto nedēļas dienu, taču esmu kļūdījusies savos aprēķinos, jau piektdiena. Nepielūdzami tuvojas diena, kad atkal būs jāvelk ziemas zābaki, siltā cepure, jaku jakas, lai nepiesaltu pie ielas. Godīgi? Es labprāt atgriezīšos mājās, taču vakar, braucot ar skūteri kārtējā interesanto vietu meklējumu ekspedīcijā, nospriedām, ka ar vēl lielāku interesi piezemētos, piemēram, Indonēzijā vai Malaizijā un turpinātu mūsu izpētes braucienu vismaz gada garumā.




Vakar mūsu pludmalē valdīja neliels satraukums – kāds atpūtnieks esot piekrastē manījis haizivi. Haizivi?! Varētu būt, ja jau delfīni mēdz iepeldēt līcī, kāpēc lai to nevarētu haizivis. Taču kā vēlāk izrādījās – viltus trauksme, jo panikai neesot bijusi liela rezonanse, ja tas būtu bijis pamatots novērojums, par to runātu arī kaimiņu pludmalēs.
Taču mēs noteikti katru rītu runājam un tas nav par haizivi vai kādu citu lielu peldošu dzīvnieku, bet par kādu gados vecāku pāri, nopietni gados vecāku, kas pēc pulksten 9:00 no rīta ierodas izklāt savus dvielīšus smiltīs tieši pretī mūsu mājai (vairs nedzīvojam Maskavā, tagad tā ir Velingtona). Un tad sākas rīta „procedūra” – abi izmetas peldkostīmos un iet nopelst. Nekas ārkārtējs, vai ne? Taču pēc tam vecā kundze – žviks, norauj apenītes un grīļodamās mēģina uzvilkt sausas, taču kungs, nē, nekādi žviks un ātri, šis lepni izģērbjas un it kā piesedzot savu mantību, sauļo muguru, laikam netīk, ja apakšbikses iesauļojas. Miesās smalkā lēdija viņu maigi glāsta, kamēr vīrs visu laiku rausta sevi aiz krāniņa un jāsaka, ka viņam ir sevi aiz kā raustīt. Atvainojos, taču vienu rītu neizturēju un beidzot gribēju zināt vai viss šis rituāls ir tā vērts. Taču kā mēdz teikt – izmēram nav nozīmes... Tā nu viņi katru rītu izvērš savu atkailināšanās pasākumu mūsu degunu priekšā un mēs neiebilstam, ja reiz tas cilvēkiem rada prieku un labsajūtu. Uz veselību, mīlīši!




Ir kāds pārdomu temats, kas mani urdījis visu ceļojuma laiku. Vēl līdz vakardienai īsti nezināju, kāda ir mana attieksme pret lūdzējiem, nevis tiem, kas lūdz tempļos Dievu, bet tie, kas uz ielas lūdz naudu, citreiz pat nelūdz, vienkārši pieprasa. Vēl nesen braucot vilcienā apsmējos kā kāda meitene bija izdomājusi piepelnīšanās metodi, sitot akmeni pret akmeni un skaļi „dziedot”, kas vairāk atgādināja marta kaķu pārošanās saucienus riesta laikā. Pēc sava solo izgājiena šī jaunā dāma man uzsita pa kāju un teica: „nu, davaj, dod naudu”, uz ko es viņai atbildēju, ka tas neies krastā, jo es drīzāk būtu bijusi gatava samaksāt par to, lai viņa beigtu „dziedāt”. Pusaudze man, protams, raidīja niknu skatu un matiem plīvot, aizspērās pie citu vagonu pasažieriem „priecēt” ar savu „lakstīgalas” balsi.




Vēl viens atraktīvs diedelēšanas paņēmiens ir pārtapt par Babu – svēto skolotāju, svētceļnieku, izrotāties krāsainās drēbēs, ievilkt visas iespējamās rituālu zīmes savos sejas vaibstos un lūgt. Vai arī uz galvas nest mazu altārīti, kuram cilvēki vienkārši ziedo. Pa ko? Kāpēc? Kur nauda tiek tērēta? Kas to, lai zina, taču vienkārši jādod, jo viņi sevi dēvē par šanti – svētiem, svētiem. Pēdējo dienu hīts, ko nācies skatīt ir saģērbtas govis neskaitāmos krāsainos kamzolīšos, aptītiem ragiem un visapkārt sakārtiem zvaniņiem. Kaut kas no blondīņu un mazo sunīšu sērijas, taču daudz nopietnākos apmēros. Nabaga lopi, knapi vilkdami savu svaru, steberē karstajās smiltīs un ir bezspēcīgi cilvēku bagātās izdomas pasaulē.
Nav jau tā, ka mēs nevienam nedodam, ir brīži, kad roka pati ieslīd somas kabatā, lai satvertu pāris rūpijas un atdotu tās tam, kam vairāk vajadzīgs, tomēr visu nosaka mirkļa sajūtas. Protams, arī diedelēšanas shēmas ir skaidri redzamas – uzraugs, kurš mēģina palikt nepamanīts un vairāki netīri, nošņurpuši bērniņi, kas strādā izstieptām rociņām no saullēkta līdz saulrietam, pat vēl krietnu laika sprīdi pēc tam. Mātes ar bērniem, kuras ir veselīgas, labi izskatās un noteikti varētu strādāt, taču prasīšana ir vieglāka alternatīva darbam.
Taču vakar kaut kas notika, dziļi manī sagriezās un joprojām neiziet no prāta. Bijām piestājuši vietējā tirgus pilsētiņā Čaudi, lai izņemtu naudu no dāsnā bankomāta aparāta un nopirktu zāles, sāpošajam Amēlijas puncim. Lēnām ar Ami gājām pa ielu, kad pamanīju drūma paskata sievieti ar guļošu mazuli viņas sastrādātajās rokās. Kā parasti iedevu 2 rūpijas. Sieviete piegāja arī pie Kaspara, kas jau bija aizsteidzies prāvu gabalu uz priekšu, našķējoties ar austrumu gardumiem. Visi lūdzēji vienmēr prasa naudu ēdienam, žesti ir saprotami pat visaprobežotākajiem indivīdiem. Kaspars viņu pacienāja ar saviem kārumiem, sieviete paņēma un aizgriezusies mūsu skatieniem sāka ēst. Ēdiens ir tas došanas veids, par kuru es vienmēr esmu bijusi par, jo tad kļūst skaidri redzams, kuram ubagošana ir nepieciešamība un kurš vienkārši to uztver kā savu darbu, lai pelnītu. Ļoti bieži lūdzēji ir aizmetuši mūsu piedāvāto pārtiku vai vienkārši aizgājuši, jo nav saņēmuši to, ko prasījuši – naudu. Taču šī sieviete ēda un pēc brīža pienākusi lūdza vēl. Bija skumji skatīties kā viņa no cilvēka pie cilvēka gāja ar izstieptu roku, prasot pēc jebkā, kas nav žēl. Ja Rīgā, ejot pa ielu, mēs nereti kādas tantiņas turziņā iemetam latu, tas šķiet pieņemami, tomēr šeit nē, jo lats ir milzu nauda, to neviens nevienam nekad īsti nedod, latu var droši pielīdzināt mūsu 10 latu vērtībai un no tādas summas reti, kurš ir gatavs labprātīgi šķirties, atdodot nepazīstamās rokās.
Kad sieviete no manis paņēma rūpijas un apjukumā viņas acīs sariesās asaras, sapratu – neesmu kļūdījusies, viņai šī nauda tiešām ir vajadzīga. Pamājusi un uzsmaidījusi, viņa klibodama aizsteidzās. Šodien sieviete vairs nevienam nelūgs, nu, viņa varēs pabarot savu ģimeni.

1,20Ls – tieši tik daudz maksāja mana līdzjūtības mācībstunda. Mācos dot, jo ņemt nevienam nav jāmāca, tas mūsos vienmēr ir bijis.

P.S. Ak, jā, daba Agonds apkārtnē ir skaista – bijām mežā – Cotigao dabas parkā, klausījāmies klusumā. Cola beach (Kola pludmale) ir jauka lagūna tikai 10 kilometrus uz ziemeļiem no Agondas. Varat mani droši dēvēt par Šarmelšeihas princesi, taču man šeit patīk un arī tā ir Indija, tikai savādāka.

Pirmdiena, 15:45, 21.februāris




Viena no pēdējām dienām pludmalē, jo jau trešdien ar vilcienu dosimies uz Mumbaju un tālāk ar lidmašīnu uz Deli, lai vēl ātri, ātri aizskrietu līdz Agrai un uzmest svētpilnu skatienu Tadžmahalam. Mājās būsim pirmdien. Savādi – mājās, jo pēdējos trīs mēnešus mums ir bijušas tik daudzas dzīvesvietas, ka dažas no tām vairs pat īsti neatminamies un visas būdas, dzīvokļus un istabas esam saukuši par mājām. Trīs mēneši nav daudz, taču man pirmo reizi kopš pusaudža vecuma laiks bija kļuvis lēnās, kas ļāva izbaudīt katru dienu un vietu, kurp bijām devušies. Arī šodiena ir brīnišķīga – silta, mierīga, pilna labsajūtas, mēģinu nedomāt par to, kas būs, dzīvoju tikai šim mirklim, pagaidām izdodas.

SVĒTAIS APLIS

Trešdiena, 07:50, 9.februāris




Mana pūces būtība Indijā ir pārtapusi cīrulī, nekad necerēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo man vienmēr ir ļoti paticis pagulēt, varēju sutināties līdz 12:00 dienā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, taču nu vairs nē. Mosties līdz ar sauli ir tik pat patīkami kā mieloties ar sirdsmīļotā cilvēka gatavotajām brokastīm gultā. Gaiss smaržo pavisam savādāk, prāts uztver daudz skaidrākus informācijas viļņus un diena no saullēkta līdz saulrietam ir piepildīta ar pilnvērtīgiem notikumiem pat tad, ja nekas īpašs netiek darīts.




Esam Hampi, vietā, par kuru rakstīju vienā no pirmajiem ierakstiem savā elektroniskajā ceļojuma dienasgrāmatā. Atceros toreiz runa bija par dzīves bateriju uzlādēšanu, kas dod spēku turpmākajai dzīvei. Nebiju pārspīlējusi nevienā rindiņā, viss tieši tā arī ir.




Ja zināt Stounhedžu Apvienotajā Karalistē, tad sareiziniet to ar 100 vai pat visu tūkstoti, iztēlē pievienojiet indiešu tempļu smailes, kalnu grēdas, kas šķiet pārdabisku būtņu veidotas, kādu kadru no filmas par Sprīdīti, kur milzis iesprosto bērnus alā – mēs esam bērni, milzis ir akmeņi, kas sagūluši viens pie otra un rāmi elpo un pērtiķus, kas bezbēdīgi rotaļājas koku galotnē, nozūdot starp akmeņiem. Acis nespēj noticēt tam ko redz, šķiet kāds ir ļoti veiksmīgi pastrādājis ar datorgrafikas programmām un tieku muļķota ar viltotas īstenības efektiem.




Pagaidām esam redzējuši tikai mazumiņu, jo Hampi ieradāmies vakar pēcpusdienā noguruši pēc 14 stundu brauciena ar vilcienu. Sākumā 10 stundas nakts ekspresī no Mysore uz Hubli, pēc tam vēl 4 stundas kopā ar šmulīšiem dienas vilcienā uz Hospetu. Mīļie, naktis nav domātas braukšanai, bet gulēšanai, tas taču nevienam nav jāskaidro. Lai arī par Indijas nakts vilcieniem ir labas atsauksmes, mēs pēc pamošanās jutāmies kā izlaisti caur gaļasmašīnu – nav viegli ar Ami sagulēt šaurā lāviņā, kur blakus ir vietējie, kas nakts vidū iedomājas uzsist klačiņu un deguna priekšā iedegt gaismu. Jāguļ uz viena sāna, jo apgriezties uz otra vienkārši nav iespējams un vēl tā pārsistā galva, kas sāpēs pulsēja un nemitīgi atgādināja par negadījumu Mysore tirgū. Nekas traģisks, vienkārši nepamanīju pretimnākošu strādnieku ar plastmasas kastēm plecos, kas piekrautas ar dažādām dabas veltēm, arī viņš mani īsti neredzēja. Varbūt negadījums, bet varbūt atmaksa par to, ka uzšāvu indiešu transvestītam, kurš aiztika Amēliju.




Pēc vairāku mēnešu blandīšanās Indijas dažādajos štatos mūsu must see vietu sarakstam pievienojas vēl kāda – Mysore, par kuru jau iepriekš stāstīju, jo pirms došanās uz Hampi vēl paspējām aizbraukt uz Brindavan dārziem, kas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas. Iespaidīgi, patiesi, protams, nevar salīdzināt ar Eiropas pils dārzu greznumu, kas nemaz nav jādara, taču līdz šim tā ir viena no skaistākajām ainavām, kas atklājusies mūsu redzeslokam.





Pēc pulksten 19:00 vakarā, kad iestājusies tumsa, dārzs pārtop laumiņu un elfu paradīzē – dažādās krāsās mirdzošās strūklakas un gaismas lukturi, kas iezīmē koku un ziedošu krūmu aprises, žilbina vērotāja acis un kā ar smalku zīda diegu sasien sajūtas, kas vēlas šeit palikt līdz atkal satumsīs. Ne par velti Indijai tiek piedēvēts apzīmējums „pārsteidzoša”, arvien vairāk pārliecinos, ka šī zeme tāda ir visdažādākajās nozīmēs.

Piektdiena, 8:55, 11.februāris





Otrā diena Hampi rosināja pārdomas par sevis savaldīšanu, cēloņu un seku likumsakarībām, kuras viena otru papildina nekavējoties. Iespējams ir atkal pamodusies mana neveiklība, kas kādu laiku slinki snauduļoja, taču divi kritieni vienā dienā ar pamatīgiem nobrāzumiem liek vairāk ticēt atmaksai par nejaukām domām un darbībām. It kā neko ārkārtēju neizdarīju, taču pagaidām Indijā tādas cilvēciskās emocijas kā dusmas neesmu sastapusi. Mēs esam tie, kas dažu labu reizi zaudējuši savaldību paaugstinām balss toni. Vienkārši brīžiem viņu stulbums, aprobežotība un slinkums nav izturams, taču ir jāmācās to pieņemt un visu uztvert mierīgi bez nepacietības lēkmēm.




Toties Hampi ir brīnišķīga un sena pilsēta, kas esot Indijā ir jāredz, jāsajūt, jāizbauda, jo tik bieži negadās doties pastaigā cauri vēstures notikumiem, prātojot un mēģinot uzminēt, kas īsti šajā vietā noticis. Turklāt tik patīkama klusuma un vientulības sajūta, jo tas, kas ir atlicis no reiz varenajiem tempļiem plešas nepārredzamās teritorijās, takas un taciņas savijušās viena ar otru ved augstu kalnos, kur paveras gleznaini skati vai ielejās, kas ļauj uztvert dabas spēka vibrācijas, kurās mēs katrs esam mazs, taču ļoti nozīmīgs zobrats visuma mehānismā.




Vakarā kā sulīga zemene tikko ceptas kūkas rotājumā spirdzina saulriets, tu vari būt līdzās pilsētai un turēt viņas roku līdz tā iemieg un pēkšņi šķieti tik vajadzīgs un noderīgs.




Otrpus upei, kas ir kā robežšķirtne starp Hampi un Anegundi ciemu, akmens krāvumi sargā rīsu laikus. Domājot par Āzijas zemēm, vienmēr klusi sevī sapņoju doties pastaigā pa rīsu klajumiem, kur katrs stāds ir cilvēka izauklēts un atdots zemei, lai tā gādātu par neskaitāmām izsalkušām mutēm. Kad piepildās, kāda no mazām un sirds dziļumos izlolotām cerībām, ir sajūta kā ieslīgstot siltā vannā, kas nomierina un palīdz atgūt spēkus.





Un izturība mums bija ļoti nepieciešama, jo pēc viesošanās Hampi mūsu ceļš veda pretī svētā ceļojuma apļa noslēgumam – mēs atgriezāmies Agondā – pludmalē, no kuras sākās Indijas un sevis izzināšana. 8 stundas vilcienā un pārbraucieni ar 2 autobusiem šķita mūžīgi, jo degām nepacietībā iebrist jūrā un sajust jau pazīstamās zelta smiltis. Sajūtas nākot pa mazo taciņu uz bungalo ciemu, kurā dzīvojām novembra beigās, kad atbraucām uz Agondu, bija pat vēl spēcīgākas, nekā pirms vairākiem mēnešiem. Šķita, ka esam atgriezušies mājās, vietā, pēc kuras tik ļoti ilgojāmies. Amēlija nebija apturama, viņa spiegdama skrēja pretī jūrai un smiedamās metās ūdenī. Bērns atpazina savu milzu smilšu kasti, kurā sākās viņas viena no krāsainākajām vasarām.

Mēs šeit kādu laiku padzīvosim, izbaudīsim Agondas ciema mieru, kas pēc pilsētu burzmas un trokšņa ir kā dvēseles rekreācijas nometne. Zinu, ka noteikti vēlos pirms došanās uz Latviju būt Agrā un aci pret aci tikties ar Tadžmahalu, arī Varanasi pagaidām ir iezīmēta mūsu ceļā kā pieturas punkts, taču tikai iezīmēta, kas neliek par pienākumu šo vietu apmeklēt. No kartes esam izdzēsuši Rišikešu, tā, lai gaida līdz citai reizei. Labi, šodienai pietiks, eju sauļotiesssss!!!!

PAR BRĪVU TIBETU!

Svētdiena, 21:30, 6.februāris

Kad Amēlija jutās daudz labāk un arī Kaspars bija vesels devāmies atkal ceļā. Pēdējās nedēļas laikā esam paspējuši būt Kumily – Kardamona kalnos, tējas un garšvielu plantācijās, Ernakulam – Fort Kochi izjutuši portugāļu, holandiešu un ebreju klātbūtni senās ieliņās un jau otrā diena ir aizvadīta Mysore (Maisūre), kas ir viena no skaistākajām Karnatakas štata pilsētām. Savukārt šodien viesojāmies pirmajā tibetiešu kolonijā Indijā – Bylakuppe (Bailakupe). Rīt uzzināsim, ko nozīmē nakts pārbrauciens vilcienā, jo vakarā dosimies uz Hampi.




Viens no mūsu visu laiku apspriestākajiem galamērķiem ir bijusi Munnar (Munāra), taču kā jau ierasts, mainoties plāniem, izlēmām to izslēgt no sava maršruta, jo gadījās nonākt Kumily, kas sajūtās ir līdzīga vieta Munnar. Lai nokļūtu Kumily ir jābrauc ar autobusu, kas no Alleppey ir iespējams tikai reizi dienā, tāpēc vēlams to nenokavēt un autoostā ierasties laicīgi – nedaudz pēc pulksten 6:00 no rīta, jo 6:40 tiek aizcirstas durvis un visi palēkdamies pāri bedrainā lielceļa līkumiem arvien vairāk attālinās no tā dēvētās austrumu Venēcijas, kas Venēciju nemaz neatgādina. Ja no rītiem miegs ir pārāk ciešs un no gultas izrāpties tik agri šķiet neiespējami, tad stundas brauciena attālumā ir pilsētiņa ar nosaukumu Kottayam un no turienes gan kursē autobusi uz Kumily ik pēc 30 minūtēm.





Taču pirms tam vēlams sevi noskaņot „take it easy” frekvencē, lai nenorautos un neizlēktu no braucoša autobusa :) Jo... autobuss – sarkans, rēcošs nezvērs, kuru dzirdot pa gabalu, vienmēr uzmanos, jo viņi brauc sacīkšu automašīnu ātrumā ignorējot pārējos satiksmes dalībniekus. Metāla durvis iesietas striķī, lai paraujot tās var viegli aizvērt. Pie griestiem zvans, no kura novilkta gara aukla, tā biļešu pārdevējs var dot ziņu šoferim – apstāties vai braukt. Logu, protams, nav, vien restes, lai pasažieriem nerodas doma izbaudīt kabrioleta efektu. Ja ir vēlme paslēpties no saules un izbēgt caurvēju, var aizvilkt priekšā tādas kā klapes, kas līdzīgas veikala durvīm, kuras nolaiž un paceļ garmoškā. Tas viss nešķiet nekas ārkārtējs, taču līdz brīdim, kad pie stūres ticis kamikadze.

Šoferi atgādina izdzīvotājus drosminiekus, kuri noteikti izklaides šovā „Amazing Race” (Skrējiens pēc miljona) iegūtu galveno balvu, vien atliek piespēlēt viņiem tādu iespēju. Ja mēs būtu indiāņi un man ļautu mūsu tā rīta autobusa šoferim dot vārdu, es šo apbrīnojamo būtni nodēvētu par Bezbailīgo, jo tieši tāds viņš bija. Kaspars ironiski iesmēja, ka augstākajam viņš lūdz tikai vienu – izdzīvot. Tādu manevrētspēju ar milzu metāla kasti uz riteņiem vēl nebija nācies pieredzēt – apdzīšana līkumā, triekšanās pretimnākošajiem transportlīdzekļiem tieši sejā un pēdējā brīdī spēja paraušana pa kreisi, nerunājot par nemitīgu pīpināšanu un cilvēku uzņemšanu pasažieru statusā pat īsti neapstājoties. Diez kas notiktu, ja šo pārgalvi nosēdinātu pie sporta auto stūres? Domāju pat pieredzējuši autosportisti varētu viņam atsū..t. (ļoti atvainojos par savu franču valodu.)




Un tie līkumi, likt zīmi, ka gaidāms līkumots ceļa posms vienkārši nav jēgas, drīzāk nepieciešama zīme, kas brīdina, ka priekšā taisns ceļa gabals, taču tas tāpēc, ka kalni.
Pēc pāris stundām karuselī, kas liek domāt par atrakciju ar nosaukumu „amerikāņu kalniņi”, klusi iespiedu plaukstā salocītu maisiņu, katram gadījumam, ja pēkšņi mana sakultā dūša vairs neiztur, taču, lai slavēts Šiva, līdz tam es nenonācu. Kaut arī galva griezās un sajūtas nebija no jaukākajām, nevarēju nepamanīt kā mainās bilde aiz autobusa logiem. Jo tālāk braucām, jo augstāk kalnos, gaisā virmoja kanēļa un tikko vārītas tējas smarža. Ieleja pārvērtās kalnu grēdās, kuras bija kā nosētas ar kafijas krūmiem un tējas puduriem. Esiet sveicināti citādā Indijā!

Pirmo rītu Kumily sagaidījām satinušies segās un viens otram cieši piespiedušies, jo nenormāli auksts. Vissiltāk noteikti bija Amēlijai, jo viņa starp mums kā pīrādziņš krāsnī, tikai viena no krāsns sienām naktī klabināja zobus. Labi, nenormāli auksts šķiet tāpēc, ka Keralas dienvidos pat agrā rīta stundā ir tik silts kā pie mums Latvijā skaistā vasaras dienā, taču, nu, mēs bijām Keralas kalnos, kur saulei norietot, iestājas sasalums. Protams, es pārspīlēju, tomēr jāatzīst, ka naktī , labākajā gadījumā, gaisa temperatūra sasniedz +10 vai +15 grādus pēc Celsija. Es nemaz domāt negribu, kas mūs sagaida Rīgā pēc atgriešanās no vasaras, neiešu ārā no mājas, goda vārds, zvēru, tāpēc tiksimies, kad nokusīs sniegs un būs uzziedējušas pirmās pavasara puķes.





Kumily ir ļoti skaista daba un fantastiska iespēja ar to saplūst, tikai nevajag bremzēt kā to izdarījām mēs, jāīrē skūteris un jādodas izpētes ekspedīcijā. Mēs visur braucām ar sabiedrisko transportu, kas arī ir laba lieta, jo ļoti lēti, taču laikietilpīgi un lai pēc paša vēlēšanās apmaldītos tējas laukos ir jālūdz rikšu palīdzība, kas vairs nepavisam nav aizraujoši. Tur ir gan Piparu ieleja, uz kuru paveras skats no kalna virsotnes Anakkara (nosaukumus atceros ar asociāciju palīdzību, Anakkara, tātad Anna Kareņina, Payyambala pludmale – labāk neizteikšos...) Tepat arī milzīgs ūdens kritums, kurš gan šobrīd ir tikai iedobe kalnos, jo sezonā, kad nav lietus, tas tiek aizsprostots, lai cilvēki tiktu pie dzeramā ūdens. Platleņķa ainava no skatu torņa ir iespaidīga, taču ne līdz galam izbaudāma, jo sirds dreb uztraukumā par to vai no maziem bambusa kociņiem sastutētais tornis izturēs, taču indieši dod garantiju, he :)





Kādus 5 kilometru ārpus pilsētiņas ir garšvielu plantācijas, kurās nozust un klausīties saimnieku stāstos par to, kā top ārstniecībā noderīgi līdzekļi un iepazīst tropu pasaules augus. Arī tējas rūpnīca ir interesanta vieta, ja nav nemazākās nojausmas par to kā top melnā, zaļā, baltā un citas tējas, kuras ikdienā dzerot, neaizdomājoties, cik tālu ceļu pie mums tās mērojušas. Taču ziloņi iedvesmo visvairāk, Tekkady brīvdabas parkā to ir gandrīz 1000, taču ne visiem satiekami, jo zvēri dzīvo džungļos un nelabprāt biedrojas ar cilvēkiem. Tāpēc ir vietas, kur tos sastapt nebrīvē.





Ziloņi jeb ziunas, kā tos dēvē Amēlija, joprojām ceļo ar mums, par lielajiem zvēriem tiek runāts katru mīļu brīdi. Milzīgi, spēkpilni, laiski izgūlušies ūdens baļļā vai šmakstinot palmu lapas, taču reizē arī skumji, jo tepat snuķa stiepienā ir savvaļa, taču viņiem tā ir nesasniedzama.




Joprojām niknojos uz sevi par to, ka ļāvos izjādei ar vienu no skaistuļiem. Lakijs – liels, rāmi paklausīgs, jo mācījies pakļauties ilgus gadus. Šis majestātiskais zilpelēkais dzīvnieks kļuva par mūsu ceļabiedru pastaigā meža biezoknī. Izjūtot katru smagnējo Lakija soli, klusi sevī lūdzu zilonim piedošanu, ka esam uzdrošinājušies ko tādu pasākt. Galvā mutuļoja dažādas domas – par to kā ziloņi tiek nogalināti ilkņu dēļ, kā viņi tiek spīdzināti, liekot stundām ilgi nest smagus baļķus un vēl mēs ar savu kāri vizināties.
Gājiens pa taku kalnā lopiņam ir nieks, taču kāpšana lejā šķiet grūtākais, kas viņa dzīvē iedomājams. Teikšu atklāti, izjāde mums nesagādāja nekādu prieku – cieši turēties sedlos un lūgt, lai zvēram nemisējas, sperot nākamo soli, jo baisi iedomāties, kā izvērstos notikumi, ja Lakijs pakluptu. Lai arī mums mēģināja iegalvot, ka šiem ziloņiem patiesi klājas labi, viņi ir aprūpēti, mīlēti, pabaroti, netiek izverdzināti meža darbos, tik un tā dvēselē iezagās skumjas par cilvēka vēlmi nopelnīt un mūsu stulbumu piekrist šai bezjēdzīgajai rotaļai.




Katru vakaru Kumily Mudras kultūras centrā var uzzināt, kas ir Kathakali. Dabūjuši biļetes uz vienu no izrādēm lepni sēdējām pirmajā rindā un iepletuši acis vērojām mākslinieku prasmi pielietot sejas mīmiku. Diemžēl aizmirsām „mājās” fotoaparātu, tāpēc atļāvos „aizņemties” bildes internetā, lai jūs saprasto, par ko ir runa. Amēlija, sākoties koncertam, sabijās un raudot lūdza, lai sejas beidz dejot.




Tā arī uzvedumu līdz galam nenoskatījāmies, jo pārblieztā skaņa kliedzošajās skandēs Amim šķita par daudz, taču laiks, kuru pavadījām uzjautrinošā atmosfērā bija pietiekami, lai nojaustu par šīs mākslas esamības savdabību.

Pēc vairāku dienu pavadīšanas Kardamona kalnos un ielejās atkal kāpām autobusā. Šoreiz ceļš veda uz vienu no Keralas lielākajām pilsētām – Kochi (Kočina). Atkal 5 stundas kopā ar vienu no Bezbailīgo cilts, līkumu līkumiem, pagriezienu pagriezieniem un sajūtām kā milzu blenderī, kurā mūs maisa un jauc, cerot no tā visa iegūt, ko labu.




Kochi sadalīta vairākās daļās, Ernakulam – kosmopolītiska un moderna ar savu Brodveju, iepirkšanās centriem, grezniem auto pilsētas ielās un cilvēkiem, kuri savus „tautas tērpus” uzvelk labi, ja dažas reizes dzīvē.





Fort Kochi – vēsturiska, klusa, nesamākslota un joprojām nesabojāta vieta, kur sajust pagātni. Tas viss uz vienas no salām, ko ieskauj jūra. Aptuveni 3 kilometrus tālāk uz šīs pašas salas ir ebreju rajons ar sinagogu, kuras durvis atvērtas ikvienas reliģijas piekritējam, tāpat kā pagāniem un dieva noliedzējiem. Senajās ieliņās mazi veikaliņi un restorāni, kuros prieks uzturēties un patverties no burzmas, kas spieto lielpilsētā. Indiešiem ir liegts šo vietu pārvērst par savu plastmasas pasauli, jo tā tiek sargāta kā vēsturiskā mantojuma dārgakmens.




Mēs ar Ami dažu minūšu laikā tikām pie skaistiem hennas rotājumiem. Mans bērns jau atkal atklāja savas pacietības augstāko pilotāžu, gaidot, kamēr nožūs henna un ādā būs palicis ziedu un dažādu zīmju nospiedumi.





Piekrastē majestātiski iegrimuši ūdenī joprojām ir apskatāmi ķīniešu zvejas tīkli, kas nenoliedzami ir piekāpušies mūsdienu zvejas paražu priekšā un vairāk kalpo kā tūristu un ceļotāju izklaides objekti, taču iespaidīgi. Saulei rietot, no darba jūrā atgriežas zvejnieki un katrs cer par labu naudu pārdot to, ko nozvejojis, tāpēc sākas zivju izsole, kas ir spraigs un kaislību pilns cīniņš par labāko aukstasiņu dzīvnieku.





Ar vienu dienu ir pilnīgi pietiekami, lai apskatītu Kochi, taču, ja ir vēlēšanās ienirt ielās, kurās austrumi saplūst ar rietumiem, tad ir nepieciešama vēl vismaz viena diena.

Nākamajā rītā jau ap 7:30 ieradāmies dzelzceļa stacijā, lai ielēktu vilcienā, kurš iet uz Kannur (Kannūra), no kuras ir iespējams tikt uz Mysore. Te kaut kā mums nedaudz sanāca misēties plānošanā, jo daudz prātīgāk ir braukt līdz Calicut un pēc tam noķert vienu no autobusiem uz vīraka kociņu dzimteni, jo autobusi no Calicut kursē daudz biežāk nekā no Kannur. Taču bez stresa, Kannur pabijām vienā no skaistākajām pludmalēm, kas ir ļoti līdzīga Agondai Goa, kur ierādāmies mūsu ceļojuma sākumā. Ame tika izvizināta ponija mugurā, par ko bērns neizsakāmi sapriecājās un vēl ilgi nevarēja rast mieru.
Brauciens autobusā neizpalika bez neliela šoviņa, kas gan par laimi mums atgadījās pirmo reizi – salūza autobuss, tāpēc viss nedaudz ievilkās un Mysore mēs sasniedzām tikai 2:00 naktī. Kā jau mēs zinām no iepriekšējās pieredzes, naktī ierasties svešā pilsētā nav prāta darbs, ja ir vēlēšanās atrast labu naktsmītni, jo rikšas ceļotājus vazā tikai pa aizdomīga rakstura ūķiem, kuru sienas noteikti ir bijušas kāda krimināla notikuma līdzdalībnieces. Tas viss tādēļ, lai saņemtu komisijas maksu par piegādātu klientu, ja nu tas ir tik izmisis un noguris, ka būtu gatavs piemest savu ceļa nomocīto būtību jebkur. Taču neuztraucieties, viss beidzās laimīgi, uz ielas nepalikām, taču nekādu lielisko piedāvājumu arī neatradām. Diemžēl pēc dažām stundām tikām pamodināti, jo redzies vairākām indiešu ģimenēm blakus istabās labpatikās rīta agrumā kārtot ceļa somas, iet dušā un skaļi sarunāties pie mūsu istabiņas durvīm. Pēc vairākiem lūgumiem respektēt citus iemītniekus, kuri labprāt vēl nosnaustos, Kaspars neizturēja un uzbruka vienam no bļauriem, kas pielaidis bikses iespiedās stūrī un ar galvas mājienu deva zīmi, ka visu ir sapratis, taču tikai uz mirkli, jo pēc minūtēm 10 ļembasts turpinājās pilnā sparā. Tā arī neizgulējušies un noguruši devāmies iepazīt Mysore, kas izrādījās daudz skaistāka nekā mēs gaidījām.






Lielais augļu un dārzeņu tirgus noteikti ir viens no brīnišķīgākajiem visā Indijā, ne miņas no šmuces, kas pieredzēta līdz šim, protams, ar dažiem uzmācīgiem lētu rotaslietu tirgotājiem, taču bez viņiem laikam nekur.




Koka mēbeļu darinātavas (nezinu kā, lai savādāk tās dēvēju), kur vīri ar maziem zāģīšiem griež precīzas un smalkas detaļas galdu un krēslu rotāšanai, nespēja mūs atstāt vienaldzīgus. Tomēr visvairāk sirds līksmoja vīraka kociņu mini fabrikā, kur izmēģinājām roku kociņu velšanā, izsmaržojām ēteriskās eļļas līdz vieglam reibonim un nedaudz atļāvāmies iepirkt šos labumus līdzi vešanai. Sieviete, kas ir fantastiska sava amata pratēja, dienā saveļ ap 6 tūkstošiem kociņu. Daudz, vai ne? Protams, jo viņa to dara jau 40 gadus.






Mysore ir zaļa pilsēta, ļoti nozīmīga vieta jogas mīļiem, jo šeit ir atrodamas daudzas jogas skolas, slavena ar sava zīda izstrādājumiem, smaržkociņiem un sandalkoku. Ja Kumily gaiss virmoja pēc dažādām garšvielām, tad Mysore mūs reibināja ar lotusa, ūdensrožu un sandala eļļu aromātiem.





Savukārt vakarā mēs sastapām skaistāko no Austrumu princesēm – Mysore pili, kas kā smalka dāma rotājas pašā pilsētas sirdī. 19:00 vakarā uz pus stundu tiek atvērti pils pagalma vārti un visi daiļuma tīkotāji var netraucēti būt vienatnē ar smalkām ciku – cakām rotāto valdnieka mītni. Brīdī, kad tiek nodzēstas gaismas un šķiet, ka jādodas mājup, tiekam pārsteigti ar ko līdz šim nesajustu – visa apkārtne iezaigojas tūkstošiem mazās uguntiņās un vērotāju pūlis gavilē priekā. Tu stāvi un vienkārši baudi un kārtējo reizi pie sevis čuksti – Incredible India...




Šodien ap pusdienas laiku piepildījām divus mēnešus lolotu sapni – nonācām Bylakuppe pie tibetiešiem. Par šo vietu uzzinājām ceļojuma sākumā Agondā, kur kāds tibetietis apgaismoja Kasparu par šīs miermīlīgās tautas skarbo dzīves pieredzi. Jāsaka, viņi ļoti atšķiras no indiešiem, jo ir daudz klusāki, mierīgāki, lielākoties bez stulbiem un neapdomīgiem izlēcieniem, arī izglītotāki.
Bylakuppe pavisam kopā ir 12 komūnas, kurām šeit ir dots patvērums no ķīniešu verdzības. Tās ir lēnām veidojušās gadu gaitā, jo joprojām ir cilvēki, kuriem laimējas izbēgt no sarkanās lielarmijas ķetnām.
No Mysore centrālās autoostas 2 reizes stundā iet autobusi uz Kushal Nagar, kas ir aptuveni 2,5 stundu brauciens. Dažus kilometrus pirms iepriekš minētās pilsētas ir jākāpj ārā no autobusa, jānolīgst rikša un jādodas uz Zelta templi. Šo vietu zina gandrīz visi, tāpēc droši jautājiet, jums palīdzēs.





Nonākuši līdz templim apstulbām labsajūtā – miers un klusums, nesaprotams atslābums, kas rosina nedomāt. Tieši nedomāšana ir tas, kas mūs pārņēma pilnībā, sperot pirmos soļus pasakaini skaistajā dievu mītnē. Apsēdāmies uz aukstās marmora grīdas un vienkārši bijām. Meditatīvās skaņas dobji un lēni bungoja mūsu apziņā, lūk, tieši šīs sajūtas es biju gaidījusi atnākam visu šo laiku, kopš esmu Indijā. Savādi, taču tikai šeit es tās atradu, vietā, kas nav Indija.






Vēlāk, nonākot Bylakuppe vienā no kolonijas ciematiem, baudījām tibetiešu ēdienus un sarunājāmies ar vairākiem mana vecuma puišiem, kuriem pirms 15 gadiem kāds vīrs palīdzējis aizbēgt no Tibetas, jo viņu vecāki vēlējās labāku dzīvi saviem bērniem. Lai arī puiši dzīvo brīvībā, viņu dvēseles deg par mājām, kuras ir ļoti mainījušās, jo ķīnieši dara visu, lai mazā saujiņa tibetiešu, kas ir atlikuši pasaulē, izšķīstu Ķīnas kultūras virpulī un cilvēki šo tautu atcerētos kā kaut ko, kas reiz bija, taču vēl labāk, ja aizmirstu pavisam. Nevienam tibetietim nav atļauts pamest valsti, nav atļauts tajā iebraukt, ir aizliegts iet uz tempļiem un lūgties. Patiesībā, ir reizes, kad tempļos viņi drīkst būt, taču ar nosacījumu, ka pirms lūgšanām tiek uzspļauts Dalai Lamas ģīmetnei – cilvēkam, kas tibetiešiem ir lielais skolotājs un guru. Muļķīgi, kurš gan to darītu... Ir neskaitāmi skumji stāsti par to kā ļaudis aiziet bojā Himalajos, jo mēģina pamest izpostīto dzimteni, kā cilvēki tiek nošauti, jo vēlas būt brīvi, kā sevi gadiem ziedo nebeidzamām lūgšanām, kuras nekad netiek piepildītas. Taču viņi tic, ka Ķīnas valdība kritīs un komunismu nomainīs demokrātija, kā tas reiz notika ar mums. Taču, lai tas tā būtu ir nepieciešama palīdzība – mēs varam lūgt vai vienkārši reizi pa reizei pie sevis piedomāt par to, lai Tibeta atkal kļūtu brīva, ja nekā savādāk nevaram līdzēt. PAR BRĪVU TIBETU!
Abonēt: Ziņas (Atom)